Darba grupa atbalstīja brīvības atņemšanas soda palielināšanu par pavešanu netiklībā no trīs uz pieciem gadiem un par pamudinājumu iesaistīties seksuālās darbībās – no viena uz četriem gadiem. Tādējādi šie noziegumi tiktu uzskatīti par smagiem un uz tiem attiektos, piemēram, garāks noilguma termiņš un atbildība par neziņošanu. Eksperti arī redz nepieciešamību pēc bargāka soda, ja darbība izdarīta ar mazgadīgo.
„Paredzēts paaugstināt gan brīvības atņemšanas noteikto gadu sankcijas 162. un 162.1 pantā, kā arī vienojāmies, ka ir paredzamas jaunas otrās daļas šajos pantos, kur paredzētas ne tikai sekas, bet arī bargāka atbildība par noziedzīgu nodarījumu pret mazgadīgo. Kā arī vienojāmies par to, ka noilguma termiņš tiek pagarināts un to skaitīs kā 20 gadus no brīža, kad personai iestājas pilngadība,” klāsta tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība).
Skaidrojot palielināto probācijas laiku, Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktores vietniece Rūta Rācene–Bērtule Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" uzsvēra, ka pilnībā noilgumu atcelt nav iespējams, jo reizēm, ja noziegums ir bijis sen, ir praktiskas grūtības to pierādīt.
Tāpat darba grupa nolēma, ka probācijas uzraudzība būtu nosakāma kā obligāts papildsods par visiem noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Probācijas uzraudzības piemērošanas termiņš būtu pagarināms līdz pieciem gadiem pašreizējo trīs gadu vietā.
Rācene–Bērtule atzina, ka dzimumnoziegumi parasti notiek, varmākam nedomājot par to, kāds būs sods. Tāpēc ir nepieciešams ilgāks darbs ar šāda tipa cilvēkiem. „Dažreiz sabiedrībā rodas viedoklis – kāpēc būtu jāauklējas ar dzimumnoziedzniekiem un jāveic kāds psihoterapeitiska rakstura darbs ar šiem noziedzniekiem,” vaicā Probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs. „Mana atbilde ir, ka institūcijas ir atbildīgas, lai arī pēc soda izciešanas tiku sasniegti visi soda mērķi pēc iespējas labāk. Tā nav auklēšanās, bet zinātnē balstīta pieeja par to, kas var recedīvu mazināt. Līdz ar to sodam jābūt tādam, kas sasniedz gan sodošo, gan resocializējošo efektu,” norāda Papsujevičs.
Attiecībā uz dzimumnoziegumu pret bērniem noilguma termiņu darba grupa vienojās, ka tas būtu jāsāk rēķināt no brīža, kad persona sasniegusi 18 gadu vecumu.
Tikmēr Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa raidījumam "Pēcpusdiena" atzīmēja, ka šīs izmaiņas ir solis uz priekšu sabiedrības attieksmē un izpratnē par to, ka noziegumi pret bērnu ir smagi noziegumi. Pat tad, ja bērns nav izvarots un sasists līdz nāvei, tas ir smags noziegums, uzsvēra Rieksta-Riekstiņa. Viņa arī atgādināja, ka dzimumnoziegumi pret bērniem ir ļoti apslēpts noziegums, jo upurim ir kauns un nedrošības sajūta. "Līdz šim šinī nodaļā vairāki panti bija veidoti tā, ka tie netika uzskatīti par smagiem noziegumiem. Te nav runa tikai par to, cik bargus sodus saņem varmāka, bet te ir runa par sabiedrības attieksmi, par vērtībām. Ja šis noziegums tiek uzskatīts kā smags, tad likuma redakcijā, ja tas tiks atbalstīts Saeimā, tas atspoguļosies," komentēja Rieksta - Riekstiņa.
Kopš pērnā gada sākuma Valsts policijas lietvedībā bijuši 140 kriminālprocesi saistībā ar nepilngadīgu personu seksuālu izmantošanu. Tieslietu ministrijas darba grupa priekšlikumus krimināltiesiskā regulējuma pilnveidošanai iesniegs Saeimas Juridiskajā komisijā līdz 8.septembrim. Īpašu sabiedrības rezonansi radīja tā saucamais Liepājas iespējamo pedofilu gadījums.
Sabiedrībā sašutumu radīja, iespējams, pārāk maigs spriedums lietā par seksuālu vardarbību pret bērnu. Tieslietu ministrija sāka šīs lietas pārbaudi, prokuratūra iesniedza apelāciju un veica prokurores Ligitas Arājas rīcības pārbaudi. Pēcāk apelāciju iesniedza arī cietušās meitenes pārstāvji.
Savukārt apsūdzētie pavēstīja, ka nav seksuāli izmantojuši meiteni un atzīties nebijušajā noziegumā viņus pamudinājusi advokāte.
