Eiropas Savienībā pašreiz ir 28 dalībvalstis. Katra no tām uz pusgadu uzņemas vadīt Eiropas Savienības Padomes darbu. Tagad pirmo reizi ir pienākusi Latvijas kārta. Un, ja bloks tuvākajos gados nepaplašināsies, tad nākamā reize būs kaut kur 2029. gadā. Lietuvas kārta jau ir bijusi, bet Igaunijai tā vēl tikai priekšā – 2018. gadā.
Katra valsts savam pusgadam izvirza prioritātes. Parasti tās ir pieskaņotas tam, kas kopumā notiek Eiropā un ko dara pārējās Eiropas Savienības institūcijas. Latvijas gadījumā runa ir par konkurētspēju, jeb darbavietām un ekonomiku, digitālo tirgu un Eiropas attiecībām ar pārējo pasauli, un jo īpaši ar kaimiņiem pie austrumu robežas.
Bet par visu pēc kārtas. Sāksim ar konkurētspēju. Te divas galvenās lietas būs enerģētisko starpsavienojumu projektu virzīšana, lai Eiropā vairs nebūtu tā dēvēto enerģētisko salu. Šo ieceri dēvē par Enerģētiskas savienību. Un arī tā dēvētā Junkera 300 miljardu investīciju plāna sagatavošana ieviešanai dzīvē. To sarunā ar Latvijas Radio vairākkārt uzsvēra premjere Laimdota Straujuma:
„Latvija izdarīs visu no sevis atkarīgo, un tā būs mūsu absolūta prioritāte, lai Junkera investīciju plāns tiktu iedzīvināts mūsu prezidentūras laikā. Tas nav vienkāršs uzdevums, tas patiešām nav vienkāršs uzdevums, jo jāpanāk vienošanās starp 28 valstīm, bet es domāju, ka tas varbūt būs galvenais uzdevums mūsu prezidentūras laikā.”
Ar ekonomikas attīstītību cieši saistīts ir arī digitālais tirgus. Ekonomikai tiktu dots labs grūdiens, ja izdotos likvidēt barjeras, piemēram, veiksmīgākai tirdzniecībai internetā vai digitālo pakalpojumu sniegšanai starp Eiropas valstīm.
“Kā mēs zinām, vienots Eiropas [digitālais] tirgus nepastāv. Mums ir 28 atsevišķi tirgi, katrs ar savu regulējumu, ar saviem spēles noteikumiem, katrs ar saviem telekomunikāciju operatoriem un internetu un IT kompānijām. Šo 28 tirgu sinhronizācija, apvienošana, kā mēs to izprotam, ir iespēja radīt papildu 250 miljardus eiro pienesumu ekonomikai un simtiem tūkstošu jaunu darba vietu,“ Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācijas konferencē uzsvēra „Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis.
Tomēr tam ir nepieciešama drosme, piebilda “Lattelecom” vadītājs. Un šī nav vienīgā joma, kur tā var noderēt. Drosme, neapšaubāmi, būs vajadzīga arī turpinot cīņu par viesabonēšanas atcelšanu. Šī iecere kopā ar citām telekomunikāciju tirgus reformām ir sastapusies ar lielu mobilo sakaru uzņēmumu pretestību.
Diezgan interesanti var izvērsties arī Austrumu partnerības samits.
„Nu ir tas jautājums, ka Austrumu partnerības samits var būt pat pēdējais. Kas būs pēc tam? Varētu būt individuāla pieeja katrai valstij un varētu mēģināt piegriezt katrai valstij savu piegriezumu un jābūt diversificētai pieejai. Tā varētu būt viena no lielākajām dilemmām arī mūsu prezidentūras laikā, kādai tad šai pieejai būt un kāda ir tā pievienotā vērtība. Skaidrs, ka tie riski un tie ir apdraudējumi, to ir ļoti daudz. Kā atrast atbildes? Es domāju, ka atrast atbildes būs ļoti grūti. Sākotnējais minimālais plāns ir atvest tos cilvēkus šeit,” skaidro Andris Sprūds, Ārpolitikas institūta direktors.
Kā zināms, Austrumu partnerībā ietilpst sešas bijušās PSRS republikas, kas atrodas Eiropas kontinentā. Tā ir Gruzija, Ukraina, Moldova, Armēnija, Azerbaidžāna, kā arī Baltkrievija. Visu šo valstu pārstāvji maijā pulcēsies uz samitu Rīgā. Notikumi Ukrainā, protams, būs viens no lielākajiem jautājumiem. Arī Moldovas un Gruzijas ciešāka sadarbība ar Eiropas Savienību būs aktuāla. Tomēr Sprūds brīdina, ka ātru izrāvienu šeit diez vai var gaidīt.
Protams, ka arī citās jomās ir daudz dažādu prioritāšu. Tomēr papildus iepriekš iecerētajam to, kas Latvijas amatpersonām patiešām būs jādara, lielā mērā noteiks tā brīža notikumi Eiropā un citur pasaulē.
