Ministru kabinetā iesniegtie Izglītības un zinātnes ministrijas grozījumi paredz Izglītības likumu papildināt ar teikumu: „Darba devējiem ir pienākums nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības ar izglītības iestādes vadītāju un pedagogu, ja izglītojamajam mācību procesā tiek veidota nepareiza attieksme pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti.”
Izglītības kvalitātes valsts dienesta licencēšanas un reģistru departamenta direktores vietnieks Ivans Jānis Mihailovs intervijā skaidroja, ka “pareizā attieksme” nozīmē “patiess, atbilstošs realitātei”, kā arī “atbilstošs normatīvajiem aktiem”. Izglītībā vienmēr esot iespējams izvērtēt, vai mācību stunda veidota pedagoģiski pareizi, vai mācību mērķis atbilst konkrētai situācijai, vai mācību metodes izvēlētas optimāli.
“Jāsaprot, ka katram Latvijas pedagogam ir pienākums strādāt atbilstoši tai izglītības programmai, ko izglītības iestāde izvēlējusies, licenzējusi,” skaidro Mihailovs.
Viņaprāt, nepareiza attieksme ir iespējama: “Runājot bērnu valodā, tā ir darbība, kas ir pilnīgi garām.” Kā piemērus viņš min gadījumus, kad pedagogs nepārzina mācību priekšmetu vai stāsta par neeksistējošām lietām.
Tikmēr Rīgas 3.ģimnāzijas direktors Andris Priekulis pieļauj, ka saistībā ar šādu likuma pantu varētu būt gaidāmi sarežģīti tiesu procesi. Kā iespējamo precedentu šī panta piemērošanai viņš min 11. un 18.novembra neatzīmēšanu skolā vai melošanu par vēsturiskajiem skaidrojumiem. “Skolotākiem ļoti jāpiedomā, uz kādiem faktiem mēs atsaucamies – ticamiem vai neticamiem faktiem. Un nedrīkst atsaukties uz baumām,” saka Priekulis.
Savukārt latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka kritizē iecerēto formulējumu “nepareiza attieksme” likumā: “Manuprāt, šīs formulējums neko vairāk kā fobiju apsēsta cilvēka veidu, kā viņš pašizpaužas, nedemonstrē.” Viņa norāda uz Satversmē garantētajām runas brīvības tiesībām.
Skolotāja bažījas, ka tas varētu kļūt par instrumentu autoritāru vadītāju vai populistisku politiķu rokās, kas “uz kāda materiāla interpretācijas rēķina vēlas iegūt sev politisko slavu, varu”. Viņasprāt, mūsdienu sabiedrībā nav nekā tāda, ko var definēt kā pareizu.
Ar šādu likuma formulējumu vienīgais, ko varot panākt, būs bailīgi skolotāji un daudz tiesas procesu.
Plašāku atpazīstamību skolotāja Iveta Ratinīka ieguva ar saistībā ar Agneses Krivades dzejoļa, kurā lietoti arī lamuvārdi, analīzi 10.klasē. Mihailovs gan norāda, ka saskaņā ar iecerētajiem grozījumiem šādu skolotāja rīcību, kas būtu atbilstoši pamatota, nevarētu uzskatīt par nepareizas attieksmes veidošanu: “Ja skolotājs spēj argumentēt, kāpēc konkrētais dzejolis konkrētajā klasē bija nepieciešams, kādus mērķus un uzdevumus gribēja ar šo dzejoli sasniegt, tad, jā, klasē var būt lamuvārds, jo tas arī ir daļa no kultūras.”
