Trauksmes cēlēju likums ekspertu vērtējumā ir nozīmīgs priekšnosacījums, lai Latvija varētu padarīt efektīvāku cīņu pret korupciju un ēnu ekonomiku, jo šobrīd trauksmes cēlēji jeb iedzīvotāji un uzņēmumi, kuri vēlas ziņot par pārkāpumiem valsts iestāžu vai uzņēmumu darbā, dažkārt nav pārliecināti, ka viņu sniegtā informācija netiks atstāta bez ievērības un ka sniegtā informācija arī nekaitēs, piemēram, viņu profesionālajai karjerai.
Tiesa, likuma izstrāde nenorit viegli, jo iesaistīto iestāžu vidū, piemēram, nav vienprātības par to, kurai iestādei būtu jākļūst par trauksmes cēlēju nozīmīgāko kontaktpunktu.
Sākotnēji šo pienākumu bija iecerēts uzticēt Tiesībsarga birojam, tomēr biroja pārstāve Ineta Piļāne uzsvēra, ka birojam nav pietiekamas pieredzes šādu uzdevumu veikšanai.
„Lūdzu aizdomāties, vai tiešām ir efektīvi uzticēt trauksmes cēlēju kontaktpunkta uzdevums iestādei, kurai būtībā ir jāsāk viss no jauna un kurai no visiem aspektiem viss būs jāsāk no jauna, nevis izvēloties institūciju, kas darbojas šajā jomā un kurai ir pieredze un zināšanas,” sacīja Piļāne.
Iesaistītajām iestādēm debašu gaitā tomēr izdevās vienoties par to, ka galvenā kontaktpunkta funkcijas uzņemsies Valsts kanceleja, tomēr ne mazums viedokļu atšķirību arī saglabājās, piemēram, par tādiem jautājumiem, kā nodrošināties pret to, lai trauksmes cēlēju aizsardzības mehānisms netiktu izmantots ļaunprātīgi.
„Man rodas jautājums – cik ilgā laika posmā šis trauksmes cēlējs tiek aizsargāts. Vai tas viņam nedod tiesības pēc trauksmes celšanas būt aizsargātam visas darba tiesiskajās attiecībās tikai tādēļ, ka viņš ir trauksmes cēlējs? Kas notiek šajos gadījumos, ja trauksme ir celta nepamatoti – kas notiek ar šo trauksmes cēlēju?” retoriski vaicāja Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš.
Savukārt viens no likumprojekta galvenajiem iniciatoriem, ''Sabiedrība par atklātību „Delna”'', uzsvēra, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem, apstiprinot šo likumu, ir panākt, lai trauksme cēlēju aizsardzības mehānismi strādātu centralizēti.
„Galvenais, ko aicinu saglabāt, ir centralizēta trauksmes cēlēju aizsardzība. Ja tas radīs decentralizāciju, tad kontaktpunkts būs pārbāzts ar jautājumiem – kur, kas, ko – tas, protams, nebūs skaidri un efektīvi,” norādīja „Delnas” pārstāvis Jānis Veide.
Jāmin, ka jaunais likums par trauksmes cēlējiem nosaka, ka valsts iestādēm un uzņēmumiem, kuros strādā vairāk nekā 50 darbinieku, nākotnē jāizveido īpaši iekšējie ziņošanas kanāli, kurus izmantot trauksmes cēlējiem.
Bez tam likums arī nosaka aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas trauksmes cēlējam un uzliek par pienākumu nodrošināt maksimālu trauksmes cēlēja anonimitāti.
Ziņots, ka vēl 2015.gada 20. janvārī Valsts kanceleja, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Jaroslavs Streļčenoks, kā arī toreizējais "Delnas" vadītājs Gundars Jankovs parakstīja memorandu par tiesiska regulējuma trauksmes cēlēju aizsardzībai izstrādi līdz tā gada beigām.
Paredzams, ka trauksmes cēlēju tiesiskais mehānisms nodrošinās ziņošanas kanālu un ziņotāju konfidencialitāti un drošību, kā arī ziņojumu izskatīšanu pēc būtības, bezmaksas juridisko atbalstu. Daudzviet Eiropas Savienībā šāds regulējums pastāv, taču Latvijā līdz šim nav izveidots.
Tāpat tajā var ietver atlīdzības mehānismu trauksmes cēlājiem, ja cilvēki ziņo par finansiāliem pārkāpumiem nodokļu jomā. Citviet šāda prakse ir ieviesta gadījumos, ja valsts nezaudē naudu vai iegūst to.
Kopš 2012.gada trauksmes cēlēji ziņojuši par vairāk nekā 200 negodprātīgas rīcības gadījumiem. Pamatā informācija saņemta par sarunātiem publiskajiem iepirkumiem, krāpšanas gadījumiem Eiropas Savienības fondu līdzekļu piesaistīšanā, reiderisma un politbiznesa gadījumiem. Ja darbotos likums, kas aizsargātu trauksmes cēlēju, liela daļa no viņiem varētu būt uzņēmēji.
