Māris Bērziņš: Vienciemā

Šis darbs ir tapis, pateicoties Valgalciemā gūtajiem iespaidiem. Reālu personu, faktu un vietu iezīmes ir pārveidotas un iepludinātas jaunradītā literārā vidē, tēlos un notikumos. Lasīt stāstu un vienlaikus meklēt līdzības vai atšķirības starp īstenību un izdomu, manuprāt, ir lieki.

Māris Bērziņš

 

Uz laukiem

Vienreiz Gūtenmorgens sadomāja aizbraukt uz laukiem. Tobrīd viņš strādāja Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojā, un kādu dienu, rakstot priekšnieka atvilktnei četrdesmit sesto rīcības plāna versiju, viņam pēkšņi sagribējās noskaidrot, kā tad ļaudis tur, ārpus Rīgas, ārpus ministriju un citu svarīgu iestāžu sienām, īsti dzīvo. Nebija jau obligāti, un arī vadība neuzskatīja, ka tāds brauciens ko dos, jo visus datus vienmēr varēja pasmelt no statistikas atskaitēm, tomēr Gūtenmorgenam izdevās apvārdot priekšnieku un dabūt atļauju komandējumam.

Bija pats vasaras sākums, un gluži neviļus Gūtenmorgenam prātā iešāvās jūra. Patiešām, kāds jūrmalciems būs īstā vieta, jo mēs taču, zināmā mērā, esam zēģelētāju tauta. Skaisti saulrieti, ūdens zilgme, kūpinātas zivis – Gūtenmorgens neviļus aplaizījās. Un vēl viņš nodomāja, ja radīsies no izpētes darbiem kāds brīvāks brīdis, varēs gan smiltiņās pazvilnēt, gan izplunčāties pie viena. Forši… Atlika vien izvēlēties konkrētu ciemu. Apsvēris variantus, Gūtenmorgens nolēma doties uz Kolku. Pirmkārt, turpat ir Kolkas rags, kur satiekas atklātās jūras un līča ūdeņi – tīrā eksotika. Tā sakot, vietiņa uz pašas Latvijas kantes. Otrkārt, tālu no galvaspilsētas, vismaz 160 kilometru, tātad īsti lauki. Treškārt, Gūtenmorgens nebija redzējis, taču bija dzirdējis par filmu Kolka Cool. Ja jau tāds nosaukums tiek dots atzinību guvušam mākslas darbam, tad tur patiešām jābūt cool, viņš sprieda.

 

Sestdien ap pusdienlaiku Gūtenmorgens laiski rullēja pa šoseju P 128, tad uzbrauca uz ceļa P 131, līdz, ticis garām Bērzciemam, saprata, ka vēl tikai knapi pusceļš pievarēts. Atrast naktsmājas un iekārtoties gribējās pieklājīgā stundā – nevar jau zināt, cikos laucinieki iet gulēt, viņiem taču agri jāceļas sienu pļaut un lopus barot. Viņš iztēlojās, kā, saulei lecot, baltā lina kreklā tērpies zemnieks ar spoži trītu izkapti gulda zemē rasainos zāles stiebrus. Skaisti… bet līdz tam vēl gabals ko braukt. Gūtenmorgens iekrampējās stūrē ciešāk un piedeva gāzi. Iedrāzies Mērsragā, viņš drusku nometa ātrumu, bet, ticis laukā, laida atkal, ka mati plīvo. Ceļš bija patukšs, cilvēkus uz brauktuves nemanīja, kamdēļ gan raustīties. Nākamās un arī aiznākamās apdzīvotās vietas šiltes nebija laika lasīt, un priekš kam – galamērķis bija kūlīgā Kolka, tai vienalga garām nepaskriesi.

Tomēr noraustīties viņam nācās – pēkšņi uz ceļa izskrēja jauna stirniņa. Gūtenmorgens apjuka, sameta stūri, bet mašīna, trāpījusi uz prāva ciņa, kā raķete uzlidoja stāvus gaisā, tad krita lejup, līdz atsitās pret dēļu žogu un, koka šķēpelēm jūkot uz visām pusēm, izbrāzās tam cauri. Nogāzis pusi sētas svešam īpašumam un izšķaidījis vairākus jāņogu krūmus, auto ietriecās laukakmeņu kaudzē, kas bija nokrauta iepretim necilai koka būdelei. Nožvandzēja metāls, un arī Gūtenmorgena galvā kaut kas nobūkšķēja. Neveiksmīgo braucēju pārņēma ireāla sajūta – it kā viņš vēl būtu ciema teritorijā, bet vienlaikus būtu nonācis kaut kur pavisam citur. Nez kādā veidā viņš ar acs kaktiņu spēja saredzēt, kā meža lopiņš, iztrūcies no negaidītās atrakcijas, metas mežā, taču tas bija tik tālu, ka nevarēja noteikt, vai stirnu mazulis atrodas augšā vai apakšā. Dīvaini, Gūtenmorgens lauzīja galvu, kur es tagad esmu? Paradīzē, ellē vai tepat? Nu, nē, viņš noskurinājās. Domāt pārpasaulīgās kategorijās neietilpa viņa darba pienākumos. Kur esmu, tur esmu, un viss! Viņš aptaustīja sevi un secināja, ka nemaz nav cietis. Vienīgi sirds sāpēja, ka netiek tālāk.

 

Kad Gūtenmorgens rausās laukā no sadauzītā auto kabīnes, pa baltas silikātu ķieģeļu mājas durvīm iznāca sieviete vecmāmiņas gados.

– Tu man šķūniš gribē sagāzt? – sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa pārlaida skatienu postījumiem. – Ak die! Vai tu dulls un bez bremz?

– Stirna izskrēja uz ceļa. – Gūtenmorgens centās paskaidrot.

– Ak ta stirniš vainigs? Braukt vajg ar galv, nevis spiest gāz līdz grīd. Kā tāds Šlesers, vai zin. Tu droši vie no Rīgs? Tie jau mauc kā negudr.

Gūtenmorgens klusēja. No Rīgas viņš bija – nenoslēpsi, bet, vai negudrs, par to vēl varētu pastrīdēties.

– Priecājs, ka neuzbrauc uz paš, paš augš. Kauliš vesel?

– Ko? – Gūtenmorgens prātoja, kā izkārpīties no ķezas. – A kur es esmu?

– Kā ku? Manā pagalmā. Vai ta pats neredz? – Saimniece izslēja pirkstu pret mājas sienu, pie kuras karājās plāksnīte ar uzrakstu “Gaisi”.

– Jā… – Gūtenmorgens pamāja, nožēlodams, ka nav paspējis izlasīt ciema nosaukumu. Tagad taujāt neērti. – Sakiet, lūdzu, te ir autoserviss?

– Vai tu ir jocigs? – Šerpā tante piedūra pirkstu pie deniņiem. – Te i tikai autoveikals.

Lai arī atbilde nebija gana izsmeļoša, pamazām Gūtenmorgens noskaidroja, ka autoveikalā netirgo, kā viņš bija iedomājies, auto rezerves daļas, bet gan pārtiku, un mašīnu visdrīzāk varēs salabot tikai Rojmalā. Par laimi, autoservisā strādājot saimnieces brāļa dēls, parīt viņam piezvanīšot. Kāpēc viņa saka Rojmalā, nevis Rojā? – Gūtenmorgenam radās sīkumains jautājums, taču izprašņāt viņš neņēmās. Varbūt šeit vienkārši tā runā?

– Te jau uz viet nekā nau, – pūlēdamās uzstutēt zemei pieplacinātos jāņogu zarus, novilka namamāte. – Te ir sūn ciems.

– Kur pārnakšņot arī nav? – vērojot rietošo sauli, Gūtenmorgens kļuva skumīgs.

– Ir viens vies nams, bet tas jau pilns ar zintniek. No Rīgs atplēsuš. Kau ko te pētis un darisies. Es nemaz nezin…

Saruna uz brīdi pārtrūka – Gūtenmorgens līkņāja ap saplacināto hondu, bet saimniece dzina gulēt vistas.

 

– Nu, lāb, – iznākusi no kūtiņas, viņa domīgi rauca pieri. – Ja nav pa prast, var palikt pie māns.

– Ko jūs! Paldies! Es jums samaksāšu. – Gūtenmorgens bija gatavs zvērēt pie visiem svētajiem.

– Pa velt jau nekādīg nebūs. Vispirms tu man salabos žog. Saprat?

– Jā…

– Ies iekšā, knauļ kož. Ko lai es tev iedo? Nevien ciemiš negaidīj, būs tev jāiztiek ar lāsīt skābeņ zup un rabarbermaiz.

– Paldies… – Gūtenmorgens spēji sajuta tukšumu kuņģī.

– Paldies teiks, ka būs paēds. Mani sauc par Mart. Mart Lapiņ.

– Marta?

– Nu ja. Un tev kā?

– Gūtenmorgens.

– Kā… tu i vāciets, vai?

– Nē, tīrs latvietis.

– Ak tā!? Nuja, dažiem jau tie vecāk i pillīg dull.

 

Pēc vakariņām saimniece ierādīja viesim guļvietu un, jau sataisījusies uz savu istabu, vēl apstājās pie stenderes.

– Ja grib nomazgāties, tad virtuvē ir bļod. Ūdens akā. Tikai durs pēc tam aizkrampē. Ā… mazmājiņ i blakus šķūn. Tagad tavs mašiņš stāv priekš ceļ. Skatas, pa tums neuzskrien virsū. A labnakt.

– Paldies. Arlabunakti.

Gūtenmorgens jutās noguris un tovakar iztika bez mazgāšanās. Likdams galvu uz spilvena, viņš pūlējās sevi mierināt ar domu, ka, lai arī pusceļā apstājies, jūrmalas ciemā viņš tomēr ir nokļuvis. Turklāt dzīvs.

Brokastlaiks

Gūtenmorgens pamodās tikai pirmdienas rītā. Pamodās no klusuma. Klusums bija tik piesātināts un visaptverošs, ka bail bija acis pavērt. Varbūt pa nakti esmu zaudējis dzirdi? – viņš gudroja. Tad nikni ierējās suns, un Gūtenmorgens satrūkās. Vai suns ir tuvu? Vai tas grib man uzbrukt? Biedējošā skaņa lika saspiest plakstiņus tik cieši, ka pēc mirkļa tie kā nospriegotas atsperes paši atlēca vaļā. Gūtenmorgens paskatījās visriņķī un saprata, ka neko nesaprot. Smadzenēs vibrēja jautājums “kur es esmu?”, taču tūlītēja atbilde nesekoja. Šķita, atmiņa strādā palēninātā režīmā. Labu brīdi Gūtenmorgens gulēja, neizpratnē laizdams skatienu pāri saules pielietajai istabai, līdz beidzot prātā atausa pagājušie notikumi. Stirna… sēta… akmeņu kaudze… Oi, mamma mia, ko ar mašīnu tagad darīt? Smagi pūzdams, Gūtenmorgens slējās kājās, ģērbās un visiem spēkiem centās saņemties dūšu iziet no istabas un ļauties skarbajai realitātei. Beidzot viņa roka vāri uzgūla durvju kliņķim.

 

Iebāžot galvu virtuvē, Gūtenmorgena nāsīs iešļācās ceptu zivju aromāts, un viņš norija siekalas.

– Labrīt, saimniec! – Gūtenmorgens nevarēja izlemt, kā būtu pieklājīgāk viņu dēvēt – par Martu, par Martas kundzi vai par Lapiņas kundzi.

– Ā, nu labrīt, labrīt, pasauls gāzējiņ! Ta nu ir augšā a. Vis svētdien nopamp, es jau domāj, vai nav beigts. – Saimniece grozīja uz pannas miltos apvārtītas reņģes. – No Artiš dabūj svaigs zivs. Viņš jau mums vienīgais zvejnieks palics… Nē, nu daž cit jau paretāk ieskrien, bet to i gauž maz. Šād tād burbuļ skaldītāj es nemaz neskait. Tu tak reņģits ēdīs, ko? Es jau nezin, ko tie rīdzniek ēd. Varbūt tikai smalkās zivs, lasīt, zutiš?

– Nē, nē. Reņģes būs okei. – Gūtenmorgens pašķielēja uz zeltaini brūnganajiem zivteļu sāniem. – Es iziešu nomazgāt muti.

– Sak, būs okei… Tu mazgā tepat. Re ku bļod un muts dviel. Es vēl sataisīs rolbiskvīt pie kapij.

– Vai ta vajadzēja…

– Kas ta tur i? Viens div, plītī iekšā un gatavs.

Braukot seju ar slapjiem pirkstiem, Gūtenmorgens nodomāja, ka, lai arī saimniece sākumā bija pikta, tagad burbuļo kā tīri laipns katliņš. Varbūt tie kurzemnieki nemaz nav tik atturīgi, kā par viņiem stāsta?

– Ko ta pats dar? Kau ko ģeldīg?

Pēkšņi Gūtenmorgens jutās nonācis sprukās. Lielos vilcienos viņš nojauta, ar ko nodarbojas, miglainu norādi par to sniedza iestādes nosaukums – Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojs. Tomēr izteiktas skaidrības viņam nebija, bet sava padarītā noderīgumu Gūtenmorgens spēja tikai iztēloties, turklāt ne visai pārliecinoši. Iepriekš viņš par to nebija aizdomājies, jo algu saņēma pieklājīgu, sociālo nodokli iestāde par viņu maksāja, darbs kaulus nelauza, ziemā silti, vasarā kondicionētājs strādāja nevainojami, vienmēr varēja uz kādu stundiņu vai pat ilgāk izskriet pa savām darīšanām, kādreiz arī aizšmaukt agrāk, vienu vārdu sakot, zelta dzīve, par ko gan vairāk lauzīt galvu.

Gūtenmorgens saspringti domāja. Melot negribējās, bet atzīties arī bija bīstami. Sāks vēl uzdot visādus āķīgus jautājumus.

– Bez darb es vai? – Marta bija nepacietīga.

– Ēēēē… kā lai labāk paskaidro… – Gūtenmorgens vilcinājās.

– Sak, kā i. Vienmēr sak patiesīb, tāpat nāks gaismā. Te jau ar – tu vien vārd pasak, cits desmit pieliek klāt. Klačoties dikt patīk. Ui, kā patīk. Bet es ne… priekš kam cilvēks aprunāt? Vai ta labāk paliek?

– Nē… nu… es vienā tādā kā pētniecības iestādē strādāju, un man ir jānoskaidro, kā ļaudis jūrmalas ciemos dzīvo. Piemēram, jūs vakar teicāt – sūnu ciems…

– Tas bij aizvakar… Nu un, ka teic? Es daudz ko var pateikt. Mēs dzīvo lāb. Nav ne vain. Paskaties, cik mums smuk vēl ceriņ zied. Rīgā jau laikam vis i brūn palikuš.

– Jā, laikam gan, – Gūtenmorgens nedroši atbildēja.

– Tāpec, ka pie mums viss notiek div nedēļs vēlāk. Cits sak, ka šeit vienmēr i tāds pat laiks kā Alūksnē. Bet nekas, mēs i pieraduš. Un paskat, visapkārt zaļum, jūr. Vai cik priecīg i, kas atbraukuš no ārzemēm. Tik smuk, tik smuk, un kāc gais! Ārprāc, ārprāc…

– Jā… bet mūsu valdība, politiķi grib zināt, kāda ir patiesā situācija. Vai cilvēkiem te kā netrūkst un ko vajadzētu uzlabot.

– Tam nu gan es netic, ka viņs tas intresē. Vai ta tie no mūsu paš novada valdībs te kādreiz i bijuš? Neviens! Es pat nezin, kas tur i ievēlēts, kā viņ sauc. I nevajag a. Re, vispirms kultūrs šķūn aiztaisīj, jo te jau nav ļauž. Re, veikalniec nomīr, veikals a ciet. Kādreiz te bij vesel trīs vai pat četr. Lab, ka mums vēl i Kapars ar autoveikal. Tas gan i labs cilvēks, ar lielo burt. Sav lauk izpļāvs un liel gald ar nojum uztaisījs, kur mums sanākt, ka gribas. Un ko šim pastellē, to viš atved. Izpalīdzigs, ka bail. Var jau aizbraukt uz Rojmal, bet atkal eiriķs uz vien gal un eiriķs apakaļ. Vai ta man pensionāram naudiš priedē aug? Es labāk pagaid, kad Kapars nobrauc pie mans.

 

Pie vārda “Rojmala” Gūtenmorgena acu priekšā uzausa sadauzītā honda, un viņš kautrīgi atgādināja par namamātes radinieku, kurš strādājot servisā. Marta sasita plaukstas.

– Ko ta uzreiz neteic! Es tak ar nevar vis atcerēties., – Viņa mudīgi piecēlās un aizgāja uz otru istabu zvanīt.

Atgriezusies virtuvē, namamāte lepni paziņoja, ka viss ir nokārtots un kuru katru mirkli meistars ar velkamvāģi būs klāt. Laikam viņa domā autoevakuatoru, pie sevis minēja Gūtenmorgens.

– Diez kas nav ar tiem autiš. Vēl tik tuv pie ceļ. Vien sun man nobrauc, tagadējs jātur ķēdē. Tā viš i… Eu, nu nāk pie gald, – aicināja Marta. – Vicos iekšā.

– Garšīgas, – iemetis mutē pirmo reņģīti, slavēja Gūtenmorgens.

– Tu nemaz nelob, ar visām asakām ēd? – Brīnījās saimniece.

– Tik sīkas nemaz nejūt.

– Tad jau nekāds smalkais kungs laikam nees.

– Mmm… – Gūtenmorgens Martas balsī saklausīja gluži neitrālu secinājumu un sāka klusībā prātot, kas šajā gadījumā būtu labāk – iztaisīties par smalku kungu vai tomēr ne. Šķiet, laukos vairāk piederētos vienkāršība. – Kur nu smalks. Tik vien, ka no Rīgas. Bet Rīgā es piedzimu un tur neko nevar darīt. – Viņš iemeta mutē nākamo reņģi un aplaizīja pirkstus.

 

Nepagāja ne stunda, kad pie mājas pierūcināja autoevakuators. Aplūkojis samīcīto spēkratu, mehāniķis nogrozīja galvu un ar vārdiem “To vajag prast” uzvilka cietušo uz platformas.

– Kad būs gatavs? – jautāja Gūtenmorgens.

– Nezin, jāskatās, – atbildēja servisa darbinieks. – Baigi daudz darb.

– Pēc nedēļas? – minēja Gūtenmorgens.

– Varbūt pēc nedēļ, varbūt pēc div vai pat trīs. Šeit nevar noteikt, cik liel skād, var jau būt, ka sanāk ātrāk. Apskatīsies, tad sazvanīsies.

Gūtenmorgens necerēja uz drīzu zvanu, bet vēl bažīgāku viņu darīja pieredze, ka var salabot arī tādas lietas, kuras nemaz nav jālabo, un pēc tam uzrakstīs tādu rēķinu – ohoho. Viņš gribēja par to ieminēties, taču šoferis jau bija iedarbinājis motoru un brauca prom.

Gudrais piens

Gūtenmorgens un saimniece stāvēja pagalmā. Kamēr Gūtenmorgens grozījās riņķī un vēroja apkārtni, Lapiņas kundze lūkojās uz salauzto žogu un kodīja apakšlūpu.

– Diez kas nav, – mezdama zīmīgus skatienus vaininieka virzienā, sacīja Marta.

Gūtenmorgens noprata, uz ko viņa tēmē, un saviebās. Īgnums uznāca ne jau tādēļ, ka viņš nemācētu, nē – šo to no saimniecības darbiem viņš pieprata. Vienkārši bija slinkums un gribējās pastaigāt pa ciemu, aiziet līdz jūrai.

– Mjā… jums ir kādi instrumenti?

– Kā nu nebūs. Ejam uz kambar.

Apgādāts ar naglām un āmuru, Gūtenmorgens nopūtās un ķērās pie darba.

– Būtu smuk, ja sanākt tikpat gluden, kā iepriekš bij.

– Centīsimies.

– Es tikmēr ies mazgāt viln.

– Cirpāt aitas? – vaicāja Gūtenmorgens.

– Vairs jau nav, ko cirpt. Tik pēdīgais kušķs palics. Nav ar tie gād izskraidīt. Pietiek ar vistiš. Es tev vēlāk parādīs, cik es smuk zeķ un dūraiņ ad. Mazpuikam uz Ziemsvētkiem cimd, zeķ, cepurīt un vēl šall grib uzadīt.

– Mazpuikam?

– Nuja. Tu nesaprot? Mazdēlam. Viņš Rīgā dzīvo. Jā… man māt nāk no Ventspilsētes, ieprecējās šeit. Kāda te bij saimniecīb, kad es bij mazškuķs! Tēs jūrā negāj, vairāk pa zem. Aits bij, gos, putniš visād. Pat zirgs mums bij. Tagad ciemā viena gos palikusi. Bet tā gos ir gudr…

– Gudra… ka tavu māti! – iekliedzās Gūtenmorgens. Klausīdamies, viņš bija iebelzis ar āmuru pa pirkstiem.

– Ar māt vai bez māt, bet gudra kā viens vells, – tikpat skaļi atsaucās Lapiņas kundze. – Lāb, man nav laik ar tev te klačot, jāiet pie dārb.

Ej ar, citādi nevaru koncentrēties, klusi, tā, lai saimniece nesadzird, noteica Gūtenmorgens.

 

Pēc pāris stundu ražīgas lauzto dēļu nomaiņas, stutēšanas, līmeņošanas un naglu sišanas sēta bija salabota. Atkāpies dažus metrus, Gūtenmorgens novērtēja padarīto un atzina par labu esam. Cerams, viņš nodomāja, arī saimniecei tā šķitīs. Un tur jau viņa nāca.

– Jau gatavs? Nē nu… tu ir… – aplūkojusi veikumu no dārza puses, viņa izgāja pa vārtiņiem novērtēt parādes pusi. – Tu ir ziķers! Vēl tik jānopindzelē, lai ir vienād, un tad būs kā jaun. Negrib pieniņ nodzert?

– Nezinu… var pamēģināt, – Gūtenmorgens nebija drošs, ka piens būs divprocentīgais, kā no tetrapakas. – Tas no tās gudrās govs?

– No to paš. Kādreiz man ved no Sarkangaiļiem, bet, kad ar Veltiš atkal sagāj kā draudzens, sāk ņemt no viņs. Šitas i gārdaks un vērtigaks. Uzreiz jūt, ka galv labāk strāda.

– Nu, lāb. Vien maz krūziš pa skād nenāks, – teica Gūtenmorgens un pēkšņi aptvēra, ka sācis runāt pa saimnieces modei. Skat, cik tā izloksn ātr piemetas, viņš brīnījās.

Arī Marta pamanīja pārmaiņas ciemiņa valodā un spīvi paglūnēja uz viņu.

– Vai tu man izmēd, vai?

– Piedodiet, nē taču, pat prātā nenāk! – Nosarkušajā Gūtenmorgenā momentā atgriezās rīdzinieks. – Es tā nemaz negribēju. Vienkārši… jūs tā runājat, un man netīšām pielipa. – Viņš gludināja pārpratumu, kā nu mācēja. – Man ļoti patīk, kā jūs apraujat galotnes. Es no sirds saku. – Gūtenmorgens pielika roku pie krūtīm. – Varbūt… varbūt arī man šeit tā ir jārunā?

– Tas nu gan nav obligāt, – saimniece atmaiga. – Te jau katrs izrunājs drusk savādak. Jo mēs īst nav ne ventsmalniek, ne dundurniek, ne talspilniek, ne kād cit. Mēs i pa vid un nākuš ar no viskaukuriens. Kā nu katrs iekš ģimens parads runat, tā runa. Piemēram, man vienmēr saukuš par Martiš. Nu tā i.

– Skaidrs...

– Bet tu zin? Es tev grib saukt par Guntiņ. Par Guntiš. Citād jau tav vārd normāls cilveks nemaz nevar izrunat. Vai par Morgiš? Tu i a mier?

– Jā, protams. Par Guntiš. – Mīļā miera labad Gūtenmorgens bija gatavs uz visu.

– Nu tad lāb… Vai die! Ar tev tarkšķedams, pien aizmirs.

Kamēr Martiš iesteidzās mājās pēc piena, Gūtenmorgens grozījās pa pagalmu, ieklausījās rieteņa šalkās un putnu čivināšanā. Likās, vējš šeit skanēja daudz savādāk nekā Rīgā, bet putni nepārprotami dziedāja pavisam citā izloksnē.

– Cerēs, ka pilsētniek vēders tures, – sniegdama krūzi, smīkņāja saimniece.

– Nu… jātur! – Gūtenmorgens apņēmīgi izdzēra visu līdz dibenam un noslaucīja virslūpu. – Paldies, garšīgs gan.

– A kā ta tu domā. Nav jau no veikal.

– Jā…– Gūtenmorgens pēkšņi juta, kā šūnas organismā spēji atjaunojas un sakārtojas. Šķita, arī prāts kļūst tāds kā skaidrāks un ar plašāku redzējumu. Bez tam ļoti gribējās salabot vēl kādu žogu vai vismaz malku paskaldīt – kādus piecus sterus ar labo un divus trīs ar kreiso roku. Diemžēl nesacirstus bluķus nekur tuvumā nemanīja.

– Nu, kā i, Guntiš? Ar kuņģ lāb? Galva negriežas?

– Nē, viss kārtībā. Bet sakiet, lūdzu, kāpēc tā govs ir gudra un piens tik interesants?

– Hm… – Marta apdomājās, vai teikt visu patiesību vai ne. – Veltiš ir literatūrs skolotāj, un cilvēk runā, ka viņa tik daudz grāmats tam lopiņam priekšā izlasījus, ka gos jau pat māk lasīt un pat skāļ. Es tam lāga netic, bet vienreiz bij gadijiens, ka vis bij prom, tik brūniš piesiets ganījas pie māj. Bet tad nāc zagļ. Izsit log un ielīd iekšā. Gos to redzēj un, norāvuses no ķēds, pieskrēj pie māj, iebāz galv pa izdauzīt log un nobļāvusies: “Mūūū, prom bandit!” Tā vismaz kaimiņ Cīsiņkāj zvēre. Tad tie bandiš pa cit log lauka un skrien ko mukt gar jūr, jo pa otr pus nedroš. Tur govs aure, un Cīsiņkāj arī bļauj, cik spēk, kamēr tie zaglēn uzskrien virsū Liepiņ Annai, un tā šos ar air noteš gar zēm un sasien ar striķ. Vēlāk atbrauc policij un to zagļ aizved. Nu, vai nav vien gudr gos?

– Jāā... – Gūtenmorgens atzinīgi māja ar galvu. – Interesanti, ka vienīgā govs ir tieši literatūras skolotājai, nevis kādam citam.

– Kas tur pa brīnum, – saimniece raustīja plecus. – Aldziņ maz, vīram pensij vēl mazāk, bet trīs bērn jāizskolo. Atspaidam gos jātur. Jā… viņai i, ko rauties. Mēs, pensionār, kam bērn jau liel, i ar vieglāk iztikšan. Cik ta man vajg? Un, ja vēl iekš dārz kād kāpostgalv un burkāniš izaug…

– Bet kas ir Cīsiņkāja? Tas ir uzvārds?

– Ta ne. Puiks tā iesauc. Ka skolā gāj, viņam kājs bi kā cīsiņ. Tagad jau vairs nav, bet iesauk palik. Mums te daudziem ir visāds iesauks. Čiepen, Jokens, Krustiņnāss, Lučād… viens pat ir Deputāts. Bet ar to labāk i neredzēties.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka nav ritīgs. Ka iedzer, taisa trobel, pras naud un sit pa ģīm. Veco Maruž nodauzīj galīg zil.

– Vai tad policija neko?

– Nu paņem ciet, nosēdin uz sutkām, bet tad atkal palaiž. Viņam ir baltā biļet. Ka nav dzērs, ta ir mierigs un runā tik gudr kā politiķs.

– Un tādu laiž uz brīvām kājām? – Gūtenmorgens sarauca pieri. – Ja nu kādu pavisam nosit? Nevar tak zināt, kad viņam atkal uznāks un cik stipri.

– Mūs valsti tač vienmēr tā notiek. Kad cilvēk ir beigt, tad tik sāk domāt, kā tas tā varē notikties.

Melanholiskais vakars

Vakara pusē Gūtenmorgens gāja skatīties, kā tad īsti šo ciemu sauc. Nonācis līdz robežai, viņš ieraudzīja uzrakstu – VIENCIEMS. Gūtenmorgens zināja Trīsciemu, bet Vienciems viņam bija jaunums. Nu, labi, ja Vienciems, tad Vienciems, viņš samierinājās. Vai tad visas apdzīvotās vietas var atcerēties, turklāt pa šo trasi nebija braukts vismaz gadus piecpadsmit un arī toreiz tikai līdz Mērsragam. Prātā ienāca, ka varbūt kaut kur Latvijā ir arī Divciems, taču tas palika miglā tīts, jo mātes Gūgles pie rokas nebija. Ai, vienalga! Gūtenmorgens izmeta no galvas Divciemu un nolēma izmest loku pa jaunatklāto miestu un pēc tam nokāpt līdz jūrai. Loks gluži nesanāca, jo nācās iet pa to pašu šoseju P 131, kura vienlaikus šeit kalpoja kā centrālā iela. Nu, ja vien ielas ciemā vispār bija. Taciņas, zāļainas iebrauktuves ar smilšainām sliecēm, šķembaini lauku ceļi nošķīrās no asfaltētās brauktuves, taču ielu nosaukumus nekur nemanīja. Tikai māju vārdi – Ķirkas, Tinderi, Sali, Pīrāgi, Speķi, Rauši, Pekeļi, Braņķi, Tēraudi, Kapari, Augusti, Olīši, Stellītes, Baķi, Nītītes, Grūžumi, Ķīsteri, Stērbeļi, Zobeni…

Lēnām staigājot, Gūtenmorgens atcerējās Martas sacīto, ka te nekā nav, ka te ir Sūnu ciems. Tā gluži nešķita. Varbūt no industriālā, arhitektoniskā un vispārēji ekscentriskā viedokļa te arī nekā daudz nebija, taču nosaukt par Sūnu ciemu, tas nu bija pār mēru skarbi sacīts. Vai ik katrā dārzā krāšņi ziedēja puķes, bet, kur saimnieki audzēja dārzājus, dobes bija rūpīgi izravētas un tik taisnas, it kā ar lineālu nomērītas. Mauriņi visur zemu nocirpti, arī grāvmalas appļautas. Pa retam pavīdēja kāds pagarāks zāles kumšķis vai kāda greizāka būda iekrita acīs, taču uz kopējā sakoptības fona tādi sīkumi neko daudz neizcēlās. Ciems bija glīts un jauks, visa apkārtne izstaroja pārlaicīgu mieru. Varbūt tādēļ, ka cilvēkus gandrīz nemaz neredz, prātoja Gūtenmorgens.

 

Kādā dārzā starp vagām Gūtenmorgens ievēroja salīkušu sieviņu lielos gados. Vienā rokā viņa turēja lāpstu, bet otrā – spieķi. Interesanti, kā viņa var rakt, ja ar otru roku jābalstās pret nūju? Visādi iztēlojies, Gūtenmorgens atbildi tomēr nerada un saīga – vecā saimniece izskatījās pamesta likteņa varā. Tādā vecumā vajadzētu skatīties seriālus vai lasīt Bībeli, nevis mocīties pa zemi. Pārvarējis iedzimto kautrību, viņš piegāja tuvāk un sasveicinājās ar večiņu.

– Skatos un nesaprotu, kā jūs varat parakt ar štoku rokā? – jautāja Gūtenmorgens.

– Citādi es nemaz nevar. Bet pa bišķiņam visu aprok… Kad jums būs deviņdesmit, tad zinās, kā rakt, – saimnieces lūpas savilkās smaidā.

– Oho! Tādos gados jūs esat pelnījusi atpūsties, nevis…

– Nē! Sēdet nevar, tā nav lab. Ir jākustas, citād nav dzīvošan. Kājs jau vairs neklaus, bet darb ir jāapdar…

Gūtenmorgens grozīja galvu, jo nekad nebija iedomājies, ka darbs var būt izdzīvošanas paņēmiens. No darba taču zirgi sprāgst un darbaholiķiem taisnākais ceļš ir pie psihoterapeita, taču šeit viss rēgojās kaut kā pavisam citādāk, lai neteiktu, ka pilnīgi otrādi.

– Mjā… – viņš klusi stiepa. – Dzīve nav viegla…

– Es jums teiks tā. Ja ir galīgs sliņķs un neko negrib darīt, tad varbūt tā dzīve arī liekas grūt. Bet, ja tu kaut necik kust, tad jau tik briesmig nemaz nav. Ja tev ir kāds lauciņš, tad iesēj kaut ko, nesēd, rokas klēpī. Pie pensijs jau tev vienalg nepieliks.

– Un tuvumā neviena, kas jums palīdzētu?

– Te jau tād strādājoš vīrieš nemaz nav. Tā ja…

– Nespēju noticēt, ka tik lielu dārzu jūs viena pati… tik garas kartupeļu vagas. – Laižot skatienu pāri laukam, pie saimniecības ēkas Gūtenmorgens pamanīja traktoru. – Ar traktoru arī pati braucat? – viņš jautāja, bet Alma aizgrieza galvu, lai smejoties ciemiņš neredzētu patukšo zobu rindu.

– Dēls palīdz. Kad atbrauc no Talspil, tad visādus darbus izdar. Tik tos kartupeļus vairs negrib ēst. Jaunāks bij, tad ēd, nekāda vain. Nezin, kas viņam uznācs.

– Tad varbūt nevajag tik daudz stādīt kā agrāk?

– Cik sēkl ir, tik jāstād. Un zem tukš ar nevar atstāt. Mans tēs teic: “Jūr ir mūs zelts, bet zem ir mūs maiz.” Ja jūs zinātu, cik kādreiz bij grūt šitos laukus no akmeņiem dabūt tīrs.

– Jā?

– Ciema galā agrāk bij akmeņ drupinātav, jo te ne tikai jūr, bet arī lauk un mež i pil ar akmeņiem.

– Bija? Vairs nedrupina?

– Nē.

– Kāpēc ne, ja jau tik daudz akmeņu? – Gūtenmorgens atcerējās kaudzi pie Martas šķūnīša.

– Es nezin.

– Savādi…

Gūtenmorgens jau gribēja atvadīties, tomēr viens neuzdots jautājums vēl mīcījās pa sirdi.

– Varbūt… vai jums nevajag kaut ko palīdzēt? – viņš beidzot izspieda.

– Palīdzēt? – Alma vispirms izbrīnīta nopētīja Gūtenmorgenu, tad pārmeta skatienu uz dobi. – Paldies par piedāvāšanos, bet tās puķs es labāk pat sabakstīs.

– Skaidrs… Nu, es tad iešu.

– Ka jāiet, jāiet. Bet, kad i lust, var pienākt atkal.

– Jā… uz redzēšanos.

Gūtenmorgens atvadām pamāja ar roku un devās uz jūras pusi, pie sevis domādams, ka jo vecāks cilvēks, jo čaklāks. Pareizāk taču būtu otrādi, kamēr spēks kaulos.

 

Atpakaļ līdz Martas mājai viņš nolēma iet pa krastu, cerībā, ka gan jau iekšējais kompass pateiks, kad būs jānogriežas uz iekšzemi. Akmeņainā smilšu strēle bija šaura salīdzinājumā ar pierasto Jūrmalas pludmali. Te jau īsti nav, kur nogulties, Gūtenmorgens centās ievērot kādu vietiņu, kur rīt vai parīt atnākt pasauļoties. Augšā kāpās vīdēja mājas – vairākums vienkāršas, jau daudzus gadus kalpojušas, bet gadījās arī pa jaunai un lepnai ar lieliem logiem vai pat glāžu sienām. Šaubu nebija, kurās ēkās izsenis dzīvo vietējie un kuri ir turīgu ļaužu svaigi celtie īpašumi. Nav slikti, Gūtenmorgens iztēlojās – ārā aukstums, vējš un lietus, bet tu sēdi siltā istabā aiz stikla, dzer groku un vēro dabas stihiju.

Smilšaino krastu vietumis nomainīja meldriem aizaugusi dūksts, te Gūtenmorgenam misējās solis, un viņš iebrauca līdz potītēm dubļos. Baltās krosenes nokrāsojās pelēki brūnas un pielija ar ūdeni. Klusi lamādamies, viņš iebrida jūrā. Ūdens nelikās diži silts pat zeķēs un apavos. Ieraudzījis sausāku vietu, Gūtenmorgens kāpa krastā un nosēdās žāvēties. Vajadzēja tikt vēl tālāk, taču dažus metrus uz priekšu jūrā ietiecās milzīgs akmeņu krāvums, kuru pārvarēt nebija ne mazākās patikas. Ja nu kāja paslīd, var sanākt nelāgi.

Gūtenmorgens aizsmēķēja un lūkojās vakara saules apspīdētajā jūrā. Klusums un ūdens plašums uzdzina vieglu melanholiju. Pārsimt metru tālāk jūrā izbrauca laiva ar zvejnieku. Laikam tas, par kuru stāstīja Marta, nosprieda Gūtenmorgens. Viens zvejnieks… viena govs… viens autoveikals… Pēc šīs dienas pieredzes šķita, ka vai katrā mājā dzīvo tikai pa vienai pavecai sievietei. Vienīgā viesu māja aizņemta. Viens uzņēmums – akmeņu drupinātava, kurš, cik varēja noprast, ir pamests un pats drūp. Viens vīrs, kuru labāk nesastapt. Un viens Gūtenmorgens vienas jūras krastā. Melanholija pieņēmās spēkā. Tik daudz kas palicis vienā vienīgā eksemplārā, un, ja vēl tie pazudīs, tad vispār vairs nebūs nekā, skumīgi prātoja Gūtenmorgens, līdz aptvēra, ka šādi, pārlieku sērīgi spriedelēdams, nonāks dziļumdziļā bedrē. Nē, tā nedrīkst, lietu kārtība, kuru nav manos spēkos mainīt, jāpieņem, kāda ir. Gūtenmorgens iztaisnojās, strauji nopurināja pelēcīgo melanholijas sagšu, tad rausās kājās un slāja pie Martiš uz vakariņām.

 

Kātojot mājup, ceļa otrā pusē viņš ieraudzīja skaistu meiteni zilzaļzeltainiem matiem. Un zilām, nē… zaļām, nē… ja ieskatījās vērīgāk, varēja redzēt, ka viena acs ir zila, bet otra zaļa. Jocīgi, bet tik un tā smuki, vērtēja Gūtenmorgens. Viņas drēbes bija vecmodīgas un krietni pavalkātas, visticamāk, no vecvecmāmiņas mantojuma vai arī tieši pretēji – no stilīga salona ar vintage novirzienu. Kurš to var izšķirt? Gūtenmorgens no dāmu modes neko nejēdza un apģērbam lielu uzmanību nepievērsa, viņš jutās aizgrābts no burvīgās sejas vien. Kamēr viņš stāvēja sastindzis, daiļava žigli nogriezās pa taciņu un pagaisa. Uzmācīgi lavīties pakaļ nebūs smuki, Gūtenmorgens nopūtās, tomēr cerību nezaudēja: ja viņa te dzīvo, gan jau vēl satikšu. Jāpajautā Martai.

 

Saimniece bija atstājusi vakariņas uz plīts malas, bet pati aizgājusi gulēt. Pajautāšu rīt, Gūtenmorgens nopūtās vēlreiz un iedūra dakšiņu kotletē.

Sapnis un migrācija

Naktī Gūtenmorgens noredzēja dīvainu sapni. Viņš, kā Valsts ilgās un spējīgās attīstības biroja pārstāvis, bija uzaicināts uz Ministru kabineta sēdi, kura norisinājās Vienciema pludmalē. Tika iztirzāti dažādi jautājumi, bet tad krastā izkāpa divi ūdenslīdēji pilnā ekipējumā, ar Kalašņikova automātiem rokās. Abi iebrucēji momentā aplenca visu Ministru kabineta sastāvu, tikai premjere palika nepamanīta – viņa sēdēja attālāk uz akmens un adīja vilnas zeķes mazbērniem. Kad akvalangisti novilka brilles, izrādījās, ka viens no viņiem ir Putins, bet otrs ir dziedātāja Valērija. Draudīgi virzīdamies tuvāk, viņi stingrā balsī noprasīja, kā Latvija gatavojas aizstāvēties hibrīdkara gadījumā. Aizsardzības ministrs izlikās, ka meklē starp oļiem dzintaru, bet pārējie ministri vispār nezināja, ko teikt. Tad viņi pastūma uz priekšu Gūtenmorgenu.

Gūtenmorgens negribēja izpaust valsts noslēpumu, kuru nemaz nezināja, tādēļ sāka stāstīt personīgo versiju. Tā vismaz nebija oficiāli apstiprināta un slepena. Viņš teica, ka, ņemot vērā Latvijas zemo iedzīvotāju blīvumu, valsts gatavojas slēgt līgumu ar Ķīnas Tautas Republiku par pusmiljona ķīniešu ievešanu un izvietošanu gar Krievijas robežu piecpadsmit līdz trīsdesmit kilometru platā joslā. Bez tam vienošanās paredzētu, ka Ķīnas puse uzceļ rūpnīcas, kur ieceļotājiem strādāt, un mājas, kur viņiem dzīvot, kā arī sadarbībā ar Latvijas pusi iekārto citus nepieciešamās infrastruktūras elementus.

Putins sāka skaļi smieties, jo uzskatīja, ka Ķīna nepiekritīs, bet Gūtenmorgens nosauca trīs iemeslus, kādēļ tomēr piekritīs. Pirmais – ķīniešu saražotās preces nebūs jāved gaisa gabalu līdz Eiropai. Otrais – preces drīkstēs marķēt ar uzrakstu MADE IN EU vai MADE IN LATVIA, atkarībā no tirdzniecības stratēģijas. Trešais – Latvijas puse ir gatava arī sarunām par desmit metru platas pierobežas joslas pārdošanu, lai Latvijai ar Krieviju vairs nebūtu kopējas robežas un lai gadījumā, ja Krievijas karaspēks sadomātu iebrukt Latvijā, tam vispirms būtu jāšķērso Ķīnas teritorija. Diez vai ķīniešiem tas patiks. Bet, ja ķīnieši ekonomisku apsvērumu dēļ sagribēs anektēt pustukšās Krievijas rietumu teritorijas un izvietot tur vēl vairākus miljonus savu iedzīvotāju, tad tā būs tikai viņu un Krievijas darīšana. Turklāt Latvija papildinās savu budžetu ar ķīniešu samaksātajiem nodokļiem, pārdos tiem pārtiku un pakalpojumus, tādējādi mazinot Krievijas sankciju ietekmi, vienu vārdu sakot, ar ķīniešiem Latvija varēs ilgi un spējīgi attīstīties.

To dzirdot, Putinam nolaidās šaujamais un viņš īgni teica, ka Gūtenmorgens pēc būtības špiko viņa piegājienus, bet Gūtenmorgens tikai paraustīja plecus par šādu viedokli. Valērija tikmēr tatāru valodā sāka vilkt žēlabainu dziesmu par Krievijas sūro likteni. Latvijas valdības ministri uzmeta cits citam īsus skatienus un neapmierināti knaibīja lūpas – šķita, viņiem skauž Gūtenmorgena ideja un ir žēl, ka pašiem tāda nav ienākusi prātā. Bet premjere ar mātišķu smaidu uz lūpām pasauca ārlietu ministru un klusi vēlēja tam nekavējoties noorganizēt tikšanos ar Ķīnas vēstnieku. Toties aizsardzības ministrs rīkojās skaļi un enerģiski. Viņš uzkāpa uz vislielākā akmens un auroja pēc piektā panta. Pēc brīža gaisā parādījās mežonīgās plēsējkaijas un metās virsū Putinam un Valērijai, kuri steigā panira zem ūdens.

Laikam piektais pants iedarbojās, nodomāja Gūtenmorgens un pamodās. Kamēr viņš apjēdza, ka atrodas gultā, sapnis jau bija izvējojis no atmiņas. Vienīgais, ko viņš atcerējās, – Putins bija runājis latviski, vien ar retiem, toties sulīgiem mātes valodas iestarpinājumiem. Gūtenmorgens apgriezās uz otriem sāniem un drīz vien atkal aizmiga.

 

Rīts izvērtās paskaļš, jo pagalmā bija ierāpojis dūšīgs ronis. Suns rēja un smilkstēja kā negudrs, kamēr nelūgtais ciemiņš aizviļņoja uz viesu nama pusi. Laikam juta, ka turpat ir dīķis ar zivīm. Gūtenmorgenam atkal bija, ko brīnīties, bet Marta kratīja dūri.

– Tā savairojušies, ka bail. Paš nezin, kur iet, ko meklet. Drīz nāks iekš istab. Artim cik tīkl nav saplēsuš. Spēj tik braukt uz Rīg un pirkt jaun.

Gūtenmorgenam roņi bija vienaldzīgi. Viņš atcerējās vakar sastapto meiteni un taujāja par to.

– Atkal tas skuķs. Dažs viņ ir redzējs, bet es gan ne. Runā, esot spoks, bet tam gan es netic. Kād te spok? Tagad jau vis jaunieš spocīg ģērbas, vai ta ne?

– Varbūt… bet kur viņa dzīvo, nezināt?

– Kau kur jau dzīvo, bet precīz es nezin. Un nezin, kurš zin… Ak, ta iepatikās gan, ko? Varbūt viš i nāriš? – Marta iesmējās, bet Gūtenmorgens viegli piesarka. – Tie skuķ tak nāk un iet, nevar nemaz izsekot. Kā manam puikam jaunībā… eh, ko tur. – Viņa atmeta ar roku.

– Jā, starp citu, – Gūtenmorgenam uz mēles uzskrēja demogrāfisks jautājums. – Vakar izstaigāju ciemu, izņemot to meiteni, nevienu zem sešdesmit neredzēju. Tāda sajūta, ka jaunu cilvēku te nemaz nav.

– Kā ta nau! Čiekurzirņos daudzbērn saim dzīvo. Mūs lepnum, vienīgā un dižākā iekš vis novad. Seš… nē… vai tik nebij septiņ? Daž i audž bērn, bet tas i jauk, ka šie pie lab cilvēk tiek. Vecāk i pa pirmo, gādīg. Variš ar Kristīn. Es nemaz nezin, varbūt viņiem vēl kād i nākuš klāt. – Marta izslēja roku, it kā rādīdama uz ciema otru galu. – Un tomēr uz to pus i, kā tu sak, – viņa piebilda. – Veco i daudz vairāk nekā jauniš.

– Tā jau ciems var pamazām izmirt, – Gūtenmorgens novilka.

– Tu doma? Nez vai ta būs. Vasarā pilsētniek sabrauks. Pirms krīz tak te iepirk zem kā dull. Un vēl! Mans puik teic, kad tiks pie pensij, brauks dzīvot atpakaļ uz šejien. Un citiem jau a bērn mājs pietur. Vecumdienām.

Gūtenmorgens uz mirkli iekrita pārdomās par ciema ilgas un spējīgas attīstības perspektīvu.

– Kas tad mums iznāk? – viņš retoriski jautāja un pats atbildēja. – Te būs viens atpūtnieku un pensionāru ciems. Faktiski jau ir…

– Pensionār ciems! – Marta skaļi iesmējās, bet jau pēc mirkļa pieklusa, pat tāda kā drūma sametās. Tomēr ne uz ilgu laiku. – Nu un ta?! Vai ta pensionār nav cilvēk?

– Protams, ir. Es jau to nedomāju sliktā nozīmē.

– Viņš nedomā… es tev sak, nevis ar pensionār, bet ar ron vajag cīnīties. Lai viš peld uz sav Roņsal. Tik plaš jūr, vai ta viets nepietiek?

– Ar imigrantiem ņemas visā pasaulē. Ne tikai ar roņiem. Globāla problēma. – Gūtenmorgens rullēja ar ievārījumu un krējumu pārklātu pankūku.

– Vai ta tie ir imigrant? Šitie vienkārš ir bez kauņ un god.

– Latvijai arī nāksies uzņemt kādu simtu vai divus.

– Roniš? – Martas dakšiņa apstājās pie mutes.

– Nē, cilvēkus.

– Nu, ja kārtīg cilvēk, lai nāk. Te jau tāpat vējš svilpē. Būs, kas man zāl novico.

Gūtenmorgens nebūt negribēja saprast mājienu, tomēr saprata. Varētu jau izlikties par beigtu, bet, kā tu izliksies, ja esi sapratis. Kaut kā muļķīgi tā izlikties. Zāle… nez ar ko viņa grib, lai pļauju? Ar izkapti?

– To zāli es varu! – Gūtenmorgens izlēma, ka, parādot iniciatīvu, viņš Martas acīs tikai celsies.

– Ja? – Marta paskatījās uz Gūtenmorgenu, kurš nudien viņas acīs bija drusku pacēlies. – Nevaig, Guntiš. To es tāpat vien pieminēj. Viņnedēļ jau dēls notrimmerēj.

– Nu, tad es iziešu drusku pa ciemu, – Gūtenmorgena prātu nelika mierā vakar sastaptā skaistule.

– Ej vie. Vēlāk pastāstīs, kas tur pasaulē notiek.

Mežā

Iznācis uz šosejas, Gūtenmorgens pagriezās pa kreisi. Noskaņojums bija lirisks, un viņš paklusām dungoja mazliet pārveidotu Brauna dziesmu:

es nepazīstu tevi
tu nepazīsti mani
šai ciematā
kur tik maz ļaužu ganās

es ilgojos pēc tevis
tu ilgojies pēc manis
šai ciematā
kur tik maz ļaužu ganās

ir mīla jāmeklē
tā nenāks pati
tā nenāks tā neatnāks
ja tu mājās saldi krāc…

Gūtenmorgens lāgā nebija pārliecināts, vai arī skaistā meitene ilgojas pēc viņa, taču, ja nu pēkšņi. Un, galu galā, tādi bija dziesmas vārdi.

Nelielu gabalu uz priekšu no meža iznāca sirms vīrietis, gadus desmit vai pat divdesmit vecāks par Gūtenmorgenu, taču traki jauneklīgā paskatā. Kājās nodiluši džinsi ar nesaprotamiem ornamentiem, mugurā zaļš džemperis ar sarkanu uzrakstu LOVE, mati līdz pleciem, bet ap pieri tam bija apsieta prievīte.

– Kreizī boi, neaurē kā brieds! – Viņš lika pirkstu pie lūpām un zaglīgi skatījās apkārt. – Tev nav kād cīg?

– Cigarete? Ir. – Gūtenmorgens izvilka no kabatas Camel paciņu.

– O, jē! – novērtēja nepazīstamais. – Viss mans pipls ar stopņikiem aizlaid uz Glastonberij fest. Es viens palik… Klau, es tev agrāk nav te redzējs… kā tev sauc?

Gūtenmorgens pateica savu īsto vārdu, bet svešais atzinīgi uzsita pa plecu.

– Super!

– Ja!? Es no Rīgas atbraucu…

– Ā, atpūtnieks. Man sauc Eds. Nu, kādreiz sauca par Edvart. Edvarts Kļava. Tev i laiks? Ienāc pie mans, uzvārīs tēj, parunās pa dzīvi.

– Nu... – Gūtenmorgens minstinājās, bet tad nolēma, ka no vienas krūzītes gabals jau nenokritīs. – Lai notiek.

Pūlēdamies starp kokiem saskatīt māju, Gūtenmorgens sekoja sirmajam vīram pa aizaugušu meža ceļu, kura galā stāvēja pelēks opelis.

– Tas i mans autiš, – Eds nevērīgi pamāja. – Ejam tālāk.

Tālāk bija jāmin tik tikko samanāma taciņa. Mežs kļuva arvien biezāks un neskartāks, nācās kāpt pāri kritušiem kokiem un brist cauri paparžu puduriem. Gūtenmorgenaprāt, viņi gāja diezgan ilgi, līdz nonāca izmīdītā pļaviņā, kuru rotāja izbalējusi telts un ugunskura vieta. Apkārt lielā aplī bija savelti paprāvi akmeņi un sastutēti cits uz cita. Ja piepūlēja iztēli, krāvums atgādināja greizu, miniatūru Stounhendžu. Un tomēr vietējiem mērogiem iespaidīgi. Bet kas ir šis Eds? Hipiju pensionārs, meža dīvainītis, varbūt bezpajumtnieks?

– Tu nemaz nedoma. Neesu nekāds bomž. Vai es kādreiz redzējs bomž ar autiņ? – it kā nojauzdams Gūtenmorgena domas, sacīja dīvainais vīrs. – Būs jau laikam jāizstāst, citād sadomās nezin ko. – Eds iekūra uguni un uzlika vārīties katliņu ar ūdeni. – Sēd nost.

Gūtenmorgens piemetās uz nolūzušas priedes stumbra un aizpīpēja.

– Agrāk es te dzīvoj. Ne jau tieš te, bet ciemā, – iesāka Eds. – Pirms… oi, nu jau cik gad būs. Un siev te palik, saprot? Tev i siev?

– Te ne. Rīgā… – Gūtenmorgens pēkšņi atcerējās, ka ir svētām laulības saitēm siets un drusku nokaunējās par acu mešanu uz vietējo skaistuli. Tā vietā, lai ilgotos pēc oficiālās dzīvesbiedres, nemanot sācis tvīkt pēc pilnīgi svešas zilzaļdzeltenmates.

– Un kā? Esi apmierināts? Ģimens dzīv izdevusies? – jautāja Edvarts.

– Nu… vispār jā, – Gūtenmorgens nosarka. Viņš atskārta, ka joprojām mīl savu sievu, vienīgi ar pārejas vecuma poligāmo krīzi laikam vēl nav ticis galā. Kad tā vienreiz beigsies, viņš pie sevis sodījās.

– Apskaužam, – žēlīgi novilka Eds. – Man gan tā neveicas. Kad augšā izdomāj mazināt zvejniecīb un ar darbiem un naud vairs negāj tik friš kā gribētos, manējā sāk man zāģēt. No rīta kā ieķērās ar mazo fuksīt, tā vakarā ar elektrisko ripzāģ beidz. Vienīgais, kas drusk glāb, ka es varēj izsprukt jūra. Mans vectēs bij zvejniek, es i zvejniek mazdēl. Laimīgs bij, kad tik prom no krast. Siltāks diens stundām kvernēj laivā, lai mājā nav jāiet. Nekas viņai nebija lab. Savīlēj mani krust šķērs, dažreiz likās, tūlīt galv nokritīs. – Pavecais zvejnieka mazdēls nopūtās un, pastiepies pēc maisiņa ar uzrakstu “Top”, iebēra verdošajā katlā kaut kādus raibus gabalus. – Bet šī tik piļī un piļī, kamēr tā sagribējās brīvīb, ka ne izturēt. Un es kā aizbrauc ņemt laukā tīkls, tā atpakaļ vairs neatgriezos. Nu jau ašpadsmito gad skaitas bez vestes pazuds. Pārdev laiv, iepazinos ar hipiš. Forš čaļ un meič… tagad aizskrēj uz Anglij, bet es palik. Negribas vairs nekur skriet.

Noklausījies Edvarta dzīves drāmu, Gūtenmorgens uzreiz neattapa, ko teikt. Mierināt kaut kā roka necēlās, bet slavējoši sist pa plecu būtu stulbi. Kā izturēties, ko darīt? Šad tad Gūtenmorgens spēja sevī pamodināt rīcības cilvēku, un viņam likās, šī nu ir tā reize, kad problēma jārisina un varbūt pat jāatrisina.

– Tā tie cilvēki pazūd… – viņš iesākumam nomurmināja.

– Jā… nē, nu pārsvara jau aiziet normāl. Pa īstam noslīkst…

– Un tagad tu ar viņiem dzīvo mežā? – Gūtenmorgens uzdeva pirmo, it kā tiešo, tomēr aplinkus jautājumu.

– Pa ziem jau ne. Tad mēs pa Liepājmuiž sildās. Tomēr vis laik man velk atpakaļ uz māj pus… vienīg, ka rādīties nevar… bet aiziet ar grūt... jo te ir mana dzimtene, smilšainais krasts… – iedungojās mazdēls un ar rāvienu pārtrauca. – Fu! Es kā tāds minors sāk vilkt. Piedošan.

– Varbūt ir vērts atgriezties pie sievas?

– Vai tu traks? Viņ man pārzāģes uz pusem un pēc tam nositīs.

– To nevar zināt. Tik daudz gadu pagājis, var nepietikt spēka, – teica Gūtenmorgens un papildināja sakāmo ar citātu no kādas filmas. – Cilvēki mainās… cilvēku prāti mainās.

– Diezi… – skeptiski grozot galvu, Eds nocēla katliņu no pavarda un atbildēja ar vārdiem no cita kino gabala. – Laiki mainās, bet cilvēki gan nemainās.

– Kā nu kurš, – Gūtenmorgens nedomāja atkāpties. – Vai tu tagad esi viņu redzējis?

– Pa gabal…

– Bet runājis neesi?

– Vai tu galīg? – Vecais mazdēls noraidoši vicināja roku.

Gūtenmorgens uzskatīja citādi – ir jārunā. Ja viens ar otru nesarunājas, tad valstī ilga un spējīga attīstība nav iespējama. Un, ja Edvarts nevar sadūšoties, tad viņš pats aizies. Vēl tikai jānoskaidro, kur hipijzvejnieka sieva dzīvo un kā sauc.

– Viņ ir Mārīt no Ēvelēm, – liedams tēju lielās plastmasas glāzēs, teica Eds, bet Gūtenmorgens nosprieda, ka laikam sācis pārāk skaļi domāt.

Tēja

Tēja bija nedzidra, drusku ķīseļaina un garšoja savādi. Precīzāk sakot, tēja neatgādināja tēju – ne liepu ziedu, ne Early gray, pat ne dzeltenā’i biškrēsliņa. Vai tur bija samestas sūnas vai saulē izkaltuši prauli, nevarēja uzminēt.

– No kā tu to vārīji? – jautāja Gūtenmorgens.

– No sēnēm, – atbildēja Eds. – Redz, man te nav pannas, citādi būtu tev saceps. Ja būt eļļ vai cit tauk… Varēj jau izvārīt zup, bet ta vajag sīpol, kartupel, burkān, lozber lap… sāl… to man arī nav. I tikai maiz. Grib maiz?

– Nē, paldies. Kas tās par sēnēm?

– Nu, parasts sēns. Kas mežā aug. Es nemaz nenojaut, ka te tād i, jaunieši zināj.

– Skaidrs…

– Bet tēja ir laba. Mūsējie visi dzer. Psihodēliskais kaifs. Un kļūst tā mierīgi un viegli ap sirdi. Liv in pīs. Visa pasaule mainās uz labo. Tu nejūti? – vaicāja Eds, bet Gūtenmorgens pat nepamanīja, ka vecā hipija jūrmalnieciskā izruna ir krasi mainījusies.

Gūtenmorgens ātri pārbaudīja savu noskaņojumu un secināja, ka tiešām jūtas rimti un bezrūpīgi, turpretī prāts bija mundrs un tāds kā apskaidrots. Galvā iemirdzējās lillīgas zvaigznītes, tās lēni virpuļoja un it kā glāstīja smadzeņu daivas, turklāt viņš pats savu smadzeņu spīguļošanu varēja novērot it kā no malas. Vētrā nolauztais priedes stumbrs bija pārvērties par ērtu klubkrēslu, bet kas tur ko brīnīties – mežā ne tas vien notiek. Eds laiski zvilnēja uz elegantas rokoko stila  tahtas, bet aiz viņa, uz puķainas sienas, karājās Kloda Monē “Sieviete ar saulessargu”. Šķita, glezna nav reprodukcija, bet īsts oriģināls. Tālumā starp kokiem vīdēja Eda mašīna – rūpīgi apcirptā mauriņā stāvēja melni lakots bentlijs. Priedes bija noliekušās virs tepiķiem noklātās grīdas, veidojot zaļus, samtainus griestus. Omulīgās gaisotnes mudināts, Gūtenmorgens iesmēla kristāla kausā vēl tēju un jautāja Edam:

– Kāpēc šo vietu sauc par Vienciemu?

– Kārtis, pie visa vainīgas kārtis. Kādreiz šai apkaimē dzīvoja divi baroni. Vienam piederēja vai visi jūrmalas miestiņi, bet otrs bija galīgi tukšā. Kādā jaukā dienā tas nabadzīgais aizbrauca pie bagātā uzsist trumpas. Namatēvs lika galdā šo pašu ciematu un zaudēja. Un no bēdām nomira. Tā nu tas nabaga barons beidzot tika pie viena ciema un palika viens pats, bez kolēģa. Kopš tā laika šeit ir Vienciems. Agrāk esot bijis cits nosaukums, taču to neviens neatceras.

– Bet kāpēc tieši Vienciems? – Pat ar visu savu možo prātu Gūtenmorgens nespēja apjēgt nosaukuma rašanās iemeslu.

– Nu, es taču saku – viens ciems, viens barons. Viens, saproti? Viens!

– Ā! Tagad saprotu. – Gūtenmorgens nobrīnījās, ka uzreiz nav aptvēris tik pašsaprotamu lietu.

Labu brīdi viņi nerunāja, jo katrs bija aizņemts ar kaut ko savu. Kamēr Gūtenmorgens, ar acīm ieurbies kamīnā kvēlojošās oglēs, noredzēja akciju tirgus svārstības un ar zelta spalvu zīmēja līkni uz pergamenta loksnes, tikmēr Edvarts domās sēdēja ar savu sievu Mārīti krastmalā un, rokās sadevušies, vēroja saulrietā peldošus buriniekus. To, pa kreisi, mans vectēvs būvēja, Mārīte teica vīram. Tu prastu tādu uzmeistarot, viņa taujāja. Ar kreisās rokas mazo pirkstiņu, atteica zvejnieka mazdēls un pievilka sievu ciešāk klāt.

Kad Gūtenmorgenam apnika vērot pasaules finansiālo nākotni, viņš neviļus pacēla acis un ieraudzīja, ka sieviete franču impresionista audeklā ir kardināli mainījusies, viņa kustējās, gāja uz priekšu un tad, pieturēdamās pie rāmja, jau kāpa laukā no bildes. Gūtenmorgens ievēroja, ka tā ir smukā meitene ar zilzaļzeltainajiem matiem, tikai šoreiz apģērbusies atbilstoši Monē gleznojumam. Līgani nogājusi pa vertikālo sienu, skaistule nostājās Gūtenmorgena priekšā un raudzījās virsū.

– Kas tu esi? – dvesa saviļņotais Gūtenmorgens.

– Es esmu Vienciema dvēsele, – viņa atbildēja tik vienaldzīgā balsī, it kā stāstītu par sevi ko maznozīmīgu – esmu divreiz bijusi Valmierā vai strādāju Labklājības ministrijā par ierēdni.

Gūtenmorgens aši piecēlās un zemu nolieca galvu, bet ciema dvēsele mazliet uzrāva garos brunčus un formāli pakniksēja.

– O, kāds gods iepazīties! Es esmu…

– Zinu, zinu, kas tu esi, no kurienes nāc un kurp dodies. – Viņa pagriezās uz promiešanu un piebilda: – Es iešu apraudzīt savu valstību.

– Drīkst tevi pavadīt?

– Diemžēl ne, man nolikts staigāt vienai. Tik daudz taču tu saproti, vai ne?

– Nu… - Gūtenmorgens mīņājās, nezinādams, ko dāmai atbildēt.

– Ja tev garlaicīgi, vari pārvērsties par putnu un aplidot ciemu, – viņa sacīja un momentā izgaisa, bet Gūtenmorgens atkal atslīga mīkstajā krēslā un sāka prātot, par kādu putnu labāk kļūt.

Kaija

Pēc garākām pārdomām Gūtenmorgens izlēma iemiesoties kaijā. Varēja jau arī par Andu kondoru vai zaļo vārnu, bet negribējās izcelties uz kopējā fona.

– Jā, kaija būs īstā. Palido virs līča, noķer kādu zivi un atnes man arī, – kūpinādams pusmetru garu kāsi, teica zvejnieka mazdēls.

– Tad jau redzēs, – gudrodams, cik vienā knābī zivju varētu satvert, Gūtenmorgens pārbaudīja spalvu baltumu. – Nu, tad es laižu! – Viņš savicināja spārnus un uzspurdza gaisā. Prāta tālākajā kaktā pazibēja mirklīgas atmiņas par Donu Huanu un Karlosu Kastaņedu.

Priežu galotnes pašķīrās, kaija Gūtenmorgens traucās tām pāri uz ziemeļaustrumiem, līdz parādījās jūras zilgme. Nepieradušam strauji vicināt spārnus bija pagrūti, un viņš pārgāja lēnā planējumā. Lidojās tīri labi, bet, noraugoties plašajos ūdeņos, uzreiz sakārojās pēc kādas svaigas reņģes. Kā viņas to dara? Cilvēks Gūtenmorgens vēl nebija gatavs sēsties viļņos un bāzt galvu ūdenī, taču putna ķermenis pats zināja, kā jārīkojas. Pēc mirkļa Gūtenmorgens jau plunčājās jūrā un knābāja tikko noķertu zivteli. Interesanti, viņš nobrīnījās, kā es tik ātri paguvu?

Labu brīdi viļņojies vienatnē, Gūtenmorgens sailgojās pēc sabiedrības. Jūras putnu apkārt bija ka biezs, taču cilvēciskās apziņas paliekas vēl atturēja no sabļaustīšanās ar citām kaijām. Likās, viņas to tik vien dara, kā plēšas par katru kumosu. Cik sekli, vīpsnāja Gūtenmorgens un, pacēlies gaisā, ieraudzīja laivu ar zvejnieku. O, vismaz viens, ar ko varētu parunāties! Cerību spārnots, viņš nolaidās uz laivas malas.

– Labdien! Kā ķeras? – jautāja kaija Gūtenmorgens, bet zvejnieks pacēla airi.

Gūtenmorgens nebija tik dumjš, lai neapjēgtu, ka zvejnieks putnu valodu nesaprot, un spēji pārvērtās par cilvēku. Laiva nozvalstījās vien.

– Uzmanīgāk! – Jūras arājs pabāza airi zem tīkliem, bet Gūtenmorgens nobrīnījās, ka zvejnieks nemaz neiepleš acis par efektīgajām pārvērtībām.

– Piedošanu, – negaidītais ciemiņš atvainodamies nolieca galvu. – Gribēju tikai pavaicāt, kāds loms šodien?

– Kāds var būt loms, ja es tik tagad laiž tīkls jūrā.

– Ak, tā… tad jau gan nekas liels nevar būt…

– He, nevar gan.

Īstie jautājumi bija kaut kur pazuduši, un saruna nevedās. Gūtenmorgens mazliet sapīka, tomēr plinti krūmos mest negribēja. Viņš laida skatienu līdz pat apvārsnim un ieraudzīja tālumā lielu, baltu kuģi.

– Jums negribētos braukt uz tāda lainera? – Gūtenmorgens izstiepa roku pret horizontu.

– Nē, man labāk patīk zvejniecīb. Kaut vai ar tād maz laiviņ, bet ir prieks pa to brīd, kad zivs nāk kā krells augša. Es jau ir izbraukājies uz traļļ, uz visādam vāverastem, kamēr tās nesazāģēj lūžņos. Kadreiz pats biju šķipers.

– Kas, lūdzu?

– Nu, kapteins.

– Oho! – Gūtenmorgens atzinīgi nogrozīja galvu. – Jūs esat Artis, vai ne?

– Kā ta tu to zin? – Beidzot zvejnieks izskatījās nedaudz pārsteigts.

– Martiš no Gaisiem stāstīja. Starp citu, mani sauc Gūtenmorgens.

– Gūten… mjā, kam negadās.

Arta smīns apbēdināja Gūtenmorgenu, un, nezinādams, kur likt acis, viņš pārliecās pār malu vērot, kā tīkli grimst dzelmē. Laiva draudīgi sasvērās.

– Uzmanīg! Tā mēs var aiziet pa burbul!

Gūtenmorgens sabijās un mudīgi pārvietojās uz sēdekļa vidu, taisns un nekustīgs kā krusts kapsētā.

 

– Arti, – pēc krietna klusēšanas brīža Gūtenmorgens ierunājās, – vai tev nav bail… nu, ka kādreiz laiva var netīšām apgāzties un var…

– Var noslīkt?

– Nujā.

– Es pa to nedomā… jūr i tād liet, viņš paņems to, ko viņam vaig paņemt.

– Mjā, tā laikam ir karma… – novilka Gūtenmorgens tik tādēļ, lai būtu, ko teikt.

– Grib, es tev anekdot izstāstīš? – Artis smaidīja.

– Jā...

– Nu tā. Brauc viens kuģs, un uz tā viens miljardiers. Viņš pienāk pie kaptein un jauta: “Es zin, ka vis jūs senč bij jūrniek. Sakiet, kur jūs vectēs nomir?” “Jūrā. Viņš noslīk,” atbild kapteins. “Un tēs?” “Arī viņš noslīk.” Bagātnieks brīnas: “Un jums pēc tā vis nav bail iet jūrā?” “Nē,” kapteins raust plecs un tad prasa miljardierim: “Un kur nomira jūs vectēs?” “Gultā.” “Un tēs?” “Tēs arī gultā,” sak miljardiers, bet kapteins jauta: “Un pēc tā vis jums nav bail likties gultā?”

Gūtenmorgens skaļi iesmējās, bet tad pēkšņi atcerējās, ka atbraucis uz šejieni nevis jautri izklaidēties, bet uzzināt, kā vietējie ļaudis dzīvo un kā valsts viņiem var palīdzēt ilgi un spējīgi attīstīties.

– Jā… forši… – viņš joprojām turēja lūpas smaidā, bet vienlaikus prātoja, kā labāk uzprasīt par sāpīgajiem jautājumiem. – Bet ir vēl kas tāds… nu, citas problēmas, kas traucē dzīvot un strādāt?

– Es nezin… ja tā sāk skatīties, tad ar problēm ir piln pakaļ.

– Skaidrs… bet, kā tu domā, valdība tev varētu kaut kā palīdzēt?

– Nez vai… vai ta viņ jēdz, ko mums vaig… – Artis skatījās jūrā, un viņa vaigs sadrūma. – Re, ku rons! – viņš rādīja uz melnu, šņācošu pauguru metrus divdesmit no laivas. – Vo, pareiz! Valdīb varēt roņiem ierādīt sav viet. Citād viņ lien mūs tīklos pie vis gatav.

– Bezkauņas! – Gūtenmorgens sirdījās līdzi zvejniekam, līdz prātā ienāca spoža doma. – Klau, bet es tev varētu uzreiz palīdzēt.

– Ko ta?

– Aizdzīt roņus.

Gūtenmorgens uzmanīgi aizlīda līdz laivas galam un lēca ūdenī. Lidojot pāri bortam, viņš pārvērtās par pasakaini varenu leduslāci, bet roņi, ieraudzījuši draudīgo plēsēju, muka, ko pleznas nes, dažs pat aizskrēja garām Roņu salai un paslēpās Somu līča viņā galā pie Pēterburgas. Kārtīgi izdauzījies pa jūru, lācis Gūtenmorgens iznira un apsviedās kaijā. Tad, pārlaidies pār laivas malu, viņš atkal pārtapa Gutenmorgenā parastajā.

– Paldies! No mans pienāks, – no Arta paceltās dūres atliecās īkšķis un mazais pirkstiņš. – Nu kād laik būs miers.

– Sīkums, – Gūtenmorgens atmeta ar roku, kaut patiesībā jutās krietni noguris. Vilka atpakaļ pie zemes. – Ja tev nav iebildumu, es laidīšos uz krastu.

– Var jau vēl palikt, bet kā tu grib. Katram jau sav darīšan.

Atvadījies no Vienciema vientulīgā zvejnieka, Gūtenmorgens kārtējo reizi iemiesojās kaijā un lidoja atpakaļ uz meža pļaviņu pie vecā hipija un vienlaikus zvejnieka mazdēla Edvarta.

Mārīte

Savus pārsimt metrus no krasta kaijai Gūtenmorgenam sāka izkrist spalvas un miesa strauji kļuva smagāka. Viņš vairs nespēja kontrolēt savu ķermeni un jau gandrīz cilvēciskā ģīmī pikēja uz otro sēkli. Te, kā par nelaimi, pretī lidoja prāvs kaiju bars, bet tām priekšgalā kaija, vārdā Džonatans Livingstons. Ieraudzījusi pus kaiju, pus cilvēku Gūtenmorgenu, kaija Džonatans Livingstons pagrieza galvu atpakaļ un ķērca saviem sekotājiem.

– Redziet, kā mūsu brālis pārvēršas par cilvēku. Mācieties no viņa! Salauziet savas iedomu uzliktās važas, un jūs salauzīsiet arī važas, ko uzliek ķermenis. Jo jums nekad netiek dota vēlēšanās, kurai līdzi netiktu dota spēja to piepildīt. Taču jums vajag papūlēties tās labā…

– Negvelz blēņas! – Gūtenmorgens gribēja uzkliegt, taču viņa mute jau skāra ūdens virsmu un sanāca tikai burbuļi.

Kaijas aizlidoja tālāk, bet Gūtenmorgens ar visām drēbēm stāvēja līdz krūtīm ūdenī. Sēņu gara spēks bija izvējojis, bet Gūtenmorgens ar celi netīšām uzblieza pa akmeni, kuru dziļuma dēļ nevarēja pamanīt. Labi, ka krītot netrāpīju ar galvu, viņš sevi mierināja. Viņš brida uzmanīgi, ar purngaliem lēnām pārbaudot zemūdens valstību. Pamazām kļuva seklāks un šķēršļi saskatāmi. Gūtenmorgens drebinājās, bet, kad pēda iemina dobi mitrajās krasta smiltīs, viņš ieraudzīja pa nogāzi lejup kāpjam sievieti nosacīti labākajos gados.

– Es jau zināj, ka lab tas nebeigsies. – Viņa nāca klāt. – Kā tāds puika lēkā pa akmeņiem. Nu!? Tagad ir slapjš, ko?

– Es nē… – Gūtenmorgens bija apjucis.

– Nu, kā ta ne! Es tač pa logu redzēj. Uz šitā kāj paslīdēj un atšļaukus ūdenī. Lab, ka ar galvu netrāpīj pa cit. – Viņa rādīja uz pamatīgajiem akmeņiem, kuri cits pie cita gulēja jūras seklumā.

– Nu, tā gadījās. – Gūtenmorgens nolēma nepretoties, jo stāstu par kaiju un kritienu no gaisa viņa visdrīzāk uzskatītu par vājprāta pazīmi un izmirkušās drēbes tik un tā nenoslēpsi.

– No kuriens tu te gadījies?

– Es pie Martas dzīvoju.

– Pie Martiš? Atpūtnieks, vai ne? – Mīļā miera labad Gūtenmorgens pamāja ar galvu. – Tur jau gabals ko iet. – Sieviete kļuva domīga. – Vēl ņems un noķers plauš karson. Labāk darīs tā. Tu ienāc pie mans, es tev iedos pārģērbties un karst tēj, bet drēbes pa to laiku izkarinās vējā. Kad izžūs, varēs iet mājā.

– Vai tā būs ērti? Varbūt es labāk iešu…

– Un slapjam rādīties ciemā būs ērt? Grib, lai viss pagasts par tev smejas un gadiem atceras?

– Nē. – Jūras bridējs padevās spiedienam un sekoja valdonīgajai samarietei.

– Ja tu par to, neuztraucies. Es dzīvo viens, – viņa piebilda, bet Gūtenmorgens lāgā nesaprata, uztraukties, ka viņa ir viena, vai ne. Vienciemā laikam visas sievietes dzīvo vienas un ir ar krampi, viņš nodomāja.

Ieraudzījis māju nosaukumu Ēveles, Gūtenmorgens apmulsa divtik stipri. Tātad viņai jābūt Eda Mārītei! Un tā nav nekāda nejaušība, bet gan likteņa pastiepta roka – viņš taču pats grasījās šurp nākt. Nu, varbūt ne gluži šodien un ne tādā paskatā, bet vienalga.

– Jūs laikam sauc Mārīte?

– Jā… kā ta tu to zin? – Viņa vērīgi nopētīja slapjo ciemiņu. – Man uz piers rakstīts?

– Nē… – Gūtenmorgens klusībā lamāja sevi par tik strauju izmuldēšanos. – Marta teica… jā, viņa teica, ka Ēvelēs dzīvo Mārīte… Augustos Alma… nu tā, stāstīja par ciemu…

– Ko vēl viņ par man teic?

– Visu to labāko. Teica, ka žēl jūs par vīru, kurš pazudis jūrā. – Gūtenmorgens fleitēja bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo tie taču bija baltie meli. Vienīgais, kas darīja raizes, – kaut Mārīte nesadusmotos un neaizskrietu pie Martas, ka tā svešam cilvēkam par viņas nedienām stāstījusi. Tad gan būtu dimbā. – Tik jauna un jau atraitnēs, – viņš piemetināja.

– Kur nu jauna, – Mārīte novicināja roku, bet Gūtenmorgens manīja, ka piezīme viņai patikusi.

Ielaidusi viesi noģērbties, viņa no cita mājas gala atnesa un pa durvju spraugu iestūma sausu apģērbu. Edvarta vecās drēbes sen nebija vēdinātas, bet mugurā gāja un pāris stundiņas varēja paciesties.

 

Kad Gūtenmorgens pavēra durvis, istabā, kas atradās tuvāk virtuvei, uz galda jau kūpēja krūze ar zāļu tēju, bet tai blakus glāzīte ar tumšu šķidrumu. Izskatījās pēc melnā balzama.

– Nu, fiksi sasildās ar tēj. To šļuk var liet iekšā, ja grib.

– Paldies!

– Pat nesaprotu, kādēļ viņa lupatas neizsvied, – Mārīte skatījās uz Gūtenmorgenu, un viņas acis sametās miklas. – Nu, gluži kā Eidis pirms astoņpadsmit gadiem… Lops tāds!

– Kādēļ tik skarbi?

– Ha! Skarbi. Tu jau nemaz nezin! Vis domā, ka mans vīrs noslīk jūra, bet viš aizlaidās. Vienkārš aizmuk.

– Kā tā?

– Nu, vai ta kāds iet zvejot ar čemodān, kur iekšā glaunais ancuks, pletkrekl un labās kurps?

– Tad jau gan, – Gūtenmorgens līdzjūtīgi klanīja galvu, iedomādamies, ka šobrīd Edvarts ir ļoti tālu no gludinātiem krekliem un klasiskiem uzvalkiem. – Bet tad jau viņš ir dzīvs?

– Tur jau tā nelaim, ka dzīvs. Man jasēro par dzīv, nevis miruš. Vai ta tas ir normāl?

– Dzīve ir pārpilna ar skumjām un vilšanos, – Gūtenmorgens rezignēti novilka.

– Jā, bet tas man neko nedod. Es grib priecāties, nevis skumt.

– Bet ja nu viņš pēkšņi atgriežas?

– Ko? Kāpēc lai viš atgrieztos?

– Nezinu. Gadās, ka cilvēki pārdomā... varbūt viņš tagad kaut kur vientuļš sēž un rūgti nožēlo savu kļūdu. Bet atpakaļ nākt ir kauns.

– Un aizbēgt nebij kauns? Lai nokaunās un nāk šurp.

– Ja!? – Gūtenmorgens kļuva pārmēru priecīgs. – Jūs viņam piedotu?

– Piedot? Ka šitā mani izšimpēj? Ne pa ko! Drīzāk es viņ nositīs.

Gūtenmorgens nopūtās. Ģimenes apvienošanās plāns draudēja izgāzties. Kā lai zvejnieka mazdēlu ved mājās, ja pretī vējo tāda agresija? Vecais atkal tiks zem zāģa. Laikam jau Edam bija taisnība.

– Pag! – Mārīte vērīgi pētīja Gūtenmorgenu. – Man rādas, tu kaut ko zin? Tā i?

– Taču nē! Kā es varu zināt? Es tik tā, iztēlojos, ka skaisti, ja pēc gadiem satiekas un salīgst mieru, – Gūtenmorgens ātri attapās un metās pretuzbrukumā. – Bet kāpēc viņš aizmuka? Kaut kas nepatika?

– Es nezin. Man liekas, viss bij lab. Kādreiz jau mēs pastrīdējās, bet kurš ta bez tā iztiek.– Mārīta kļuva domīga, bet viņas acis – garas. – Nu, bij jau ar pavisam nejauk brīž. Lab, tev godīg pateiks, dažreiz es a kļuv šerps kā vecs dundurs, bet tas tak nebij biež, vai ne? – viņa teica, it kā attaisnojumu un palīdzību meklēdama. – Ak, Eidiņ, Eidiņ. Es tak tev tomēr piedot. Drusku padusmot un piedot. Lai tie citi runā, ko grib.

Gūtenmorgens sāka justies neomulīgi. Likās, viņa tūlīt sāks aizgūtnēm raudāt, bet tas normālam vīrietim nav izturams. Viņš piecēlās un izgāja savākt apžuvušās drēbes. Atrunādamies, ka jāsteidzas, Gūtenmorgens otrā istabā pārģērbās un taisījās uz promiešanu.

– Melot tu var, cik uziet, jo es vienalga zin, ka tev nekur nav jāsteidzas. Vienciemā steigs nav. Taču labāk ej ar. Es negrib, ka tu redz man asar.

Gūtenmorgens uz mirkli uzlika salmu atraitnei roku uz pleca un atvadījās. Ticis laukā pa durvīm, viņš pagāja labu gabalu no Mārītes un Edvarta mājas, tad sasita plaukstas un apvaldīti, bet ar sparu iesaucās: Jes!

Pie dām

Ienācis Martas pagalmā, Gūtenmorgens dabūja trūkties.

– Vai tā ir godīg? Pazūd trīs diens un nevien vārd nepasak. Es kā mulķs tais ēst, gaid, bet kungs bez bremz ganas apkārt. Es zin, ka nau tev noteicēj, bet vienalg nesmuk. Ļot nesmuk!

Gūtenmorgens apstulba – trīs dienas! Kā tā var būt, ja viņam viss notikušais satilpa vienā. Vai te, Vienciemā, laika ritējums būtu citāds? Un varbūt tagad nemaz nav vakars, kā viņš ir iedomājies, bet ir rīts? Gūtenmorgens ar acīm meklēja sauli, bet nekā – debess bija nomākusies. Ko lai saka Martai? Vai viņa ticēs, ka nav pamanījis dienu maiņu. Diez vai. Un laikam nevar arī stāstīt par Edu, kaiju, Arti un Mārīti. Tad gan teiks, ka slims un negudrs. Jāizdomā kas cits. Gūtenmorgens sataisīja nelaimīgu ģīmi un vārgā balsī teica:

– Piedodiet! Es gribēju pastaigāt pa mežu un apmaldījos. Vēlāk izgāju uz kaut kāda zemes ceļa, bet aizgāju uz nepareizo pusi, kamēr nonācu galīgā nomalē. Kamēr tiku atpakaļ...

– Kur, kur? Nogalē? – Marta pārvaicāja, un Gūtenmorgens piekrītoši māja ar galvu – ja Nogale, lai būtu Nogale. – Ta nu gan tu bij aizklīds. Kā var tik tālu aizmaldīt, es nesaprot.

Gūtenmorgens, it kā nožēlodams, plātīja rokas, bet saimniece pamazām nomierinājās.

– Tad jau laikam es nogurs un izbadējs kā vilks? Ies kau ko uz ātr rok sataisīs. – Marta vedināja iekšā, un Gūtenmorgens paklausīgi sekoja.

– Miegs arī nāk, – viņš skaļi žāvājās.

– Es domā gan.

Pēc spēcinošas maltītes Gūtenmorgens gāja atlaisties. Pa ceļam viņš pašķielēja uz sienas pulksteni, kurš rādīja trīs. Pēcpusdiena, viņš secināja un likās slīpi.

 

Gūtenmorgens pamodās agra rīta krēslā un prātoja, kas šodien par dienu. Ceturtdiena, piektdiena, sestdiena? Sienas pulkstenis dienas nerādīja, telefons kaut kur pazudis, bet interneta šeit nebija. Būs vien jāceļas un jāiet taujāt saimniecei. Varēja dzirdēt viņu šķindinām traukus. Tā gan ir agrs putniņš, nodomāja Gūtenmorgens.

– Labrīt. Šodien ir… – viņš gaidīja, ka varbūt saimniece pateiks priekšā.

– Kāds tev rīts? Vakars. Nakt nāk virsū.

– Ceturtdienas vakars? – Gūtenmorgens piesardzīgi jautāja.

– Nu ja… pag! – Marta paņēma televīzijas programmu. – Atlocits uz ceturdien. Mīlas vētr, 2500. sērij. Nu, pareiz! Vakar apaļ cipar bij, to es atceras. Ta jau šodien i piektdien. Ej vien gul tālak. Pa tums nevajg apkart klīst.

– Jā… Arlabunakti, – Gūtenmorgens paklausīgi gāja uz savu istabu.

– A labnakt.

 

Gūtenmorgens atkal pamodās agrā rīta stundā un uzreiz atskanēja sirdsapziņas balss. Gandrīz jau nedēļa būs pagājusi, bet nekas prātīgs vēl nav izdarīts. Slejoties kājās, prātā nozibēja doma – Eds un Mārīte! Ja viņš abus nav nosapņojis, tad vienreiz jāliek punkts viņu mīlas mokām un jāsaved kopā. Vismaz tik daudz. Ja šiem nepatiks, lai šķiras vēlreiz, bet tad uz pašu atbildību. Apņēmības pilns, Gūtenmorgens izslīdēja caur virtuvi, paķerdams līdzi maizes ņuku un gabalu siera un desas. Desu viņš pasvieda sunim, lai nerej un nepamodina saimnieci, un ātrā solī laida uz šoseju.

Vispirms jāpārbauda Mārīte, pēc tam pie Eda, kātodams uz jūras malu, sprieda Gūtenmorgens. Viņš nokāpa pludmalē un virzījās uz Ēvelēm. Māja bija savā vietā. Ja vēl izdotos ieraudzīt saimnieci, tad šaubas pagaistu.

– Ku ta nu tik agr? – Ar kapli rokā Mārīte nāca no dārza.

– Labrīt! Rīta pastaigas ir tās labākās. Spirgtāks gaiss.

– Ka jau nav ko darīt… tikai nesadomā lēkat pa akmeņiem.

– Nē, nē… Jums gan māja feinā vietā. – Gūtenmorgens lieca valodu uz citu pusi. – Pašā krastā, tik skatīties un skatīties uz jūru!

– Skats jau i labs, bet nav labum bez ļaunum. Ka rudeņos vilns sit pa log iekšā, tad liel priek nav. Tur, – Mārīte izstiepa roku jūras virzienā. – Aiz pirmā sēkļa ir mājs pamat. Tagad tu redz, kā šī ir pienākus klāt. Mēs jau vēl nodzīvos, bet pēc gad divdesmit, trīsdesmit mūsējā ar būs iekšā. Tas i kā likts.

– Mjā… – Gūtenmorgens grozīja galvu. – Tiešām tik draudīgi? Bet citi par varītēm raujas celt mājas kāpas galā. Visādos veidos apiet likumus, lai tikai jūrai tiktu tuvāk.

– Tie jau pilsētniek, viņiem tā bild ir svarīgak pa vis. Lai ceļ, man personīg nav žēl. Es ar nesaprot, kāpēc viņiem neļauj kāpās būveties. Kam no tā sliktums? Pēc laik ne to kāp, ne māj šā vai tā vairs nebus.

– Ja ļaus, tad nebūs, par ko dot kukuļus, – Gūtenmorgens ieminējās.

– Ha, ha, tas gan i ties. – Mārīte iesmējās un griezās uz dārza pusi. – Lāb, es ies kaplēt tālak.

– Dies palīdz!

– Paldies!

Gūtenmorgens pielika soli. Ātrāk jāsameklē Edvarts un jāved uz Ēvelēm. Nogājis gabalu pa meža taku un izlauzies cauri brikšņiem, viņš atrada pļavu. Pirmajā mirklī Edu nekur neredzēja, un Gūtenmorgens jau sanīka, taču tad viņš izdzirdēja svelpjošu skaņu – tā nāca no prāva laukakmens. Otrpus akmenim lotosa pozā sēdēja Eds un meditēja. Vismaz tā izskatījās.

– Sveiks, Ed! Ceru, ka neiztraucēju?

– Ā, tu, – zvejnieka mazdēls, atspiezdamies pret zemi, piecēlās stāvus. – Kur tu pazud?

– Aizgāju pačurāt, – Gūtenmorgens nebija noskaņots uz garu runāšanu. – Celies, mums jābrauc?

– Kur?

– Kosmosā.

– Kosmosā? Es jau nupat bij kosmosā. Tu nebij?

– Laikam biju, bet tagad uz citu kosmosu. Tu nenožēlosi!

– Pastāst sīkāk.

– To nevar izstāstīt, tas ir jāredz. Saucas mīlas vētra.

– Mīlas vētra!? Bet es te neredz nevien vecen, – Eds izskatījās šaubu pārņemts.

– Tāpēc es saku, jābrauc. – Gūtenmorgens uzlika roku Edam uz pleca un bīdīja viņu uz priekšu. – Brauksim ar tavu opeli, tā ies ātrāk.

– Tiešām pie dām?

– Nu ja, ka pie dāmām.

– Pagaid. Man jāsaķemmējs. Uz Rojmal?

– Jā, – Gūtenmorgens bija gatavs teikt jebko, lai tikai Edvarts nāktu līdzi.

– Tu negrib pastūret? Man šodien vien kāj i stīv.

– Protams, Ed! Tieši gribējās izmēģināt tavu autiņu.

Kad Gūtenmorgens, izbraucot uz ceļa P 131, pagrieza stūri pa labi, Eds kļuva nemierīgs.

– Rojmal tak ir uz otr pus, – viņš sauca.

– Ak, pareizi! – Gūtenmorgens uzņēma ātrumu. – Es iebraukšu kādā sānielā, lai var apgriezties. Te ir baigi šaurs.

– Nebrauc tik dziļ ciemā, man var pamanīt!

– Noliecies. Vislabāk apgulies pie sēdekļa.

– Jā. – Eds paklausīja padomam un apgūlās. – Ei, tu nebrauc tik tāl.

– Jā, jā…

Pēc mirkļa Gūtenmorgens jau bija pie celiņa, kas veda uz Ēvelēm.

– Te varēs apgriezties. – Imitēdams apkārtgriešanos, viņš izbrauca platu loku un tuvojās Mārītes un Eda mājai. – Tu guli! Es pateikšu kad varēs celties.

– Kāpēc zvalstās? Kur tu brauc? Tā nav šoseja!

– Nav gan, – atzinās Gūtenmorgens. Auto jau bija iebraucis pagalmā. – Esam klāt. Vari kāpt laukā.

– Koooo! – pacēlis galvu un ieraudzījis savas mājas paksi, iebļāvās Mārītes vīrs.

– Piedod, Ed! – Gūtenmorgens kāpa laukā no mašīnas. – Diez vai tu pats saņemtos. Bet zini, viņa tevi joprojām ļoti gaida. Es vakar noskaidroju. Tā ka, lūgtum, uz priekšu, un nebīsties ne nieka!

Pazudušais vīrs nedroši tuvojās sen neredzētajai sievai, bet Gūtenmorgens nāca cieši aiz muguras, lai sirmais hipijs neaizmuktu. Mārīte dārza stūrī zāģēja nokaltušu bumbieres zaru. Eds atskatījās uz Gūtenmorgenu un savilka seju grimasē, it kā gribēdams teikt: tu redzi, viņa joprojām zāģē. Tajā brīdī saimniece piekususi atkāpās no koka un pagriezās pret nācējiem. Kad Edvarta un Mārītes skatieni sastapās, padebesī nogranda pērkons. Tā ir laba zīme, nodomāja Gūtenmorgens.

– Ko brīnās? – Mārīte teica Edvartam. – Nāc zāģē, tev stiprāks roks. Re ku liets nāk virsū.

– Mārīt, tu man piedos? – Vecā zvejnieka roka pieskārās sievai.

– Beidz, lūdzu. Citād man tūlīt nāks raudiens.

Eidis tik ilgi ņēma no sievas rokām zāģi, ka Gūtenmorgens, to redzēdams, novērsās un ar labi padarīta darba sajūtu gāja prom. Bet Ēveļu kaimiņiene no Žagatastēm tikmēr visu noskatījās pa logu un neticēja savām acīm.

Lepnums

Gūtenmorgens sen nebija juties tik apmierināts ar sevi. Forši, forši – iedams, viņš paskaļi atkārtoja. Ja ne viņš, Mārīte vēl ilgi asarainām acīm vērtos jūrā, bet Edvarts ar hipijiem bezjēgā klīstu apkārt. Gūtenmorgens steidzīgā solī devās atpakaļ pie Martas. Tik ļoti gribējās ar kādu padalīties priecīgajos jaunumos, ka ne izturēt. Forši, forši… vienkārši super!

Ejot gar Cīrulīšu mājām, viņš pamanīja pensijas vecuma sievieti sparīgi grābjam izkaltušu zāli. Pozitīvā enerģija šļakstījās pāri malām, un Gūtenmorgens, daudz nedomādams, metās talkā. Dažos vārdos paskaidrojis, kas viņš ir, Gūtenmorgens taujāja pēc vēl viena grābstiķa un to arī dabūja. Saimnieci sauca Ilga.

– Es var arī viena iztikt, bet neies jau no Dieva dota palīg atteikties. – Pasniegusi grābekli, viņa rādīja, kur jāmet kaudzē.

Velkot nopļautos stiebrus čupā un runājoties, Gūtenmorgenam sāka likties, ka Ilga ir jau iepriekš redzēta, taču nevarēja atminēties, kur un kad. Varbūt tepat ciemā garām gājusi, bet, kas zina, varbūt vienkārši kādai citai līdzīga. Viņš atkal pašķielēja uz saimnieci, bet viņa uz Gūtenmorgenu.

– Kāpēc man šķiet, ka es tev ir jau agrāk sastapus? – Ilga atspiedās pret grābekļa kātu un vēroja palīgu.

– Nezinu. Esmu te jau nedēļu, varbūt kaut kur uz ielas…

– Kādas ielas? Nē… es atceros! Tu es man dēla draugs. Kad es bij aizbraukusi pie viņ uz Rīg, uz dzimšans dien, tu ar tur bij. Tāpēc domāj, kur es to joc… kur es tav vārd i dzirdējs. Ak tu maz pasaulīt!

Gūtenmorgens, uzrāvis pierē krunku, steidzīgi sakārtoja savas atmiņas, un neziņas plīvurs nokrita. Pareizi, tā taču ir viņa drauga Kalniņa mamma.

– Dēls stāstīj, tu briesmīg svarīgā vietā strādā. Pa valsts līniju, vai?

– Nav jau nemaz tik… nu, parasts darbs, – Gūtenmorgens bija izvairīgs. – Bet kur tad jūsējais? Ciemos nebrauc?

– Kā nu ne, atbrauc, jau atbrauc. Tagad gan dikti aizņemts. Daudz darba esot.

Gūtenmorgens aizgrieza galvu, lai Kalniņa mamma neredz viņa smīnu. Kā tad, Kalniņam darba daudz, te jau zivīm jāsmejas. Gūtenmorgens valdīja smieklus, līdz aptvēra savu patieso stāvokli un spēji saīga – es te vaiga sviedros strādāju, kamēr Kalniņš, visticamāk, sēž parkā un sūc ar Krūmiņu alu. Gūtenmorgens sajutās no Kalniņa puses negodīgi izmantots, un grābeklis viņa rokās teju apstājās. Viss darba prieks kā aizslaucīts. Vienīgais labums, ka, satiekot Kalniņu, varēs apelēt pie viņa sirdsapziņas. Ja nu notiek brīnums un viņš nokaunas. Tas gan būtu skaisti.

– Nu gan laikam piekusi, – Ilga iztramdīja Gūtenmorgenu no pārdomām. – Ies nu, pacienās tevi ar… ko tu labāk dzers – tēj vai kafij?

– Ē… man neko negribas, – Gūtenmorgens attrauca, bet tad, paskatījies apkārt, ieraudzīja, ka darbs nemanot ir padarīts.

– Nu nē. Tik vienkārš tu prom netiks. – Kalniņa mamma nosēdināja dēla draugu nojumē pie galda. – Tāds palīgs, ka prieks. Viena es būt līdz vakaram ņēmusies.

To dzirdot, Gūtenmorgenā no jauna uzviļņoja lepnums un viņš maķenīt atplauka. Kaut neliels, tomēr gandarījums par paveikto bija. Ilga tikmēr atnesa šķīvi ar siermaizītēm un salēja krūzēs kafiju.

– Nekas daudz jau nav, – viņa vainīgi pasmaidīja.

– Bet neko daudz arī nevajag, – Gūtenmorgens smaidīja pretī, un viņam prātā ienāca jautājums. – Kāpēc jūsu dēls nepalika dzīvot šeit? Te taču ir tik jauki.

– Un ko viņš te darīs? Nekād darbviet te nav, bet jūrā, kā tēvs, lai viņam viegls smilts, iet negribēj. – Ilga nogrozīja galvu, bet tad, jau ar smaidu uz lūpām, piebilda. – Ha, mans puik laikam ir piedzims par iekšzemniek.

– Interesanti… kā tas ir? – Gūtenmorgenam gribējās uzzināt par Kalniņu kaut ko jaunu.

– Nu, tā tas ar ir. Citreiz cilvēks dzīvo dziļi iekšzemē, bet velk pie jūras ka traks. Pavei, šitie paši Zālīši te pusmūžā ienāc. No Smiltenes vai Gulbenes, precīzi nepateiks. Bez jūras mirst vai nost. Bet ir jau ar pavisam otrādi. Piedzimst gluži vai krastā, bet jūra vienaldzīga. Strādā mežā vai pa skroder. Līdz pludmalei tiek tikai tad, ja kādi ciemi atbrauc un aizvelk arī saimniekus. Lūk, tā viš ir.

– Nekad nebūtu iedomājies, ka tā.

Gūtenmorgens iebāza mutē sesto maizīti, tad neviļus uzmeta skatienu kaimiņu mājai, kuru greznoja lieli, lakoti koka burti, veidodami nosaukumu “Krustpodi”, un viņam radās vēl viens jautājums.

– Jums mājas ir Cīrulīši, to es vēl saprotu. Bet vai ir zināms, kā tie īpatnējie nosaukumi radušies? – Viņš izslēja roku pret Krustpodiem.

– Tie? Visād laikam, bet vecie stāstīj, ka agrāk, kad ēka bij puscelta, pa nakti uz sienas parādījies vārds. Vai kādi jokdari, es nezin, bet, tā kā tur bij uzrakstīts, tā māja bij jānosauc. Tāda ieraža esot bijus.

– Varbūt ciema dvēsele rakstīja? – Gūtenmorgenam netīšām izrāvās.

– Kas? – Kalniņa mammai šķita, ka ir pārklausījusies.

– Nē, nekas. Tas tik tā… – Gūtenmorgens atmeta ar roku un, pateicies par cienastu, slējās kājās. – Es nu iešu. Diena jau gabalā.

– Jā. Vasars diens paskrien tā, ka nemetas.

Piekodinājusi pasveicināt Martiš, Ilga pavadīja ciemiņu līdz mājas stūrim, bet tad steidzīgi apgriezās un metās pie durvīm – caur atvērto logu skanēja telefona treļļi. Palicis viens, Gūtenmorgens iedomājās, ka vēl vajadzēja Kalniņa mammai izstāstīt par Edvartu un Mārīti, bet iet atpakaļ un gaidīt, kamēr viņa beigs runāt pa tālruni, negribējās. Gan jau tāpat uzzinās. Gūtenmorgens izgāja pa iebraucamo ceļu uz šosejas un devās tālāk.

 

Ienākot pagalmā, no dārza puses uzreiz parādījās Marta.

– Tu tak i gatavais savedējs! – Saimnieces balsī neskanēja pārmetums, viņa smaidīja.

– Vai tad? – Gūtenmorgens noprata, par ko ir runa, taču nolēma nogaidīt un paklausīties, ko Marta vēl sacīs.

– Un vai ta ne!? Kur tu to Eid izrāv? No jūr apakš? – Saimniece acīm redzami gaidīja sīkus un detalizētus paskaidrojumus. – Ko tu klusē kā beigt zivs? Mārīt man vis izstāstīj.

– Ak par Edvartu… nu, satiku viņu un aizvedu mājās. Vairāk neko… vai tad Mārīte vēl ko teica?

– Mārīt ne. Bet es no tev grib dzirdēt. Tas tak nav normāl – tu te atbrauc no Rīgs un vēl atvelc dzīv Eid. Nez no kuriens!

– Labi, jau labi, – Gūtenmorgens apsēdās uz soliņa.

Viņš stāstīja tikai tik daudz, cik uzskatīja par vajadzīgu, bet Martas āķīgie jautājumi ik pa brīdim lika izdomāt puspatiesas atbildes vai sacīt, ka to nu gan viņš nezinot, lai prasot Eidim pašam. Tomēr pēc kārtīgas svīšanas, saimniece aprima un likās tīri apmierināta ar uzzināto.

– Nē nu, tu i viens ziķers! Šitād oper dabūj gatav, – viņa teica, bet lepnums atkal iedunkāja Gūtenmorgenam pa sirdi. – Rīt Eids ar Mārīt tais tād neliel pasēdēšan Kapar pļavā pie lielā gald. Vis ciemniek ielūgt. Mums a būs jāiet. Tev jau it īpaš.

Kauns

Svētdien vakarpusē, īsi pirms pošanās uz Kapara pļavu, Marta iekunkstējās, ka dārzā muguru samocījusi un nekur nevarot iet. Ko lai dara, veciem cilvēkiem tādas ķibeles gadās, nodomāja Gūtenmorgens un izteica līdzjūtību. Nedaudz vainīgi smaidīdama, saimniece iespieda viņam rokās puķu pušķi Mārītei, pašdarināta vīna pudeli cienastam un piekodināja būt uzmanīgam, lai pēc tam visu varētu izstāstīt.

– Tik nemais šnab ar al, citād neko neatcerēsies, – pavērusi vārtiņus, viņa vēl pamācīja.

Pagājis garām bērzu birztalai un nonācis uz laukā iemītas taciņas, Gūtenmorgens tuvojās saietam. Ap garu galdu bija sasēdušies viesi, skaitā ap piecpadsmit, starp tiem Mārīte, Edvarts, Alma, Kalniņa mamma. Turpat netālu uz ugunskura vārījās milzīgs čuguna katls, kuru vaktēja autoveikala un pļavas īpašnieks Kapars. Pienācis klāt, Gūtenmorgens sajuta zivju zupas smaržu. Artis nesa no kūpinātavas prāvu telēķi, kurā ar lielu kaudzi bija sakrauti tikko žāvēti lucīši un butes, bet Gūtenmorgens ar kāru skatu pavadīja tauku lāsītēm noklātās zivis. Artis, garāmejot, piemiedza ar aci.

– Nu, Lučād, tiks pie svaig ād, – viņš skaļi sauca.

Lučāda, kura īstais vārds bija Arvīds, vien atmeta ar roku un nosmīnēja. Pie zobgalībām sen jau bija pierasts.

Ieraudzījis Gūtenmorgenu, Edvarts piecēlās un smaidīgs kā saulīte iepazīstināja ar pārējiem.

– Tas ir Gūten… Gūtenmorgenbergers no Rīgas, bet varam viņu saukt vienkārši par Gunti. Vai ne?

– Jā, protams, – Gūtenmorgens laipni piekrita, vienlaikus brīnoties par savu iecietību.

Uzdāvinājis starojošajai Mārītei ziedus un vīram pudeli, viņš nodeva sveicienus no Martas un apsēdās blakus Eidim.

– Martiš jau nekad nenāk, – teica Mārīte un mazliet pikti uzlūkoja sievieti pa kreisi no Kalniņa mammas.

Gūtenmorgens pamanīja zīmīgo skatienu, taču tas viņam neko neizteica un arī neuztrauca. Vai tad varēja par cieminieku, īpaši sieviešu, savstarpējām attiecībām visu zināt. Tad jau te būtu vismaz gads jānodzīvo. Pie šīs domas Gūtenmorgenam pakrūtē nepatīkami iekņudējās – viņš atkal atcerējās, kādēļ šeit vispār atbraucis. Kaut ko redzējis un uzzinājis pa astoņām ar pusi dienām viņš bija, taču idejas, kā Vienciemam ilgi un spējīgi attīstīties, viņu nebija aplaimojušas. Laikam jau būs jādara kā vienmēr – jāapkopo dati, ar standarta metodi jāizanalizē situācija, jāizveido darba grupa un tā tālāk, taču šobrīd ne uz ko tādu Gūtenmorgenam prāts nenesās. Apkārt jautri čaloja ļaudis, saule lēni krita ņirbojošajā jūrā, zupa un kūpinātās zivis kairināja garšas kārpiņas – gribējās mierīgi baudīt dzīvi jeb čillot, kā mēdza izteikties Krūmiņš.

– Es vēlos pacelt kausu! – Piecēlās sieviete puķainā kleitā ar brošu pie krūtīm. – Par Mārīti un Edvartu. Par augšāmcelšanos un atgriešanos! Un, protams, par mīlestību! – viņa pielika glāzīti pie lūpām un piebilda: – Tad nu lai iet, kur tie tūkstoši gājuši!

Lučāda, pamanījis, ka Gūtenmorgens sūc vieglo alu, ātri pielēja viņam mēriņu no trīslitrīgas degvīna tetrapakas.

– Tīra manta. No Francijas. Nav nekāda krutka.

Tik lielu šņabja paku Gūtenmorgens vēl nekad nebija redzējis, tādēļ ieinteresēts malciņu nobaudīja. Tiešām labs, mīksti aizgāja, viņš atzinīgi noteica, bet Lučāda ielēja par jaunu.

Tikmēr Eidis rosināja iedzert uz Rīgas ciemiņa veselību, bet ciemiņa lepnums sāka cīnīties ar kautrību, līdz padarīja vaigus sārtus. Turklāt Kalniņa mamma pārējām cieminiecēm kaut ko klusi stāstīja, bet tās visas kā viena blenza uz Gūtenmorgenu. Viņš nebija pieradis pie tādas uzmanības un nākamo glāzi izmeta sausu un vēl noskaloja ar alu.

 

Kad zupa bija pastrēbta, žāvētās zivis noplakušas līdz šķīvja dibenam un degvīna tetrapaka kļuvusi tik viegla, ka vējš varēja aizpūst, Mārīte izdomāja, ka arī dārgais viesis varētu kādu vārdu sacīt. Gūtenmorgens mirkli saminstinājās, jo kā runu stūmējs viņš bija pašvaks un parasti to pats labi apzinājās, taču pēc astoņām degvīna čarkām un četriem aliem viss rādījās it kā citā gaismā. Viņš bija gatavs runāt.

– Te ir forši! – Gūtenmorgens pacēla mēriņu, bet tad nodomāja, ka vajadzētu izteikties kaut kā dziļāk un sirsnīgāk. – Mīļie draugi. – Viņš grozīja galvu, lai vienlaikus redzētu visus klātesošos. – Dārgie vienciemieši, man ir viens jautājums. Pavisam vienkāršs. Kā mūsu valdība varētu jums palīdzēt?

Jautājums bija negaidīts, un uz brīdi iestājās klusums.

– Vai tu mūs paķer? – jautāja Mārīte.

– Nē! Ko jūs! Es nopietni.

– Viņš strādā svarīgā valdības iestādē, – Kalniņa mamma teica tiem, kas nezināja.

– Eh, ko tur… man liekas, viņi neko daudz nespēj. Varbūt nemaz negrib… bet sliktāk ir, ja grib, tomēr nespēj, – teica Kapars, bet sievietes apvaldīti iesmējās. – Nemaz nesmejas. Viens atpūtnieks, tas ir, Saeimas deputāts, tieši tā arī man skaidroja – es jau gribētu, bet viens nespēju.

– Viņiem ir vienalga, kā mums iet! – teica Anita, sieviete puķainā kleitā ar brošu. – Bet, ja nopietni… lai viņi atbrauc un pāris mēnešus nodzīvo šeit ar mūsu pensiju, nevis savu algu. Un ne jau vasarā, bet ziemā. Ziemā! Tad varbūt kaut kas sāks pielekt.

– Lai ar cauru tīklu saķer zivs, – ķiķināja Lučāda.

Gūtenmorgens apmulsa. Tik nežēlīgus ieteikumus viņš diez vai Rīgā uzdrošināsies izpaust. Izmetīs vēl no darba. Pārējie, klusi pārmīdami pa vārdam, ik pa brīdim pameta skatus uz Gūtenmorgenu, bet viņam neatradās ne ko atbildēt, ne kā atjaunot paša izgaisināto omulību. Kļuva karsti no domām vien un gribējās, kaut viņš neko nebūtu teicis.

– Neņem galvā, – pamanījis, ka jaunizceptais draugs ir sadrūmis, mierināja Eidis.

– Kas ta man, neesmu jau valdībā. – Gūtenmorgens ierāva kārtīgu šļuku no alus pudeles un piecēlās. – Iešu izpeldēties.

– Uzmanīg, jau krēslo! Nepaklūp uz akmeņiem!

– Jā, jā…

Kājām pinoties līdzeni nopļautajā mauriņā, viņš kaut kā tika pāri laukumam. Bērni pie šūpolēm nekautrējoties sauca, ka viņš ir pillā, bet Gūtenmorgens sīkos neievēroja. Noripojis no kāpas, viņš ietriecās ar galvu oļos, taču lielas sāpes nejuta un pat iesmējās par savu neveiklību. Tad pieslējās stāvus un vilka nost bikses, kuras uz nakts pusi nemaz vairs negribēja klausīt. Pēdas aizķērās džinsu starās, ķermenis svērās uz priekšu, bet, cenšoties atgūt līdzsvaru, Gūtenmorgens pārcentās un gāzās uz muguras. Kritiens bija īss, toties efektīgs – pakausis atsitās pret nelīdzenu akmeni un vakara krēsla pārvērtās tumsā.

 

Gaisma ienāca pa logu, bet tai līdzi draņķīga jušana un sāpes pakausī. Kur es esmu? Izskatās pēc slimnīcas. Gūtenmorgens pūlējās atcerēties vakardienas notikumus, un viņam sametās kauns. Šitā izgāzties! Un visa ciema priekšā. Gūtenmorgens vēlējās, kaut tas būtu tikai sapnis, taču veltīgi – palātā ienāca medmāsa, īstāka par īstu.

– Galva sāp? – viņa jautāja. – Tev uzlika trīs šuves. Smadzeņu satricinājums arī.

– Ko? – Gūtenmorgens novaidējās. – Kurš tad tagad? – Bija grūti saskaitīt visus mūžā piedzīvotos galvas satricinājumus.

Gūtenmorgens palūkojās uz māsiņu, un tā viņam šķita redzēta. Kā tad – zilzaļdzeltenas matu cirtas spraucās laukā no baltās cepurītes. Tā taču tā pati smukā ciema dvēsele, ja vien viņa toreiz nemeloja.

– Kuš! Es nekad nemeloju. – Viņa nolasīja slimnieka domas. – Bet tev jāguļ mierīgi.

– Kā es šeit tiku? Neko neatceros…

– Čiekurzirņu bērni pamanīja tevi guļam un pasauca tēti. Par laimi, Varis neņem ne piles mutē un varēja atvest tevi uz šejieni ātrāk par ātrajiem.

–  Man kauns… drausmīgs kauns, – Gūtenmorgens bija vaļsirdīgs.

– Nepatīkami, jā, bet priecājies, ka dzīvs paliki.

– Kas tur ko priecāties. Labāk būtu…

– Tā nerunā. Visi par tevi uztraucas. – Viešņa sarauca pieri, bet Gūtenmorgens neticīgi novaikstījās. Viņš neticēja, ka, izņemot ģimeni, vēl kādam rūp viņa liktenis. Kāds varbūt dusmojas par sagādātajām neērtībām, izbojāto vakara noslēgumu vai vienkārši pašausminās, tas arī viss.

– Domā, ko gribi, es tomēr esmu pie tevis, – teica Vienciema dvēsele.

– Tu… bet tu jau neesi cilvēks.

– Nu un… Eidis, piemēram, ļoti raizējas.

– Eidis? – Gūtenmorgens iedomājās, cik veiksmīgi bija viņu aizvedis atpakaļ pie sievas, un reizē atcerējās, cik nožēlojami vakar nokrita. – Mjā… pēc lieliem panākumiem vienmēr nāk baigs sitiens pa pakausi.

– Tas līdzsvaram, – ciema dvēsele uzsmaidīja tik saulaini, ka Gūtenmorgens uz mirkli aizmirsa savas ciešanas. – Es redzu, Edvarts grasās braukt pie tevis. Uz kuru pusi  dosies, kad viņš piedāvās tevi vest? Uz kādu citu Latvijas ciemu?

Saklausījis meitenes balsī vieglu ironiju, Gūtenmorgens tikpat šķelmīgi atbildēja:

– Šobrīd mani interesē tikai viens ciems visā Latvijā. To sauc par…

– … par Vienciemu, – skaistule pabeidza teikumu, tad nometa medmāsas virssvārci un izgaisa.

– Bet pēc tam gan žigli uz mājām, – Gūtenmorgens pie sevis noteica un iedomājās, ka Čiekurzirņu bērni un mamma noteikti jāuzcienā ar saldējumu, bet viņu tēvam jāuzdāvina puķes… nē, vismaz kārtīgi jāpaspiež roka.

 

Drusku vēlāk, pīpējot aiz slimnīcas stūra, Gūtenmorgenam prātā iešāvās doma, ka nenāktu par skādi atjaunot Vienciema akmeņu drupinātavu. Viņš jau ne, toties Kalniņš ar Krūmiņu varbūt spētu gan. Krūmiņš ir turīgs, bet Kalniņš tomēr vietējais.