„Konkrētā gadījumā tas bija gan emocionāls impulss, gan prāta apsvērums, ka par šo tematu nav grāmatu,” norāda Rungulis.
Viņš stāsta par ierosmēm grāmatas rakstīšanai, kas bērnu un pusaudžu auditorijai atspoguļo nacionālo partizānu cīņas. Pirms grāmatas tapšanas viņš pētījis, kā šis posms atspoguļots vēstures mācību grāmatās un nācies secināt, ka informācija ir ļoti skopa.
Es skatījos vēstures grāmatu 11. klasei, un tajā viena lappuse bija veltīta pēckara atbrīvošanās kustībām, kurā daži teikumi bija arī par Latviju - diezgan tādi abstrakti. Tā kā pieminēts tas it kā ir, taču tikai 11.klasē. Tas nozīmē, ka līdz tam laikam cilvēkam daudzas lietas ir nesaprotamas, ja vien viņam nav gudru vecāku, kas viņam to pastāstītu. Šo lauku man gribējās aizpildīt,” norāda Rungulis.
Grāmatas rakstīšanai bija arī dziļi personiski un emocionāli motīvi. Rungulis atklāj, ka pats visu savu bērnību un arī vēl ilgus gadus pēc tam dzīvojis ar lielu un mokošu jautājumu - kāpēc viņa vecvecāki tika izvesti uz Sibīriju, kaut arī viņi nebija lielsaimnieki.
Atbildi no pieaugušajiem toreiz iegūt bija ļoti grūti, viņš tikai intuitīvi juta, ka visam pāri klājas kāds noslēpums, arī liela piesardzība un bailes, kas atspoguļojās arī omammas dažkārt izmestajā frāzē – „Nu, zini, otrreiz uz Sibīriju braukt negribas”.
Vienā brīdī, visos dzirdētos faktus un detaļas liekot kopā, viņš tomēr atskārtis patiesību.
Lēnam man sāka veidoties aina, ka faktiski viņus izveda tāpēc, ka viņi ir pieskaitīti pie nacionālo partizānu atbalstītājiem. Daudziem tajā laikā nebija gandrīz vai nekādas izvēles - cilvēki bija kā starp diviem dzirnakmeņiem, no vienas puses, bija okupācijas vara ar milzīgu militāru kontingentu, no otras puses, nacionālie partizāni - daudzi bruņoti cilvēki, kas dzīvoja mežā un kuriem gribējās ēst, un kuriem bija savi uzdevumi. Un manā vecvecāku gadījumā - viņi faktiski arī tiešām bija palīdzējuši, jo mežā bija viņu tuvākie kaimiņi. Un tas viss beigās noveda pie 1949.gada 25.marta, kad mani vecvecāki arī tika izvesti uz Sibīriju,” atklāj Rungulis.
Pagātnes noslēpumus šķetina arī Māra Runguļa jaunās grāmatas „Lapsu kalniņa mīklas” galvenie varoņi. Grāmatas darbība risinās 1960. gadu sākumā, kad divi 11 gadus veci puikas no Liepājas izbrauc pavasara brīvdienās uz laukiem. Mežā viņi nejauši uzduras noslēpumainam sabrukušam bunkuram, kas izrādās sarežģītu vēstures notikumu liecinieks. Zēni vēlas bunkura noslēpumu atminēt, taču pieaugušie nav pārāk atsaucīgi sabiedrotie.
„Viņiem - grāmatas varoņiem - ir diezgan lielas problēmas saprast, ka tie noslēpumi tur visu laiku turas gaisā, tur visu laiku ož pēc sēra, bet pieaugušie ar to sadzīvo. Tas bērniem un pusaudžiem ir ļoti grūti pieņemams, ka cilvēki savas izdzīvošanas pēc iet uz tik lieliem kompromisiem, ko mēs arī veiksmīgi turpinām mūsu laikos,” saka Rungulis.
Viņš grāmatā izmantojis daudz dokumentāla materiāla, konsultējies ar rakstnieku un nacionālo partizānu Modri Zihmani, kurš pats vairākas ziemas dzīvojis bunkurā.
Vizuālo ietērpu grāmatai veidojis Reinis Pētersons, uzburot Kurzemes meža noskaņas - brīžiem romantiskas, brīžiem skumjas. Tās liek domāt gan par mežā patvērušos cilvēku jūtām, gan par to aizmirstības mežu, kas jau mūsdienās klājas pāri šiem cilvēkiem un notikumiem.
