Tieši pirms gada Eiropu un visu pasauli satricināja šokējošas vēstis no Parīzes – gaišā dienas laikā satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijā nogalināti cilvēki. Atbildību par terora aktu uzņēmās grupējuma "Al-Qaeda" atzars.
"Charlie Hebdo" jau ilgstoši bija draudu mērķis, jo nevairījās kritizēt musulmaņu sabiedrību, reliģijas un arī zīmēt pravieti Muhamedu. Taču notikušais "Charlie Hebdo" redakcijā, kā vēlāk izrādījās, bija tikai sākums vēl citu briesmīgu notikumu sērijai. Terorisms skaidri un gaiši bija pieklauvējis pie Eiropas durvīm un gaismā izcēla daudzas zem galda apzināti vai neapzināti pastumtas problēmas, tostarp arī par niknu, jaunu agresijas pilnu sabiedrību, kas aug un veidojas pašā Eiropā.
- "Charlie Hebdo" uzbrukumiem gatavojās kopš 2006. gada
- Pasaule satriekta; žurnālam rekordliels metiens
- Parīzes atskaņas Briselē
- Prasīgās pilsētas un neprasme tajās iedzīvoties
- Nesaka, vai pazīst Sīrijā karojušos
- Cerēja, ka kādu dienu visi iebraucēji pametīs Beļģiju
- Vientuļais "Charlie Hebdo"
"Charlie Hebdo" uzbrukumiem gatavojās kopš 2006. gada
7. janvāris, trešdiena, aptuveni 11.30 priekšpusdienā. Parīzes austrumos franču izgudrotāja, šefpavāra un konditora Nikolā Apēra vārdā nosauktās ielas 10. numurā jau vairākas stundas kā bija sācies satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijas darbs. Viss ritēja it kā pēc plāna, bet tomēr saspringti. Gads iesācies ne ar tiem priecīgākajiem finanšu rādītājiem. Pārdoto eksemplāru skaits pēdējā laikā pamatīgi noslīdējis līdz 30 000. Laikam žurnāla asais un brīžiem robežas pārkāpjošais humors - kas nešķiro nedz politiķus, nedz reliģijas, nedz karu, nedz mieru, ar īpaši asu mēli un attieksmi pret jebkāda veida fanātismu, - sāk iziet no modes, sprieda kolektīvs. Nevienam no viņiem pat prātā tobrīd nevarēja ienākt doma, ka jau pēc dažām stundām par šo durstīgai spraudītei uz krēsla līdzīgo franču izdevumu uzzinās visā pasaulē.
Nenovēršami un mērķtiecīgi Nikolā Apēra ielas 10. nama virzienā tobrīd jau bija devušies brāļi Saīds un Šerifs Kuaši – bruņoti, gatavi nogalināt.
"Charlie Hebdo" darbinieki jau bija gatavojušies uzbrukumiem kopš 2006. gada, kad publicēja karikatūras ar pravieša Muhameda attēlu. Visu šo laiku namu un tajā strādājošos īpaši apsargāja. Turklāt šī nebūt nebija pirmā ēka, kurā redakcija atrada mājvietu.
Vēl 2011. gadā izdevums bija spiests pārvākties, kad viņu iepriekšējā biroja virzienā raidīja spridzekļus un to aizdedzināja."Charlie Hebdo" bija zināms gan kā mīlēts, gan kā dziļi nīsts izdevums.
Uzbrucēji ieradās maskās, bruņojušies ar Kalašņikova triecienšautenēm, granātmetēju un citiem ieročiem. Lejā vēl ārpusē pie ieejas viņi pārtvēra vienu no karikatūristēm Korinnu Reju, pazīstamu ar iesauku "Koko" un piespieda viņu atslēgt durvis. Pirmais upuris bija ēkas pārvaldnieks, kurš tobrīd atradās aiz viesu pieņemšanas galda. Grūžot Reju pa priekšu, slepkavas uzkāpa otrajā stāvā, kur tobrīd norisinājās redakcijas pirmā jaunā gada sapulce. Aculiecinieki atceras, ka dzirdējuši šauteņu sprakšķus, taču domājuši, ka tas ir kāds joks un priecīgā gaisotnē turpinājuši sanāksmi. Taču jau pēc īsa mirkļa sapulce pārtrūka. Šaušana turpinājās piecas, desmit minūtes. To video liecībās no kaimiņu ēkām iemūžinājuši aculiecinieki.
Redakcijas ēkā teroristi nošāva 11 cilvēku, kuru vidū bija gan tā brīža redaktors 47 gadus vecais Stefans Šarbonjē, gan karikatūristi, gan divi apsargi. Vēl 11 cilvēkus ievainoja.
Pametot slaktiņa vietu, jau ēkas ārpusē, teroristi nošāva arī franču policistu. Korinna Reja, kura teroristus bija ielaidusi ēkā, lai gan ievainota, tomēr paguva paslēpties zem galda, viņa redzēja, kā citu pēc cita nogalina viņas kolēģus.
Teroristi slaktiņa vietu pameta automašīnā, kuras vadītājs joprojām nav atrasts, bet jau pāris dienu vēlāk – 9. janvārī, abus uzbrucējus nogalināja netālu no Parīzes policijas reida laikā.
Pasaule satriekta; žurnālam rekordliels metiens
Atbildību par uzbrukumu bija uzņēmusies teroristiskās organizācijas "Al-Qaeda" atzars Jemenā.
Tomēr ar šo slaktiņu nebija gana, un no teroristu lodēm vēlāk veikalā ebreju rajonā krita vēl vairāki cilvēki, un kopumā šajās dienās uzbrukumos Parīzē dzisa 17 dzīvības.
Notikušais "Charlie Hebdo" redakcijā un citur Parīzē satrieca ne tikai Franciju, bet visu pasauli. Medijos šī nepārprotami bija pirmā ziņa.
Eiropu un pasauli aplidoja jauna atbalsta akcija. Solidarizējoties ar satriekto redakciju, gan sociālajos tīmekļos, gan ielās parādījās atbalsta plakāti franču valodā "Je suis Charlie", jeb "Es esmu Čārlijs."
Tobrīd Rīgā bija sākušās Latvijas vēsturē pirmās prezidentūra Eiropas Savienības (ES) Padomē, dienas ar daudzu Eiropas žurnālistu un augstu viesu ierašanos. Notikušais nepārprotami ietekmēja svinību noskaņojumu. Bija skaidrs, ka rūpīgi būvētajā dienas kārtībā būs būtiskas izmaiņas – terorisms kļūs par vienu no lielākajiem izaicinājumiem arī nākamos sešus prezidentūras mēnešus.
Tajā pašā svētdienā pēc asiņainajiem notikumiem Parīzē pulcējās trīs miljoni cilvēku, viņu vidū vairāku desmitu valstu līderi, lai vienotos kopīgā solidaritātes gājienā.
Bet skarbi ironiskā kārtā jau nākamais "Charlie Hebdo" izdevums tūlīt pēc slaktiņa piedzīvoja rekordlielu metienu skaitu. To pārdeva vairāk nekā septiņos miljonos eksemplāru sešās valodās, un, lai tiktu pie žurnāla, nācās celties ļoti agri no rīta un stāvēt garās rindās pie avīžu kioska, lai iegūtu šo jau par ekskluzīvu kļuvušo izdevumu. Uz šī īpašā numura vāka atkal bija attēlots pravietis Muhameds baltās drēbēs, turot rokās lapiņu ar uzrakstu franču valodā "Je suis Charlie" jeb "Es esmu Čārlijs", bet virs viņa rakstīts: "Viss ir piedots." Vairākas žurnālistu organizācijas un izdevumi, piemēram britu "The Guardian", "Charlie Hebdo" kontā pārskaitīja prāvus ziedojumus.
Parīzes atskaņas Briselē
Tikai nedēļu pēc teroraktiem Parīzē terorisma rēgs jau bija pārsviedies uz kaimiņos esošo Beļģiju. Pretterorisma operācijā Vervjē, Beļģijas austrumos netālu no Nīderlandes un Vācijas robežas specdienesti bija nogalinājuši divus terorismā aizdomās turamos un kopumā valstī dažādos reidos aizturējusi 13 personas.
Šie cilvēki, kuri atgriezušies no Sīrijas, kā apstiprināja Beļģijas prokuratūra, gatavojušies īstenot valstī liela mēroga teroraktus - uzbrukt policistiem un spridzināt sabiedrisko transportu pilsētas centrā.
Kopš šā brīža terorisma trauksmes līmenis vismaz par pāris iedaļām cēlās gan Francijā, gan Beļģijā un visa gada garumā nevis samazinājās, bet turpināja celties, īpaši pēc kārtējiem slaktiņiem Parīzē 13. un 14. novembrī un pēc tam kārtējās trauksmes atkal Beļģijas galvaspilsētā Briselē.
Uzbrucējiem "Charlie Hebdo" redakcijai slepenie dienesti tiešas saiknes ar teroristu šūniņām Beļģijas galvaspilsētā Briselē uzreiz neatrada, taču pēcākajos notikumos gan. Briseles centram tuvu esošo musulmaņu apdzīvoto Molenbēku gada griezumā locīja dažādās mēlēs. Tieši no šejienes bija nākuši vairums no slepkavām, kas vēlāk pastrādāja noziegumus gan Parīzē, gan vairākkārt gatavojās asinsdarbiem Briselē.
Tieši ar Molenbēkas vārdu Eiropā sāka pievērsties milzīgajai džihādistu vervēšanas kustībai, jo gan "Charlie Hebdo" slepkavotāji - brāļi, kuru māte bija izdarījusi pašnāvību, un vēlāk uzmanības lokā nonākuši citi personāži - bija gados jauni, spēcīgi cilvēki, lielākoties ar sarežģītu pagātni un džihādistu demogoģijas upuri.
Prasīgās pilsētas un neprasme tajās iedzīvoties
"Pēc "Charlie Hebdo" mums bija šoks," man saka jauniešu centra "JES" vadītāja Elsa van Efeltere. Centrs atrodas šobrīd jau visā pasaulē slavenajā Molenbēkā, paklusā ielā dažu minūšu gājienā no pašvaldības ēkas un galvenā laukuma. Viena no darbības jomām te ir strādāt ar jauniem cilvēkiem, kuri potenciāli varētu kļūt par teroristu vervētāju upuriem.
"Šo problēmu nevar nepamanīt. Ja tu lasi avīzes, runā ar jauniem cilvēkiem, tu skaidri un gaiši redzi, ka tā tiešām ir problēma. Ir džihādisti, kuri joprojām dzīvo Beļģijā vai te kādu laiku ir mitinājušies un tagad pazuduši," saka van Efeltere.
"Par to mums ir jārunā tieši ar gados jaunajiem cilvēkiem, lai saprastu, kas īsti notiek. Mēs esam šokā ikreiz, kad kaut kas notiek. Taču, manuprāt, problēma ir vēl lielāka. Tā nav tikai ļoti vardarbīga radikalizēšana, kas aicina cilvēkus nogalināt, iznīcināt un par kuras upuriem kļūst tieši gados jauni cilvēki, bet sabiedrība un jauni cilvēki kopumā kļūst arvien radikālāki un aizvien vairāk domā "melns un balts" kategorijās. Džihādistu vervētāji ir tikai viena daļa no šā procesa," viņa analizē.
Elsa van Efeltere min, ka pilsētas kļūst arvien prasīgākas, steidzīgākas un, ienākot no malas, tajās ir jāprot iedzīvoties un pielāgoties. Molenbēkā ir izteikti liels gados jaunu cilvēku skaits, un daudzi no viņiem ir sarežģītā situācijā, jo darba tirgus ir pilns un tajā izsisties ir grūti.
Ģimenes, īpaši musulmaņu sabiedrībā, ir lielas, taču ne turīgas. Jaunieši mēdz agri pamest skolu, nodoties dīkdienībai vai meklēt neatļautus rūpalus. Brisele, kurā ir īpaši liels tautību, kultūru, vajadzību un pieredžu sajaukums, šajā ziņā ir neapskaužamā situācijā, un, kā saka van Efeltere, pa šiem gadiem gan politiķiem, gan sabiedriskajām organizācijām arvien pietrūkst padoma, kā to visu sakārtot tā, lai visi būtu apmierināti un nebūtu vietas, kur dīgt jaunām problēmām.
"Beļģija ir ļoti bagāta valsts. Ja mēs palūkojamies statistikā, tad cipari allaž ir lieliski. Pat krīzes laikos mums neklājās tik slikti kā pārējām Eiropas valstīm.
Mums ir ļoti labas skolas un izglītības sistēma kopumā, taču īpaši pilsētās mēs vērojam arvien lielāku plaisu starp tiem, kuriem [izglītība] ir un kuriem nav," saka van Efletere.
"Respektīvi, parādās arvien lielāka noslāņošanās. Šajā ziņā tieši jauni cilvēki ir milzīgā spriedzē. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ daļa jauniešu kļūst par radikāļu ēsmu, jo viņi jūtas nevajadzīgi un nostājas pozā: "Pirms šī sabiedrība ir mani izspļāvusi, es pats to pametīšu." Man negribētos visu laiku koncentrēties uz džihādistu problēmu, bet tā par sevi visu laiku atgādina. Es pati dzīvoju Antverpenē un, katru rītu braucot uz Briseli, varu saskaitīt vismaz desmit bruņotu karavīru ielās, pie kuriem - dīvainā kārtā - mēs sākam jau pierast," atzīst jauniešu centra vadītāja.
Nesaka, vai pazīst Sīrijā karojušos
Karolīna Ori ir viena no jauniešu centra darbiniecēm un viena no "Ielu stūra" komandas. Tas nozīmē, ka viņa fiziski iet ielās un meklē jaunus cilvēkus, kuriem viņas palīdzība būtu nepieciešama. Karolīna runā ar jauniem cilvēkiem, kuri aug savā vaļā un kādu dienu, pilnīgi iespējams, var kļūt par spridzinātājiem pašnāvniekiem.
"Es izvēlos ielas, kuras man šķiet interesantas, vai arī kaut kas pirms brīža ir noticis, par ko raksta, piemēram, avīzēs. Pamazām tu iepazīsti cilvēkus un cilvēki iepazīst tevi," norāda Ori. "Tad, kad esi ieguvis uzticību, var sākt veidot attiecības. Es vienkārši apsēžos un gaidu, kad jaunieši paši man pienāks klāt. Nekad nesāku sarunu pirmā. Un tad, kad tu jau esi iepazinis vismaz dažus, viņi sāk pie tevis vest arī citus, un viss it kā notiek pats no sevis," par savu darbu saka jauniešu centra darbiniece.
Pārsvarā tie ir arābu puiši. Latvijas Radio vaicā Karolīnai, kā viņa tiek galā ar faktu, ka ir jauna, izskatīga beļģu sieviete, kura viena pati sēž musulmaņu sabiedrībai neraksturīgā situācijā vientuļu un problēmu māktu jaunu vīriešu vidē.
"Jā, tu esi jauna meitene, kas sēž uz soliņa un, protams, viņi nāk aprunāties. Bet pēc pāris minūtēm šīs sarunas, tā teikt, koķetējošā daļa ir garām, un sākam sarunāties par lietu," saka Karolīna.
"Viss, protams, notiek ļoti lēnām, un ne vienmēr šī metode nostrādā. Es nekad neesmu jutusies apdraudēta. Ir bijuši gadījumi, kad viņi mani gluži vienkārši pārbauda. Reiz viņi paņēma manu velosipēdu. Biju atkal uz soliņa, un 20 cilvēku apstāja manu riteni un uzstāja, ja es viņu katru noskūpstīšu, tad viņi atdos man velosipēdu. "Varat ņemt to riteni," sacīju. Protams, viņi nepaņēma. Vienkārši tas bija tāds tests, pārbaudījums, bet nekāda apdraudējuma," viņa atminas.
Karolīna augstskolā ir apguvusi arābu valodu, jo šķitusi interesanta, un tagad tā noder, lai gan viņa norāda, ka īpaši to necenšas izmantot. Karolīna uzskata, ka Beļģijā ir jārunā vai nu flāmu vai franču valodā, taču, protams, dzīvē gadās visādi. "Šajā apkārtnē tas palīdz, taču man jāsaka, ka tad, kad satieku jauniešus, bieži viņi nemaz neuzzina, ka es runāju arābu valodā. Vienīgi, kad satieku mātes vai tēvus, kuri ir vai nu bijuši bēgļi vai ieradušies kādu citu iemeslu dēļ un nedz lasa mūsu alfabētu, nedz zina mūsu valodu, tad gan runāju arābu valodā," saka Karolīna.
To, ka džihādistu vervēšana ikdienā ir visai jūtīga tēma, var noprast no tā, cik īsi un izvairīgi Karolīna par to runā. Vaicāta, vai ir satikusi kādu, kurš ir bijis Sīrijā vai tādu, kuru ir mēģināts radikalizēt, viņa atbild: "Es neesmu satikusi nevienu, kurš būtu atgriezies". Jautāta, vai viņa zina cilvēkus, kuri ir devušies uz Sīriju, viņa klusē un neatbild.
Cerēja, ka kādu dienu visi iebraucēji pametīs Beļģiju
Hanne Stevensa, kura arī strādā jauniešu centrā, norāda, ka viena no kļūdām, ko ļoti daudzas valstis pieļauj un pēc tam nezina kā risināt, ir izolētu kopienu veidošana. Proti, veicinot to, ka iebraucēji, imigranti koncentrējas vienā noteiktā vietā.
"Beļģijā mēs īsti nesalikām cilvēkus anklāvos, taču, kad sākās liela iebraucēju plūsma no Marokas, Grieķijas un citām valstīm, lai darītu darbus, kurus mēs paši negribējām, mēs īsti nerūpējāmies par integrāciju un tādām lietām, jo domājām, ka kādu dienu viņi gluži vienkārši aizbrauks," saka Stevensa.
"Rezultātā viņi ne īpaši kontaktējās ar Beļģijas cilvēkiem, neiemācījās valodu, pat neapmeklēja skolas, kas pēc vairākiem gadiem radīja šo lielo integrācijas problēmu, par kuru cilvēki tagad runā," secina jauniešu centra darbiniece.
Centrā priecājas par katru dzīvē atgrieztu jaunu cilvēku, bet arī norāda, ka darba augļus tā vienkārši izmērīt nav iespējams. Šī ir liela un samilzusi problēma daudzās Eiropas valstīs, un arī šogad no tēmas par terora agresiju un propagandu Eiropā izvairīties nebūs iespējams.
Vientuļais "Charlie Hebdo"
Tikmēr Francijas satīras žurnāls "Charlie Hebdo", pieminot gadu kopš asiņainajiem notikumiem, gandrīz miljonu eksemplāru lielā tirāžā klajā laidis 32 lappušu biezu speciālizdevumu. Tajā ir nogalināto karikatūristu zīmējumu izlase, kā arī pašreizējo darbinieku karikatūras un atbalsta vēstījumi. Jau tagad zināms, ka speciālizdevums nonāks ārpus Francijas, jo vairākus desmitus tūkstošu eksemplāru pasūtījusi, piemēram, Vācija.
"Charlie Hebdo" redakcija sarunā ar izdevumu "The Guardian" gan neslēpj, ka šobrīd tomēr jūtas ļoti vientuļi un vieni, jo maz ir tādu Eiropā, kuri pievienotos viņu žanram. "Gluži vienkārši baidās," secina finanšu direktors Eriks Porto, kuram izdevās paglābties no teroristiem, paslēpjoties aiz galda.
Gadadienu kopš "Charlie Hebdo" traģēdijas Parīzē piemin ar vairākiem pasākumiem - gan publiskiem, gan privātiem, un jau tagad zināms, ka dienesti gādās par īpašu drošības aizsardzību. Uzbrukumu vietās izvietos piemiņas zīmes. Svētdien, 10. janvārī, Republikas laukumā Parīzē īpašā ceremonijā ar Francijas prezidenta Fransuā Olanda piedalīšanos iestādīs desmit metru augstu piemiņas ozolu.
"Charlie Hebdo" redakcijas vēstījums gadu pēc šausminošajiem notikumiem ir: "Gads pagājis, bet slepkava joprojām ir tur ārā."
