"Tas, ko es piedzīvoju, tā bija tādā zināmā mērā elle, ko piedzīvot, kad pieaugušie vairs nekontrolē, kad atbalsta personāls nekontrolē vairs ne savas emocijas, ne rīcību un kad svešu cilvēku klātbūtnē var pārkāpt bērnu emocionālās robežas, fiziskās robežas, graut viņas un uz aizrādījumiem nereaģēt," tā Jelgavas bērnunamā pieredzēto apraksta psiholoģe, kura Labklājības ministrijas uzsāktā projekta ietvaros varēja ielūkoties iestādes ikdienā.
Bērnu raustīšana aiz matiem, ēdiena bāšana mutē ar varu un apsaukāšana no epizodes uz epizodi. Dažādi vardarbības gadījumi Jelgavas pilsētas bērnunamā dokumentēti septiņos iesniegumos, kas adresēti bērnus sargājošajām iestādēm un nonākuši Latvijas Radio rīcībā, un kuros aprakstīto, kā arī bērnunamu sistēmu analizēs sērija "Sistēmas bērni".
- Bērni liecina - internātus un slimnīcas izmanto kā draudu
- Bērnunamā sūtīšanu uz slimnīcu skaidro ar atkarību ārstēšanu
- Nogādāt bērnus uz citām iestādēm palīdz pašvaldības policija
- Zēna zilumus uz rokām neviens nepamana
- Uzticības trūkuma dēļ bērni vairs nemeklē palīdzību
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzsākusi izmeklēšanu bērnunamā Jelgavā, arī blakus esošajā skolā inspektori viesojušies vairākkārt. Izmeklēšanas laikā no darba Jelgavas bērnunamā atstādinātas trīs audzinātājas.
90 miljonu vērtais Labklājības ministrijas Deinstitucionalizācijas projekts ļāvis bērnunamos ielūkoties cilvēkiem no malas, kas savus novērojumus ir dokumentējuši.
Populārākais drauds esot aizvešana uz ārstniecības iestādēm
Viss aizsākas tad, kad valsts nolēma analizēt bērnu vajadzības un to, kuriem varētu atrast audžuģimenes. To dara komandas, kurās ietilpst psihologs, sociālais darbinieks, ergoterapeits un fizioterapeits. Viņi dodas uz pilnīgi visiem Latvijas bērnunamiem. Un bērni sniedz liecības cilvēkiem no malas, cilvēkiem, kuriem sāk uzticēties. Tad sarunās arī parādās tās lietas, kas šķiet nepieņemamas lielākajai sabiedrības daļai.
Jelgavas bērnunamā strādāja komanda - fizioterapeite Zane Paiča, sociālā darbiniece Sņežana Pavlova un ergoterapeite Zanda Timma, psiholoģe Andrija Likova, kas bērnus arī intervējusi un redzēto apzīmē ar vārdu "elle".
"Vadošais ir tas veids, kādā tiek panākti kaut kādi mērķi, lai vadītu savā ziņā bērnu uzvedību un sasniegtu pieaugušā mērķus, tātad aprūpes personāla mērķus," situāciju apraksta Likova.
"Ar draudēšanu, ar fizisku robežu pārkāpšanu, un nepārtraukti ir tāds emocionālas vardarbības fons. Jā, tas populārākais, ar ko draud, ir aizvešana uz ārstniecības iestādēm," atklāj Likova.
Bērnunama bērni visbiežāk psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk:
par sliktu uzvedību, nepakļaušanos,
klaiņošanu,
alkohola un narkotiku lietošanu, smēķēšanu
Šādu lēmumu pieņem:
narkologs, bāriņtiesa, bērnunams
Šādos gadījumos bērni nonāk:
Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā „Ģintermuiža”
VSIA Bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā „Ainaži”
Tās personāls piemin tad, kad grūti esot vadīt bērnu uzvedību. Kad it kā bērni sāk neapmeklēt skolu, smēķē vai izrāda atklātu pretestību ierastajai kārtībai.
Un bailes tikt aizvestiem esot lielākais drauds.
(Tiesībsarga biroja dati, 2015.)
"Daudzu bērnu pieredzes arī to apstiprina. Un tie pārējie bērni, vērojot, ka kādu nes un ved, un mēģina ar varu dabūt ārā no telpas, lai viņu aizvestu, ļoti satraucas. Pieaugušie arī neatbild uz šo jautājumu, kāds bija tas pamatojums, kādēļ bērns tiek aizvests pēkšņi uz Ģintermuižu," stāsta Likova.
Psiholoģes Likovas kolēģe, sociālā darbiniece Sņežana Pavlova apliecina, ka, iespējams, kaut ko varēja atrisināt, vēl pirms tik tālu viss ir aizgājis. "Bija pienācis laiks tiešām izrunāties un rīkoties, tad vadītāja teica, ka viņai neesot laika. Pat neizrādīja interesi, kādā jautājumā psihologs vēlas ar viņu runāt," saka Pavlova.
Vadība skaidro – bērniem ar atkarībām ir jāārstējas
Arī Latvijas Radio mēģina sarunāt interviju ar aprūpes centra vadītāju. Sākotnēji izdodas, bet vēlāk plāni mainās. Vadītāja piekrīt sarunai vien darba devēja, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītājas klātbūtnē, un bērnunamā iekšā neielaiž.
Ekspertu secinājumus un sniegtos ieteikumus vadītājai vērtēt aizliedz Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Vērtētāji bērnunamā viesojušies vakaros vai brīvdienās, kad vadītājas tur neesot, tāpēc loģiski, ka daudzi jautājumi tā arī palikuši neizrunāti. Iesniegumos figurē epizodes arī par bērnu sazāļošanu psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Bērnunama direktore Maija Neilande saka - bērniem ir savas diagnozes.
"Narkoloģijas nodaļa ir pie Ģintermuižas. Tas skan vienā vārdā "psihene", tā nav baidīšana. Ir bērniem ar atkarības problēmām jāārstējas, ir bijuši arī pieņemti bāriņtiesas lēmumi par obligāto ārstēšanu," skaidro Neilande.
"Bērniem ir jāpilda šīs lietas un kas jādara savas veselības labā. Tā nav baidīšana, tā ir bērnu informēšana," viņa saka.
Tomēr pastāv risks par apšaubāmu diagnožu pierakstīšanu, ko Latvijas Radio analīzēs turpmāk sērijā "Sistēmas bērni".
Palīgos – pašvaldības policija
"Bērni runā arī par to, ka viņi tiek ar varu vesti. Viņi netiek brīdināti, ka viņi tiks vesti. Pēkšņi tas notiek. Pie viņiem atnāk, saka, ka viņiem ir jāģērbjas un jādodas. Lielie bērni stāsta, ka tas arī notiek nakts laikā. Ap pulksten četriem, pieciem tas var būt, kad ceļ augšā, liek apģērbties un ved prom," par bērnu liecībām stāsta Likova.
Tajā līdzdarbojas pašvaldības policija, un tā vien izpildot bērnunama norādes, kur un cikos jānogādā bērns, norāda policijas priekšnieka vietnieks Andris Lakstīgala.
"Ir vairāki gadījumi bijuši, kad ir bērni informēti, ka viņiem ir jādodas, viņi vienkārši aizbēg. Līdz ar to, kad visvienkāršāk var to bērnus nogādāt? Tātad no rīta. Pašvaldības policijas pavadībā. Nu tur ar viņiem arī darbojas, un bieži vien viņi no turienes arī aizbēg, no Ģintermuižas," stāsta Lakstīgala.
Radio rīcībā ir informācija, ka vēl novembrī, pirms pusgada, no bērnunama aizmucis kāds puisis, kam draudēja brauciens uz kādu internātu Latgalē. Puisis aizvien ir bērnunama apgādībā, taču, vai viņu kāds meklē, nav saprotams.
"Šis puisis, es uzskatu, nav nekur pazudis. Viņš vienkārši pārvietojas, kur vēlas. Ir bijis arī atrasts un nogādāts atpakaļ, bet pēc dienas viņš atkal ir prom. Es domāju, ka nav tādi gadījumi bijuši, kad mēs būtu kaut ko atteikuši," saka Lakstīgala.
Vērts uzdot jautājumu, vai bēgšana notiek tāpat vien bez iemesla? Tā varētu būt sava veida sistēma, ko piekopj pašvaldības un valsts, kas kalpo naudai, nevis bērnam.
Tiesībsarga birojs izpētījis, ka gandrīz 400 aprūpes centru bērni bijuši ievietoti psihoneiroloģiskajās slimnīcās, vēl tikpat daudz mācījušies internātskolās, un lielākā daļa no tiem arī tur nakšņojuši. Arī Jelgavā bieži bērnus sūta tālākās internātskolās, tā viņus nošķirot no citiem pusaudžiem, pat brāļiem un māsām, kas varētu mudināt uz kaut ko sliktu. Stāstot par kādu konkrētu gadījumu, Jelgavas bērnunama direktore Maija Neilande vispārina par atkarībām.
"Meitene sāka klaiņot riņķī, lietot alkoholu. Pīpēt. Līdz ar to mēs vienkārši, lai izrautu no… Meitene sāka arī skolu neapmeklēt. Lai meitene iegūtu gan izglītību, gan pasargātu no nelabvēlīgās vides, draugiem, mēs bijām spiesti meklēt šo risinājumu un ievietot viņu internātskolā," skaidro Neilande.
Nepamanītie zilumi
Viena Jelgavas bērnunama meitene mācās Valsts ģimnāzijā, daļa mazāko bērnu – sākumskolās, bet visiem pārējiem uzstādītas diagnozes. Tātad jāapmeklē kāda no speciālajām skolām. Nepaklausīgākos nogādā uz Latgali.
Starp viņiem arī kāds puisis, kurš solās no internāta Adamovā bēgt.
EPIZODE NO IESNIEGUMIEM:
Kāds zēns viens pats ieslēgts tukšā istabā.
Pēc pieprasījuma policists atslēdz durvis un izlaiž viņu ārā.
Darbiniece Inese nespēj paskaidrot, kāpēc zēns bijis izolēts.
Zēna rokas un kāju lejas daļu klāj zilumi.
Zēns stāsta, ka viņu piekāvusi Adamovas speciālās internātskolas audzinātāja Anita. Viņa situsi ar kājām.
Bērns saka, ka pēc brīvlaika uz Adamovas skolu neatgriezīsies un bēgs no iestādes.
"Momentā viņš sāka stāstīt, ko viņš tur ir piedzīvojis, ka viņš tur vairs neatgriezīsies, Adamovas speciālajā internātskolā viņš tika piekauts no aprūpes personāla šajā internātpamatskolā. Un, ja viņam liks atgriezties pēc brīvlaika, viņš bēgs," par sarunu ar šo zēnu stāsta psiholoģe Likova.
"Tad viņš teica, ka viņš var parādīt, kā viņš ir piekauts. Viņš man rādīja, un es viņam jautāju, vai viņš ļautu nofotografēt, un viņš piekrita. Var redzēt pēc tiem pārdzīvojumiem, ka absolūti cieš tādu pazemojumu, kaunu un, protams, arī sāpes, un vēlreiz atkārtoju, viņš nevēlas tur atgriezties," saka Likova.
Kāpēc bērnunama personāls zilumus nepamanīja vai negribēja pamanīt? Kā tas varēja notikt? Lai gan zilumus zēns ļāvis nofotografēt, bērnunama vadītāja Maija Neilande apšauba to, ka bērni tik viegli varējuši uzticēties cilvēkiem no malas.
"Viņš bija ļoti priecīgs, ļoti apmierināts. Atnesa man, parādīja sekmju izrakstu un neko nestāstīja par šo gadījumu. Tad, kad mēs izlasījām vērtējumā, tad uzaicinājām uz pārrunām arī viesģimenes mammu, izrunājām, varbūt viņš ir kaut ko stāstījis par šo situāciju, tur arī viņš nebija neko stāstījis," stāsta Neilande.
"Ja novērtētājs ir bijis apmēram uz septiņām stundām kopumā, nu visi speciālisti.. Atvainojiet, pa tām stundām nevar gūt dziļu, kā teikt, uzticēšanos. Un tik detalizētus faktus. Protams, strādā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Es domāju, par to ir ļoti pāragri runāt, un to tad skatīsimies," viņa saka.
Vadība zilumus neredzēja, audzinātājas arī, pat policists, kas ieslēgto zēnu izlaida no izolatora. Arī viņš neesot pamanījis zilumus uz rokām, lai gan tobrīd zēns bija ģērbies T kreklā.
Radio rīcībā esošā informācija par iespējamo piekaušanu kādu var arī izbrīnīt, jo internātskolā par šādu gadījumu neko nezinot. Tāpat Jelgavā ne vien nepamana zilumus uz rokām un pēdu virspuses, bet vēl arī piebilst, ka zēns bijis priecīgs.
Palīdzību vairs nemeklē
Biedrība "Bērni bērniem", kuras speciālisti analizējuši bērnu stāvokli, iesniegumos dokumentējusi arī neoficiālu sarunu ar pilsētas Sociālo lietu pārvaldes psiholoģi.
Psiholoģe apstiprina, ka bērni iestādēs ārpus bērnunama pēc palīdzības nevēršas, jo tiekot nogādāti atpakaļ centrā. Bērnus labāk sūtīt ārpus Jelgavas, neviens ar viņiem daudz neņemoties.
Likova spriež, ka problēmas ir attiecībās, draudi un biedēšana neliecina par drošu attiecību izveidošanu un to, ka tie mazie bērni varētu vērsties pēc palīdzības, vai uzticēt kādu sev svarīgu jautājumu.
Jelgavas pilsētas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Andris Lakstīgala, kurš sarunā vairākkārt uzsver, ka policija tiekot piesaistīta kā represīva iestāde, nepiekrīt šādiem secinājumiem.
"Absolūti nepiekrītu tam, ka policijā neviens viņos neklausās un netic," viņš saka.
Bērnunama dežurants ir arī policijas darbinieks. Viņš personāla rīcībā pārkāpumus nesaskata. Policijai nav oficiālu iesniegumu un informācijas par notiekošo.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, kas lietu pašlaik izmeklē, atzīst, ka par sistemātiskiem pārkāpumiem Jelgavā ziņots arī iepriekš, taču patlaban saņemtais iesniegums esot tik apjomīgs, kā vēl neviens cits iepriekš. Draudēšana ar psihoneiroloģiskajām slimnīcām esot skaidrs pārkāpums, kas atspoguļosies bērna tālākā dzīvē, bailēs no medicīnas iestādēm un to personāla.
Virkne bērnu aprūpes centrā reģistrēti vien uz papīra, bet lielāko daļu laika pavada citviet. Pieminētajā Ģintermuižā, Ainažos, internātskolās un vēl citās iestādēs.
Par to, kāpēc ir pamats domāt, ka institūcijām tas ir finansiāli izdevīgi un nebūt ne labākajās bērnu interesēs, nākamajā "Īstenības izteiksmes" sērijā "Sistēmas bērni".
