Pirms pieciem gadiem Saeima Tiesībsarga biroja vadīšanu uzticēja toreizējam Rīgas Stradiņa universitātes lektoram un bijušajam "Rīgas slimokases" valdes priekšsēdim, pēc tam likvidatoram, Jurim Jansonam. Tiesībsargs šajos piecos gados aktīvi aizstāvējis bērnu tiesības, bet tiek kritizēts par norobežošanos no minoritātēm, ko gan pats Jansons noliedz un sauc par populismu pirms pārvēlēšanas.
Vēl pirms ievēlēšanas jaunais tiesībsargs medijiem sacīja, ka viņa prioritāte būs cilvēktiesību biroja popularizēšana sabiedrībā. Savulaik, pētot biroja pirmajā gadā paveikto, Latvijas Radio secināja, ka tiesībsarga institūts kļuvis aktīvs bērnu tiesību aizstāvis un tāds tas ir joprojām.
- Tiesībsargu kritizē par to, ka birojs norobežojas no minoritātēm
- Jansons noliedz, ka kādu būtu atstājis novārtā
- Bērnu tiesību jomā paveikts daudz
- Sūdzības Satversmes tiesā sniegtas maz
Vērtējot biroja paveikto šo piecu gadu laikā, lielākā kritika publiskajā telpā izskan par norobežošanos no minoritāšu tiesībām - mazākumtautībām, gan seksuālajām minoritātēm. Jansons vairākkārt aicināts piedalīties praidā, kas Latvijā notiek reizi trijos gados, taču vienmēr atteicies.
"Tas ir manis paša ziņā, kuros pasākumos piedalīties, kuros nē. Tā ir sestdiena, tas ir 2.jūnijs, ir bērnu brīvlaiks, skolēnu brīvlaiks, un es būšu kopā ar saviem bērniem. Es izvēlos, uz kuriem [pasākumiem] gribu iet, uz kuriem negribu. Līdzīgi tāpat - uz kādu teātra izrādi iet, uz kādu neiet. Tas ir manis paša ziņā," Latvijas Radio 2012.gada maijā, tieši mēnesi pirms minoritāšu gājiena Rīgā, klāstīja Jansons.
Norobežošanos no minoritātēm, pret kurām sabiedrībā ir izteikti pretrunīga attieksme, iepriekš un arī pašlaik kritizējuši vairāki cilvēktiesību eksperti, norādot, ka Tiesībsarga birojam jābūt vidutājam, jāievēro neitralitāte un tas nedrīkstētu nostāties sabiedrības vairākuma pusē tikai tamdēļ, ka tā ir vieglāk.
"Protams, tie izteikumi par līdzdalību praidā, teiksim, tie ir apliecinājuši viņa attieksmi," saka Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska.
"Ir zināmas mazākuma grupas, kas ar viņu vienkārši vairs nerēķinās tāpēc, ka tomēr tā nostāja ir vairāk vai mazāk skaidra. Es domāju, ka tā personiskā nostāja ir traucējusi profesionālismam. Es domāju, ka pašlaik vienkārši nerēķinās. Mēs kā nevalstiskā organizācija jūtam tos jautājumus, kur Tiesībsarga biroja darbiniekiem kapacitātes nav. Tās ir mazākumtautību tiesības, integrācijas jautājumi," saka Kamenska.
Pirms četriem gadiem referendumā lēma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, un Satversmes tiesa toreiz akceptēja referenduma rīkošanu, kas izsauca ārkārtīgi pretrunīgus vērtējumus sabiedrībā no tiem, kas atbalstīja krievu valodu kā otru oficiālo valsts valodu, un tiem, kas bija pret. Tiesībsarga birojs toreiz aktīvi savu viedokli neizteica, un arī Latvijas Radio tiešraidēs piedalījās vien nevalstiskās organizācijas.
Zvērināts advokāts un tiesību eksperts Lauris Liepa atzīst, ka tiesībsargs šādos gadījumos viedokli nedrīkstētu formulēt neapdomīgi, tomēr arī klusēšana neesot labākā prakse.
"Iestādei ir jābūt racionālai. Iestādei ir jāpamato, kāpēc tā uzskata, ka viena lieta ir pareiza un atbalstāma un cita lieta nav pareiza un tāpēc pret to būtu jāvēršas. Ja šāda iestādes klusēšana vai vadītāja klusēšana ir saistīta ar to, ka viedoklis vēl ir tikai izstrādes procesā, tad acīmredzot tas ir sabiedrības spiediena jautājums, lai tā panāk, ka tas viedoklis galu galā tiek formulēts," norāda Liepa.
Mazākumtautību atbalstu Jansons zaudēja pēc tam, kad plaši uzstājās par biroja veikto pētījumu krievu skolās. Birojs rosinājis pāreju uz izglītību latviešu valodā vidusskolā, saglabājot tikai dažus priekšmetus minoritāšu valodā.
"Mēs konstatējām diskriminācijas elementus, proti, ka 9. klašu skolēni, kas vēlas kārtot eksāmenu krievu valodā vai krievu bērni, viņi var to darīt savā dzimtajā valodā vai krieviski, taču pārējās mazākumtautības ir spiestas [eksāmenu] kārtot valsts valodā. Nevar būt tā, ka viena etniskā grupa ir izcelta pārāk par citām nacionālām minoritātēm," toreiz par pētījuma secinājumiem klāstīja Jansons.
Jansons noliedz, ka kādu būtu atstājis novārtā
Atskatoties uz savu darbību piecu gadu laikā, tiesībsargs neuzskata, ka kādas mazāk aizsargātas sabiedrības grupas būtu apzināti atstājis novārtā, un kritiku savā virzienā sauc par populismu pirms pārvēlēšanas.
"Kaut kā šo piecu gadu laikā kaut kādi eksperti, par kuru uzvārdiem vismaz starptautiskā cilvēktiesību sabiedrībā nav zināms vai es neesmu vismaz saskāries, parādās burtiski īsi pirms manām pārvēlēšanām. Šobrīd atsevišķām organizācijām vai bieži vien ekspertiem, kas par tādiem uzdodas, lai gan faktiski viņi tādi nav, ir ļoti ērti parādīties publiskā telpā un teikt, ka es neesmu ievērojis kaut kādu sabiedrības grupu tiesības un neesmu neko tajā virzienā darījis," norāda Jansons.
Viņš arī nepiekrīt Kamenskas sacītajam, ka minoritātes ar viņu nerēķinātos. Tieši pretēji, klusēšanu viņš uztver kā apmierinātību ar biroja darbu.
"Ja šīs nevalstiskās organizācijas šobrīd nebūtu mierā ar manu darbu un to, ko es esmu darījis, tad, visticamāk, regulāri un ļoti intensīvi gan tiešā [veidā], gan arī caur masu medijiem manā virzienā būtu izteikta konkrēta kritika," pauž Jansons.
Taču Jansons ierasti asi reaģē uz kritiku, ar to saskārušies gan žurnālisti, gan pretēja viedokļa paudēji, saka Anhelita Kamenska no Cilvēktiesību centra.
"Manuprāt, ir viena problēma - viņš kritiku uztver personīgi un viņam ir grūtības atzīt kļūdas," uzskata Kamenska.
Bērnu tiesību jomā paveikts daudz
Latvijas Radio, vērtējot biroja darbu gadu pēc Jansona ievēlēšanas, secināja, ka tas izvēlējies aktīvāk atbalstīt tieši bērnus. Šajā jomā paveikts daudz. Pirms trim gadiem tiesībsargs panāca, ka skolēnu vecākiem nav jāiegādājas mācību grāmatas un burtnīcas, tas jānodrošina mācību iestādēm.
Pēdējos gados uzņemts kurss pret slēgtajām institūcijām – bērnunamiem, domā Cilvēktiesību centra direktore Kamenska.
"Protams, ir slēgtās iestādes, vardarbībai pašu bērnu starpā, kā es saprotu, Latvijā ir ļoti augsts īpatsvars. Dažkārt ir sajūta, ka tiesībsargs mēģina dublēt citu valsts institūciju darbu, piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, kura diezgan veiksmīgi darbojas. Vai tur ir nepieciešamība abām organizācijām tik ciešu uzmanību pievērst, es nezinu," saka Kamenska.
Līdzīgs priekšstats radies arī zvērinātam advokātam Laurim Liepam. Viņš uzskata, ka prioritātes reizumis jāpārskata, nemitīgi sekojot sabiedrībā aktuālajam.
"Dienaskārtību, protams, var veidot arī savādāk. Var paskatīties, kas ir sabiedrības aktualitāšu topā," saka Liepa.
"Teiksim, ja jūs ieejat tviterī, tad jūs apskatāties, kas tad ir aktuāls. Tad no tām tvitera aktualitātēm jūs saprotat, par ko sabiedrība, kā saka, cepas. Līdzīgi arī iestāde var skatīties, kas ir tas, kas šobrīd sabiedrību saviļņo vairāk. Bērnu tiesības, protams, taču tas ir jautājums, kas sabiedrību vienmēr satrauc, un vienmēr būs pārkāpumi pret bērniem. Tad jau patiešām būtiskākais jautājums tās personības izvēlē, kura vada iestādi, ir, kas ir tās prioritātes un uz kāda pamata tās tiek izvēlētas," saka Liepa.
Jautājums par to, vai Jansons jūtas spēcīgs vien bērnu tiesībās un vai nedublē citu valsts institūciju darbu, bija aktuāls arī Saeimas atbildīgajā komisijā pagājušajā nedēļā. Gan tur, gan tagad sarunā tiesībsargs asi noliedz acīmredzamo, ka plašāku atpazīstamību guvis ar tā saukto deinstitucionalizācijas plānu, kas paredz pakāpeniski atteikties no bērnunamiem.
"Kā es esmu neskaitāmas reizes un arī šodien parlamentā un arī vakar teicis, bērnu tiesības mums ir tikai 10% no visa tā, kam mēs esam pievērsuši uzmanību. Tā kā es aicinātu tiešām beigt uzturēt kaut kādu atsevišķu cilvēku, kurus [būtu] apšaubāmi saukt par ekspertiem, populismu, ka mēs nodarbojamies tikai ar bērnu tiesībām," sacīja Jansons.
Sūdzības Satversmes tiesā sniegtas maz
Tiesībsarga birojs var ne tikai pievērst mediju un tautas kalpu uzmanību kaut kādai problēmai, bet arī izmantot savas pilnvaras un vērsties Satversmes tiesā. Par kūtro darbību šajā virzienā Jansona biroju kritizējuši vairāki eksperti.
"Sūdzības Satversmes tiesā varētu sniegt bezmaz vai reizi nedēļā, ja ne reizi dienā. Cits jautājums, ka sūdzības sagatavošana, protams, prasa zināmu profesionālu ieguldījumu, un es domāju, ka šeit mēs varētu atdurties tiešām pret ne pārāk izvērstām zināšanām - gan procesu zināšanām, gan substantīvajām zināšanām, lai varētu labi pamatot savu pozīciju," tā biroja darbu pēc viena gada darbības vērtēja bijusī Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine.
Zvērināts advokāts Lauris Liepa piebilst, ka tieši Latvijas pārstāvis Eiropas institūcijās, gan Eiropas Savienības tiesā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesā, faktiski nodarbojas ar tām lietām, kuras Latvijā nav atrisinātas.
"Tātad mūsu pārstāvji ir tie, kuri visjūtīgāk varētu reaģēt un teikt - šo nu gan varēja izķert jau sākuma stadijā. Satversmes tiesā katru gadu tiek iesniegtas pat 1000 lietu atkarībā no tā gada likumdevēja dinamikas vai Ministru kabineta un pašvaldību dinamikas. Tiesībsargam salīdzinoši neliela loma ir ierosināto lietu skaita ziņā," norāda Liepa.
Piecu gadu laikā Tiesībsarga birojs Satversmes tiesā vērsies piecas reizes, tātad rosinājis vienu lietu reizi gadā, kamēr savulaik Valsts cilvēktiesību birojs to darījis divas līdz trīs reizes biežāk.
"Šeit praktizējoši juristi varētu sagaidīt, ka klientu lietas varētu atrisināt arī tiesībsargs. Ja klients varētu iet ne tikai pie advokātiem pēc šādas prasības sagatavošanas, bet arī vērsties pie tiesībsarga, tas neapšaubāmi būtu solis, var teikt, tuvāk sabiedrības interešu realizēšanai. Ja, protams, budžets ir pietiekams, lai cilvēki strādātu ar šīm lietām, tad šīm lietām noteikti būtu jābūt vairāk, jā," spriež Liepa.
Varētu šķist, ka Jansonam būtu vairāk jādomā šajā virzienā. Trīs gadus viņš bijis Tieslietu ministrijas Juridiskās palīdzības administrācijas direktors, un tieši šī iestāde nodarbojas ar jautājumiem par valsts garantētu juridisko palīdzību maznodrošinātām, trūcīgām un citām personām.
Atgriežoties pie iesniegtajām lietām Satversmes tiesā, pēdējo reizi tiesībsargs konstitucionālajā tiesā vērsies pirms aptuveni gada, un šī lieta vēl nav izskatīta. No pārējām četrām tiesvedībām birojam izrādījusies taisnība tikai divās, tātad pusē no visiem gadījumiem. Piemēram, 2013.gadā uzvarēts lietā par to, ka Robežsardzes likumā noteiktais aizliegums robežsargiem apvienoties arodbiedrībās un piedalīties streikos, neatbildis cilvēktiesībām. Vēl pirms gada vinnēts lietā pret fotoradariem, tādējādi panākot, ka sodu par ātruma pārsniegšanu iespējams apstrīdēt un tas nav obligāti jāapmaksā auto īpašniekam. Taču plašāku rezonansi gan guva lieta par Černobiļas seku likvidētājiem un to, kā aprēķina viņu pensijas.
Par to pirms nepilniem pieciem gadiem runāts daudz, taču Satversmes tiesa dažādo pensiju aprēķinu sistēmu atzina par likumīgu. Tāpat zaudēts vēl vienā lietā, kas skatīta pagājušajā gadā. Tikmēr Satversmes tiesā sadarbību ar biroju pēdējo piecu gadu laikā vērtē atzinīgi, esot vērojama darbinieku profesionālā izaugsme, stāsta tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš.
"Satversmes tiesa sadarbību ar tiesībsarga institūciju vērtē pozitīvi. Man jāsaka, teju vai katrā lietā mēs esam aicinājuši Tiesībsarga biroju būt par pieaicināto personu un vienmēr esam saņēmuši pozitīvu attieksmi šai ziņā un Tiesībsarga birojs ir sniedzis viedokļus lietā. Jāteic, ka viedokļi ir kļuvuši izvērstāki, plašāki, ar plašāku juridisko argumentāciju," saka Laviņš.
Satversmes tiesas vadītājs stāsta, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā joprojām tiek rosinātas lietas pret valsti. To skaitam gan ir tendence samazināties. To Laviņš skaidro nevis ar tiesībsarga vai Satversmes tiesas nopelniem, bet kopumā ar Latvijas sabiedrības un valsts institūciju augošo izpratni par cilvēktiesībām. Taču arī atsevišķās lietas, kas joprojām aktuālas, vajadzētu izskaust saknē, Latvijā, un tur aktīvāka darbība gaidāma tieši no tiesībsarga.
"Ja mēs skatāmies tādā kontekstā, tad pilnīgi noteikti mana atbilde būtu, ka - jā, jo arī mēs Satversmes tiesā domājam par to, un tas būtu tikai par labu gan mūsu sabiedrībai, gan valsts tēlam kopumā, ka visas cilvēktiesību problēmas mēs spējam atrisināt nacionālā līmenī," secina Laviņš.
Tikmēr tiesībsargs uzsver - vēršanās tiesā esot galējais līdzeklis, un ar iešanu uz Satversmes tiesu nevajadzētu pārspīlēt. Vispirms institūts atbilstoši likumdošanai problēmas mēģina risināt parlamentā un valdībā, tiesāšanās seko pēc tam.
Vērtējot piecu gadu laikā paveikto, iespējams secināt, ka birojam trūkst kapacitātes, un, iespējams, izteikti spēcīgas ir vien atsevišķas nodaļas. Uz to norādījušas visas iesaistītās puses.
Tikmēr Jurim Jansonam, ja viņu pārvēlēs, jādomā par ātrāku viedokļa formulēšanu arī izteikti pretrunīgi vērtētos jautājumos. Tas ir īpaši būtiski, jo nākamgad aprit desmit gadi, kopš bijušā Valsts cilvēktiesību biroja vietā dibināja Tiesībsarga biroju.
