AUTORI: JĀNIS LĀCIS, LIGITA LUKSTRAUPE

Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšana bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem valsts neatkarības veidošanā. Noslēdzas Brīvības cīņas, valstī var sākt attīstīties saimnieciskā darbība un ekonomika, turklāt šis dokuments paver ceļu Latvijas starptautiskai atzīšanai.

Sākotnēji Baltijas valstis un Somija tiecas šādu miera līgumu noslēgt vienoti. Oktobrī un novembrī Tallinā un Tartu notiek konferences, kurās šāda vēlme tiek apliecināta, tomēr Padomju Krievija sliecas uz sarunām tikai ar katru valsti atsevišķi. Galu galā šāds sarunu modelis tiek pieņemts, un tajā katra valsts turpina cīnīties galvenokārt par savām interesēm.

Slepenais pamiers

1919.gada decembrī pirmie sarunas ar Padomju Krieviju uzsāk igauņi. Tās noslēdzas ar miera līguma parakstīšanu 1920.gada 2.februārī. Lai Latvija varētu nonākt līdz miera līgumam, nepieciešams apturēt karadarbību valsts austrumos, kur 1919. un 1920.gada mijā kopā ar neatkarīgās Polijas armijas vienībām Latvijas armija turpina kaujas par Latgales atbrīvošanu.

Gatavošanās sarunām

Pamiera slepenības plīvurs saglabājās gandrīz divus mēnešus, kuru laikā kaujas Latgalē ir pierimušas un Antantes valstis ir apstiprinājušas, ka neiebildīs pret Baltijas valstu miera sarunām ar Krieviju. Tādēļ 1920.gada martā Latvijas puse Krievijai oficiāli paziņo par gatavību uzsākt šīs sarunas.

Šie divi mēneši ievelkas, mēģinot noformulēt Latvijas prasības, kā arī izveidot mūsu delegāciju. 1920.gada pavasarī Latvijas politiķi gatavojas Satversmes sapulces vēlēšanām, un vairums no viņiem nevēlas iemainīt deputāta vietu pret braucienu uz Maskavu. Turklāt ārlietu ministrs Meierovics joprojām cer uz sarunu iespējamību apvienībā ar Poliju, Somiju un Lietuvu, kas tomēr netiek īstenota.

Robežu novilkšanu pamatoja uz etniskajiem faktoriem. Tomēr LU profesors Ēriks Jēkabsons uzskata, ka nosakošie bija ekonomiskie un politiskie faktori, bet tikai tad etnogrāfiskie.

Vieni no miera sarunu asākajiem pretiniekiem bija Krievijā mītošie latviešu boļševiki. Pārliecinātais komunists un čekists Kārlis Lauders pat piedalījās sarunās Krievijas delegācijas sastāvā. Taču jo īpaši sarunām pretojās Krievijas Tieslietu komisārs Pēteris Stučka.

Padomju Krievijas karaspēkam pretī stājās Juzefa Pilsudska vadītā Polijas armija, kas izrādījās taktiski spējīgāka un militāri sagatavotāka nekā viņu pretinieki. Augusta vidū poļi sakaus Tuhačevska armiju un padzīs to no savas valsts, bet 11.augustā tas vēl nav zināms nevienam, arī Latvijas valdībai. Poļu uzvara pār boļševikiem vēsturē ieies ar nosaukumu "Brīnums pie Vislas".

Līdz ar Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanu mūsu valstī beidzas jebkāda karadarbība. Pēc vairāk nekā pieciem kara gadiem Latvijā šī diena iegūst īpašu nozīmi. 11.augusts reizē ir arī Brīvības cīņu noslēguma datums.

Pamatojoties uz līgumu, Latvija tika pie svarīga dzelzceļa mezgla valsts austrumos, kas Krievijas kartēs bija atzīmēts kā Pitalova. Tāpat arī pie sešiem pagastiem ar jauniem, latviskiem nosaukumiem: Gauri, Purvmala, Kacēni, Upmale, Linava un Augšpils. Kopā ar Balvu, Baltinavas, Viļakas un vēl dažiem Latvijas pagastiem to nodēvēja par Jaunlatgali, bet vēlāk, 1938.gadā – par Abreni. Savukārt Krievija savai teritorijai pievienoja līdz šim Latvijai piederošās Drisas apriņķa zemes.

Robežas apraksts ar uzmērījumiem tika pabeigts 1923. gadā. Latvijas un Krievijas robeža stiepās 351 kilometra garumā, kas tika iedalīti 106 robežpunktos.

Pirmie tās sargi bija no kara atgriezušies Latvijas karavīri. Piemēram, Latviešu strēlnieku Troickas bataljona vīri, kas pēc ilga mājupceļa no Vladivostokas tika pārformēti par pulku un apsargāja robežu no Ludzas līdz Krāslavai.

Robežpārkāpēji un diversanti

Miera līguma 4. pantā rakstīts, ka abas puses nepieļaus "uz savas teritorijas sastādīties un uzturēties jebkādām organizācijām un grupām, kuras pretendē uz valdības lomu visā otras līdzējas puses teritorijā vai tās daļā, kā arī priekšstāvībām un amata personām no organizācijām un grupām, kuru nolūks ir gāzt otras līdzējas puses valdību."

Tomēr Latvijā aktīvi turpināja darboties boļševiku atbalstītāji. Kā stāsta vēsturnieks Henrihs Soms, piemēram, Latgalē lielinieku idejas bija pārņēmušas pat veselas ģimenes. Viņu politiskās darbības atbalstam no Krievijas Latvijā tika sūtīti diversanti ar naudu un proklamācijām. Tāpat šie "ienācēji" Latvijā nodarbojās ar bandītismu un laupīšanām.

Šos punktus saviem nolūkiem izmantoja arī krievu komunisti, kuri Krievijas pusē Ostrovā izveidoja tā saukto Padomju Latvijas internacionālo rotu – ap 100 sarkani orientētu cilvēku, kuri uz Latviju legāli un nelegāli devās spiegošanas un aģitācijas nolūkos, kā arī ar uzdevumu pierobežas iedzīvotājus savervēt par ziņotājiem.

Tomēr ne visi nelegālie robežas šķērsotāji uz Latviju nāca ar ļauniem nodomiem. Robeža šķīra ģimenes, otrā pusē daudziem palika radinieku kapi un draudzes baznīca, kuru turpmāk bija sarežģīti vai pat neiespējami apmeklēt. Lielā mērā tas, kurā robežas pusē turpināt dzīvi, bija pašu cilvēku izvēle. To pierāda stāsts par pareizticīgo mācītāju Alekseju Budņikovu.

Bēgļu atgriešanās

Ja 1914. gadā Latvijā dzīvoja divarpus miljoni iedzīvotāju, tad 1920. gadā – vien pusotrs miljons. Pēc dažu vēsturnieku aplēsēm pēc Pirmā pasaules kara ārpus Latvijas atradās aptuveni 800 tūkstoši tās iedzīvotāju. Citi uzskata, ka to varētu būt ap pusmiljonu. Sibīrijā vien ap 200 tūkstošiem.

Vienošanās par bēgļu repatriāciju ar Krieviju tika noslēgta jau pirms Miera līguma parakstīšanas, 1920.gada jūnijā. Uz to atsaucas arī līguma 9.punkts. Lai apzinātu un uzrunātu savus valsts piederīgos, Latvija Krievijā organizēja bēgļu komitejas un izdeva laikrakstus. Visiem, kuri vēlējās atgriezties, tāda iespēja tika dota. Līdz 1924.gada sākumam uz atgriezušos rēķina Latvijas iedzīvotāju skaits palielinājās vairāk nekā par 200 tūkstošiem.

Tomēr netrūka arī tādu, kuri svešumā bija apprecējušies, uzsākuši saimniecisko dzīvi, kā arī, ticot lielinieku idejām, ieņēma politiskos vai administratīvos amatus.

Netrūka gadījumu, kad Krievija izmantoja bēgļu atgriešanos, lai atgūtu Latvijā ieslodzītos lieliniekus. Viens no zīmīgākajiem gadījumiem ir mākslinieka Jūlija Madernieka aizturēšana pie robežas. Viņu pieprasīja apmainīt pret Latvijā ieslodzīto boļševiku Jāni Birkenfeldu. Apmaiņa notika. Madernieks mūsu mākslas vēsturē paliks kā viens no ievērojamākajiem tautiskā romantisma pārstāvjiem. Savukārt Jānis Birkenfelds turpināja darboties kā spiegs vairākas Eiropas valstīs, bet 1938.gadā Staļina represiju laikā tika arestēts un ieslodzījumā pavadīja 12 gadus.

Ludzas apriņķa komandants Aleksandrs Lasmanis atmiņu grāmatā "Cerības un vilšanās" rakstīja: "Leitnants Kalējs no mūsu puses un komisārs Priede no Padomju Krievijas puses vienojās par apmaiņas kārtību. Pēc tam sāka laist pāri tiltam piecus pret pieciem. Uz nāvi notiesātie Gricmanis un Pakalnietis savu biedru vārdā stacijā pateicās par labo uzturu un labu apiešanos cietumā. Kāds 13. kājnieku pulka seržants jautāja Gricmanim, vai tas vēl kādu reizi atgriezīšoties Latvijā. „Katrā laikā", Gricmanis atbildēja, „ja tikai man pavēlēs".

Saimniecisks tilts

Ekonomiskajam aspektam un īpašumu atgūšanai Miera līgumā tika atvēlēti septiņi no 23 pantiem. To pamatā bija Latvijas bijušā piederība Krievijai, un tie noteica procedūru un apjomus, kādos īpašumi, kā arī arhīvi un cita dokumentācija, kas nonākusi Krievijas teritorijā, nododama Latvijas pusei.

Šos pantus visai apgrūtināja piezīmes un skaidrojumi. Piemēram, 11. pants paredzēja, ka Krievija par saviem līdzekļiem uz Latviju atvedīs evakuētās bibliotēkas, arhīvus un mākslas priekšmetus. Sekoja piebilde: „ja tas nenodarīs ievērojamus zaudējumus Krievijas vērtību krātuvēm".

Tuvāko gadu laikā Latvija pietiekamā daudzumā atguva dzelzceļa iekārtas, tomēr visai maz ritošā sastāva. Krievija atdeva sešus lielus tvaikoņus un 20 mazākus kuģus. Kopumā deviņu gadu laikā tika atdotas mantas un kredītiestāžu vērtības par 14,4 miljoniem zelta rubļu. Reevakuēto uzņēmumu vērtība nepārsniedza 1,4 miljonus latu jeb vienu procentu no aizvestā vērtības

Latvijas ekonomisti un politiķi uzsāka darbu pie valsts ekonomiskā modeļa izstrādes. Jurists Fricis Menders rakstīja: "Latvija ir tranzīta zeme, un tai sava drošība jāveido nevis, balstoties uz militārām aliansēm vai patstāvīgu armiju, bet uz saimnieciskiem sakariem ar Krieviju un rietumiem." Menderam pievienojās arī ārlietu ministrs Meierovics, sakot, ka Latvija var kļūt par saimniecisku tiltu, bet ne barjeru starp Krieviju, Vāciju un citām valstīm. Tomēr, kā rādīja nākamie gadi, šī ideja Latvijas ekonomikā neiedzīvojās.

20.gadsimta sākumā Latgalē dzīvoja pusmiljons iedzīvotāju. Pitalovas apkārtnē - mazliet vairāk par 50% krievu un nepilni 29% latviešu. Turklāt daudzi minētie "krievi" bija latviešu pēcteči, kuru senči, Pleskavas un Vitebskas guberņā dzīvojot, bija spiesti pāriet pareizticībā, jo citādi nevarēja tikt pie zemes. Tomēr jau Pirmā pasaules kara laikā latviešu procents tur krasi palielinājās, un pēc 20 gadiem tautas skaitīšanā Jaunlatgales apriņķī latviešu bija 55%, krievu – nepilni 42%. Nelielu procentu sastādīja ebreji, baltkrievi un citas tautības.

Uzplauka dzīve arī citur pierobežā. Kārsavā Reinholds Matīss iegādājās zemes gabalu, ko nosauca par Līču māju, un tur iekārtoja vilnas velšanas jeb tūka darbnīcu, kur arī auda, presēja lentas un krāsoja audumus. Ziemeļu puses piebūvē darbojās dzirnavas, kur ne tikai zemnieki mala graudus, bet darbojās visā novadā vienīgā velmētava, bet blakus – gateris. Uzņēmīgie Matīsi deva darbu 30 cilvēkiem, un velšanas meistars saņēma lielu – 150 latu mēnešalgu. Vēlāk Matīsi iegādājās dīzeļdzinēju, kura ražotā strāva ne tikai darbināja fabrikas iekārtas, bet apgaismoja Kārsavas staciju un Malnavas ciematu. Lai gan caur Kārsavu veda dzelzceļa līnija, Matīss neizvēlējās "tilta" jeb tranzīta ceļu, bet veiksmīgi attīstīja ražošanu.

Nolūkā valsts robežu nostiprināt ar izglītotiem iedzīvotājiem, 1921. gada 10. martā Latvijas austrumu daļā lielāko lauksaimniecības izglītības iestādi – Latgales lauksaimniecības vidusskolu – izveidoja nevis dziļāk valsts teritorijā, piemēram, Gulbenē, bet Malnavā. Tas deva iespēju labu izglītību gūt tieši Latgales jauniešiem. Latgales Lauksaimniecības skolu vadīja viens no izcilākajiem latviešu agronomiem, Satversmes Sapulces loceklis Pēteris Sauleskalns. Četru gadu apmācības kursā sagatavoja ne vien profesionālus lauksaimniekus, apgūstot zemkopību, lopkopību, tautsaimniecību un grāmatvedību, bet arī vispusīgi izglītotus inteliģentus, kuri bija studējuši pat ģeoloģiju, kultūras vēsturi, higiēnu un likumu mācību. Sauleskalna audzēkņi atgriezās dzimtajā novadā un ne vien ievērojami uzlaboja zemnieku saimniekošanas prasmi, bet radīja jaunas šķirnes. Te audzēja pat vīnogas un arbūzus. Skolu dēvēja par kultūras oāzi valsts nomalē.

Starptautiski atzīta zeme

1921. gada 26. janvārī Parīzē Sabiedroto Augstākajā padomē Latvija tika starptautiski atzīta de iure. Kā liecināja ietekmīgo rietumvalstu attieksme, tas nevarētu notikt, ja nebūtu noslēgts miera līgums ar Krieviju. No šī brīža valsts varēja uzsākt pilnvērtīgu attīstību. Kā pilntiesīga locekle Latvija iestājās Tautu savienībā, tomēr tas nepasargāja no Padomju Savienības okupācijas 1940. gadā, kas iznīcināja ne vien visus valsts sasniegumus, bet arī lielu daļu tās pilsoņu.

Pēc 50 ilgiem nebrīves gadiem 1991. gadā, līdz ar neatkarības atjaunošanu, mūsu diplomāti atgriezās pie 1920. gada miera līguma, lai uz tā pamata balstītu jau atjaunotās Latvijas republikas vēsturi.

Mūsdienās Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības balstās uz 66 savstarpējiem līgumiem. Tomēr LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 1920. gada miera līgumu dēvē par "jumta līgumu", kas visam stāv pāri. Lai gan atšķirībā no Latvijas Krievija apšauba tā spēkā esamību mūsdienās, šis līgums ir iekļauts ANO reģistrā un ir pamats attiecību veidošanai ar Krievijas Federāciju.

Abrenes jautājums

Padomju okupācijas laikā liela daļa Abrenes iedzīvotāju tika represēti vai izsūtīti 1941. gadā, kara laikā evakuējās un dzimtenē neatgriezās. 1944. gada 22. augustā LPSR Augstākās Padomes prezidijs vērsās pie Krievijas ar lūgumu pieņemt atpakaļ Abrenes pilsētu un Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastus, jo turienes iedzīvotājos esot pārāk liels krievu īpatsvars. Mūsu valsts zaudēja 1293,6 km² teritorijas un cilvēkus.

1992. gada 22. janvārī Latvijas Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu". Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.

Gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā un NATO, Latvija rēķinājās ar Rietumu partneru prasību par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju, jo tie nevēlējās pieļaut jebkādu iemeslu teritoriālām domstarpībām ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar šo valsti. Latvijai nācās piekāpties un 1997. gada 9. decembrī apstiprināt Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika de facto akceptētas pastāvošās robežas.

Laika ritējums dzēš daudz atmiņu, bet tās iespējams saglabāt, glabājot no paaudzes paaudzē. Lai uzzinātu, kāda bijusi dzīve Abrenē pirmās brīvvalsts laikā un vēlākajos gados līdz jaunās robežas iezīmēšanai, tapa projekts "Uzrunā Abreni".

Tā ietvaros ar baltinaviešu aktīvu iesaistīšanos tapa vairākas video intervijas ar sirmgalvjiem, kuri glabā savas un ģimenes atmiņas par dzīvi pierobežā.

Kad Latvija atguva neatkarību, Aleksandra Prikule palika 200 metrus aiz jaunās robežas. To laiku viņa raksturo kā vēl vienu lēģeri: "Kā lai dzīvo, ja deviņi piedzērušies karavīri uz tevi nomērķē automātus? Kā vari būt droša, ka kāds no tiem neizšaus?"

Jaunās mājas Vistopoli atrada Kurzemē, Pūres apkaimē, kur Broņislavs kopā ar savu kundzi Magdalēnu, kura arī dzimusi pierobežā – Baltinavā – dzīvo joprojām.

Balasņicā latvieši gājuši savā – katoļu baznīcā, bet krievi apmeklējuši pareizticīgo dievnamu. Katoļi Dievu lūguši pielāgotā šķūnī, nevis speciāli celtā ēkā. Mācītāji atbrauca no citām baznīcām, novadīja misi un devās prom līdz nākamai reizei.

Vectēvam bija seši bērni – četras meitas un divi dēli. Vecāko meitu – tolaik jau 17 gadus veco meiteni – uz skolu nelaida, viņai bija jārūpējas par saimniecību. Jaunākie gan gāja skolā – apmeklējot Žogodu četrgadīgo pamatskolu, bet vēlāk dzimušie – jau Rekovas pamatskolu. Sešus kilometrus tālo ceļu uz un no skolas bērni mēroja kājām. Abi vectēva dēli mācījās Šķilbēnu divgadīgajā lauksaimniecības skolā.

Ģimene nodarbojās ar lauksaimniecību. Viņi bijuši ļoti apmierināti ar dzīvi 20.-30. gados. Tolaik vietējie ļaudis lielākoties precējās savā starpā, ievērojot reliģisko piederību: katoļi ar katoļiem, luterāņi ar luterāņiem.

Padomju laikā robeža ar Krieviju vairs nepastāvēja, pārvietošanās bija brīva. Jura vectēvs zaudēja zemi, jo visu vajadzēja nodot kolhozam. Vēlāk izveidoja sovhozu.

Juris stāsta, ka tagad pierobežā jūtas droši. "No kā baidīties, ja katru dienu garām brauc robežsargu mašīna," viņš piebilst. 20.-30. gados no Šķilbēniem gan bija ļoti tālu līdz robežai. Jurim labāk tīk nosaukums Jaunlatgale, nevis Abrene, jo Latvija bija ieguvusi jaunus sešus pagastus.