Kā pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem izdotajā grāmatā "Karojošā piemiņa" raksta nodaļas par 9. maija svinēšanu autores – Vita Zelče, Klinta Ločmele un Olga Procevska – Padomju Savienības sabrukums izraisīja "rituālu un simbolu revolūciju" visās bijušajās padomju republikās. Latvijā par Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru oficiālo piemiņas dienu kļuva 8. maijs. Tas demonstrēja neatkarību atguvušās valsts iekļaušanos Eiropas kultūrā, kurā jau kopš kara beigām tā atceres un bojāgājušo piemiņas diena ir 8. maijs. Tomēr daļai Latvijas iedzīvotāju dzīvē saglabājās arī 9. maija – Padomju Savienības Uzvaras dienas – svinēšanas tradīcija. Laikposmā kopš 1991. gada tā ir piedzīvojusi vairākas transformācijas. Būtiska nozīme Uzvaras dienas svinēšanā Latvijā ir šo svētku vietai Krievijas vēstures politikā, pieminēšanas un kopīgo atmiņu kultūrā.

Krievijas vēstures politika un prakse kopš PSRS sabrukuma

Krievijas vēstures politika un ideoloģija arī pēc PSRS sabrukuma bijusi mainīga. Deviņdesmito gadu sākumā turpinājās Staļina un viņa režīma noziegumu publiskā nosodīšana, tomēr nebija izzudis "staļinisma zelta mīts" par godīgajiem darbaļaudīm un labajiem cilvēkiem, kas dzīvoja šajā laikā un kuriem nebija nekā kopīga ar staļiniskajiem noziegumiem. Šī mīta noturīgumam bija liela nozīme, lai lielā daļā sabiedrības vēlāk atdzimtu pozitīva attieksme, pat lepnumus par staļinisko Padomju Savienību un padomju ideoloģijas radītie priekšstati par vēsturi, tostarp Otro pasaules karu.

20. gadsimta deviņdesmito gadu Krievija atteicās no padomju publisko svinību un piemiņas formām. Agrākās masu demonstrācijas nenotika. Publiskās kopābūšanas pasākumi piesaistīja vien nelielu cilvēku loku, vairākums jaunajās valsts svētku dienās pārvērtās par oficiālo runu skatītāju vai klausītāju auditoriju pie saviem televizoriem vai radio. Tomēr visai vāji svinēšanas praksē iesakņojās arī Krievijas jaunradītie valsts svētki. 1997. gadā veiktā socioloģiskā aptaujā vairākums respondentu atbildēja, ka oficiālos valsts svētkus uztver vien kā papildu brīvdienu un kā iespēju atpūsties, nevis vērtē to politisko saturu un nozīmi.

"Pēc 1991. gada Krievijas sabiedrības lielākā daļa ļoti ātri pārstāja interesēties par vēsturi. Tā bija sava veida "vēstures izstumšana", jo noziegumiem pārpildītā vēsture kļuva "nevajadzīga". Daudz nozīmīgākas tobrīd bija nākotnes cerības, kas saistījās ar Rietumu labklājīgā dzīvesveida ātru iegūšanu. Turklāt, kā uzsvēris sociālās atmiņas pētnieks Nikolajs Koposovs (Копосов), Krievijas demokrātiskā vadība bija pārvērtējusi tā saukto vienošanos ar sabiedrību, ka Staļina režīms vērtējams negatīvi, pavirši izturējās pret sabiedrības noskaņojuma izmaiņām, kā arī savā darbības praksē balstījās pārliecībā, ka propaganda ir totalitārisma, bet ne demokrātijas sastāvdaļa. Sekas, ko radīja šī attieksme, kā arī tā laika ekonomiskās grūtības, bija augošā nostalģija pēc padomju laikmeta. Vecie komunistiskie lozungi nereti ļoti viegli iekļāvās publiskajā telpā kultivēto tik dažādo ideju – sociālās demagoģijas, antirietumnieciskuma, nacionālisma, lielvalstiskuma un pareizticības – kopumā," tā skaidro vēsturniece Vita Zelče.

Nevis kara upuru, bet padomju vērtību piemiņas diena

Jau deviņdesmito gadu vidū Staļins – Padomju Savienības uzplaukuma laika līderis un karavadonis – sāka ieņemt pirmās vietas vēsturisko personu popularitātes reitingos. 21. gadsimta pirmajā desmitgadē viņu pozitīvi vērtēja 30 līdz 50% aptaujāto iedzīvotāju, bet nosodīja 25–30%. 90. gadu otrajā pusē vērojamais kāpjošais nacionālisma vilnis rosināja demokrātiskos politiķus, vispirmām kārtām Borisu Jeļcinu, veidot īpašu "krievisko ideju", kas palīdzētu vienot sabiedrību un marginalizēt nacionālistisko un komunistisko opozīciju. Tomēr demokrātiskajiem spēkiem neizdevās formulēt savu Krievijas vēstures koncepciju, kas sabiedrības lielākajai daļai būtu pieņemama un saistoša. Otrā pasaules kara tēmu demokrātiskie spēki savā vēstures politikā izmantoja visai maz.

"Deviņdesmitajos gados Krievijā savu aktivitāti saglabāja Lielā Tēvijas kara veterānu organizācijas un viņu atbalsta sistēma valsts, pašvaldību un izglītības iestādēs, armijā, uzņēmumos un citās institūcijās. 1992. gadā Padomju kara veterānu komiteja tika reorganizēta par Krievijas kara veterānu komiteju, kas mantoja arī iepriekšējās institūcijas plašo vietējo organizāciju tīklu. Kopumā kara veterānu un viņu atbalsta organizācijas saglabāja un pat palielināja savu ietekmi uz valsts politisko dzīvi un publisko domu, kā arī enerģiski veidoja kara veterānu lobiju Krievijas Federācijas likumdošanas institūcijās. 1994. gadā valstī bija 2,6 miljoni kara dalībnieku, 1995. gadā – 2,4 miljoni. 1995. gada janvārī ar prezidenta parakstītu dekrētu likumā paredzētās kara veterānu sociālās priekšrocības attiecināja arī uz bijušajiem karagūstekņiem. Togad tika pieņemts jaunais Veterānu likums, kas garantēja kara veterāniem sociālās privilēģijas pensiju un labklājības nodrošinājuma sistēmā. 1995. gada 13. martā pieņemtais federālais likums izveidoja Krievijas militārās slavas dienu kalendāru: 5. decembrī atzīmēja Padomju armijas pretuzbrukumu kaujā pie Maskavas 1941. gadā; 2. februārī – vācu spēku sagrāvi 1943. gadā pie Staļingradas; 23.augustā – vācu karaspēka sagrāvi Kurskas kaujā 1943. gadā; 27. janvārī - Ļeņingrades blokādes likvidāciju 1944. gadā un 9. maijā – padomju tautas uzvaru Lielajā Tēvijas karā 1945. gadā," tā raksta autores grāmatā "Karojošā piemiņa".

Un turpina: "Tajā pašā laikā mēģinājums atjaunot Puškina kultu, atzīmējot viņa 200 gadu jubileju, lielā sabiedrības daļā izpelnījās vien ironisku attieksmi. 1995. gadā notiekošās uzvaras 50. gadadienas svinības tika izmantotas Krievijas varas reprezentācijā, gatavojoties nākamajā gadā paredzamajām prezidenta vēlēšanām. Varonības karā slavinājuma retorika tika sasaistīta arī ar Krievijas tā laika militārajām operācijām Čečenijā. Kopumā svinību norise bija pompoza un oficiāla. Pirmo reizi pēc PSRS sabrukuma notika militārā parāde Sarkanajā laukumā, tika atklāts memoriāls Lūgšanu kalnā un piemineklis maršalam G. Žukovam Manēžas laukumā.

N. Koposovs šo jubilejas atzīmēšanu gan vērtē kā salīdzinoši pieticīgus svētkus. Tolaik publiskajā diskursā kara tēlā tika akcentētas arī tautas ciešanas, ne vien valsts varenība. Dmitrijs Andrejevs un Genadijs Bordjukovs min vēl vienu šo svinību svarīgu īpatnību. Krievijas televīzijas kanālu programmas svētku dienās bija pārpildītas ar skatītājiem labi zināmām padomju laika filmām par karu un iepriekšējās desmitgadēs tapušu Uzvaras svētkiem veltītu raidījumu atkārtojumiem. Šīs programmas guva negaidīti lielu un patiesu publikas atzinību. Pētnieki skaidro, ka tā bija reakcija uz televīzijas kanālu kopš PSRS sabrukuma nemitīgi demonstrētajām visai zema līmeņa ārzemju filmām, kā arī uz varas rīkoto Uzvaras svētku pompozumu, augošo inflāciju, ikdienas grūtībām un trūkumu, neatrisināto situāciju Ziemeļkaukāzā. Televīzijas demonstrētās filmas un raidījumi modināja nostalģiju pēc aizgājušā laika, tādējādi arī lielākā vai mazākā mērā mainot attieksmi pret esošo dzīves īstenību.

Valdošo noskaņu trāpīgi formulēja laikraksta "Nezavisimaja gazeta" redaktors Vitālijs Tretjakovs, nosaucot 9. maiju par "neoficiālo Padomju Savienības piemiņas dienu"."

Sociologs Ļevs Gudkovs uzsver, ka socioloģisko aptauju rezultāti apliecina – Krievijas iedzīvotāji uzvaru karā vienmēr ir uzskatījuši par nozīmīgāko vēstures notikumu. 1999. gadā Gudkovs atzina, ka "uzvara 1945. gadā nav tikai centrālais padomju vēstures, kas sākusies ar Oktobra revolūciju un noslēgusies ar PSRS sabrukumu, jēgas mezgls. Faktiski šodien tā ir vienīgais pēcpadomju sabiedrības pozitīvās pašapziņas atbalsts punkts."

Pēdējos gados Levada centra pētījumā jautājums formulēts citādi – ar kuru no vēstures notikumiem visvairāk lepojas aptaujātie. Tad, lūk, 2020. gada septembra aptaujā pirmajās trijās vietās, vēstures notikumi, ar ko visvairāk lepojas Krievijas sabiedrība, ir: Uzvara Lielajā Tēvijas karā (89%); valsts vadošā loma kosmosa apguvē (43%) un Krimas pievienošana Krievijai (30%).

Otrais pasaules karš – Krievijas sabiedrības galvenais saliedētājs

Uzvarai karā tika piešķirta galvenā loma 2001. gada februārī Krievijā pieņemtajā valsts Krievijas Federācijas pilsoņu patriotiskās audzināšanas programmā un tās iedzīvināšanā ar masu mediju starpniecību.

"Prezidenta V. Putina administrācijas vēstures politika faktiski nozīmēja padomju perioda pārvērtējumu, kas ietvēra arī terora relativizāciju, Staļina u.c. padomju valstsvīru reabilitāciju, pozitīva VDK un čekistu tēla veidošanu. N. Koposovs atzīst, ka pozitīvās nozīmes piešķiršanu padomju periodam noteica arī 21. gs. sākuma ekonomiskā situācija, kad strauji kāpa naftas un tās produktu cenas. Naftas rūpniecība, kas bija/ir galvenais Krievijas ekonomikas komponents, tāpat kā Putina Krievijas valsts aparāts bija/ir vistiešākais padomju mantojums. Pēc sabiedrības zemā pašvērtējuma perioda varas piedāvātais jaunais pagātnes un šodienas traktējums nodrošināja tai samērā lielu atbalstu. To guva arī aicinājumi atteikties no savas pagātnes "nomelnošanas". Publiskajā telpā pastiprināti skanēja kolektīvās identitātes retorika, akcentējot gan kopīgās asinsbalss tēmu, gan to, ka ikviena Krievijas iedzīvotāja un viņa ģimenes personiskā pagātne ir padomju pagātne. Putina režīma pirmajos gados uzvara karā kļuva par pēcpadomju Krievijas dzimšanas mītu."

2004. gadā veiktais Viskrievijas socioloģiskais pētījums "Lielais Tēvijas karš tautas vēsturiskajā atmiņā" apliecināja, ka šī pagātnes lappuse ir dziļi sakņota Krievijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Atbildot uz jautājumu: vai jūs interesē Lielā Tēvijas kara notikumi, vien 3,8% respondentu teica, ka tas viņus neinteresē, 17,3% atzina, ka "maz interesē", atbildes nebija – 2,2% aptaujāto. 76,7% pētījuma dalībnieku apgalvoja, ka šie notikumi viņus interesē. Savukārt, raksturojot kara panākumu galvenos iemeslus, respondenti nosauca trīs: tautas varonību frontē un aizmugurē (63%), patriotismu (62,7%) un Staļina radīto aizsardzības sistēmu (60,8%), bet galvenais lepnumu raisošais kara aspekts – masu varonība un patriotisms frontē (84,7%) un cilvēku varonība frontes aizmugurē (59,8%). Pētījuma veicēji secināja, ka Lielais Tēvijas karš joprojām Krievijas iedzīvotājiem ir paraugs kalpošanai savai Tēvzemei un mīlestībai pret dzimteni, kā arī pats spēcīgākais mūsdienu Krievijas sabiedrības saliedēšanas faktors.

Ienaidnieki Gruzijā un Baltijas valstīs

Lai gan Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga piedalījās Padomju Savienības uzvaras Lielajā Tēvijas karā 60. gadadienas svinībās Maskavā, tomēr tas gandrīz nemazināja Krievijas iedzīvotāju noskaņojumu, Latviju vērtējot kā nedraudzīgu valsti. Šo attieksmi uzturēja Krievijas mediju plaši tiražētais V. Vīķes-Freibergas nepārdomātais publiskais izteikums, ka 9. maijā kara veterāni "uzliks voblu uz avīzes, iedzers vodku, dziedās savas častuškas un atcerēsies, kā viņi varonīgi iekaroja Baltijas valstis". Arī nākamā Valsts prezidenta Valda Zatlera un Igaunijas Valsts prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa dalība Uzvaras 65. gadadienas svinībās Maskavā nemainīja Krievijas redzējumu uz Baltijas valstu vēsturi. Arī 2010. gada maijā veiktajā aptaujā Krievijas iedzīvotāji Latviju uzskatīja par otru visnedraudzīgāko valsti pēc Gruzijas. Tā domāja 36% aptaujāto. Lietuvai tika piešķirts trešās nedraudzīgākās valsts statuss (35%) un Igaunijai – ceturtās (28%).

Propagandas rezultātā pieauga to Krievijas iedzīvotāju skaits, kas uzskata, ka Baltijas valstis ir brīvprātīgi pievienojušās PSRS. Kremļa amatpersonas uzstājīgi izplatīja savu oficiālo Baltijas valstu vēstures versiju, neraugoties uz lielas sabiedrības daļas šaubām un melu iniciēto neērtības sajūtu. Ļ. Gudkovs norāda, ka to netieši apliecina arī atbildēt atteikušos respondentu skaita pieaugums. 2006. gadā notikušajā aptaujā Krievijas iedzīvotājiem tika uzdots tiešāks jautājums – vai aptaujātie piekrīt apgalvojumam, ka padomju karaspēks okupēja Baltijas valstis. Uz šo jautājumu masu reakcija bija negatīva. Tikai 15% aptaujāto piekrita šim apgalvojumam, bet 68% to noraidīja. Iemesls šai reakcijai ir jautājuma formulējums, kurā lietots vārds "okupācija". Masu apziņai ir nepieņemama tā negatīvā noskaņa lietojumā kopā ar jēdzieniem "padomju karaspēks" vai "padomju politika".

Latvijā, kur aktīvi risinājās Otrā pasaules karadarbība, ir daudz piemiņas vietu un karavīru kapsētu. Oficiālais Latvijas valsts Otrā pasaules kara un tā upuru atceres dienas rituāls ik gadus notiek 8. maijā. Tā galvenā norises vieta – Rīgas Brāļu kapi, kur ziedus noliek Valsts prezidents, Ministru prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, ministri, armijas pārstāvji, ārvalstu diplomāti un citas oficiālas personas. "Publikas šajos pasākumos allaž ir bijis ļoti maz. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju nav skaidras pārliecības par šā notikuma nozīmi pasaules un Latvijas vēsturē, tāpēc vairāk nekā 80% šo dienu 8. maijā neatzīmē," vēstīts grāmatā "Karojošā piemiņa".

Fragments no grāmatas :

No piemiņas pasākuma par festivālu

2003. gadā, kad sākās krievu skolu reforma, kuras rezultātā tika palielināta latviešu valodas apguve un pret ko tika vērstas protesta akcijas, Uzvaras piemineklis Rīgā un tam līdzīgie memoriāli citās Latvijas lielākajās pilsētās kļuva par simbolisko telpu, kur norisinās krievu kopienas politiskās darbība. Arī turpmākajos gados padomju Uzvaras pieminekļi kalpo šim nolūkam. Jāteic, ka attieksme pret PSRS uzvarai veltītajiem pieminekļiem Latvijā ir toleranta.

Savos rakstos skaidro Vita Zelče: "2008. gadā veiktā aptaujā, atbildot uz jautājumu: vai piemineklis Rīgā, Pārdaugavā, par godu Latvijas atbrīvotājiem no fašisma un PSRS uzvarai Otrajā pasaules karā ir nojaucams, 17,7% aptaujāto atbildēja ar "jā", 62,1% – "nē", bet 20,2% respondentu nebija sava viedokļa. Arī 2010. gadā veiktajā aptaujā rezultāti ir līdzīgi – vairāk nekā puse respondentu atzina, ka viņu attieksme pret Uzvaras pieminekli Rīgā ir pozitīva.

Uzvaras Lielajā Tēvijas karā 60. gadadienas svinībās 2005. gadā Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kur ir lielas krievvalodīgo kopienas, ievērojami pieauga svētku dalībnieku skaits un mainījās to formāts. Uzvaras dienas svētki arvien vairāk attālinājās no to sākotnējās nozīmes, mainījās svētku galvenie varoņi un rituāli. Ik gadu 9. maija uzrunas, parakstu vākšanas kampaņas, rezolūcijas norāda uz attiecīgā laika perioda dienaskārtībā esošiem un/vai ilgstoši "sasāpējušiem" krievvalodīgo kopienas jautājumiem. Pieauga svinēšanas vēriens un komercializācija, kas ietvēra profesionālu mākslinieku iesaisti, popkultūras lietojumu, uguņošanu, vides dekorācijas. Svētki ieguva izteiktu brīvdabas festivāla formātu. No kara uzvaras svinēšanas un kritušo pieminēšanas Uzvaras diena Latvijā pakāpeniski transformējās par bijušo padomju pilsoņu/krievu kopienas simboliskās solidaritātes mehānismu, kas ir nozīmīgs nevis ar vēstures notikumu faktiskumu, bet ar to mitoloģijas veidošanu un izmantošanu.

Dažkārt Uzvaras svētku simboliskā nozīme krievu kopienā tiek salīdzināta ar Dziesmu svētku lomu latviešu kopienā. Uzvaras svētku organizēšanā var pamanīt arī Latvijas politiskajai videi pēdējos gados raksturīgo tendenci deleģēt atsevišķu publisku akciju koordinēšanu no politiskajām partijām atvasinātām organizācijām, nevis rīkot tās nepastarpināti ar partijas līdzdalību.

Tā par vienu no redzamākajiem organizatoriskajiem spēkiem Otrā pasaules kara beigu 65. gadadienas svinībās kļūst "Saskaņas centra" izveidotā un atbalstītā biedrība "9 May". Biedrības izveidošanā "Saskaņas centrs" sadarbojies ar jauniešu organizāciju "Mums pa ceļam!", taču tās vadībā atrodas partijas politiķi. "9 May" nodarbojas ar 9. maija svinīgo pasākumu organizēšanu pie Uzvaras pieminekļa, cita starpā viņi ir lielākie Georga lentīšu izplatītāji. Organizācija koordinē arī padomju armijas kapavietu sakopšanu (subotņikus) visā Latvijas teritorijā. Tomēr par savu galveno darbības virzienu biedrība deklarējusi rūpes par Otrā pasaules kara veterāniem, un organizācijas redzamākā aktivitāte ir ziedojumu vākšana, lai Otrā pasaules kara padomju armijas veterānus varētu apsveikt 9. maijā.''

Kā uzsver vēsturniece Vita Zelče, vērtējot «9may.lv» darbību vairāku gadu garumā, tās uzdevums bija mazināt šo svētku pret Latviju tieši vērsto ideoloģiju, izkopt pasākumu izklaidējošo dimensiju un iekļaut 9. maiju Latvijas politiskajā un kultūras telpā. "Būtiska nozīme svētku atmosfēras un Padomju Savienības un Krievijas uzvaras cildinājumā bija Latvijā skatāmajiem Krievijas televīzijas kanāliem, kuru dienaskārtību 9. maijā un tam tuvējās dienās pilnībā veido Uzvaras diena," savā rakstā norāda pētniece. "Rīgā «9may.lv» praktiskās darbības rezultāti bija vērojami jau 2009. gadā, kad galvenajā svētku laukumā – Uzvaras pieminekļa tuvumā – tika izveidota jauna moderna skatuve, novietots lielais ekrāns, piedāvāta Maskavas svarīgāko svētku notikumu translācija, izveidota bagātīga un daudzveidīga koncerta programma, nodrošināta apsardze. Memoriāla karogkātos parādījās uzvilkti Latvijas karogi."

Izmaiņas svētku rituālā radīja arī Krievijas pirmā agresija Ukrainā 2014. gadā. "2014. un 2015. gadā 9. maija rītā uz lielajiem ekrāniem vairs netranslēja Maskavā notiekošo militāro parādi, «9may.lv» paziņoja, ka svētku vietās netiks dalītas Georga lentītes. Šie lēmumi Latvijā svinētos svētkus ārēji attālināja no Krievijā notiekošā Uzvaras dienas rituāla, kaut gan kopš 2015. gada arī Rīgā notiek Krievijā iedibinātais 9. maija rituāls «Nemirstīgais pulks», kas tieši pārņemts no Maskavas.

2015.gada runā Rīgas mērs Nils Ušakovs uzsvēris, ka Uzvaras diena Latvijā ir «tautas svētki», jo tos nerīko valsts, bet gan «tauta», un ka šī uzvara ir «ģimeņu atmiņas» daļa, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst nodot»." Šī doma tika attīstīta arī turpmākajos gados – 2016. un 2017. gadā, turklāt runas jau pamīšus izskanēja krievu un latviešu valodā.

Uzvaras diena ir arī nozīmīgs Krievijas politiskās ietekmes instruments. Latvijas publiskajā telpā vairākkārt ir parādījusies Drošības policijas (tagad – Valsts drošības dienests) un žurnālistu pētījumos iegūtā informācija par Krievijas naudas ieplūšanu Uzvaras svētku un citu pasākumu organizācijā. 2012. gadā fonds "Russkiy mir" Latvijā ir finansējis apmēram 20 nevalstiskās organizācijas, kas nodrošina Krievijas sadarbību ar tautiešiem un izplata tās ideoloģiju. Tām atvēlētā summa – ap 170 000 eiro. Publiskie pieejamie 2012.–2014. gada dati par Krievijas sponsorētā "Fonda Tautiešu tiesību aizsardzībai ārzemēs" ienākumiem Latvijā un Igaunijā vēsta, ka tie sasniedza pusotru miljonu eiro.

2015. gadā Latvijas Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets medijiem atzina, ka Latvijā ir gandrīz 100 organizācijas, kas realizē Krievijas tautiešu politiku un saņem naudu no Krievijas valsts budžeta ar mērķi realizēt tās ģeopolitiskās intereses. Mediji ziņoja, ka 2015. gadā Krievijas vēstniecība "9may.lv" ir piešķīrusi 14 000 eiro 9. maija pasākumam Rīgā.

Kopumā Uzvaras svētkos dominējusi izklaide, priecāšanās un atpūta, – sērošanai un piemiņai faktiski tajos bija maza loma. Svētku būtiska sastāvdaļa bija pikniks brīvā dabā. Laukumā pie pieminekļa pārtikas pakalpojumu uzņēmumi piedāvāja visplašāko ēdienu, bezalkoholisku dzērienu un dažādu gardumu klāstu. Svētku dalībniekus vieno arī ierašanās svētkos ar ziediem un Georga lentītes piespraušana pie apģērba. Ziedu nolikšana pie pieminekļa, zālienā vai pie kādiem citiem objektiem – ieročiem, stendiem – ir rituāla obligāta daļa. Dalībnieku apģērbā arī ir sastopama Krievijas simbolika, piemēram, Krievijas karoga krāsas jakas, sporta tērpi ar uzrakstu Russia, T krekli ar Krievijas un PSRS simboliem, tiek izmantoti arī Padomju armijas un Krievijas armijas militāro formu elementi. Svētku laukumā pie pieminekļa iespējams ieraudzīt cilvēkus T kreklos ar Vladimira Putina attēlu. «9may.lv» organizēto svinību iezīme ir arī vakara koncertu veidošana ar krievvalodīgajā auditorijā ļoti populāru mākslinieku uzstāšanos.

Uzvaras svētku svinēšanā Latvijā maz kas palicis no Padomju Latvijā kultivētajiem oficiālajiem rituāliem. Formā stingrā militārā un varas rituāla vietā stājies neformāls, komercializēts un populārās kultūras caurausts brīvdabas festivāls.

Kas viņi ir – Latvijas krievvalodīgie?

Par to, ka pie Uzvaras pieminekļa, svinot 9. maiju, vairākums ir to, kuri ģimenē runā krieviski, apliecina veiktās aptaujas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Kas ir šie cilvēki – krievvalodīgie, kas Latvijā dzīvo 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, bet svin citas valsts iedvesmotus un pat pēdējos gados apmaksātus svētkus?

Par šo jautājumu vēsturniece Vita Zelče 2018. gadā raksta: "Laika posmā no 1944. līdz 1950.gadam apmēram 400 tūkstoši cilvēku iebrauca Latvijas teritorijā, bet no 1951. līdz 1990.gadam viņiem pievienojās vēl kādi četri miljoni. Kopumā no visiem šajā laika periodā, kamēr Latvija bija PSRS sastāvā, 1,82 miljoni arī devušies projām."

Ne visi iebraucēji, kas ieskaitīti statistikā, Latvijā palika dzīvot - bija tādi, kas iebrauca, bet pēc neilga laika devās tālāk uz citu plašās PSRS republiku.

Pēc Otrā pasaules kara no visiem, kas Latvijā ieradās no austrumu kaimiņiem, vien pāris procenti bija intelektuāla darba darītāji – ar augstāko izglītību, saistīti ar darbu kultūras nozarē. Nedaudz vairāk – 5–6%, kas bija speciālisti, galvenokārt inženieri. Krietni lielāka daļa – līdz pat 40% bija vienkāršie darbaļaudis ar zemāku izglītību vai vispār bez izglītības, kamēr visi pārējie jeb kopumā puse iebraucēju bija militārpersonas, kas vai nu atradās aktīvajā dienestā vai bija atvaļinātas militārpersonas.

Sociologs Renalds Simonians 2005. gadā uzsver, ka tas, ka liela daļa no iebraucējiem bija no nabadzīgākajiem un sociāli ne tik labvēlīgiem sabiedrības slāņiem, veicināja viņu noslāņošanos un grūtības integrēties latviešu sabiedrībā. Zinātnieks arī atzīst, ka līdzīgi procesi notikuši arī Krievijas lielpilsētās, kur galvenais iemesls tam, ka ienācējiem ir grūti iedzīvoties, piemēram, Maskavā vai toreizējā Ļeņingradā, ir kultūras, vērtību, izglītības atšķirības, nevis valoda, kā varētu domāt Latvijas gadījumā.

Galvenās atšķirības starp latviešiem un krievvalodīgajiem ir uzskatos par vēsturi, valodas lietojums ģimenē, sadzīvē un jautājumi par ģeopolitiku. Piemēram, atšķirīgi ir viedokļi par Latvijas dalību NATO, kur vairākumam latviešu tas šķiet droši un pozitīvi, kamēr krievvalodīgo vidū NATO klātbūtni 2015. gadā pozitīvi vērtēja vien 38%. Līdzīgi atbildes dalījās ar jautājumos par Latvijas un Krievijas attiecībām, kā arī situāciju Ukrainā. Piemēram, 2014. gadā 9. maijā pie pieminekļa bija ieradies nacionālboļševiku līderis Vladimirs Lindermans ar pašpasludinātās Doneckas Tautas Republikas karogu.

Svētki – veids, kā Krievija viegli un lēti ietekmējusi Latvijas iedzīvotājus

Fragments no grāmatas:

No ģimenē krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem daļa (40%) nosoda Krievijas rīcību Ukrainā, bet vairākums no viņiem – 60% – neatbalsta Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanu, liecina pētījumu centra SKDS pēc LSM.lv un Rus.LSM.lv pasūtījuma veiktā aptauja.

2022. gada jūnijā aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem lūdza paust attieksmi pret Krievijas rīcību Ukrainā, un 73% pētījuma dalībnieku norādīja, ka Krievijas rīcību Ukrainā nosoda (tai skaitā «stingri nosoda» – 65%). 13% atzina, ka viņu attieksme ir neitrāla, bet 5% – ka Krievijas rīcību Ukrainā atbalsta (tajā skaitā noteikti atbalsta» – 2%).

Analizējot krievvalodīgo respondentu atbildes, vērojams, ka 40% Krievijas rīcību Ukrainā nosoda, 12% – to atbalsta, bet 28% bija neitrāla attieksme. Vēl 19% respondentu atturējās atbildēt uz šo jautājumu.

Pavasarī pētījumu centrs SKDS ar dažu nedēļu starpību uzdeva respondentiem atšķirīgu pēc formulējuma, bet tuvu pēc būtības jautājumu – "kuru no pusēm jūs atbalstāt?". Dati liecināja, ka Krieviju atbalstošo krievvalodīgo respondentu īpatsvars pakāpeniski samazinājies – tie bija 21% marta sākumā, 20% marta otrajā pusē un 13% aprīļa beigās. Attiecīgi pakāpeniski pieauga Ukrainu atbalstošo krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars – no 22% marta sākumā līdz 25% marta vidū un 30% aprīļa beigās.

Jūnija aptaujā biežāk nekā caurmērā krievvalodīgo iedzīvotāju grupā Krievijas rīcību Ukrainā nosodīja respondenti vecumā no 18 līdz 34 gadiem, aptaujātie ar augstāko izglītību, Latvijas pilsoņi, pētījuma dalībnieki ar vidējiem, vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem, kā arī Kurzemes iedzīvotāji.

Bet, piemēram, krievvalodīgie iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem vismazāk pauda nosodījumu, taču arī nesteidza atbalstīt, visbiežāk paužot neitrālu attieksmi (43%).

Savukārt atbalstu Krievijas rīcībai Ukrainā biežāk nekā caurmērā pauda vīrieši, respondenti vecumā no 55 līdz 63 gadiem, respondenti bez Latvijas pilsonības, privātajā sektorā nodarbinātie, pētījuma dalībnieki ar vidējiem ienākumiem, kā arī lauku teritorijās dzīvojošie.

Kamēr kopumā Latvijas sabiedrībā ieceri nojaukt pieminekli Uzvaras parkā atbalsta vai drīzāk atbalsta 49% iedzīvotāju, bet neatbalsta 35%, krievvalodīgo rindās to atbalsta tikai 9%, noteikti neatbalsta 55% un drīzāk neatbalsta 21%. Savukārt 72% latviski runājošo respondentu atbalsta pieminekļa nojaukšanu (noteikti atbalsta – 57%, drīzāk atbalsta – 15%), bet pret to ir tikai 10%.

SKDS arī norāda, ka no respondentiem ar krievu sarunvalodu ģimenē pieminekļa nojaukšanu biežāk nekā caurmērā atbalstīja respondenti vecumā no 18 līdz 34 gadiem, pētījuma dalībnieki ar vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem, kā arī Kurzemes iedzīvotāji. Pret pieminekļa Uzvaras parkā Rīgā nojaukšanu biežāk nekā caurmērā bija noskaņoti respondenti, kuriem ir 55 gadi un vairāk, aptaujātie bez Latvijas pilsonības, pētījuma dalībnieki ar zemiem ienākumiem, kā arī Pierīgā dzīvojošie.

No visiem respondentiem, kuri nosoda Krievijas rīcību Ukrainā, 66% atbalsta Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanu, bet no grupas, kura atbalstīja Krievijas rīcību vai kuriem bija grūti atbildēt, atbalstu pieminekļa nojaukšanai vispār nepauda.

Savukārt no respondentiem ar krievu sarunvalodu ģimenē, kuri nosodīja Krievijas rīcību Ukrainā, pret pieminekļa nojaukšanu bija 60%. Taču Krievijas rīcību nosodījušie krievvalodīgie bija vienīgā grupa, kurā ir bijis atbalsts pieminekļa nojaukšanai (22%), kamēr Krievijas agresiju atbalstošie, neitrālu attieksmi paudušie vai tie, kuri nespēja atbildēt, ir izteikti pret pieminekļa nojaukšanu.

Raksturojot pirmās emocijas, kad saistībā ar Otro pasaules karu mūsdienās dzird pieminam 9. maiju, 25% respondentu atzina, ka tās ir pozitīvas (t.sk. «ļoti pozitīvas» – 13%). To, ka emocijas ir negatīvas, atzīmēja 40% (t.sk. «ļoti negatīvas» – 21%). Gandrīz trešdaļa (31%) respondentu atzina, ka emocijas ir «neitrālas».

Ņemot vērā atbildes atkarībā no sarunvalodas ģimenē, 3% respondentu, kuriem latviešu valoda ir galvenā sarunvaloda ģimenē, atbildēja, ka viņu emocijas šajā sakarā ir pozitīvas (negatīvas emocijas: 60%), bet starp krievvalodīgajiem pozitīvas emocijas norādīja 62% (negatīvas emocijas: 7%).

Biežāk nekā caurmērā starp krievvalodīgajiem respondentiem to, ka 9. maija pieminēšana mūsdienās saistībā ar Otro pasaules karu viņos raisa pozitīvas emocijas, norādīja respondenti, kuriem ir 35 gadi un vairāk, iedzīvotāji ar vidējo izglītību, respondenti bez Latvijas pilsonības, pētījuma dalībnieki ar zemiem vai vidējiem ienākumiem, kā arī Pierīgā un Zemgalē dzīvojošie, kā arī lauku apvidu iedzīvotāji.

Savukārt negatīvas emocijas biežāk nekā caurmērā izjūt respondenti vecumā no 18 līdz 34 gadiem, publiskajā sektorā nodarbinātie, kā arī pētījuma dalībnieki ar vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem.

No visiem respondentiem biežāk pozitīvās emocijas 9. maija pieminēšana raisīja tiem, kuri atbalsta Krievijas darbību Ukrainā, bet visretāk tiem, kuri nosoda.

Savukārt respondentiem ar krievu sarunu valodu ģimenē visbiežāk 9. maija pieminēšana raisīja negatīvas emocijas tiem, kuri nosodīja Krievijas rīcību Ukrainā, (16%), bet kopumā, neatkarīgi no attieksmes pret Krievijas sākto karu Ukrainā, 9. maijs vairākumam raisot pozitīvas emocijas.

Skaidrojot izdarāmos secinājumus pēc veiktās aptaujas, SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš Latvijas Radio intervijā norādīja, ka aptaujas rezultāti parāda Latvijas sabiedrības sašķeltību.

"Tomēr tā jau nav jauna lieta. Mēs sen jau zinājām, ka sabiedrība ir sašķelta. Te mēs tagad procentuāli redzam, cik dziļa ir šī sašķeltība.

Jauna lieta – attieksme pret pieminekli. Šajā jautājumā sabiedrība ir vairāk nekā kapitāli sašķelta.

(..) Tas skaidri parādās, ka lielākā daļa, kas nosoda Krievijas rīcību Ukrainā, tomēr ir arī pret pieminekļa nojaukšanu," skaidroja Kaktiņš.

Tāpat Kaktiņš akcentēja atšķirību starp latviski un krieviski runājošiem respondentiem, kuri atsevišķos jautājumos izvēlējās nesniegt atbildi. Viņš norādīja, ka ļoti uzkrītoši parādās liela nesamērība – no latviski runājošiem respondentiem vien 2% izvairījās no atbildes, bet no krieviski runājošiem – 19%. "Tā disproporcija ir liela. (..) Visdrīzāk ir jābūt īstiem nopietniem iemesliem, kāpēc tu negribi kaut ko teikt," piebilda SKDS vadītājs.

SKDS aptauja apliecina to, kas jau daudziem zināms, – sabiedrības viedokļi ir atšķirīgi, pozīcijas dažādas. Taču sausās atbildes anketu lapās – "atbalsta", "neatbalsta", "par" vai "pret" – neatklāj to, kas patiesībā slēpjas aiz šīm atbildēm. Ko stāsta cilvēki? Kādas ir viņu atmiņas, kas veido viņu sapratni par notikumiem šodien, kādas ir viņu sajūtas par to, kas bija, un kādas ir pārliecības par to, kas notiek tagad? Mēs uzrunājām piecus Latvijas iedzīvotājus, kuriem katram ir savs – atšķirīgs – stāsts.

Man nekāda sakara nav ar 9. maiju, nekad neesmu svinējusi. Jā, pirms dažiem gadiem reizēm kaimiņienes aicināja līdzi, bet nekad negāju. 4. maiju svinu kā Baltā galdauta svētkus, pieminu savus tuviniekus. Un man ir, ko pieminēt, ģimenē ir represētie. Atceros – 1949. gadā klasē skolēni pazuda no klases solu rindām, tostarp pazuda arī kaimiņu puika Guntis. Kad mācījos jau vakarskolā, tad viņu atkal satiku. Kad Staļins nomira 1953. gadā, man bija kādi 11 gadi – es jau zināju to politiku, jo radi bija izsūtīti –, es tā kā iesmējos bišķiņ skolas sēru pasākumā, un man piesēja "bumbas": ko tu te smejies? Un es izspiedu asaru un teicu blakussēdētājai, lai skatās, kā es raudu!

Par pieminekli atceros vien to, ka vāca naudu – cēla par tautas naudu to pieminekli. Mūsu ģimenē par tādām lietām nerunāja un neinteresējās. Pats piemineklis? Nu man nepatika, kas tur kam patikt – automāti, vai? Tas taču nav latviešu stilā! Latvijai piestāv ar maigām līnijām. Man nepatīk arī Okupācijas muzejs, piemēram, – bojā visu Vecrīgas panorāmu.

Uzvaras pieminekli lai jauc nost! Piekrītu vienam krievu biznesmenim, kurš teica, ka tas piemineklis ātrāk jānojauc, – nevajag gaidīt novembri. Tie, kas negrib, lai nojauc, ir interfrontisti: viņi izgudrojuši, ka tur piemin savus senčus, un tāpēc tur iet, jo viņiem jau nav, kur citur iet. Kad viņi tur sāka nākt bariem, es biju stīva no pārsteiguma – visi Pļavnieki, Imanta – ārprāts, melnā "sotņa" tur gāja. Biju stīva… Tie ir tie ļaudis, kas visi savulaik dabūja dzīvokļus, kas latviešiem aizgāja gar degunu, – mana vīramāte teica, ka ceļas mājas, būs jauni dzīvokļi – uzcēlās Purvciems, Pļavnieki, Imanta, Zolitūde, bet es tikmēr kā rindā stāvēju, tā stāvēju. Es dzīvokli nedabūju.

Tagad Pārdaugavas bezmaz galvenais notikums – 9. maijs! Un tad vēl tie nabadziņi, kas gribēja uzspridzināt to pieminekli, bet neizdevās. Par viņiem taču nerunāja, tikai tagad kāds atceras. Valsts domā, ka tagad īstais brīdis, kad pieminekli vajag novākt, kad Krievija uzbrukusi neatkarīgai valstij. Taisījās jau ilgi – 20 gadu…

24. februāris. Uzzināju pa televizoru – biju šokā. Kā var 21. gadsimtā uzbrukt vienai svešai valstij? Krievs uzbrūk citai valstij un saka "mēs jūs atbrīvojam"! Krievi, kas dzīvo Ukrainā, saka – "mēs taču viņus nesaucām, visi draudzīgi dzīvojām". Tie atnāk un šauj nost.

Jā, skatījos Krievijas kanālus, kad bija – bet tur jau tīra propaganda. Putins arī nesen teica – mūsu ekonomika ceļas, bet "zapadnaja" krīt. Skatos ziņas no Ukrainas un raudu katru rītu, un lūdzu Dievu, lai palīdz Dievs, lai palīdz!

Domāju, ka karš draud arī Latvijai, – jā. Ja ukraiņi zaudēs, Baltijai, Polijai draud, un te viss ies gaisā. Ko es darīšu? Man kapi nav tālu: ietīšos baltā palagā un rāpošu uz kapiem. Savu jau esmu nodzīvojusi, lai jaunie glābjas, kaut gan bērniem pagraba nav, tas mani satrauc.

Mana draudzene ir baltkrieviete – nesaprotu, kam tic, kam netic? Viņa saka, ka nezinot, kam ticēt. Skatās baltkrievu kanālus. Braukšot uz Baltkrieviju uz kapiem, jo tagad bez vīzas varot. Bet manā kāpņu telpā un kaimiņos tie visi krievi, ko pazīstu, visi ir par Putinu. Kad saku, ka Putins taču uzbruka Ukrainai un ne jau Ukraina uz Putinu, viņas atbild – Putinam taču neko nevajag! Viņas domā, ka Putinam taču ir Sibīrija, kam viņam vēl Ukraina būtu vajadzīga? Tā it kā Putins tāpēc nav vainīgs ne pie kā. Nu, es runāju vēl ar viņām, ko darīt? Nu ja kāda man kaut ko tā asāk pateiktu, tad jau es pateiktu, ko domāju. Bet viņas jau arī nelabprāt runā ar latviešiem un jo sevišķi – par karu.

Mana tuvākā draudzene ir tatāriete – viņa pati nezina, par ko viņa ir, jo tagad, izrādās, tatāri arī baigi spēcīgā tauta bijusi un cīnījusies. Un viņai arī radi Ukrainā. Bet viņa ar mani nerunā par to – saka man arī, ka nevajagot runāt. Ir, kas ir nobijušies, un nerunā par karu vispār.

Bet tas taču nav normāli – to, kas piekāva jaunieti ar Ukrainas karogu, nesodīja pienācīgi. Vai tas otrais gadījums – kad krievs iekāpa taksī, teikdams, lai noņem to "lupatu" par Ukrainas karogu, un taksists šo izmeta. Bet bravurīgais esot teicis: man visi policisti pazīstami! Beigās šoferi iztaisa par vainīgo!

Tāpēc par politiku nerunājam.

9. maijs man un manai ģimenei ir svēta diena. Tā ir varoņu, kuri cīnījās par to, lai mēs varētu šodien būt dzīvi, piemiņas dienas. Mani vectēvi un abas vecmāmiņas izdzīvoja visu karu, daudz par to laiku stāstījuši arī man. Jau no agras bērnības šī tēma mani interesēja, un 9. maijs vienmēr bijusi lepnuma pilna diena – diena, kad vārds "cilvēks" (neatkarīgi no tautības) guvis savas tiesības eksistēt.

Piemineklis. Kā tieši sākās svētku svinēšana pie pieminekļa, es pats neatceros, bet zinu, ka pieminekli cēla no iedzīvotāju ziedojumiem. Katru gadu svinam šos svētkus, bet ne vienmēr tieši pie pieminekļa, jo man ir tāds darbs, ka ne vienmēr tieku. Toties pie senčiem uz kapiem šajā dienā atrodu iespēju vienmēr tikt. Mani bērni par šo dienu zina tieši to pašu, ko es, un es vēlos, lai viņi lepotos ar saviem vectēviem un pieminētu viņus, atcerētos.

Šogad 9. maijā es tur nebiju un, godīgi sakot, pat negrasījos iet, bet pēc tā aizvainojuma, ko mūsu valdība izdarīja 10. maija rītā,

Es daudz ko pacietīšu un pārdzīvošu, taču šādi aizvainot savu ģimeni, bērnus un savu vectēvu piemiņu neļaušu nevienam.

Piemineklis ir uzcelts, lai pieminētu tos 40 miljonus kritušo karavīru tajā karā, un viņu vidū taču bija arī latvieši! Lai glābtu šo pieminekli, izdarīt vairs neko nevaru, kaut vai tāpēc, ka man ir bērni, par kuriem jādomā, nevaru ar savu darbību apdraudēt viņu dzīvi. Ja pieminekli nojauks, tas pēc tam atdzims – agri vai vēlu to uzcels atpakaļ. Iespējams, citā veidolā vai vietā, bet piemineklis būs. Taču es personīgi turpināšu nest ziedus uz šo vietu – pat ja tur pieminekļa nebūs.

24. februārī no rīta agri pamodos un neticēju savām ausīm. Viss jau uz to gāja, bet nespēju noticēt, ka viņi saņemsies. Es neatbalstu karu, jo karš – tas ir ļaunums. Taču Ukraina izdarījusi visu, lai notiktu tas, kas noticis. Man ļoti žēl vienkāršo iedzīvotāju, mierīgo civiliedzīvotāju, žēl arī ierindas kareivju Ukrainas bruņotajos spēkos, žēl arī krievu puišu. Bet man nav žēl nacionālistu, kas pēdējos gados darījuši, kas vien ienāk prātā. Es pats savām acīm esmu redzējis, kā jauniešu pūlis 2. janvāra lāpu gājienā soļo ar lozungiem "Pakārt krievus" un "Krievus uz nažiem". No šo pretekļu rokām krita mans draugs, kurš tika apšaudē pie Luhanskas 2015. gadā. Nespēju atbalstīt tos, kas par savu varoni dēvē Banderu, kurš taču bijis fašistu līdzdalībnieks Otrā pasaules kara laikā.

Es bēgļus no Ukrainas neizmitinu pie sevis, neesmu pret tiem, kuri reāli bēg no karadarbības vietām, bet esmu pret tiem, kas vienkārši bēg… Nekā citādi bēgļiem neesmu palīdzējis, jo man prioritāte ir mani tautieši - pensionāri, kas cieš badu; bērni, kuru ārstēšanai nevar gadiem ilgi savākt naudu operācijai vai zālēm. Lūk, viņiem es esmu palīdzējis un turpmāk arī palīdzēšu. Jo viņi ir MANAS ĢIMENES locekļi, no manas mājas vārdā Latvija. Un tad, kad man manā ģimenē, manā mājā viss būs tik labi, ka vairs nebūs neviena, kam nepieciešama palīdzība, es padomāšu par bēgļiem.

Esmu Latvijas patriots, mīlu savu zemi, savu pilsētu, savu rajonu. Kādu laiku biju sava rajona aktīvists, darbojos kopienas labā. Un kā patriotam man ir pretīgi skatīties uz tiem ukraiņu karogiem visapkārt, jo manas valsts karogs ir sarkanbaltsarkanais. Un tieši šo karogu gribu redzēt pie ēkām.

Jūtos pretīgi, ka saviem pilsoņiem, ļaudīm, kas te ir dzimuši, valsts parāda pigu, bet viņos iegulda miljardus. Man ir daudz paziņu Krievijā, ieskaitot radiniekus, ir draugi arī Ukrainā. Un visi kā viens atbalsta šo specoperāciju. Es smeļos informāciju no dažādiem informācijas avotiem – ukraiņu, krievu, eiropiešu un, protams, no paziņām. Izdaru secinājumus un veidoju savu viedokli no šiem secinājumiem.

Visa mana ģimene un draugi, ieskaitot ukraiņus, piekrīt manam viedoklim. Varu strīdēties ar vienalga ko, jo man ir informācija, un jebkuru savu pozīciju varu pierādīt ar faktiem (vai nu oficiāliem dokumentiem vai arī video kadriem).

Manuprāt, karš Ukrainā saistīts ar nacionālismu un, protams, ka pieminekļa nojaukšana saistīta ar nacionālismu. Secinājumus izdariet paši. Ja notiks tā, ka uz mūsu valsti atnāks karš, tad pie tā būs vainīga nevis Krievija, un pats baisākais mūsu patriotiem būs piedzīvot to, ka neviens mūs nerausies aizstāvēt. Žēl, ka viņi to nesaprot.

Nekad neesmu svinējis un nesvinu 9. maiju. 4. maiju? Vai tas ir baltais galdauts? Es nesvinu nekādus svētkus. Toreiz, kad atceros pirmos tusiņus pie pieminekļa – tie bija mazāk politizēti –, tikās, bet bez sekām. Tajā dienā ziņās parādīja, bet pēc divām dienām vairs par to nerunāja. Vandālisma aktus neatceros, ka kāds protestētu. Tie bija svētki vienas dienas griezumā. Atceros, ka deviņdesmitajos gados ''pērkonkrustieši'' gribēja pieminekli uzspridzināt. Diemžēl viņiem tas neizdevās. Ļoti žēl, ka toreiz tas neizdevās. Un vēl vairāk nožēloju, ka jau toreiz valsts nespēja ar šo jautājumu tikt galā. Tas šķiet absurdi, ka cilvēkiem tagad jāziedo nauda, lai varētu nojaukt, un tikai tad, kad nauda saziedota, valsts rīkojas. Vienreiz ar draugu runājām, ka vajadzētu to pieminekli pašiem uzspridzināt, bet draugs atteicās.

Ģimenē detaļas par vēsturi nerunāja – zināju tikai to, ka gan tēta, gan mammas tantes bijušas izvestas, toties to, ka kādreiz ģimenei bijuši īpašumi, es nezināju līdz pat deviņdesmitajiem gadiem. Fona noskaņa ģimenē bija tāda, ka visi krievi ir sūdabrāļi, sliktie. Padomju laikos divkopienu valsts bija daudz izteiktāka. Atceros, ka ar krievu bērniem bija grūstīšanās, neiecietība, bet neviens īsti nezināja – kāpēc? Krievi nerunāja latviski, varbūt tāpēc?

Vecos žurnālus bēniņos šķirstīju – tur bija vecas "Atpūtas", piemēram. To, ka Latvija bijusi brīva, es zināju, jo vectēvam pirms kara bija sava maiznīca. To īsti nesauca tādos vārdos – Latvija bijusi brīva –, bet drīzāk to apzīmēja ar laiku, kad ģimenei bija sava maiznīca – pirms kara. Lai dzimtas māju neatņemtu, pusmāju ģimene pirms kara vai pašā kara sākumā pārdeva. Neviens ģimenē nesvinēja un nerunāja par 9. maiju, vārdu "uzvara" vai dziesmas par uzvaru no filmām par vācu sakāvi neviens nesaistīja ar Latvijas neatkarības zaudēšanu. Okupācija vai neatkarība bija vārdi, ko uzzināju deviņdesmitajos gados.

Piemineklis. Atceros, kad ar 10. tramvaju braucu garām piemineklim, kad to cēla, tad tur bija augsta sēta, tur kaut ko darīja, ilgi cēla. Par pieminekli bija melnbalta filma uzņemta, kur autors stāstīja par tiem personāžiem – māti un karavīriem. Gāju keramikas pulciņā, iespējams, tāpēc atceros šo filmu. Atceros, ka sākumā esot bijusi ideja, ka mātei būs uz rokām bērns – nezinu, vai tāds realitātē bija vai nebija? Uz pieminekļa atklāšanu negāju, bet mammai prasīju – kas tur notiek, un viņa tikai noteica, ka darbā esot vākti piespiedu ziedojumi šim piemineklim. Viņa par to šķendējās – ka bijis piespiedu kārtā jāziedo visam darba kolektīvam. Man tas piemineklis šķita interesants – tornis ar zvaigznēm. Bronzas tēli man nepatika, jo tiem nebija nekādas enerģijas, emocijas neraisīja. Bet tornim – gan, ar tām piecām zvaigznēm bija baigā enerģija – interesants un labs tas man šķita.

Pirms gada vai diviem pirmā sajūta bija – kāpēc tas piemineklis joprojām te ir? Ko tas te dara? Kā tas var būt?

Asociējas ar padomju mantojumu, nevis uzvaru, slavinājumu vai 9. maiju, bet to, kas pēc neatkarības te palicis pēc padomju laikiem. Padomju laikos tādu emociju nebija, bet tikai pēc tam. Jo piemineklis neatbilst mūsu brīvībai. Padomju laikos bija divas valodas, daudz krievu – tad par to necepos, bet, ja Latvija ir neatkarīga, tad šim piemineklim sen bija jāpazūd jau kopā ar ielu plāksnītēm, kas bija divās valodās.

Šodien ir pieņemts lēmums, ka piemineklim jāpazūd, bet nesaprotu, kāpēc nevar publiski to uzspridzināt? Kāpēc vajag miljonus, lai to nojauktu? Vajadzētu kontrolēti uzspridzināt, bet tikmēr lēmēji skaita naudu. Vienlaikus atkal no skapja izlien visādi krievu nacionālisti, jo, kad sūdu pakustina, tas sāk smirdēt – vai viņi ir krievu aizstāvji, vai vienkārši vēlēšanas tuvojas?

Es gribu, lai tas piemineklis jau ir nojaukts, bez šaubām, tāpēc saprotu tos, kas grib nojaukt, bet bail, ka šis būs atkal politiskajiem spēkiem iemesls, ko izmantot sava elektorāta uzrunāšanai. Saprotu tos, kas negrib nojaukt – kādam tas ir svarīgs, bet es nesaprotu, ko tādi cilvēki vēl dara Latvijā? Kur viņi varēja rasties 30 gadus pēc neatkarības? Skaidrs, ka tās ir politiski izveidotas divkopienu valsts sekas.

Pieminekļa nojaukšanai neziedoju. Gājieni pret padomju mantojumu, manuprāt, lieki, es tādos nepiedalos. Kad pieminekli nojauks, Latvija būs brīva. Uzskatu - būs par vienu augoni mazāk.

24. februāris. Atceros, ka iepriekšējā naktī pirms kara sākuma vēlu atgriezos no semināra Lietuvā, tāpēc no rīta ilgi gulēju. Ļoti labi atceros to dienu, jo, uzzinot notikušo, biju lielā šokā. Visu pēcpusdienu neaizgāju no televizora. Jutos šokēts par to, ka tas tiešām notika. Savukārt šodien mani satrauc tas, ka tas viss ir ievilcies tik ilgi un ka Krievijā ir tik daudz atbalstītāju gan karam, gan pašam Putinam. Lai izpildītu pavēli, jābūt kaut kādam atbalstam izpildītāju vidū, tā nav viena cilvēka iegriba, kā man likās sākumā. Krievijā tas tiek plaši atbalstīts. Acīmredzot tur autoritārais režīms ir sasniedzis savus mērķus.

Otrajā kara dienā skolā, kur strādāju, kopā ar audzēkņiem uztaisījām trīsmetrīgu plakātu un braucām pretim Krievijas vēstniecībai ar to izteikt savu nosodījumu notiekošajam. Pēc dažām dienām ar bērniem piedalījāmies arī akcijā, zīmējām plakātus un gājām piketēt turpat pretim Krievijas vēstniecībai.

Ikdienā joprojām sekoju līdzi notiekošajam Ukrainā, esmu kļuvis par regulāru sekotāju politisko apskatnieku pārraidēm internetā, ko agrāk nedarīju: agrāk sekoju vienam ukraiņu dārzniekam un uzklausīju padomus par dārzkopību. Par to, ka karš draud Latvijai, nebaidos, un plāna vai vienošanās, ko darītu, ja karš sāktos, mums nav. Ukrainā paziņu, draugu man nav, bet ir radinieki Krievijā, kuri domā, ka Putins ir uzsācis bezjēdzīgu karu bez pārliecības, vai uzvarēs. Visu laiku uzsver, ka nekur nav objektivitātes, un tāpēc cenšos pēc iespējas mazāk runāt par kara tēmu. Viņi arī uzskata, ka Ukrainā ir reāli daudz nacionālistu, vārdam piešķirot negatīvu pieskaņu, un ka ukraiņi paši vien esot vainīgi. Par to es brīnos, jo man nacionālisms saistās ar patriotismu, nevis ekstrēmismu. Tas, ka cilvēki ir par savu valsti, atbalsta to, ir normāli. Viņi jauc nacismu ar nacionālismu. Jā, ģimenē runājam, ka bez iemesla uzsākta agresija, kas nevienam nav pieņemami, skaidrojam to saviem bērniem.

Nekādu nejaušību nav – viss ir saistīts, piemineklim ir vistiešākais sakars ar karu Ukrainā. Padomju kults ārpus Krievijas robežām – tas ir padomju šovinisms tā vietā, lai ziedus noliktu vectēvam kapos. Dzīvojot svešā valstī, izrāda lojalitāti citai agresora valstij, tādējādi šķeļ sabiedrību Latvijā.

Jā, es svinu 9. maiju, bet kā Eiropas dienu. Eiropas dienā cenšos kopā ar saviem skolēniem pildīt Eiropas eksāmenu, stāstu viņiem par Eiropas vērtībām, Eiropas Savienības rašanos, jo kādreiz pati piedalījos dažādos Eiropas fondu projektos, un man ir daudz informācijas par šīm tēmām. Jā, svinam arī Baltā galdauta svētkus – parasti ar ģimenes pusdienām, kad ar mazbērniem parunājam par Latvijai svarīgiem notikumiem. Šodien 9. maijs man ir Eiropas diena, kam nav sakara ar Otrā pasaules kara beigām, to arī stāstu skolēniem, ka 8. maijā sakāva Hitleru, bet padomju armija gāja tālāk. Bezkaislīgi to stāstu, skaidrojot, kāpēc padomju tradīciju pēcteči svin 9. maiju, nevis 8. maiju.

Padomju laikos zinu, ka 1. maijā bija darbaļaužu gājieni, kur vajadzēja piedalīties maniem vecākiem, bet es pati tikai vienreiz gāju darbaļaužu gājienā, bet tas bija tik haotiski – iespaidu no tās reizes nekādu, vajadzēja tikai sagaidīt savu kārtu un tad teju skriešus skriet, lai iekļautos paredzētajā gājiena vietā uz krastmalu.

Gan es, gan mani draugi tādi bija – draugiem vecāki bija gan represēto, gan leģionāru vidū, tostarp arī krievvalodīgie, kas te dzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Bet arī viņi neatbalstīja padomju varas režīmu, drīzāk uzskatīja, ka tas ir liekulības tirgus, kas jāiztur, turklāt vienai draudzenei tēvs bija osetīns, pārliecināts komunists, bet mēs nekad par politiku nerunājām. Pēc PSRS sabrukuma gan visa viņas ģimene devās uz Maskavu.

Bērnībā skatījos patriotiskās filmas un vaicāju: kuri ir labie un kuri ir sliktie, uz ko mans tēvs atbildēja ar pretjautājumu – no kuras puses skatās? Un tā arī nesapratu. Tēvs bija dziļi inteliģents, pret lietām izturējās filozofiski un skaidroja, ka viss attīstās dialektiski. Kad jaunībā man uznāca patriotiski nacionālisma uzplaiksnījumi, viņš atgādināja man Anatola Fransa grāmatu "Eņģeļu dumpis", kur eņģeļi izdzina velnus un pēc neilga laika paši iejutās velnu vietā un valdīja tāpat – nekas nemainījās. Reiz tēvs, kas bija izgājis dažādas varas un daudz ko piedzīvojis, palikdams uzticīgs zinātnei, arī skarbi izteicās par ulmaņlaikiem. Man jaunībā bija ilūzijas, ka tad teju piena upes tecējušas, bet tēvs noskaitīja tādu parupju pantiņu: "Ulmaņlaiki – sūdu laiki, Dirsa sauli neredzēja; Staļinlaiki – ziedu laiki, Dirsa sauli ieraudzīja". Un ar šo attieksmi – relatīvismu – manas galējā nacionālisma iezīmes tika apslāpētas, jo agrā jaunībā pat biju gatava īstenot revolucionāras idejas – dibināt pulciņus, tāpat kā Ļeņins plānojām izdot pagrīdes avīzi.

Par pieminekli neatceros neko, man tas pilnīgi nemaz neinteresēja, jo nedzīvoju Pārdaugavā, nekad neesmu pat redzējusi tās svinības, jo uz Pārdaugavu ikdienā nedevos. Tikai centrā ar puķēm nesās cilvēki uz tramvajiem, un tas gan raisīja nepatīkamas sajūtas. Sapratu, ka tā lieta, tās sajūtas ir vienkārši jānorij. Pirmo reizi redzot pieminekli, nodomāju, ka stabs tā kā par garu. Bet ikdienā vispār to neredzēju, jo mani ceļi gar to neveda ikdienā.

Pilnībā neko neatceros – tā dzīvojām padomju laikā, ka abstrahējāmies no tām lietām, kas mūs neskāra, neinteresēja. Tādi dzejnieki, rakstnieki, izrādes kā toreiz, vairs tagad nav – Jaunatnes teātris, Dailes teātris, Ziedonis, Vācietis, Pētersons, Harijs Liepiņš, Imants Kalniņš, "Menuets". Mēs tolaik izveidojām savu republiku un tajā dzīvojām.

Pirms gada vai diviem, braucot tam piemineklim garām, gan tāda baisa sajūta ir. Tieši par to, ka tur nāk nevis veci pensionāri pieminēt kara upurus, bet ka tas ir tāds kā krievu impēriskās domāšanas simbols. Tur nāk jauni cilvēki ar Georga lentītēm – tas drusku baisi bija. Jā, ir baisi, bet, pieminekli nojaucot, mēs tikai naidu sēsim tajos cilvēkos, kam tas ir svarīgs. Nu labi, ja esam tik vareni un NATO tik ļoti mūs sargā, tad labi – ejam uz sadursmi. Diemžēl vairs nav runa ne par empātiju vai toleranci, bet par to, ka uzvarēs tas, kurš ir stiprāks. Un jābūt gataviem cīnīties ar šeit dzīvojošiem citādi domājošiem.

Man liekas, ka tā pieminekļa nojaukšanas lieta lielai daļai ir vien populistisks pirmsvēlēšanu žests – kāpēc visu laiku nevarēja nojaukt, bet tagad? Kaut kas jādara – nu tad jauksim pieminekli! Sāks ar to, nevis ar to, kā sakārtot ekonomiskās lietas Latvijā. Tos, kuri negrib, ka nojauc, saprotu, jo viņus vairs nepārmainīsi – nevar cilvēkus tā izmainīt, tikai iesēt vēl lielāku naidu. Manuprāt, labāk lai piemineklis paliek, piemēram, to varētu pārveidot – saīsināt stabu, pielikt klāt amerikāni un francūzi un pārsaukt to par sabiedroto spēku vai visu valstu uzvaras pieminekli ar speciālām plāksnītēm. Kas mainīsies, kad nojauks? Tā sabiedrības daļa, kam tas bija svarīgs, atradīs vietu vai iemeslu, kur pulcēties un svinēt 9. maiju.

24. februāris. Tā kā cītīgi skatījos visus ziņu kanālus, lasīju internetu, tad emocijas bija - šausmas! Līdz pēdējam brīdim tam nevarēju noticēt. Ja skatās globāli, tad man liekas, ka tai impērijai reiz bija jābrūk, un tagad tā sākusi brukt, un diemžēl tā brukšana vēl būs nepieredzēti briesmīga. Patiesais dziļākais iemesls tam karam ir tas, ka 1992. gadā impērija vēl nesabruka, bet tikai nedaudz transformējās. Karš ir šausmīgs, bet tas taču bija brīnums, ka tik ilgi dzīvoja bez kara. Šķiet, ka ar karu kāds grib mūs atmest attīstībā gadsimtus atpakaļ. Bet tas ir vēl šausmīgāk nekā doma, ka tūlīt ukraiņi uzvarēs, noslēgs mieru un dzīvosim tālāk. Kaut vai ekoloģiskā katastrofa, ko tas karš jau ir radījis, – kad tur visu laiku deg, sprāgst ķīmiskās rūpnīcas u.tml.

Pret karu piedalījos vienā protestā pašā sākumā. Ikdienā sākumā sekoju līdzi ziņām, bet tagad cenšos arvien mazāk, jo tas negatīvi ietekmē manu psihi, kaut gan tāpat jūtu, ja ir kādas ziņas, cenšos žigli iemest aci, neiedziļināties. Man liekas, ka karš Latvijā ir pilnīgi neiespējams, bet tāpat šķita, pirms viņš iegāja Ukrainā. Tas šķiet neiedomājami. Ar ģimeni izstrādāta plāna arī mums nav. Ukrainā radu nav, Krievijā ir, bet es ar viņiem nesazinos. Meita sazinājās kara pirmajās dienās un uzzināja, ka mūsu radiniece atbalsta Ukrainu, lūdz Dievu par ukraiņiem, tur dzīvo arī viņas radi un draugi, un pateicas, ka mēs Latvijā tik daudz palīdzam viņiem.

Dažreiz nesakrīt mani un ģimenes locekļu uzskati. Ar manu filozofisko spriedelēšanu mani sauc par "putinisti", bet es mēģinu paskatīties uz situāciju globāli. Nevis ar saukļiem: "Putins – kaka!", bet "Zeļenskis – eņģelis!". Mēs strīdamies ar meitu, kura aktīvi cenšas palīdzēt bēgļiem, manuprāt, iekrītot otrā grāvī – aizmirstot rūpēties par savu ģimeni, bērniem, bet gatava glābt pasauli. Kopumā attiecības tas neietekmē, jo nospriežam, ka uz tuvākajiem neapvainojas.

Piekrītu, ka piemineklim ir saistība ar karu, jo tas ir imperiālisma simbols. Es teiktu padomju impērijas, ko Putins, sagrābjot Ukrainu, grib atjaunot. Es nesaprotu, kā var neredzēt šo saistību.

9. maijs ir diena, kad viens fašisms nostājās cita fašisma vietā. Tas ir baiss datums Latvijas pamatiedzīvotājiem, un šajā jautājumā esmu pilnībā latviešu tautas pusē, savu līdzpilsoņu pusē. Katru gadu 9. maijā cenšos vai nu aizbraukt projām no valsts, vai arī vienkārši sēžu mājās un neeju nekur. Man līdz sirds dziļumiem ir pretīgi vērot, kā zināma iedzīvotāju grupa tirina terora simbolus Latvijas pamatiedzīvotāju acu priekšā. Es noliecu galvu cieņā latviešu pacietības priekšā, jo pats tiešām to nespētu.

Man paveicās vēl sastapt savu vecvecmāmiņu. Viņa piedzima 1919. gadā un Otro pasaules karu piedzīvoja apzinātā vecumā. Es viņu ļoti mīlēju un vienmēr ļoti uzmanīgi klausījos viņas stāstus par tiem notikumiem. Nespēju atminēties nevienu reizi, kad viņa 9. maijā būtu uzvedusies tā, kā redzam to mūsdienās. 9. maijā gluži tāpat kā jebkurā citā dienā vecmāmiņa vienkārši klusi turpināja ierastās gaitas, darbus, dodama priekšroku palikt vienatnē ar savām domām. Viņa bija bezgala laipns un gudrs cilvēks.

Latvijas vēsturi mūsu ģimenē lieliski zina. Kad saku – mūsu ģimenē, tad domāju tikai sevi, savu mammu un viņas dzīvesbiedru. Mums ir arī represēti radi un ir, ko pieminēt un atcerēties. Ar savu mammu esmu pilnīgi vienisprātis šajā jautājumā, un cieņpilni godājam mūsu valsts vēsturi. Mēs lieliski apzināmies, cik vērienīgus zaudējumus mūsu valstij nesusi okupācija.

Runājot par 4. maiju, es dziļi cienu un godāju šos svētkus. Tā mūsu valstij ir liela diena, un man baisi iedomāties, kur mēs tagad būtu, ja vēsture būtu iegriezusies citādā ceļā.

Piemineklis. Ļoti labi atceros, kad bērnībā, biju vēl maziņš, mūs visu skolu dzina pie pieminekļa, un, skaidrs, man ir saprotama skolotāju motivācija. Katrs no viņiem rīkojās, kā pašiem likās, ar pašiem labākajiem nodomiem, bet, kā visi zinām: "ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli". No skolotāju mutēm nāca tieši tās pašas muļķības, ko tagad dzirdam Krievijas propagandas kanālos. Spēju saprast tos cilvēkus, kas karā pazaudējuši savus tuviniekus. Taču atsakos piedalīties kolektīvajā ārprātā, kas rezultātā kļuvis par iemeslu miljoniem ļaužu bojāejai.

Šie pieminekļi (red: padomju varu slavinošie) nav nekas cits kā terora simboli. Jā, es lieliski saprotu, ka šie pieminekļi, memoriāli piemin cilvēku nāvi. Jautājums ir, kā vārdā bija šīs nāves un kādas tam bija sekas? Un sekas ir visiem zināmas. Vietējie iedzīvotāji tika iznīcināti grandiozos apjomos, nomocīti gulaga nometnēs. No šejienes rodas jautājums – vai par tādu nākotni mira mūsu vectēvi?

Labi saprotu, kāpēc vēlas nojaukt terora simbolus. Man nav saprotams kas cits. Kāpēc tos nenojauca tad, kad Latvija beidzot atguva neatkarību? Kāpēc šis jautājums saasinājies vien tagad? Vai tiešām, lai tā notiktu, bija vajadzīgs sākt karu Ukrainā? Nu… protams, labāk vēlu nekā nekad.

Es tāpat arī saprotu tos, kuri pretojas pieminekļa nojaukšanai. Teikšu tā: vienaldzība un propaganda nedrīkst būt tie iemesli, kuru dēļ Latvijā pēc tik ilga laika terora simboli joprojām stāv savās vietās. Reizi par visām reizēm šis jautājums jāslēdz. Padomju mantojums jānoslīcina pagātnē nākamo paaudžu vārdā.

24. februāris. Tā ir diena, kas uz visiem laikiem kļūs par sēru dienu. To, ka kremlis (red: ar nolūku lietots mazais burts) uzsācis karu ar neatkarīgo Ukrainu, uzzināju šī murga pirmajās stundās. Strādāju nakts maiņā un pirms iemigšanas nolēmu pasēdēt "YouTube", un no tā mirkļa veselīgs miegs no manas dzīves izzuda. Man rados nav ukraiņu, man Ukrainā nav neviena radinieka. Bet man nekas no tā visa nav nepieciešams, lai nostātos tā pusē, kas nonācis nelaimē. Kopā ar draugiem esam nosūtījuši daudz naudas un humanitārās palīdzības Ukrainas atbalstam, un esmu līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka Ukrainas uzvara ir tikai un vienīgi laika jautājums.

Šodien svarīgi runāt un saprast, ka tas nav tikai karš. Tas ir GENOCĪDS pret ukraiņu tautu. Kremlis atkal ķēries pie vecajiem paņēmieniem, un tagad civilizētā pasaule vienkārši ir spiesta to pārtraukt reizi par visām reizēm. Pašreizējā mirklī viena ukraiņa dzīvība pielīdzināma vienai sekundei mierīgās debesīs virs mūsu galvām. Ukraiņi tagad mirst par katru no mums, un, ja Kijiva kritīs, tad drīzumā kritīs arī Rīga. Man mati ceļas stāvus, sakot šos vārdus. To nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, nav cita varianta, kā vien to nepieļaut.

Es uzskatu sevi par laimīgu cilvēku, jo ar savu māti un viņas dzīvesbiedru mums nav domstarpību šajā jautājumā – esam pilnīgi vienisprātis. Mani vecāki regulāri seko aktuālajai informācijai un tāpat kā es pirmajās šajā neprāta nedēļās aizvadījuši ne vienu vien bezmiega nakti.

Reizēm runājam par to, ko darīsim, ja – nedod, Dievs – karš atnāks arī uz Latviju. Daudz domu izdomājām un izrunājām krustu šķērsu, bet vienojošā bija tā, ka ne pie kādiem apstākļiem nevēlamies dzīvot zem "krievu pasaules" – NE PAR KO un NEKAD! Krievija mums ir pilnībā sveša valsts, ar ko ne mani, ne manu māti nekas nesaista.

Skaidrs, ka gluži tāpat kā daudziem, arī man ir attāli radinieki, kam ir pilnībā citi uzskati šajā sakarā. Par laimi vienīgais, kas mani ar viņiem saista, ir juridiskas formalitātes, realitātē nekad neesam bijuši tuvi. Pēdējais man patiešām tuvais radinieks no tās puses nomira 2009. gadā, un no tiem laikiem visi kontakti, kas mūs saistīja, zuduši. Kopā ar māti nolēmām pasargāt savus nervus un vienkārši nemeklējam vairs kontaktus ar šiem cilvēkiem. Tā ir viņu izvēle, par ko atbildība jānes pašiem.

Vai piemineklim ir sakars ar karu Ukrainā? Tas, manuprāt, vispār nav svarīgi. Ar vai bez Ukrainas – tas ir terora simbols, kam nav vietas uz latviešu zemes.

Noslēgumā vēlos novēlēt savai valstij labus un noderīgus sabiedrotos! Laikos, kad informatīvā telpa mainās nemitīgi, tas ir tik svarīgi, kā vēl nekad. Vēl vēlos novēlēt spēku un izturību, kaut to mums bez jebkādiem vēlējumiem jau ir gana. Esam tik daudz ko pārdzīvojuši un arī šo vētru pārdzīvosim! Kopējiem spēkiem kādā jaukā dienā Latvija noteikti kļūs par mazu plaukstošu "Šveici", Baltijas smaragdu, kur demokrātija un Rietumu vērtības ieguvušas vēl vienu mājvietu. Viss uz to iet, un neviens trakais diktators, kas apmeties kremlī, mums to neatņems!