Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Ukrainim, kurš nonācis citā valstī, pēc dienas rūpēm, naktī gultā, ja vēl ir spēks, notiek dažādi iekšējie dialogi pašam ar sevi. No "vai nopelnītās naudas pietiks pārtikai, dzīvokļa īrei mēnesim man un bērnam" līdz "kā iet tuviniekiem Ukrainā" un "vai kāds nav iekļuvis manā tukšajā dzīvoklī".
Ar laiku tām sāk pievienoties jaunas domas, kas nebija raksturīgas vēl pirms divarpus gadiem. Arturs, inženieris mehāniķis no Černihivas, bet tagad kāda Rīgas autoservisa darbinieks, ar zināmu apjukumu prāto: "Man ir 54 gadi. Atbraucu uz Rīgu un diezgan drīz atradu darbu, noderēja senās prasmes saistībā ar dzinējiem, savulaik esmu piestrādājis par automehāniķi. Taču pēdējā laikā arvien vairāk domāju –
bet kāda attieksme pret mani būs Ukrainā, kad izlemšu atgriezties?"
Man tas bija nedaudz negaidīts sarunas pavērsiens. Lūdzu Arturu paskaidrot, kas īsti viņu satrauc. Viņš atbildēja: "Es nerunāju par radiniekiem un draugiem, viņi mani un mūsu ģimeni saprot. Saprot, kādēļ es ar diviem čemodāniem, ar sievu un meitiņu, 2022. gada martā aizbraucu. Bet kas es esmu tiem, kuri palikuši? Tiem, kuri karoja? Es katru mēnesi pārskaitu ziedojumus Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, tā varu reāli palīdzēt Ukrainai. Tomēr – kā pret mums izturēsies varas iestādes, cilvēki, kad atgriezīsimies?"
Tā ir morāli ētiska problēma. Bet ne tikai. Tā ir arī tiesiska problēma, īpaši vīriešiem iesaukšanas vecumā, kas aizbraukuši no Ukrainas pirms vai pēc Krievijas agresijas sākuma. Bet viņu, kā liecina Eiropas Savienības statistika, ir vairāk nekā 800 tūkstoši, un daži, iespējams, valsti atstājuši nelegāli. Uz cik daudziem attiektos mobilizācija, precīzi nav zināms, jo visdrīzāk zināma daļa jebkurā gadījumā nav piemēroti dienestam veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ.
Mēģinājumi atbildēt uz šiem izaicinājumiem ir prezidenta Volodimira Zelenska iniciatīvā izveidot ministriju, kas būtu atbildīga par Ukrainas pilsoņu atgriešanos no ārzemēm: "Tādēļ mums jāpanāk, lai Ukrainā atgriežas tās pieaugušie iedzīvotāji, atgriežas bērni, studenti. Bez piespiešanas. Jārada visi apstākļi, lai viņi gribētu atgriezties. Ar viņiem ir jārunā."
Taču – arī tas ir jāatzīst – Ukrainai un tās politiskajai vadībai tagad ir daudz citu neatliekamu rūpju. Sarežģītā situācija frontē, ieroču un munīcijas trūkums, pastāvīgā pilsētu bombardēšana, nepieciešamība nodrošināt normālu apkures sezonu. Un šajā uzdevumu sarakstā –
arī nezaudēt varbūt nepatīkamo, taču reālistisko skatu uz situāciju: kamēr turpinās karš, atgriezīsies nedaudzi no tiem, kas atstājuši Ukrainu. Īpaši vīrieši.
Manuprāt, pašlaik ir ļoti svarīgi, lai nepārtrūktu sakari starp cilvēkiem, kas palikuši un kas aizbraukuši. Mēs taču maināmies apstākļu, ap mums esošo cilvēku, pat dzīvesvietas dēļ. Un, kad kādu satiec pēc ilgāka pārtraukuma, šīs pārmaiņas ir uzreiz pamanāmas un reizēm ļoti jūtami. Valdība lai dara savu darbu, bet cilvēki lai atbalsta cits citu ar vārdiem, emocijām, rīcību.
"Ja ne māte un māsa, kas palikušas Kijivā, tad es jau vairs nesaprastu, kas notiek mājās. Viss mainās – cilvēki, dzīves apstākļi, pilsēta. Arī es esmu mainījusies šeit nodzīvotajā laikā. Es ļoti baidos un negribu, lai mēs attālinātos," stāsta Anastasija. Rīgā viņa vakaros ir brīvprātīgā kādā labdarības organizācijā un, pēc viņas novērojumiem, daudzi ukraiņi periodiski sev uzdod vienu un to pašu jautājumu – kas viņus sagaida atgriežoties. Un runa nav par iekārtošanos darbā vai sadzīves grūtībām, bet par kaut ko zemapziņā, kas viņus satrauc un ko viņi nespēj izteikt vārdos.
Kad zvanu draugiem uz Ukrainu, arī pats ievēroju, ka mūsu sarunas kļūst saraustītākas, pārvēršoties vispārējās frāzēs un atbildēs. "Kā klājas?" "Viss ir normāli, nesatraucies." Zūd detaļas, sīkumi. Varbūt tā ir tikai man…
Rodas iespaids, ka mēs nevilšus kļūstam par lieciniekiem tam, kā veidojas divas nosacītas ukraiņu kopienas. Palikušie, kuriem trīs izplatītākie emocionālie stāvokļi ir nogurums, sasprindzinājums un cerība. Viņi katru dienu piedzīvo spriedzi, bailes, dusmas, aizkaitinājumu, bezspēku, vilšanos un izmisumu. Pēdējā laikā dzīvo pieaugošā stresā un lielā nervozitātē. Un aizbraukušie, kuru psiholoģiskais stāvoklis un pārdzīvojumi droši vien nav mazāk spēcīgi un traģiski, lai gan fiziski viņi ir drošībā.
Saskarsmes punktu starp viņiem un mums (vai arī tomēr – starp mums un mums?) nekļūst mazāk, taču ar laiku tie katrai kopienai sāk iegūt dažādu jēgu un un traktējumu. Krājas aizvainojums un pārpratumi. Tas, ka turpinās Krievijas nežēlīgais, bezjēdzīgais karš pret Ukrainu, arvien vairāk padziļina šo procesu.
Bez šaubām – ir pareizi un ļoti labi, ka ukraiņi ārzemēs veido nacionālās kultūras apvienības, saglabā valodu, kultūru, tradīcijas, neaizmirst savu vēsturi, atbalsta Ukrainu. Rodas jaunas pazīšanās, notiek apmaiņa ar jaunumiem. Taču nekas neaizstās tiešu kontaktu ar dzimto zemi un tās cilvēkiem, kuri gaida un sauc atpakaļ.
Galvenais, lai mēs viens otram nekļūtu sveši.
