Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
PIEMIŅA
29. oktobrī 17.00 Rīgā, Latviešu strēlnieku laukumā, pie piemiņas memoriāla "Vēstures taktīla" sāksies akcija "Vārdu atdzimšana".
26. oktobrī 14.00 Latvijas baltkrievu kultūras biedrība "Svitanak" aicina baltkrievus Rīgā pieminēt 1937. gadā nošautos inteliģences pārstāvjus. Tikšanās norisināsies Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas ēkā Slokas ielā 37.
30. oktobrī 18.00 Latvijas baltkrievu asociācija "Supolka" aicina uz 1937. gada Melnajā naktī nogalināto piemiņas liturģiju Sāpju Dievmātes baznīcas kapelā (Rīgā, Pils ielā 5).
Diktatūra tāda ir. Laiki mainās, vārdi ir citi, būtība paliek tāda pati. Lasot Baltkrievijas ziņu lenti, pat negribas ticēt, ka tagad ir 2024., nevis atkal 1937. gads. "Ekstrēmistisko materiālu" saraksti, aizliegtās grāmatas… Vai Latvijas cilvēki, dzīvojot XXI gadsimtā, kaut ko tādu var iedomāties? Bet es varu. Man pat iedomāties nevajag, jo tā ir realitāte – man un maniem tautiešiem.
1937. gada Melnā nakts, kuru nevar aizmirst un piedot
1937. gadā naktī no 29. uz 30. oktobri Iekšlietu tautas komisariāta Minskas cietuma pagrabos tika nošauti un aprakti Kurapatu mežā pie Minskas vairāk nekā 130 baltkrievu inteliģences pārstāvji – literāti, ārsti, skolotāji, sabiedriskie darbinieki, zinātnes un kultūras pārstāvji. Kopš tās nakts pagājuši jau 87 gadi, taču liekas, ka rītausmas pēc tās tā arī nav bijis.
Baltkrievijā vēl līdz šim nav oficiāla lielā padomju terora upuru piemiņas datuma.
Šis terors sākās ar lielinieku nākšanu pie varas 1917. gadā un beidzās ar Staļina nāvi – 1953. gadā. Valsts drošības komitejas arhīvi joprojām ir slēgti, un precīzi nekas nav zināms. Ir tikai aptuveni aprēķini ar ļoti dažādiem rezultātiem. Tā tikai Kurapatos no 1937. līdz 1941. gadam Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki nošāva no 30 līdz 250 tūkstošiem cilvēku. Pavisam ceturtdaļgadsimta laikā Baltkrievijā tika represēti 600 tūkstoši cilvēku. Vismaz. Pēc citiem aprēķiniem viņu skaits sasniedz 1,4 miljonus.
Starp Melnajā naktī nogalinātajiem bija 22 literāti. Daudzi no viņiem bija pavisam jauni cilvēki. Vecākajam represētajam rakstniekam Jankam Ņomanskim bija tikai 47 gadi. Bet, piemēram, Jūlijam Taubinam - tikai 26. Todaram Kļaštornijam – 34 gadi. Anatoļam Voļnijam – 35 gadi.
Taubins, viens no talantīgākajiem ebreju izcelsmes baltkrievu dzejniekiem, kad viņam bija tikai 21 gads, rakstīja, cik ļoti viņš grib dzīvot un cik daudz viņam šajā dzīvē plānu. Taču dzejoļa nosaukums bija… "Nāve". It kā autoram būtu bijusi priekšnojauta par savu drūmo likteni:
Калі я буду паміраць і рабіцца дакучным целам…
А я хачу, каб гэта было не хутка, — таму
Я цяпер хачу жыць, жыць, —
жыць жыццём, аднаму мне зразумелым,
Жыццём, уласцівым толькі мне аднаму.
Aptuvens tulkojums:
Ja miršu un kļūšu par garlaicīgu ķermeni…
Bet es gribu, lai tas nebūtu drīz, - jo
Gribu tagad es dzīvot un dzīvot -
Dzīvot dzīvi, kas saprotama tikai man vienam,
Kas vienīgi man un tikai man pieder.
Totalitārā sabiedrībā cilvēks nepiederēja sev, viņš bija degviela milzīgai ideoloģiskai mašīnai, tādēļ jau tik bieži mūsu bez vainas nogalinātie talanti par to rakstīja. Viņi gribēja būt brīvi kaut vai dzejā, bet pat to staļiniskais režīms viņiem neļāva.
Es bieži pārlasu represēto dzejnieku dzejoļus. Jo viņi ir samaksājuši ar dzīvību par to, ka es tagad varu to darīt. Un reiz es par to sapņoju, apmeklējot C1 līmeņa latviešu valodas kursus! Es varēšu iztulkot šos darbus arī jums, lai jūs varētu dalīties ar mani manas tautas sāpēs. Esmu droša, ka jūs mūs sapratīsiet – Baltkrievijas cilvēkiem un Latvijas cilvēkiem vēsturē ir daudz kopīgu lappušu.
Kas tad ir "ekstrēmisms" – pēc diktatūras domām?
Mūsdienu Baltkrievijā valsts mēroga ekstrēmistisko materiālu sarakstā ir vairāk nekā 1290 (!) lappušu, un tas tiek regulāri papildināts. Šajā sarakstā ir arī grāmatas. Simptomātiski – kad atverat dokumentu, tad pirmais aizliegtais materiāls, ko ieraugāt, ir… kompaktdisks "Урок беларускае мовы" ("Baltkrievu valodas mācību stunda"). Lūk, tas nu gan patiešām ir "ekstrēmistisks" materiāls!
Aizliegtas arī vairāk nekā 20 daiļliteratūras, zinātniskas un publicistiskas grāmatas.
Kad mācījos skolā, bet vēlāk universitātē, dažas no tām bija mācību programmā. Piemēram, Vincenta Duņina-Marcinkeviča, Larisas Heņijušas, Nataļļas Arseņņevas darbi. Tie ir baltkrievu literatūras klasiķi. Viņi rakstīja par to, kā mīl savu dzimto zemi.
Bet par ko gan režīms tik ļoti sāka neieredzēt agrāk cienījamos autorus? Viņi rakstīja par personības brīvību, savas tautas neatkarību un mīlestību pret dzimto zemi. Dzimtajā valodā – baltkrievu. Lūk, arī visa viņu vaina.
* * *
Ziniet, kad mēs draugu lokā spriežam, ka mūsdienu bērni maz lasa vai vispār nelasa grāmatas, jo viņiem ir interesantāk pavadīt laiku internetā, un vispār jaunā paaudze labāk uztver vizuālo materiālu, video, nevis tekstu grāmatā, es aizdomājos. Jo daži - kā jaunais dzejnieks Jūlijs Taubins - tika nošauti par savu daiļradi. Kādam – piemēram, kā man – nācās bēgt no dzimtās zemes.
Grāmatas ir svarīgas, jo tajās ir veselas dzīves un laikmeti. Droši vien mums to ir vērts biežāk paskaidrot mūsu bērniem. Lai viņi atcerētos brīvības cenu.
