Harisa ierodas pilsētā
Detroitas centrā ir iesējies nemiers. Vašingtonas bulvārī pie viesnīcas "The Westin" slēdz ielas, norobežo ar barjerām un smagajām automašīnām. Policijas ekipāžu ir vairāk nekā gājēju, un tumsā nervozi mirguļo sarkani zilas bākugunis. Virs kvartāla ar slīpu gaismas kūli kā spriedzes filmās pacēlies helikopters. Te kaut kas būs. Nolieku kafijas krūzi un izeju laukā.
Detroitas vakars ir rudenīgi vēss. Smaržo pēc salijuša asfalta. Savelku ciešāk jaku un eju policijas virzienā. Un tad – ar skaļu, griezīgu daudzdaļīgu sirēnu oratoriju, no pilsētas dziļumiem iznirst milzu bufetēm līdzīgu melnu un baltu auto kolonna. Tā nebeidzamā virtenē aizlido mums garām un nogriežas aiz "The Westin" kreisā spārna. Pilsētā ir prezidenta kandidāte Kamala Harisa un viņu pavadošais sastāvs.
Baznīcā un aiz aizsargstikla
Harisa ir tikko teikusi uzrunu Mičiganas Universitātē, pa dienu iegriezusies vistu un vafeļu ēstuvē Detroitas Livernoisas rajonā, līdz sajūsmai pārsteidzot apmeklētājus, un pēcāk uzstājusies afroamerikāņu dievnamā pilsētas ziemeļrietumos, kur citējusi Svētos Rakstus un stāstījusi par dziedāšanu korī Oklendā, Kalifornijā. Harisai mugurā ir pelēkzils bikškostīms, melns tops un baltas pērļu krelles.
Tikmēr tumšā uzvalkā, sarkanā kaklasaitē un cepurē ar nagu uz kuras rakstīts: "Padarīsim Ameriku atkal lielu!" aiz caurspīdīga aizsargstikla tūkstošiem atbalstītāju liela pūļa priekšā Pensilvānijā stāv Donlads Tramps un stāsta, ka dumjāku personu par Harisu dzīvē nav redzējis.
"Viņš ir instruments [šeit, visticamāk, domāts patreizējais ASV prezidents, demokrātu izvirzītais Džo Baidens]. Viņš ir instruments un arī viņa ir tikai instruments. Viņi viņu negribēja. Un tad viņi saprata, ka viņš ir ideāls," Tramps saka un turpina, "viņš ir ideāls, jo nezināja, ko – pie velna! – viņš dara. Un viņiem [demokrātiem] izdevās tikt sveikā. Bet šī ir liela cilvēku grupa – lielāka, nekā cilvēki domā. Bet tā ir ļoti dēmoniska partija, tā ir kļuvusi par tādu. Cilvēki pie varas nav īstie cilvēki. Demokrāti, parastie demokrāti nav. Lielākā daļa no viņiem piekrīt tam, ko es saku."
Ko ar šo visu ASV prezidenta kandidāts gribējis teikt, tā arī netop skaidrs, tāpat to, cik nopietni ņemama piezīme, ka viņam nebūtu iebildumu, ja viltus ziņu izplatītājos jeb medijos, kuri ieradušies uz pasākumu, trāpītu lode.
Šis izteikums zibenīgi uzspridzina ēteru, laikā kad priekšvēlēšanu negaiss jau tā savilcies biezs. Bet tas arī nekādi neatspoguļojas skaitļos – joprojām atbalsta līmenī Tramps un Harisa stāv teju vienās kurpēs.
ASV prezidenta kā mesijas sagaidīšana
Dienu pirms izšķirīgā notikuma man jādomā par Harisas un Trampa aģitācijas pasākumiem, kas skatīti ziņās un pieredzēti klātienē – šoviem, kādiem pasaulē nav līdzīgu. Lielas zāles, plaši laukumi, tūkstošiem cilvēku ar plakātiem, krekliņiem, karogiem, ilgu stundu gaidīšana, pārbaudes, un tad pats prezidenta kandidāts, ko pūlis sagaida gluži kā mesiju.
Kamalas Harisas uzrunu skatīju Vašingtonā, Elipses parkā iepretim Baltajam namam. Vietā, kur 2021. gada 6. janvārī toreiz vēlēšanās zaudējušais Tramps uzrunāja pūli, cenšoties iegalvot, ka rezultāts ir viltots. Vēlāk cilvēki ar varu iegāzās Kapitolijā.
Satikšanos ar Harisu gaidījām ilgi – sākot no diviem dienā līdz aptuveni astoņiem, kad jau bija iestājusies tumsa, divreiz nodziedāta himna, tribīnē kāpuši Harisas atbalstītāji. Starp viņiem bija arī kāds uzņēmējs, 6. janvāra grautiņos Kapitolijā bojā gājuša policista tēvs, par pārliecinātiem demokrātiem Harisas dēļ kļuvuši agrākie republikāņi un migrantu ģimene.
Harisas uzruna – iepriekš uzrakstīta – ilga aptuveni pusstundu, un tajā tika solīts apvienot visus pilsoņus, atjaunot pabalstus vecākajai paaudzei, palīdzēt jaunajām ģimenēm, gādāt par jaunu mājokļu radīšanu, iestāties par abortu legalizāciju visos štatos.
Tikmēr viņas konkurents Tramps tika nosaukts par nestabilu, apsēstu ar atriebību un apsūdzībām cilvēku, kura rokās ir nekontrolēta vara.
Harisa mums svarīgo Ukrainu vārdā nenosauc, vien piemin Vladimiru Putinu un Kimu Čenunu, kuri, viņasprāt, zina, ka Tramps ir viegli vadāms, un atbalsta viņu priekšvēlēšanu procesā.
Lai redzētu un dzirdētu Trampu, kāpu lidmašīnā uz Detroitu un no turienes nepilnas stundu braucu līdz Vorenai Mičiganā.
Aģitācijas uzrunai bija sagatavota augstskolas zāle, kas arī iepriekšējās vēlēšanās kalpojusi kā kandidātu tribīne. Atšķirībā no Vašingtonas Elipses parka zaļā mauriņa – te asfalts un lietus, bet tāpat kā Kamalai – skaļruņi ar mūziku, kas uzmundrina.
Ja Harisas kampaņas muzikālajā repertuārā atskaņoja to mākslinieku, kuri viņu atbalsta, darbus, tad Trampam dzirdami visi pēc kārtas – "U2", Stings, Pavaroti ar "Nessun dorma" no Pučīni "Turandotas" un daudzi citi pasaules līmeņa hiti.
Trampa kampaņotāji līdz skolai atveduši spilgti dzeltenu atkritumu vedēju, kas tagad viens ir no spilgtākajiem Trampa kampaņas elementiem.
Tas radies pēc Trampa mītiņā uzaicināta komiķa izskanējušiem provokatīviem izteikumiem par Puertoriko, pēc kuriem, aizstāvot latīņamerikāņus, Baidens nosauca Trampa atbalstītājus par atkritumiem.
Melni atkritumu maisi un dzelteni oranžās vestes arī daudzu apģērbā. Tā kā abos aģitācijas pasākumos – gan pie Harisas, gan Trampa – eju nevis kā medijs, bet vienkāršais cilvēks, man un operatoram līdzi vien plaukstas lieluma kamera un mobilais telefons, bet, vēlāk saprotam, ka šeit to izvilkt no kabatas un likt lietā ir kaut kā nedrošāk.
Apsardze jūtama tuvu, stingrāka un tiešāka, arī atmosfēra zālē, kurā, par laimi, nokļūstam bez starpgadījumiem, šķietami ugunīgāka. Atšķirībā no Harisas kampaņas, te ūdeni un cepumus nedod par brīvu – tos par pāris dolāriem var iegādāties divās nelielās tirgotavās, kam atvēlētas telpas zāles labajā malā, bet runātāji uz skatuves sāk uzrasties agrāk un laikus.
Tribīnē kāpj senatori, autobūves pārstāvji, sludinātājs un Roberts Kenedijs – bijušā ASV prezidenta Kenedija brāļadēls un aktīvs vakcīnu skeptiķis. Ir nemitīgas ovācijas, cilvēki ik pa laikam ceļas kājās, aplaudē, izsauc atbalsta vārdus. Un, kad jau tuvojas paša Trampa uzstāšanās laiks, "dzīvajā" tiek nodziedāta himna un pusstundas laikā svinīgas mūzikas pavadījumā ierodas pats prezidenta kandidāts. No ovācijām teju ieplaisā griesti.
Trampa uzruna – teju divas stundas ilgs monologs no galvas
Pēc tam seko stundu un 40 minūšu ilga uzruna, ko ik pa laikam pavada vizuālie materiāli, aģitācijas klipi uz lielajiem ekrāniem skatuves abās pusēs.
Atšķirībā no Harisas, Trampam priekšā nav uzrakstīts nekas. Tas ir monologs, kas sākas ar sasveicināšanos, kam nekavējoties seko Harisas un demokrātu kritika, nosaucot viņus par muļķiem.
Tad solījumi ekonomikas uzlabošanai – īpaši nepieļaut izvest uz ārzemēm auto rūpniecību, kas svarīgi Mičiganai. Tramps velta skarbus vārdus Ķīnai un Eiropas Savienībai (ES).
Otrs visvairāk izceltais temats ir imigrācija. Tramps sola izbeigt ASV "okupāciju" un īstenot deportācijas programmu. Parāda īsfilmu, kur kāda ASV dzīvojoša ungāru izcelsmes sieviete stāsta, kā latīņamerikāņu migranti nogalinājuši viņas meitu.
Stāsts ir skaudrs un atbalstītāju pūlis ir līdzjūtīgs, ir nosodoša būjināšana un svilpieni. Tramps, pacēlis rādītājpirkstu, brīdina, ka migranti, kas ienāk pa atvērtajām robežām, atņem darbu afroamerikāņiem. Ik pa laikam kā pēkšņas sniega pikas savā uzrunā viņš iemet Kamalas Harisas vārdu, saucot viņu par nekompetentu, briesmīgu, kas ļāvusi vadīt valsti cilvēkam ar zemu intelektu, un galu galā skaļi noprasa – "Kas, pie velna, vispār Harisa? Prezidente Harisa? Kā tas vispār izklausās?"
Kā tādu pašu sniega piku kā Harisas vārdu – tikai pie uzrunas beigām – Tramps iemet teikumu par to, ka izbeigs karu Ukrainā, nepaskaidrojot, kā. Viņš arī saka, ka draugi ir reizēm sliktāki par ienaidniekiem un ka ASV armijai nebūs jākaro svešās zemēs.
Viņš piekodina katram pēc pasākuma aiziet mājās un desmit cilvēkiem nosūtīt ziņu, ka jābalso par Trampu, apsola atkal Ameriku padarīt lielu un aicina visus "Fight, fight, fight!" [tulk. no angļu val. – "Cīnīties, cīnīties, cīnīties!"]
Tribīni viņš atstāj dejas solī, jo pēc pēdējiem vārdiem, zāli savos rimtos ieskauj populārā "Willage People" dziesma "Y.M.C.A.". Tramps aizdejo aizkulisēs, bet zāle joprojām vibrē enerģijā un tikai tad pamazām atslābst un sāk izklīst.
Bet mani nepamet sajūta, ka nupat esmu piedalījusies kādas netradicionālas konfesijas rituālā, kur svēto kārtā iecelts cilvēks ar miesu, asinīm un lielu kļūdas procentu.
Bet tā nedomā nedz Džūlija, nedz Džodija, nedz Derijs, kuri ātrās intervijās pie izejas atzīst, ka lūdzas, lai Tramps uzvar, jo kurš gan cits, ja ne viņš, var šo valsti atkal padarīt lielu.
