Ja gribi dzīvot Amerikā, bet «Computer says no!» Džordžijas piezīmes. Trešā daļa

"Cool!" un "Jūsu pase nederēs!"

Kasieres apģērbā tērptā darbiniece, īsi apgrozījusi manu pasi, negaidīti žigli ar to rokās aiztraucas uz tālāko lielveikala stūri. Es taisos mesties līdzi, jo tā ir mana vienīgā pase un tajā ir ASV vīza. Tā kā darbiniece joprojām ir manas redzamības zonā, saņemos un gaidu.

Tikmēr redzu, ka manu pasi aplūko, iespējams, kāda vadītāja. Tiek pasaukta vēl viena kolēģe. Sāku justies neomulīgi, tik rūpīgi manu pasi nevērtēja pat robežsargs. Ko dara šis lielveikala konsīlijs?

Un tad viņas nāk. Vienā rindā, noteiktā solī, tādā kā kulta filmu varoņu gaitā. Vidējā, kas tagad ir kļuvusi par galveno, tuvojas un saka: "Jūsu pase šoreiz nederēs, bet jūs acīmredzami esat vecāka par 21 gadu. Tāpēc šoreiz izdarīsim izņēmumu!". Kaut kas tiek reģistrēts kases datorā un es varu likt pasi atpakaļ rokassomā. To biju iedevusi, kad lielveikala kasiere prasīja dokumentu. Tā beidzas pirmais mēģinājums aktuālas dzimšanas dienas kontekstā iegādāties vīna pudeli Amerikas populārākajā lielveikalā.

"Mēs pieņemam tikai ASV ID [identifikācijas] kartes," man tikmēr saka viņas kolēģis, kas iesaistījies sarunā, bet nav aicināts uz konsīliju. Viņam rādu, ka man ir arī cita ID. "Ko jūs darāt, kad veikalā ienāk tūristi?" es jautāju viņam. "Nezinu, tāda ir "Walmart" politika," viņš atbild, un es saprotu, ka pasaule, kurā ir valstu dokumenti, starptautiskas vienošanās, ir pilnīgs nieks, salīdzinot ar "Walmart" pasauli un kārtību.

Esmu jau dzirdējusi atzinīgu "Cool!", kad rādīju Latvijas ID karti pie Džordžijas teātra ieejas. Pirms ienākšanas tajā pārbauda somas kā lidostā, aizliegto priekšmetu saraksts ir garāks nekā sezonas koncertu liste. Vairs neprasu, kāpēc jums vajadzīga mana ID karte, ja es nāku uz pasākumu, kā to darīju, kad pāris dienas pēc ierašanās Džordžijā ierados uz grupas "New Orleans Jazz Stumpers" koncertu stilīgā vietējā alus darītavas zālē ar visu skatuvi. Sekoja draudzīga saruna par to, ka bez ID es tālāk netiktu, jo aiz sliekšņa pieejams alkohols. Šādas sarunas būs vēl, bet tikt pie identifikācijas dokumentiem ASV nozīmē būt par varoni spriedzes seriālā.

"Es zinu labāk, kā vērtēt jūsu dokumentus"

Nesūdzos, jo man nav ne jausmas, kā kļūt par Latvijas rezidenti. Es tikai mēģinu atcerēties, kā tas bija īsi pēc ierašanās ASV Džordžijas štatā.

Latvijā sociālās apdrošināšanas aģentūrā esmu bijusi vienu reizi pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad šajā iestādē kādu intervēju. Džordžijā es varētu piedāvāt pakalpojumus tiem, kam nepieciešams sociālās apdrošināšanas numurs (angļu saīsinājumā – SSN). Tas ir tikpat svarīgs kā personas kods Latvijā.

Ir sākums, un man vajadzīgs viss. Sociālās apdrošināšanās numurs, jo to prasa visur. Driver ID karte, lai vadītu auto ilgāk nekā mēnesi pēc ierašanās. Vajadzīgs bankas konts, vietējais telefons. Kad teicu Džordžijas Universitātes kolēģiem, ka SSN saņēmu pēc piecām vizītēm iestādes birojā un Driver ID pēc četrām reizēm vietējā CSDD jeb Georgia Department of Driver services (GDD), viņi sacīja, ka tas esot neticami liels ātrums. Man likās, ka vispār netieku galā.

Mans dokumentu un numuru iegūšanas apļveida ceļš:

• Lai elektroniski pieteiktos sociālās SSN un Driver ID, bankā, nepieciešams ASV telefona numurs. To nevar iegūt bez SSN. Kad vēl neko nesaprotu, telefona kompānijas darbinieks, kas ir neparasti rosīgs un izpalīdzīgs, mani savienoja ar vairākiem vadītājiem, lai viņi atkal un atkal lūgtu man pa burtiem nosaukt vārdu un adresi. Tā sauktā drošības pārbaude ievilkās, un mani lūdza atnākt, kad man būs SSN. Saprotu, ka lēmums iegūt pastāvīgu telefona numuru, nevis nopirkt priekšapmaksas karti lielveikalā, ir kļūda.
   
• ASV telefona numurs vajadzīgs, lai elektroniski aizpildītu dokumentus un pieteiktos citās iestādēs, kuru mājaslapās nav iespējams ievadīt Latvijas numuru, kas kopā ar kodu veido 11 ciparus. Šeit visās sistēmās iespējams ierakstīt tikai 10 ciparus. Tā nav formalitāte, jo telefona numurs uzreiz tiks likts lietā – uz to atzvanīs, lai pārbaudītu identitāti, sūtīs svarīgu īsziņu ar kodu, bez kura nevar pabeigt dokumentu kārtošanas procesu elektroniskā vidē un parakstīties, ka sniegta patiesa informāciju.  Bankā der arī Latvijas telefona numurs, un arī tad tas tiek ierakstīts sistēmā darbinieka klātbūtnē, kad saņemta filiāles vadītāja atļauja. SSN gadījumā var iztikt bez telefona, der arī e-pasts.
• Telefona numura iegūšanai derētu arī Driver ID, bet to nevaru dabūt, jo man nav telefona, SSN un vismaz divi dokumenti, kas kopā ar pasi un auto vadītājas apliecību pierāda rezidenta statusu. Es šeit dzīvoju un maksāju bargu īres maksu, bet dokumenti neturas kopā, jo nesakrīt adreses. Mana dzīvesvieta ir uz relatīvi jaunas ielas, uzbūvētas pirms trim gadiem. Adresi neatpazīst nevienas valsts iestādes sistēma. Īres kompānijas pārstāvis taisnojas, ka visi dokumenti iesniegti jau sen, tomēr aicina iestādēm uzrādīt sava biroja adresi. Es to izdaru, bet atkal mans vārds un dzīvesvietas adrese nesakrīt.
   
• Lai iegūtu Driver ID, jāiesniedz vairāki dokumenti, un izņēmumu nav. Man nav SSN, un man nav pareizs dokuments ar adresi. Lai tiktu pie Driver ID rādu savu īres līgumu, visus pārējos dokumentus, bet tie neder, jo tiek pieprasīts vismaz telefona vai sadzīves pakalpojumu rēķins (ūdens, elektrība), kurā redzama gan īstā adrese, gan vārds. Rēķina par ūdeni vai elektrību man nav, jo esmu ieradusies nesen. Beigās noslēdzu priekšapmaksas telefona līgumu un viens papīrs, ko vajag Driver ID, man ir. Izīrētāja kompānijas darbiniekam izlūdzos, lai viņš izdrukā dokumentu, uz kura ir mans vārds un īstā adrese. Kaut kas sāk izkustēties!
   
• Pirmajā sociālās apdrošināšanas iestādes apmeklējuma laikā darbinieks saka, ka visi dokumenti der, bet vajagot apliecinājumu par uzturēšanās līdzekļiem. Šo papīru neesmu izdrukājusi, jo iestādes mājaslapā tas nav prasīts. Kad saku, tūlīt no telefona jums nosūtīšu, tas neder. Es iemācos, ka visam jābūt uz papīra un ka Amerikas pasts izšķir visu. Svarīgās personas identifikācijas kartes piegādās pasts, tāpēc adrese ir ļoti svarīga.
   
• Kad atgriežos pēc SSN ar visiem papīriem, cita darbiniece paziņo, ka iepriekš prasīto dokumentu nemaz nevajag, bet viņa mani neredz sistēmā. "Es labāk zinu, kādi dokumenti jums vajadzīgi, esmu vadītāja," viņa piebilst un aicina atnākt pēc divām nedēļām vai mēneša. Pēc dažām dienām saprotu, ka sistēmā mani neredz, jo mana īstā adrese nav atpazīstama. Te nākšu vēl trīs reizes.

"Computer says no! – es katrā atteikuma reizē pēc frāzes "Nāciet vēlreiz, sagādājiet pareizos dokumentus!" atceros kādreiz slaveno seriālu "Little Britain". Tā izskatās mana rosīšanās sistēmās, un telefona sarunas ar robotiem parādās ne vien manā pāris simtus lielajā Latvijas telefona rēķinā, bet visos nākamajos soļos.

Citādi ir ar cilvēkiem. Laipnība valsts iestādēs ir gandrīz šokējoša, to darbs ir raits un viss tiek detalizēti skaidrots. Iestāžu telpas gan nav tik labi remontētas un stilīgas kā Latvijā. Vide ir pieticīgāka. Vīpsnāšanu par parastu eiroremontu te nesaprastu.

Rindas iestādēs ir ilgas un garas arī tad, ja piesakies elektroniski. Lielāko prieku rada citu cilvēku vērošana. Te var satikt tautu, nodomāju pirmajā reizē.

Jau pirmajos valsts iestāžu rindās pavadītajos mirkļos ir skaidrs, ka Latvijas modes policija te būtu bez elpas, visdrīzāk tā nonāktu komā pirmajās minūtēs. Ārā ir apmēram 100 grādi pēc Fārenheita (37,7 C), apmeklētāju apģērba izvēlē vērojama īsta brīvība. Man tas ļoti patīk, jo katrs iestādē ienākušais ir kā īpašs tēls vai jauns kadrs alternatīvā seriālā "Emily in Paris". Tāda sajūta, ka cilvēki ir saģērbušies, lai varētu piedalīties demonstrācijās pret visa veida sekliem dzeltenās preses tekstiem, kas norāda "Ko tu nedrīksti vilkt, ja tevi ir konkrēti ķermeņa izmēri vai esi liekams konkrētā vecuma, dzīves sasniegumu grupā...".

Krāsas un to salikumi ir visneiedomājamākie, stila izvēles liecina par brīvu gara lidojumu. Piemēram, šeit iespējams pārbaudīt savu atvērtību jaunajam gadījumā, ja jūsu vecmāmiņa uzvilktu zobu diega apjoma bārbijrozā topu un šortus, kādos pat pludmales volejbolistes beidzot justos nepietiekami apģērbtas. Jauniešiem un pusaudžiem kājās ir visa veida auduma un gumijas mājas čības. Ne jau šobrīd globāli aktuālās, bet tādas, kas varētu būt daļa no ģimenes vēstures. Pārsteidz ar biezu vilnu siltinātie īszābaki, kas Latvijā veikalos parādīsies ap novembri, bet te augustā ir topa preču klāstā un ļaužu kājās. Pašpārliecību un prasmi nest jebkādu apģērbu, lai kādā svara kategorijā vai vecuma grupā cilvēks iekļaujams, šeit mierīgi varētu pildīt burciņās un pārdot.

Kamēr to vēroju, nenojaušu, ka rindās sēdēšu ilgi, bet pasts mani meklēs vēl ilgāk. Man beidzot ir SSN, es tieku pie Driver ID un prieka brīdī uzzinu, ka ar to būs par maz, – jāiegūst Driver Permit jeb braukšanas atļauja un jākārto eksāmens.

Nulles tolerance

Eksāmenā ir 40 jautājumi: puse par likumiem, otra par ceļazīmēm.  Tā ir iespēja iemācīties kaut ko jaunu un braukt drošāk, bet imperiālā sistēma ar jūdzēm un pēdām ir kaut kas traks. Priecājos, ka Amerikā vismaz izmanto stundas un minūtes. Es tagad zinu, cik pēdas jārēķina līdz velosipēdistam, ugunsdzēsībai paredzētās ūdens ņemšanas vietas, skolas busa, kādas ir ātruma pārsniegšanas robežas un sodi. Tie ir bargi.

Džordžijas štats ir slavens ar nulles toleranci pret alkohola lietošanu pie stūres. Pieredzējušiem vadītājiem alkohola koncentrācija asinīs nedrīkst pārsniegt 0,08%. Mobilais telefons nedrīkst atrasties kontaktā ar kādu no ķermeņa daļām, atļauts izmantot tikai brīvroku sistēmu. Nekādas atvērtas alkohola pudeles automašīnā! Tās nedrīkst būt rokās arī pasažieriem.

Karsto dienas laiku divas brīvdienas pavadu kopā ar Georgia Driver Manual, kurā galvenie akcenti saistīti ar drošību, apdomību, pieklājību.

Uzskaitīšu galveno, kas ikdienas gaitās uz ceļa šķiet ļoti noderīgs.

• Ļoti maz distances neievērotāju, lai arī mašīnas ir lielas un jaudīgas. Kā tika teikts rokasgrāmatā: "Nesteidzieties, vienam otram "astē sēdētājam" nekāds jūsu ātrums nebūs pietiekams".
   
• Laipnība un attiecību vieglums. Cilvēki vienkārši saskatās, pamāj un palaiž cits citu visdažādākajās situācijas. Te ir viegli izbraukt no pagalma, mainīt joslas, apstāties uz brīdi, lēnām meklēt pareizo ceļu. Satiksme ir ļoti intensīva, atsevišķās vietās šosejai ir piecas vai vairāk joslas, bet iecietība rada drošības sajūtu.
   
• Ļoti ērtas ir pilsētu apkaimēs un uz šosejām ierīkotās kreiso pagriezienu joslas. Tā ir vēl viena josla starp pretējos virzienos braucošajām joslām, uz kuras atļauts uzbraukt, lai pagaidītu, kad būs iespējams veikt kreiso pagriezienu. Uz tās var braukt īsu distanci un gaidīt jebkurš auto, kas kustas abos virzienos. Neesmu redzējusi, ka kāds to izmanto, lai apbrauktu sastrēgumus vai apdzītu citus, josla tiek izmantota tikai pagriezieniem. Sliktākajā gadījumā jūs atdursieties pret cita auto priekšgalu.
   
• Gājēji un vispār "pārējie, citi, sabiedrība" ir svarīgi, ceļa remonta darbinieku dzīvības vēl svarīgākas. Tas nozīmē, ja uz ielas ir gājējs un "noteikumi ir jūsu pusē, jums ir jāapstājas un jāļauj gājējam aiziet turp, kur tas dodas". Pilsētās auto vadītāji, lai kā joņojuši pa šosejām, brauc ļoti uzmanīgi. Visi remonta darbi vai izmaiņas satiksmē tiek organizētas ar labi saskatāmu zīmju palīdzību un piebildēm par sodiem (zemākais ir 100 dolāri), ja netiek ievērots noteiktais ātrums vai citas zīmes.
   
• Uz daudziem auto ir uzlīme "Driver’s nation", jo auto ir ļoti svarīgs, tomēr tiek veicināts velosipēdu un citu mikromobilitātes transporta līdzekļu izmantotošana. Ne visur ir velo celiņi, bet visur ir uzraksti "Share the road". Tas nozīmē, ka velosipēdists vai elektriskā skrejriteņa vadītājs tiek uzskatīts par līdzvērtīgu automašīnai. Tātad viņš pilsētā brauc pa joslas vidu un netiek ne stumts malā, ne uzskatīts par traucēkli, ne arī lec uz trotuāra, lodājot starp cilvēkiem. Tas nozīmē, ka velo un skūteru vadītāji, tāpat kā auto, kopā ar lielajiem džipiem stāv sastrēgumos, nevis meklē apkārtceļus. Visi gaida, kad kopā tiks tālāk. Droši un skaidri, manuprāt!

Vai šeit pārkāpj noteikumus? Jā, ir traki braucēji un motoru rūcinātāji. Lasīju ziņās, ka kādi vīri mēģinājuši sacensties uz ielas (likums to aizliedz) un viens paķēris ieroci no pakaļējā sēdekļa. Policija to konfiscējusi. Lielākā daļa brauc mierīgi, nesatraucas par niekiem un ievēro zīmes.

Lepojos, ka ar visām pēdām un jūdzēm braukšanas eksāmenu izdodas nolikt pirmajā piegājienā (atļautas neskaitāmas reizes). Ar zaļgani oranžo persiku krāsas vadītāja karti kabatā ir drošāk!

Nākamreiz – par ķirbju trakumu un Džordžijas mazajām pilsētām, kas izskatās kā slavenu filmu uzņemšanas vietas.