Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

"Oksaniņ," Natālija smejas klausulē, kad beidzot atradies brīdis kaut vai vienkārši sasveicināties. "Es tikko esmu atgriezusies no pārgājiena ar mūsu bērniem. Iedomājieties – mēs tik lieliski atpūtāmies! Tik daudz piedzīvojumu, tā izsmējāmies!"

Šajā vienā frāzē ir visa Natālija –

ļoti pozitīva, spilgta, emocijās, labos vārdos un darbos dāsnā psiholoģe no Čerņihivas Natālija Juščenko, kas pilnīgi nejauši nonākusi Smiltenē.

"Natālij, bet kā jūs nonācāt Latvijā?" es jautāju, kad radās iespēja aprunāties. Viņai ir īpašs talants – pat par vissmagākajiem notikumiem viņa stāsta diezgan viegli, nepadodoties tiem.

"Tāds stāsts…. Redziet, mūs šurp atveda viens latvietis. Mēs domājām, ka galā nenokļūsim, - mūs vai nu nošaus, vai nokļūsim cietumā kaut kur Baltkrievijā. Bet tagad esmu tik pateicīga šim vīrietim. Viņš mūs izveda no Ukrainas, atveda uz Latviju, uz Smilteni. Tā mēs ar dēlu te arī palikām."

Natālija ar dēlu kara pirmajās dienās aizbrauca no dzimtās Čerņihivas uz laukiem pie savas vecmāmiņas. Domāja, ka tur būs vienkāršāk un drošāk dzīvot nekā pilsētā, kas jau tika pastāvīgi apšaudīta. Bet vienkāršāk nekļuva… Ciems Natālijas ierašanās dienā tika okupēts.

"33 dienas okupācijā… Mēs ar dēlu katru dienu atvadījāmies.

Ne tikai apkārt notika šausmas, bet arī dēlam kļuva aizvien sliktāk – kļuva biežākas astmas lēkmes, taču zāļu vairs nebija."

Natālija saprata, ka mēģināt aizbraukt ir riskanti, jo Krievijas karavīri civiliedzīvotājus no ciema ārā nelaida, bet pa vienīgo ceļu varēja aizbraukt tikai caur Baltkrieviju.

"Es kārtējo reizi gāju pa ciemu meklēt kādu, kurš grib aizbraukt. Gandrīz visi atteicās, jo baidījās. Man par laimi, nejauši iepazinos ar pāri no Latvijas. Tā arī nonācu Smiltenē."

Latvijas ģimenes galvam bija savs bizness Čerņihivā. Kad sākās karš, viņš ar sievu tāpat kā Natālija aizbrauca uz laukiem cerībā, ka būs drošībā.

Visas 33 okupācijas dienas Natālija rakstīja dienasgrāmatu. Viņa saka – ticējusi, lūgusies, teikusi skaļi – "mēs tiksim ārā no okupācijas". Bijuši brīži, kad nācies iet pie Krievijas karavīriem un lūgt atļaut izbraukt no ciema.

Un māte – vienkārši māte Natālija – viņus uzvarēja. Ar mīlestību pret bērnu un kolosālu ticību. Pret ieročiem un naidu.

Tāda absolūti precīza izjūta man rodas, klausoties Natāliju. Neticami.

"Mēs ar dēlu uzreiz izlēmām, ka viņš skolā ies Latvijā. Un, kad pašvaldībā aizpildījām dokumentus mācībām, es teicu, ka esmu psiholoģe un man ir pieredze darbā ar bērniem. Un, ja vajadzīgs brīvprātīgais psihologs ukraiņu bērniem, tad esmu gatava," turpina Natālija.

Viņa ir praktizējoša psiholoģe ar divdesmit gadu stāžu. Pirms kara Ukrainā strādāja gan ar pieaugušajiem, gan ar dažāda vecuma bērniem. Bet, sākoties pretterorisma operācijai Ukrainas austrumos, kopā ar Čerņihivas psihologu kolektīvu sāka strādāt arī ar Ukrainas karavīriem.  

"Karš nedara cilvēku veselāku. Pat ja karavīrs ārēji ir fiziski vesels, tad psiholoģiski katram bija vajadzīga palīdzība. Tādēļ mēs izveidojām pretterorisma operācijas dalībnieku un viņu ģimeņu rehabilitācijas un atbalsta centru. Es biju pilnīgi iegrimusi darbā, mēs tajā laikā uzkrājām nopietnu praktisko "militāro" pieredzi."

Natālija teic, ka sev ļoti pārmetusi par to, ka bijis jāaizbrauc no Čerņihivas.

Karavīru psiholoģiskā rehabilitācija tagad Ukrainā ir tikpat pieprasīta kā fiziskā rehabilitācija. Tomēr ar laiku sapratusi – šeit, Latvijā, viņas profesionālais darbs arī ir vajadzīgs un svarīgs, un šī darba ir ļoti daudz.

Mazāk nekā pēc mēneša Natālijai piezvanīja no vietējās pašvaldības un piedāvāja darbu. Tobrīd viņa varēja sākt strādāt bez apstiprināta psihologa diploma. Samaksa par darbu nebija liela, taču Natālijai, kas mīl cilvēkus un savu darbu, šis darbs sagādāja prieku.

"Es strādāju ar ukraiņu bērniem kā psiholoģe. Turklāt piedalos komisijās, kuras pieņem lēmumus par īpašām vajadzībām bērniem. Ja vajadzīgs defektologs, logopēds vai, piemēram, specializētā skola, bet bērns ir ukrainis, tad arī speciālistam psihologam, kurš veic bērna stāvokļa skrīningu, jābūt ukrainim. Man bija divi gadījumi, kad piedalījos tādās vērtēšanas komisijās, un tagad bērniem ir papildu logopēda stundas."

Pēc gada Natālija saņēma sava diploma apstiprinājumu, bet vēlāk viņas vārds parādījās arī Latvijas psihologu reģistrā.

Turklāt viņa sāka sadarbību ar Latvijas Sarkano Krustu, mācījās Ungārijā un tagad ir pirmās psiholoģiskās palīdzības trenere.

Natālija ir pilnīgi gaišs cilvēks. Savu stāstījumu par sevi viņa dāsni, taču harmoniski papildina ar profesionāliem padomiem. Lūk, mums, ukraiņiem: "Ja nevarat atrast sevi un apkārtne nekādi nekļūst par "savējo", dariet to pašu, ko darījāt mājās. Mājās stādījāt puķes? Stādiet arī šeit! Mājās gatavojāt īpašus ģimenes ēdienus? Gatavojiet arī šeit!" Un vēl: "Nevajag ne no kā baidīties. Jo vairāk mēs baidāmies, jo vairāk sevi sasaistām, padarām nedrošus. Un sekas – tas patiešām var ietekmēt rezultātu. Viss ir savstarpēji saistīts!"

No Natālijas pirmajām dienām Latvijā kaut kā pats no sevis noticis, ka ar katru ukraiņu ģimeni, kas atbrauc uz Smiltenes novadu, viņa tiekas kā brīvprātīga psiholoģe: "Pazīstu visus ukraiņus šeit, pie mums. Esmu bijusi pat visattālākajos ciemos.

Esmu sapazinusies ar visiem, sapazīstinājusi cilvēkus. Bet pēc tam domāju – kādēļ gan neorganizēt ukraiņu kopienu šeit, Smiltenē?"

Tā Natālija dibināja un kļuva par vadītāju sabiedriskajai organizācijai palīdzībai ukraiņiem Smiltenes novadā "Nadija". Saliedēja visus novada ukraiņus – bet viņu tagad ir vairāk nekā astoņdesmit.

"Katrā ģimenē ir kāda nelaime – ir ievainotie, nogalinātie vai kāds pašlaik ir frontē. Palikt viens nedrīkst, tas ir pavisam nepareizi. Saskarsme taču arī ir terapija, kopā vieglāk pārciest grūtības. Mēs pastāvīgi tiekamies, pastāvīgi rīkojam pasākumus, vācam naudu Ukrainas Bruņotajiem spēkiem. Palīdzam karavīriem Harkivas virzienā."

Ja spētu – palīdzētu visiem, saka Natālija. Taču izvēlējušies Harkivas virzienu – Smiltenes novadā ir daudz harkiviešu, un viņiem tas ir ļoti svarīgi. Daudziem pat mājas tur nav palikušas.

Līdztekus savai sabiedriskajai organizācijai Natālija bieži piedalās dažādos partneru projektos kā psiholoģe. Viņas dēls, tikpat aktīvs jauns cilvēks, labi runā latviski, vienlaikus pabeidza skolu gan Ukrainā, gan Latvijā un, lūk, jau otro gadu mācās Rīgas Tehniskajā universitātē.

"Cik pateicīga esmu cilvēkiem Smiltenē! Mums palīdzēja un palīdz joprojām. Dēls, pateicoties vietējai skolai, spēja pienācīgi sākt runāt valsts valodā, un tas, protams, palīdzēja viņam iestāties augstskolā. Latvija ir brīnišķīga valsts. Un esmu tai ļoti pateicīga!"

Jautāju Natālijai par nākotnes plāniem.

"Karš iemācījis tālu uz priekšu neplānot.

Mācos valodu – ar valodas zināšanām man kā psiholoģei paveras pavisam citi apvāršņi.

Esmu ļoti ieinteresēta arī sadarbībā ar citām sabiedriskajām organizācijām. Mans sapnis ir atbalstīt ukrainietes – šeit, Latvijā. Viņas to ir pelnījušas. Dēls ir vesels, un es esmu laimīga."

Natālija teic, ka galu galā dzīvē viss nokārtosies vislabākajā veidā. Tikai jādod laiks, jātic sev un jārīkojas. Es zinu – šai jaukajai, augumā nelielajai sievietei viss izdosies. Vienu reizi viņa jau ir uzvarējusi.