● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Tomēr šī filma nav politisks stāsts, bet gan pārdomas par Polijas un Lietuvas Žečpospolitas mantojuma nozīmi poļiem un latviešiem mūsdienās. Iespējams, šajā filmā pietrūka lietuviešu pērles piemiņas (otrpus robežai, Lietuvā, atrodas Radvilu Birži, kalvinistu muižniecības un zemnieku apmetnes vieta), lai gan Komorovsku ģimene dokumentālajā filmā piemin savas lietuviešu saknes. Turklāt dokumentālās filmas autore jau ir uzņēmusi filmu par Radziviliem no Biržas, tāpēc varbūt šī piebilde nav tik svarīga.
"Pirmoreiz par Kurmeni dzirdēju 90. gadu beigās. Zināju toreiz tikai tik daudz, ka no turienes cēlusies manas nākamās sievas mātes ģimene un ka šī Kurmene atrodas kaut kur pie Latvijas–Lietuvas robežas skaistās Mēmeles krastos (latviskā sieviešu dzimtes forma laikam tomēr labāk atspoguļo šīs upes noslēpumaino skaistumu un burvību nekā poļu "Niemenek")," raksta sava 2015. gadā izdotā īsdarba "Nie tylko Kurmen— śladami Komorowskich na Łotwie" ("Ne tikai Kurmene — pa Komorovsku pēdām Latvijā") ievadā Mareks Gluško (Marek Głuszko), poļu pēdu pētnieks Latvijā.
"Turpmāko gadu laikā manu iztēli par šo vietu bagātināja vēl citas sižeta līnijas. Ar interesi klausījos nu jau mūžībā aizgājušā sievastēva stāstus par "poļu grāfu" kapiem pie Kurmenes baznīcas un sievasmātes atmiņas par grūtajiem pēckara gadiem Kurmenē — atmiņas, pilnas sāpju: kad viņai bija septiņi gadi, viņas tēvu kā "politiski neuzticamu elementu" kādā 1946. gada dienā NKVD saņēma ciet, viņš tika aizvests uz austrumiem; Kurmenē sievas vecaistēvs atgriezās pēc 10 gadiem," piebilst Gluško.
Kurmene ir ciems ar nedaudz vairāk par diviem simtiem iedzīvotāju Bauskas novada Vecumnieku pagastā. Tā atrodas tālu no maršrutiem, pa kuriem poļi ceļo Latvijā. Visbiežāk tūristi brauc uz Rīgu un Jūrmalu, bet, ja ceļo pa "poļu pēdām", visticamāk, dodas uz Latgali. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā Kurmenes muiža bija daļa no lielākas muižas, kas piederēja Līdinghauzenu–Volfu (Lüdinghausen–Wolff) baronu dzimtai. Trīsdesmit gadus pirms Kurzemes iekļūšanas Krievijas impērijas sastāvā (atgādinām, ka tas notika 1795. gadā, Polijas–Lietuvas Žečpospolitas trešās dalīšanas laikā) Franciska Līdinghauzena-Volfa (Franciska Lüdinghausen-Wolff) apprecējās ar grāfu Francišeku Komorovsku (Franciszek Komorowski), Korčaku ģerboņa Ukmerģes gvardu, un Kurmene kopā ar citām īpašuma daļām kā līgavas pūrs pievienojās vīra valdījumiem. Šo informāciju var atrast tiešsaistes enciklopēdijā.
Kopš tā laika Kurmene piederēja Komorovsku ģimenei. 1914. gadā muižas platība bija aptuveni 7000 hektāru Kurmenē un aptuveni 8500 hektāru Mūrmuižā. 1870. gadā Antonijs Komorovskis (Antoni Komorowski) uzcēla klasicisma stila mūra baznīcu, kas atrodas Kurmenē līdz šai dienai. Bet 80 gadus iepriekš Francišeks Komorovskis paplašināja barona Līdinghauzena (Lüdinghausen) celto pili. No piebraucamā ceļa puses frontonu rotāja vairogs ar Komorovsku ģerboni "Korčaku". Pilī atradās bibliotēka ar aptuveni 5000 sējumu. Saimniekiem bija mājas orķestri, kas sastāvēja no čehu mūziķiem, kas bija raksturīgs arī Ogiņsku (Ogińscy) dzimtas pilij Pluņģē.
Diemžēl Komorovsku pils nodega 1930. gados, jau neatkarīgajā Latvijā.
Ulmaņa valdīšanas laikā, kā minēts Jadvigas Novakovskas filmā, pils tika pārdota austriešu izcelsmes latviešu ģimenei, kas Latvijā apmetās XIV gadsimtā. Padomju okupācijas laikā viņus, tāpat kā daudzus latviešus, sagaidīja bēdīgs liktenis: ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Sibīrijas motīvs arī parādās filmā, to nevar aizmirst, runājot par Latvijas ХХ gadsimta vēsturi.
Ir vieta arī sentimentiem. Bijušais Polijas prezidents stāsta, kā viņa tēvs stāvējis pie Nemunēles upes un pārdomājis, skatoties uz plūstošo ūdeni. "Nemunēles ūdeņi ietek Kurzemes Aa (Lielupē – red.p.), tā ietek Baltijas jūrā, un no Baltijas jūras nav tālu līdz Ziemeļjūrai un Atlantijas okeānam, bet Atlantijas okeāns ir jau visa pasaule. Pa visu to pasauli ir izkaisīti poļi un latvieši."
Filmā satiekam varoņus no avīžu pirmajām lappusēm: Knuts un Inta Skujenieki staigā pa vietējo kapsētu un mēģina atšifrēt uzrakstus poļu valodā. Stāstus par Komorovsku dzimtu Knuts bija dzirdējis jau no bērnības. Viņa vectēvs pirms kara apmetās netālu no Kurmenes un nopirka no Komorovskiem dzirnavas.
Slavena poļu ģimene Kurmenē finansēja skolu, baznīcu, alus darītavu, kalti un zirgaudzētavu.
Mareks Gluško savā grāmatā piemin pat saldumu fabriku, kas piederējusi Komorovsku ģimenei. Līdzīgu stāstu es dzirdēju Lietuvā, Kretingas grāfu Tiškeviču pilī. Šī poļu ģimene diezgan dziļi iespiedās atmiņā vietējiem latviešiem. Novakovskas filmā ik pa laikam kāds sūdzas par mūsdienu Latviju, kas nespēj parūpēties par savām provincēm. Tā ir piezīme, ko Latvijā esmu dzirdējis ne reizi vien. Varbūt tas ir blakusefekts.
"Poļu aristokrātijai Latvijā bija labāka reputācija nekā vācu," tā filmā apgalvo Knuts Skujenieks un man gribētos viņam ticēt. Kurmenē ir saglabājies daudz polisku noskaņojumu. Viena no filmas varonēm atzīst, ka jaunībā vēlējusies līdzināties Polai Raksai (Pola Raksa), tāpat kā daudzas Latvijas PSR meitenes.
"Poļi pret mums ir ļoti draudzīga tauta, mūsu ir maz, un poļu ir 40 miljoni. Kā mēs varam aizstāvēties pret Putinu?" prāto filmas varoņi gadu pēc Krimas aneksijas, jautājot cilvēkiem ekrāna otrā pusē, ja notiktu sliktākais scenārijs, vai poļi palīdzētu latviešiem tāpat kā Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) palīdzēja Latgalei 1920. gadā.
Pagaidām gan notiek ballēšanās līdz rīta gaismai par godu Svētā Pētera dienai, kurš ir Kurmenes baznīcas patrons.
Starp citu, arī prezidenta dēlu nosauca par Pēteri, pieminot viņa vecvectēvu.
Mums atlicis sniegt pēdējo skaidrojumu: par kādu "divu nāciju" skapi ir runa filmas nosaukumā. Kopumā no Kurmenes pils mēbelēm pēc padomju laikiem ir saglabājies maz. Izņēmums ir Komorovsku ģimenei nodotie krēsli, kā arī vēl krievu laiku skapis.
Kādā brīdī gan skapis, gan krēsli kļūs par pavedienu, kas savieno "poļu tagadni" ar "Kurzemes pagātni".
Filmā prezidents Komorovskis droši vien ir apmierināts ar ceļojumu. Šīs bija prezidenta pilnvaru termiņa pēdējās dienas, kas beidzās 2015. gadā. 2021. gadā viņš ieradās Kurmenē vēlreiz, neoficiāli. Polijas televīzija nevēlējās pārraidīt filmu līdz 2024. gadam, kad Polijā mainījās pie varas esošā valdība.
Vai tas ir labs piemērs latviešiem? Vai varbūt Kurmenē ir idealizēta mūsdienu Polija?
Jautāju režisorei Jadvigai Novakovskai, kā noritēja darbs pie filmas. "Es zināju, ka no materiāla, kas mums bija, sanāks fantastisks stāsts filmai. Taču sākās strīdi, jo, protams, nebija naudas, lai to realizētu, tāpat visi baidījās no politiskiem zemtekstiem, kuru sākotnējā scenārijā un gala rezultātā filmā nav. Galu galā to nolēma producēt Polijas televīzija, bet finansiāli atbalstīja šo projektu Borisa un Ināras Teterevu fonds, uzskatot, ka
tas ir lielisks piemērs Polijas un Latvijas attiecību noturībai vēstures gaitā,"
atbild Novakovska.
"Kurmene manā dzīvē parādījās 2011. gadā, kad es kā vēstnieka Ježija Mareka Novakovska (Jerzy Marek Nowakowski) sieva pavadīju viņu diplomātiskajā misijā Latvijā. Uz vēstniecību piezvanīja Ināra Neilandes kundze, sniedzot īsu informāciju: "Šķiet, ka man ir jūsu prezidenta skapis. Mana brāļameita pārbaudīja, vai Korčaka ģerbonis, kas atrodas uz skapja no Kurmenes pils, ir prezidenta Broņislava Komorovska (Bronisław Komorowski) ģerbonis, un tā arī ir. Lūdzu, palīdziet man piegādāt šo skapi prezidentam.""
Sākotnēji Neilandes kundze nevēlējās nekādā veidā kontaktēties ar medijiem un uzskatīja "skapi" par privātu mantu. Man izdevās pārliecināt viņu mainīt savas nostāju.
"Es noklausījos Ināras kundze stāstu par viņas vectēvu, kurš 1934. gadā no grāfienes Marijas Komorovskas (MariaKomorowska) nopirka Kurmenes muižu savai meitai un viņas mātei, un aplūkoju fotogrāfijas ģimenes albumos. Devos uz Kurmeni, cik ātri vien varēju, lai apskatītu, kas palicis pāri pēc Komorovsku ordinācijas. Iespaids par redzēto bija diezgan nomācošs, ēkas bija noplukušas un atstātas novārtā, Svētā Pētera katoļu baznīcai arī bija nepieciešama nopietna renovācija," atceras režisore.
Šodien Kurmenes muiža ir daudz sakoptāka nekā pirms dažiem gadiem.
Tomēr bijusī Latvijas Poļu savienības Rīgas nodaļas priekšsēdētāja Halīna Drozdovska (Halina Drozdowska) intervijā ar LSM.lv atzīst, ka šī ir vieta, par kuru ir jārūpējas. Pagājušajā rudenī viņa pati kopa šo īpašumu. "Apkārtējā daba ir maģiska visos gadalaikos," saka Drozdovska, atzīmējot, ka šo vietu potenciāli var sākt pastāvīgi apmeklēt trīs tautas: poļi, latvieši un lietuvieši.
Lietuvas robeža ir tikai akmens metiena attālumā,
aiz Mēmeles, un tur netālu ir ļoti interesants reģions ar vēsturisko pilsētu Birži, kura ir pazīstama no Henrika Sienkeviča (Henryk Sienkiewicz) romāniem.
Mūsdienās Birži ir evaņģēlisko reformātu centrs Lietuvā, un draudzes priesteris ir RimasMikalauskas, kurš lieliski runā poļu valodā. Tas arī ir Polijas–Lietuvas Žečpospolitas mantojums, jo priestera sieva ir poliete.
"Kopš harismātiskā priestera Andreja Mediņa ierašanās Kurmenē 2019. gadā ir notikušas lielas pārmaiņas. Viņš iedvesa dzīvību šajā pēcpadomju stagnācijā sastingušajā vietā. Pēdējos gados tika paveikts liels darbs: sakopts bijušais muižas parks, atjaunota baznīca, tika paveikta virkne citu darbu, galvenokārt sabiedriskiem mērķiem," sarunā arLSM.lv atgādina Mareks Gluško (Priestera Mediņa draudzes darbs ap 2020. gadu tika saistīts ar iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem. Vēlāk šādi pakalpojumi muižā vairs, visticamāk, netika sniegti. — LSM.lv red.)
Šogad man radās iespēja aprunāties ar šo pieredzējušo poļu klātbūtnes Latvijas un Lietuvas vēsturē ekspertu. Es apbrīnoju viņa aizraušanos ar Narutoviču (Narutowiczowie) ģimeni un diviem Liepājas Nikolaja ģimnāzijas absolventiem, no kuriem viens kļuva par Polijas prezidentu, bet otrs — par Lietuvas nacionālās padomes "Taryba" locekli, kura 1918. gadā pieņēma Lietuvas Neatkarības aktu.
Es jautāju, kādu pamācību mēs varam gūt no Komorovsku ģimenes vēstures nākotnei.
"Kurmene var kļūt par interesantu galamērķi Polijas, Lietuvas un Latvijas pilsoņiem. Īpaši senā pierobežas reģiona interesantās vēstures cienītājiem. Vai esat lasījuši Imanta Ziedoņa "Leišmalīti"? Tas patiesi ir poētisks stāsts par visu lietuviešu un latviešu tautu robežu, un, protams, nevarēja tajā nepieminēt arī Kurmenes novadu. Un skaisto Mēmeli," tā mēs sarakstāmies pēc manas svētdienas, pavadītās uz "divu tautu" robežas.
Savukārt Jadviga Novakovska, kura kopā ar prezidentu Komorovski atkārtoti viesojās muižā pēc pandēmijas, atzīst: "Kurmene izskaistinājās, tagad tā spīd un funkcionē ārkārtīgi dinamiski. Mēmeles upe piesaista ar savu romantisko skaistumu, un ceru, ka pa to burā arvien vairāk smaiļotāju, zinu, ka tur bija plānoti Lietuvas–Latvijas–Polijas braucieni ar plostiem (...) Man ļoti svarīgi bija parādīt latviešu skaistās ģimeņu tradīcijas, to sarežģītos likteņus, līdzīgus poļu likteņiem, kurus ietekmēja karš, Sibīrija un komunisms. "Esam pārsteigti par iedzīvotājiem. Kādi raksturi, kāda cieņa, kāds godīgums," to pēc filmas noskatīšanās man rakstīja grāfiene Jolanta Miceļska (Jolanta Mycielska)."
Vai kādreiz noskatīsimies filmu par Komorovsku ģimenes vēsturi Latvijā?
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas absolvente.
