Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Nesen man bija gods kopā ar Ludmilu Vakulu no Ukrainas-Latvijas izglītības centra "Volia.LV" piedalīties ļoti interesantā diskusijā "Ukrainas civiliedzīvotāju pieredze Latvijā". Tā notika saistībā ar projektu "Datu ieguve par Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā un viņu vajadzībām", ko prezentēja Sabiedriskās politikas centrs "Providus". Līdz ar ministriju, Saeimas, nevalstisko organizāciju, plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem apspriešanā piedalīties bija uzaicināti arī pārstāvji no Ukrainas civiliedzīvotāju kopienas Latvijā.
Mums deva iespēju izteikties par, manuprāt, ļoti kompetentā un profesionālā pētījuma "Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, vajadzības un sabiedrības attieksme" rezultātiem.
Tajā atspoguļoti ne tikai ukraiņu viedokļi un vērtējums par dzīvi Latvijā, bet arī Latvijas iedzīvotāju attieksme pret viņiem. Netika slēptas vai nogludinātas nekādas grūtības, ar kurām saskaras ukraiņi,
- saistībā ar valodu, iekārtošanos darbā, bērnu mācībām skolās. Precīzi noteiktas problēmas pašvaldību un ministriju darbā. Saruna bija maksimāli atklāta.
Tie, kurus interesē šie materiāli, ar tiem var iepazīties šeit. Pētījuma nobeigumā ir ieteikumi par turpmāko atbalstu Ukrainas pilsoņu integrācijai Latvijas sabiedrībā.
Taču traktēt pat vispārdomātākos padomus un ieteikumus, kā rāda pieredze, var dažādi. Piemēram, izraut no konteksta diskriminācijas problēmu un to akcentēt. Vai ka ukraiņu bēgļiem nav nekāda atbalsta un viņiem ir problēmas ar valodas apguvi. Diemžēl daži plašsaziņas līdzekļi tikai tam arī pievērsa uzmanību.
Es saprotu, ka tagadējā ātro ziņu laikā "kliedzošs" publikācijas virsraksts tiek rakstīts tādēļ, lai pievērstu lasītāju uzmanību. Droši vien, ka mērķis sasniegts – uzmanība pievērsta. Radīts žēlums pret ukraiņiem. Taču vajadzīgs nevis žēlums, bet atbalsts problēmu risināšanā, un "Providus" ierosina, kā to darīt.
Izraisīt šķelšanos Latvijas sabiedrībā ar spekulācijām par bēgļu tēmu? Lūk, tas izdodas viegli, nevajag pat ļoti piepūlēties.
Vismazāk es gribētu pamācīt kolēģus žurnālistus Latvijā, kā strādāt un rakstīt materiālus. Tomēr atļaujiet piebilst – ja sabiedrība atklāti atzīst, ka ir jautājumi par to, kā norisinās ukraiņu integrācija, tātad tā meklē ceļus, kā situāciju labot.
Un tā vissāpīgākās problēmas pašlaik – atbalsts bēgļu bērniem Latvijas izglītības sistēmā; valodas apguves nodrošināšana; augstas latviešu valodas prasmes prasības profesijās ar augstu un ļoti augstu kvalifikāciju; grūtības ar citā valstī iegūtās kvalifikācijas atzīšanu Latvijā; negatīvas attieksmes un diskriminācijas gadījumi mājokļu un darba tirgū, īpaši no Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju puses.
Praktiski analoģiskas problēmas konstatētas arī "Pētījumā par Ukrainas civiliedzīvotājiem, īpaši sievietēm, un viņu vajadzībām Latvijā", kuru nesen prezentēja nevalstiskā organizācija "LabFutura".
Bet Latviju, tāpat kā visas Eiropas Savienības valstis, tuvāk ziemai taču var gaidīt vēl viens bēgļu vilnis no Ukrainas. Patiesībā tas jau ir sācies. Apmēram 400 tūkstoši ukraiņu šogad jau pametuši valsti. Ja Krievija turpinās necilvēcīgi graut Ukrainas pilsētu enerģētikas un komunālo infrastruktūru ar raķetēm un trieciendroniem, atņemot cilvēkiem gaismu un siltumu, un līdz ar to – elementārus dzīves apstākļus, tad Ukrainu līdz gada beigām var pamest vēl apmēram tikpat daudz cilvēku. "Ja"? Ilūzijas neviens nelolo, turpinās –
divarpus kara gadi parādījuši, ka humānisms un Putina režīms ir nesavienojami jēdzieni.
Bet cik ukraiņu vēl var ierasties Latvijā tādēļ, ka mājās pasliktinājusies situācija, ir grūti prognozēt.
"Providus" pētījumā secināts, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju ir gatavi uzņemt jaunus bēgļus no Ukrainas. Ja būs nepieciešams, atkal palīdzēs ar naudas ziedojumiem, apģērbu, mēbelēm, pārtikas produktiem, pirmās nepieciešamības precēm, kļūs par brīvprātīgajiem. Un tas ir ļoti svarīgi!
Vēl atliek ieklausīties un izmantot darbā pētījumu ieteikumus. Kā galvenos es gribētu minēt – paplašināt pašu ukraiņu pārstāvniecību un dalību savu tiesību virzīšanā; cīnīties pret naidu izraisošiem izteikumiem un naida motivētiem noziegumiem; dot iespēju turpināt apgūt latviešu valodu; iesaistīt ukraiņu bērnus izglītības procesā Latvijas skolās; veicināt kvalificēta un augsti kvalificēta darbaspēka kvalitatīvu piesaistīšanu Latvijas darba tirgum.
Ja pašvaldībām un valsts iestādēm izdosies kaut vai daļēji tos īstenot, tad ukraiņu integrācija Latvijas sabiedrībā notiks efektīvāk, kas Latvijai būs visnotaļ derīgi no visām pusēm – ekonomiskās, demogrāfiskās un morālās. Kaut vai tādēļ, ka
vairākums ukraiņu pēc savas pieredzes noteikti zina, kurš ir draugs, bet kurš – ienaidnieks.
