Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Pēc tam mēs tikpat kā vienlaikus atcerējāmies to, kā vienā no Latvijas grupām sociālajā tīklā "Facebook" bija publicētas pagājušā gadsimta 70. gadu Jūrmalas fotogrāfijas, kurās bija redzami daudzi atpūtnieki. Te mēs arī būtu varējuši apstāties, taču Mila uzdeva jautājumu – vai esmu lasījis komentārus zem šīm fotogrāfijām? Jā. Diemžēl esmu lasījis. Es jau arī pats ne mazumu laika šajā pasaulē esmu nodzīvojis – bez šaubām, ka agrāk jūra bija dziļāka, koki zaļāki, debesis zilākas un saldējums gardāks. Un mēs saprastu, ja diskusija par to notiktu tādā garā.
Taču vairākumam komentāru bija ļoti agresīvs un histērisks raksturs. Negribu citēt un necitēšu, bet ļoti daudzu autoru domas neatkarīgi no viņu vecuma un dzimuma bija vienkāršas – atnesiet mums uz tagadni ideālo padomju pagātni. Un Mila ļoti pareizi teica: "No tā parasti sākas Krievijas propaganda.
Mums Doneckā arī tā bija – neuzbāzīgi, no tālienes. Komunistiskie un impēriskie naratīvi pamīšus ar neiecietību un naidu pret citādu viedokli un ienaidnieka meklēšanu."
Visi principi, kā manipulēt ar sabiedrisko domu un cilvēkiem, sen un sīki aprakstīti literatūrā. Pat ar piecdesmit gadus senu Jūrmalas fotogrāfiju kā piemēru – lūk, kā paskaidrot jaunietim, ka padomju pilsonim bija visai neliela izvēle, kur vasarā braukt atpūsties – Krima, Soči, Odesa, Jūrmala. Jā, pludmalēs brīvu vietu atrast nevarēja, atpūtas nami bija pilni, bet dzīvot ar komfortu, kā tagad esam pieraduši – kondicionieris, tualete un vanna katrā numurā –, jau bija greznība. Bet tie, kam nepaveicās, īrēja gultasvietas privātajā sektorā, mitinājās pieci seši cilvēki vienā istabā un ar labierīcībām pagalmā.
Izbraukt uz ārzemēm bija sapņu maksimālā robeža. Aizpildi anketu, to pēc tam pārbaudīs speciāls cilvēks no KGB, atnes raksturojumu no darba, pēc tam pārrunas. Bet, kad jau esi nokļuvis vai nu "sociālistiskās nometnes valstī" vai "pūstošā kapitālisma valstī" tūristu grupas sastāvā (citādi nevarēja!), – visiem jāstaigā tikai grupā! Kopā ar pavadoni! Arī no KGB.
Lai uzzinātu šos vienkāršos faktus, nav vajadzīga liela piepūle. Taču ir slinkums, nav interesanti, ir sociālie tīkli, "Telegram" un "TikTok", kur vienkārši un pieejami visu paskaidros un pastāstīs.
Ja vēl pirms desmit gadiem uz tamlīdzīgām infantilisma izpausmēm varēja skatīties iecietīgi, tad pēc Krimas sagrābšanas un īpaši pēc 2022. gada februāra jāsaprot – karš notiek ne tikai Ukrainā, bet arī informācijas telpā visā pasaulē.
Krievijas propagandas izplatīšana palielinājusies vairākkārt, un jāatzīst, ka tā atrod savu auditoriju.
Piemēram, "Telegram" prokremlisko kanālu ārzemju abonentu skaits kara divos gados kļuvis divreiz lielāks. 2024. gadā šī ziņapmaiņas platforma ieņēmusi astoto vietu starp visiem sociālajiem tīkliem lietotāju skaita ziņā. Vairāk nekā ceturtdaļa – 27% – ir Eiropas valstu iedzīvotāji. "TikTok" publikācijām ir vidēji 100 000 mijiedarbību ar lietotājiem, bet platformas lietotāju kopējā iesaiste Krievijas saturā palielinājusies no trim miljoniem 2022. gadā līdz 13 miljoniem 2024. gadā. Dezinformācijai un propagandai nauda netiek žēlota, videoklipu skaits pieaug ar katru dienu.
Un kā rūsa tā saēd cilvēku morālo garu, tajā izšķīst izpratne par labo un ļauno.
Vecumam un tautībai, pēc maniem novērojumiem, nav principiālas nozīmes. Pārsteidzoši, ka izglītības un ienākumu līmenim arī ne.
Pirms pusotra gada aizgāju uz frizētavu netālu no savām mājām Rīgā. Apsēdos krēslā, sāku runāties ar meistari – izrādījās, ka viņa ir ukrainiete no Zaporižjas, te apprecējusies un jau vairāk nekā 25 gadus dzīvo Jūrmalā. Domāju, ka ar novadnieci aplinkus runāt nevajag, interesējos, kā klājas radiniekiem Zaporižjā, tur taču ir pastāvīgas apšaudes. Atbilde bija: "Turas. Bet paši vainīgi, kāpēc strīdējās ar Krieviju, tā nekad pirmā nebūtu uzbrukusi, to piespieda." Tālāk sekoja klišejas par "brāļiem", pat to, "cik agrāk bija labi", no Latvijas "visi brauc prom", viņa lasījusi internetā… Es apjuku, jautāju: "Bet ja, nedod Dievs, "brāļu tautas" raķete nogalinās jūsu māsu un viņas bērnus, kā tad būs?" Atbilde bija klusums.
Zīmīgi ir rezultāti aptaujai, kas veikta jūnijā pēc Valsts kancelejas pasūtījuma, – daļā par informācijas avotiem par karu Ukrainā. Vislielāko uzticību izraisa Latvijas plašsaziņas līdzekļi un valsts iestādes – vairāk nekā pusei iedzīvotāju. Taču vienlaikus uzticība pieaugusi Krievijas valsts masu mediju informācijai par karu Ukrainā – līdz 15%, bet martā bija 8%.
Te varētu ieslīgt plašos pārspriedumos no sērijas, kāpēc tā notiek un kas jādara. Bet es to nedarīšu. Latvijā ir, kam izdarīt secinājumus. Valsts sabiedrība ir spēcīga un ar labu vēsturisko atmiņu.
Man ir svarīgi vārdi, ko teica Viktorija no Sumu apgabala. Viņa atbraukusi uz Rīgu ar diviem bērniem, bet viņas vīrs ir tur, kur notiek karadarbība: "Man vienalga, kurš ko darīja, kādā valstī strādāja un ko domāja pirms 2022. gada februāra.
Man ir svarīgi, kas cilvēks ir tagad, viņa pozīcija un principi. Ja viņam – tāpat kā man un visiem ukraiņiem – Krievija ir ienaidnieks, tad mēs esam kopā. Ja viņam "viss nav tik viennozīmīgi", tad lai iet…"
