Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.

Karš izmētājis ukraiņus pa visu pasauli. Un mēs – emigranti pret pašu gribu – visiem spēkiem cenšamies jaunajā vietā nepazust. Un ziniet – mums izdodas!

Šis nav mans pirmais cikls par veiksmīgiem ukraiņu uzņēmējiem Latvijā, bet noteikti pirmais, kad mani varoņi būs ne tikai un ne tik daudz uzņēmēji, bet arī, ja tā var teikt,

parastie ukraiņi, kuru profesijas ir psihologs, žurnālists, farmaceits un citas. Tie ir cilvēki, kas sevi atraduši jaunā valstī.

Viņi nebaidās no izaicinājumiem, uzvar grūtības un optimistiski raugās lai arī ne tik saprotamā, kā bija līdz 2022. gada februārim, bet tomēr nākotnē.

Oleksandrs Hrinka ir no, šķiet, visai pasaulei pazīstamajiem Sumiem. Tagad dzīvo Liepājā. Ar viņu man ir īpaši interesanti sarunāties, jo viņš arī ir žurnālists. Pirms kara strādājis reģionālajā laikrakstā dzimtajā pilsētā, ilgu laiku pirms tam – sporta žurnālistikā, un 2008. gadā pat tika atzīts par Ukrainas labāko sporta žurnālistu.

Milzīgu daļu viņa dzīves, kā viņš pats saka, aizņēmusi un aizņem sabiedriskā darbība – viņš ir Sumu sabiedriskās organizācijas "Invalīdu sporta klubs "Fēnikss"" vadītājs. Pats ir pirmās grupas invalīds.

Zināt – ir tādi cilvēki, kas patīk no pirmā brīža? Viņi pievelk ar harismu, un pēc tam laist viņus projām no savas dzīves negribas. Oleksandrs Hrinka ir tieši no tādiem. Katrā vārdā – veselais saprāts, acīs – smaids.

"Nespēju sēdēt vienā vietā, pastāvīgi kaut ko daru. Gan Ukrainā, gan šeit, Latvijā, dzīve man apkārt vienmēr kūsā. Karš, protams, ir mani ietekmējis. Pirms kāda laika pārdomāju savu dzīvi, piekoriģēju prioritātes.

Ģimene man bijusi pirmajā vietā, bet pēc tā, ko mēs esam pārdzīvojuši, esmu vēl pārliecinātāks – viss, kas man jādara, jābūvē ap ģimeni.

Man ir filozofija – pieņem ar labu visus notikumus un cilvēkus, kas nāk, un dzīvē noteikti viss nokārtosies vislabākajā veidā."

Būdams invalīdu sporta kluba "Fēnikss" vadītājs, Oleksandrs ar sievu Ludmilu, kas vienmēr ir viņam līdzās, sastrādājās, bet pēc tam arī sadraudzējās ar domubiedriem no dažādām Eiropas valstīm. Starp viņiem ir arī invalīdu biedrība "Cerība. Ticība. Mīlestība" Liepājā.

"Viņi pirmie man piezvanīja, kad sākās karš.

Pirmie atsaucās. Teica – kad būs iespēja, brauciet,

mēs jūs gaidām," atceras Oleksandrs, kad jautāju, kādēļ viņi atbraukuši uz Latviju. Jo mēs taču atceramies – braukt varēja praktiski gandrīz visur.

Sumi ir 35 kilometrus no robežas ar Krieviju. Kurš pirmajās stundās spēja aizbraukt, tas izdzīvoja. Citi, kas devās ceļā nedaudz vēlāk, mēģināja atstāt aplenkto pilsētu, glābjoties no Krievijas karaspēka raidītajiem šāviņiem. Daudzi tā arī tika nogalināti uz ceļa savās automašīnās. Tādēļ Oleksandrs nolēma neriskēt, pagaidām palikt mājās, bet pie pirmās drošās iespējas evakuēties.

Tikai 8. martā Sumos paziņoja par "zaļo koridoru" tiem, kas vēlējās pamest pilsētu. Oleksandrs, viņa sieva Ludmila un dēls Bohdans varēja uzņemt kursu uz Liepāju.

"Lūk, gribi – tici, negribi – netici. Tāds stāsts. Mēs taču Liepājā jau bijām 2019. gadā. Kārtot sabiedriskās lietas, un arī atpūsties toreiz izdevās. Viena no "Ticība. Cerība Mīlestība" dibinātājām mūs uzaicināja padzīvot dzīvoklī, kuru tolaik neviens neizmantoja. Un, lūk,

kādā naktī tajā dzīvoklī sapnī redzu, ka pie mums, Ukrainā, sācies karš. No rīta pamodos un domāju – nu kas par muļķībām? Kāds karš? Ir taču XXI gadsimts!

Mēs ar savējiem no rīta par to visu vēl pasmējāmies. Taču tagad Ukrainā ir karš, bet mēs dzīvojam tajā pašā dzīvoklī," stāsta Oleksandrs.

Viņš teic, ka Liepājā, lai gan bijis ļoti spēcīgs atbalsts no vienkāršajiem latviešiem, ģimenei tomēr bija vajadzīgs laiks, lai morāli atjaunotos. Sumos palikuši Oleksandra aizbilstamie – invalīdu sporta kluba "Fēnikss" biedri, draugi un radinieki.

Gribu salīdzināt ar savu situāciju – jautāju Oleksandram, cik ilgs laiks pagājis adaptējoties, Un saprotu – manam sarunbiedram enerģijas un vēlmes būt notikumu virpulī ir tik daudz, ka viņš daudziem ir piemērs un mierinātājs: "Ak, tā precīzi nevaru pateikt.

Tu taču saproti – vajag dzīvot!

Nu jā, kādu laiku atguvāmies. Bet ilgi sēdēt un bēdāties – tā es nemēdzu darīt. Man Sumos ir cilvēki, un es viņus ne dienu neesmu pametis. Kopš liktenīgā 2022. gada februāra uz Ukrainu ne reizi neesmu braucis. Organizēju palīdzību saviem cilvēkiem (ar invaliditāti, par kuriem rūpējas Oleksandra biedrība – O.P.), kopā ar latviešiem, kuri nav vienaldzīgi, vācu un palīdzu nodot atbalstu Ukrainas Bruņotajiem spēkiem."

Tagad Oleksandrs Hrinka ir invalīdu biedrības "Cerība. Ticība. Mīlestība" valdes loceklis. Viņš aktīvi iesaistījies šīs sabiedriskās organizācijas darbībā, organizē dažādus pasākumus. Piemēram, pagājušajā gadā rīkoja atklātās sporta integrācijas spēles – Ukrainas un Latvijas –, lai gan tvērums iznāca plašāks – atbrauca cilvēki ar invaliditāti arī no Polijas un Igaunijas.

Oleksandrs un viņa sieva Ludmila pastāvīgi piedalās dažādās grantu iniciatīvās. Pagājušajā gadā Nodarbinātības valsts aģentūra Oleksandram saistībā ar viņa sabiedrisko darbību piešķīra stipendiju.

Turklāt Hrinkam ir sava sleja. Viņš raksta, pēc paša teiktā, par visu, kas viņu satrauc – par karu Ukrainā, par problēmām, ar kādām saskaras Latvijā, par sociālajām problēmām, par to, kā dzīvo ukraiņu bēgļi: "Mani, šeit, Liepājā, cilvēki uz ielas pazīst. Jautā: "Vai jūs esat Hrinka?" Bet reiz

pie manis pienāca, lai pateiktu, ka nopirkuši avīzi, bet mana raksta tajā nav. Jūtu atbildību par savu viedokli.

Varbūt man izdodas cilvēkiem kaut ko paskaidrot, viņus nomierināt šajā laikā, kas nebūt nav vienkāršs. Zini – kā tāds pozitīvs avots. Ceru, ka tā ir."

Latviešu valodu Oleksandrs mācās, tāpat kā visa viņa ģimene. Taču valodas zināšanas, protams, nav pietiekamas, lai tajā rakstītu. Redakcija bija pretimnākoša – pieņem tekstus krievu valodā, iztulko latviski un publicē.

"Esmu nokļuvis ļoti labā kolektīvā. Man ir paveicies," rezumē mans sarunbiedrs.

Klausos Oleksandrā un domāju – ja cilvēks izvēlas mīlēt dzīvi, viņam nav iespēju zaudēt. Oleksandrs tūlīt pat apstiprina manas domas: "Bet pēc atbraukšanas bija arī tā, ka

ar velosipēdiem izvadājām reklāmas bukletus pa Liepāju. Darījām visādus darbus.

Kaut kā iznāk, ka mēs nesēžam uz vietas, un dzīve mums dāsni atlīdzina ar labiem notikumiem un brīnišķīgiem cilvēkiem."

Oleksandram ir milzīga kaislība – sports. Un ir likumsakarīgi, ka Ukrainas labākajam sporta žurnālistam ar sportu "saslimusi" visa ģimene. Viņa desmit gadus vecais dēls Bohdans divos Latvijā pavadītajos gados kļuvis par Liepājas Futbola skolas komandas kapteini. Šomēnes tā izcīnīja trešo vietu U10 vecuma grupā bērnu un jauniešu futbola turnīrā "Dobrecova kauss". Tētis Oleksandrs un mamma Ludmila ir sava dēla galvenie fani, sniedzot viņam milzīgu atbalstu gan tribīnēs, gan dzīvē.

"Viss, ko es daru, ir ar rūpēm par ģimeni un ar tiem cilvēkiem, par kuriem esmu atbildīgs gan Ukrainā, Sumos, gan šeit, Liepājā. Nevajag slēpties no problēmām, lai cik sarežģītas tās arī būtu. Nevajag baidīties dzīvot. Jāpieņem apstākļi ar labu sirdi, godīgi jādara, ko vari, un jābūt pateicīgam par to, ko dod Dievs," atbild Oleksandrs uz manu jautājumu, ko viņš novēlētu tiem ukraiņiem, kuri pēc kara notikumiem līdz šim nav atraduši sevī spēkus atgriezties dzīvē.