Cešinas Silēzija – multikulturāla zeme, vieta, kur tiek demonstrēta filma par Itu Kozakeviču

● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.

Filma tika rādīta par godu sestdienas mačam starp Poliju un Latviju Pasaules hokeja čempionātā, kas notiek Ostravā un Prāgā. Filmas izrādīšanas iniciatīvu kopīgi virzīja Polijas un Latvijas vēstniecības Prāgā, kā arī Čehijas Poļu kongresa aktīvisti. (Kongress tika nodibināts 1990. gadā, kad poļu minoritāte Zaolzē uzsāka savu aktīvu darbību.)

Ostrava, kur notika iepriekš minētais mačs, daļēji atrodas Cešinas Silēzijas teritorijā. Vēsturiski šeit krustojās čehu, poļu un vācu ietekme. "Austrijas Silēzijas" pilsētās (Silēzijas lielākā daļa no 18. gs. piederēja Prūsijai, vēlāk Vācijai) pastāvēja arī ebreju kopiena (es pats, braucot garām poļu Cešinai 2018. gadā, paliku pa nakti netālu no vecajām ebreju kapsētām). Līdz 1918. gadam šī zeme bija nedalāma Austroungārijas monarhijas sastāvdaļa, tāpat kā Galīcija, kas, tomēr atšķirībā no Cešinas Silēzijas, pirms Žečpospolitas dalīšanas piederēja Polijai.

Pašreizējā Polijas-Čehijas robeža tika izveidota 1920. gadā, sadalot Cešinu (48 km no Ostravas), tieši tāpat kā Valku (Valgu), divās daļās: vēsturiskajā-poļu un mūsdienu-čehu.

Tādu Cešinas salīdzinājumu ar Valku dažkārt varēja redzēt pirmskara Latvijas un Igaunijas presē.

"Un tomēr Valkā situācija bija nedaudz savādāka nekā Cešinā," intervijā ar LSM.lv skaidro ceļotājs un publicists Nikodems Ščiglovskis (Nikodem Szczygłowski), kurš apmeklējis lielāko daļu bijušās Austroungārijas monarhijas. "Pēc 1920. gada starp latviešiem un igauņiem nebija tāda naidīguma kā starp poļiem un čehiem, turklāt Cešinā, neskaitot politiku, robežu noteica arī ģeogrāfija, proti, upe Olze (tāpēc poļu apdzīvotās teritorijas Čehoslovākijas Republikā arī guva nosaukumu "Zaolze", rus.lsm.lv piezīme), Latvijas-Igaunijas robeža gāja gar ielām un mājām," stāsta Ščiglovskis, piebilstot, ka bijusi arī viena līdzība. Cešinā vēsturiskais dzelzceļa mezgls palika pilsētas otrā pusē, Čehijas teritorijā, tāpat kā Valgas gadījumā, Igaunijas pusē. Šodien poļu Cešinā ir sava stacija, kas sāka darboties nedaudz vēlāk.

Tur ir arī tramvajs, vai pareizāk sakot, tā kopija.

20. gados jau sadalītajā pilsētā notika simboliska pārmaiņa: 1911. gadā palaists tramvajs, kas savienoja abas "Austrijas pērles" daļas, pārtrauca kursēt.

"Robeža nebija pārāk gara, tāpēc tās šķērsošana aizņēma mazāk laika nekā robežkontrole. Turklāt klientu nebija daudz, jo ne visiem bija pase, tāpēc ne katram bija caurlaide uz otru pusi,"nesen intervijā ar Polijas radio pastāstīja Macejs Russek (Maciej Russek) no Tūrisma informācijas centra. Tramvajs, kura pilsētas iedzīvotājiem joprojām pietrūkst, kļuva par "varoni" vienā no poļu teātra izrādēm Cešinā. Nesen tika pieņemts lēmums par tā "atjaunošanu". Transportlīdzekļa modeli uzstādīja pie Draudzības tilta, uz Polijas-Čehijas robežas, kas negaidīti atkal tika slēgta... pandēmijas laikā. "Covid ierobežojumi nozīmēja, ka vairākas nedēļas bija aizliegts šķērsot valstu robežu, kas bija iespējams kopš 2007. gada, kad abas valstis pievienojās Šengenas zonai,"piemin Ščiglovskis. Toreiz Cešinā sākās (galvenokārt humoristiskas) demonstrācijas ar saukli: "Mēs pieprasām Cešinas hercogistes atjaunošanos!"

Savukārt tramvajam šobrīd ir sava mājaslapa un konts Facebookā. Tas ir pagātnes simbols, pie kura atgriežas Cešinas Silēzijas iedzīvotāji, prātojot: kāds būtu reģiona liktenis, ja 1920. gadā nebūtu notikusi dramatiskā sadalīšanās?

Par to laiku situāciju, kad čehu politiķi, izmantojot Polijas valsts vājumu (ilga poļu-boļševiku karš), ieņēma lielāku poļu Cešinas Silēzijas daļu (tā ietvēra arī daļu no reģiona, kurā dominēja čehi, bet tagad ne par to), Latvijas lasītājiem ziņoja 1938. gada rudenī Rīgā izdotais poļu iknedēļas izdevums "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve"). Mēs necitēsim avīzē publicēto "pretčehu" (droši vien, Polijas sūtniecības Rīgā "ieteikto") rakstu, taču vērts atcerēties, ka tāds tolaik bija Varšavas noskaņojums.

1938. gada oktobrī Zaolzi, t.i., divus Čehijas apriņķus: Cešinas un Frištatas, ieņēma Polijas armija, izmantojot īsto brīdi, kad Trešais Reihs anektēja Sudetu zemi, kas tolaik piederēja Čehoslovākijai, bet Ungārija okupēja Slovākijas dienvidus un daļu Aizkarpatu Rutēniju..

Česki Tešīnā, kādu brīdi sauktā par Rietumcešinu, tika pat atklāts Polijas ārlietu ministra un 30. gadu ārpolitikas arhitekta, pulkveža Juzefa Beka (Józef Beck) laukums. Laukums joprojām pastāv, šobrīd tas ir saukts par Čehoslovākijas armijas laukumu.

Šodien atmiņas par pagātnes notikumiem Varšavā rada kauna sajūtu;

2009. gadā prezidents Lehs Kačiņskis (Lech Kaczyński) atvainojās par Zaolzes okupāciju. Lai gan patiesībā ļoti nedaudzi čehi tiešām atceras 1938. gada rudens notikumus, jo pat Varšavas pakta intervence Prāgas pavasarī 1968. gadā jau ir izgaisusi no atmiņas. Mūsdienās tas ir pierobežas reģions: čehi apmeklē Polijas pusi, lai iedzertu kafiju Cešinas vecpilsētā, savukārt Zaolze ir interesanta poļu iedzīvotājiem kā vieta, kur var apēst "Svičkovu" (liellopu gaļas fileju ar krējumu) un iedzert labu čehu alu.

Un te mēs atgriežamies pie maija sākuma notikumiem, kuri norisinājās Střelniční ielā, Čehijas pusē. Ita Kozakeviča čehiem nav pazīstama, tāpat kā Zaolze nav zināma Latvijai, taču cerības iepazīt viens otru ir. Čehi varēs labāk izprast "Latvijas neatkarības atgūšanas" laikmetu (vienlaikus tam Čehijā notika "Samta revolūcija"), tā kā kinoseansi notiks Terlicko un Karvinā – divās citās Zaolzes pilsētās. Izrāde plānota arī Prāgā. Jaunākajos filmas seansos būs nodrošināti subtitri čehu valodā, pie kuriem jau tiek strādāts.

Šimons Pjotrs Brandis (Szymon Piotr Brandys) atbrauc uz Střelniční gandrīz katru dienu, jo strādā žurnāla "Głos" ("Balss") izdevniecībā (to kopš 1945. gada izdod vietējie poļi) un jau gadiem ilgi vada raidījumu par Zaolzi poļu radio "Katowice". "Es nebiju dzimis Zaolzē, esmu emigrējis no Polijas," saka Šimons, lai gan šobrīd vietējā sabiedrībā jūtas diezgan labi.

"Man Zaolze ir ne tikai darba, bet arī dzīvesvieta, vieta, kur var atklāt aizraujošus stāstus, tostarp par multikulturālismu,"

dalās Brandis. Es uzzināju, ka vietējie poļi šeit organizējuši ne tikai žurnāla "Głos" izdevniecību, bet arī poļu raidījumu čehu radio Ostravā, ikmēneša izdevumu "Zwrot" ("Vēršanās") un, savukārt, ēkas īpašnieks Střelniční ielā ir Poļu kultūras un izglītības biedrība, kas ir daļa no poļu kongresa Čehijas Republikā. Arī divvalodu zīmes ar ielu, laukumu un dzelzceļa pieturu nosaukumiem Zaolzē neizraisa strīdus (šai tēmai ir pavisam cits konteksts nekā Latvijā).

Izrādās, ka pirms kāda laika Cešina iepatikās arī poļiem no Latvijas.

Pagaidām viņi te ierodas reti, bet atceros, ka 2018. gada rudenī satiku Tešīnā Latvijas Radio programmas "Nasz Głos" ("Mūsu balss") redaktori Irēnu Lieģenieci, kura pēc poļu kursu apguves devās pie draudzenes Zaolzē. Cešinu apmeklēja tolaik arī Rita Rozentāle no Liepājas poļu savienības un Rišards Barkovskis (Ryszard Barkowski) no analoģiskās organizācijas Jēkabpilī.

"Šobrīd mana sirds ir Cešinā, Polijas pusē," atzīstas man Ritas kundze. Tomēr multikulturālisms piesaista un varbūt nākamais posms būs viesošanās Karvinā vai Ostravā?

Pagaidām pagājušajā pirmdienā Pardubicē tika demonstrēta filma par Itu Kozakeviču.