Taču vēsture ir jāpiemin gan no Polijas, gan no Latvijas puses, atcerēsimies nesenās vēsturiskās rekonstrukcijas Daugavpilī, veltītas Napoleona karaspēka uzbrukumam cietoksnim 1812. gadā, kas pulcēja daudz skatītāju. Diemžēl zināšanas par Kostjuško sacelšanos, kas aptvēra Kroni, Lietuvu un daļu no mūsdienu Latvijas, Polijā ir visai skopa. Ievadot interneta meklētājā "sacelšanās 230. gadadiena", man galvenokārt parādās saites uz vietni ar kolekcijas monētām.
Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод доступен — здесь.
Protams, šī gada pavasarī par sacelšanos parādījās nedaudz informācijas: par Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Kościuszko) zvērestu tautas priekšā Krakovā un par uzvarēto Raclavices kauju pret krievu karaspēku, pret kuru poļu zemnieki nostājās ar pīķiem un izkaptīm. Rudenī mēs droši vien atzīmēsim gadadienu kopš sakāves Macejovices kaujā, kas apzīmogoja Žečpospolitas likteni. Poļi jau ir mazliet noguruši no vēstures, taču Kostjuško, kas stājās pret Krievijas armiju, varētu kļūt par piemērotu simbolu "daudzām tautām". Īpaši tagad kara laikā Ukrainā.
Viņš bija ne tikai "Polijas varonis", bet arī ASV, kur viņam par godu ir pat atklāti pieminekļi. Tāpat viņu augstu godā lietuvieši un baltkrievi. Arī latvieši varētu Kostjuško uzskatīt par "savējo", ja tik atcerētos Kurzemes sacelšanos. Viņš piedzima Merečovščiznā, Baltkrievijā. Tāpat kā citi poļu varoņi no šīm zemēm: nacionālais bards Ādams Mickēvičs (Adam Mickiewicz) (no Navahrudakas ) vai komponists Staņislavs Moņuško (Stanisław Moniuszko) (dzimis netālu no Minskas).
Kā toreiz to sauca Polijā, Kostjuško bija "divu tautu" dēls. 1569. gadā poļi un lietuvieši izveidoja Polijas-Lietuvas kopvalsti, kurā ietilpa arī baltkrievu, ukraiņu un latviešu zemes.
Kāpēc izcēlās Kostjuško sacelšanās?
Jau pēc Žečpospolitas otrās dalīšanas, kuras rezultātā Krievija okupēja Minsku un Kamjanecu-Podiļsku, bet Prūsija – Poznaņu, Toruņu un Gdaņsku, Polijas-Lietuvas ūnija acu priekšā sāka sarukt. Valstij draudēja pilnīga iznīcināšana. 1791. gadā Četru gadu Sejms pieņēma 3. maija konstitūciju, kuras aizstāvībai izcēlās karš, ko poļi zaudēja. Tieši tas noveda pie Žečpospolitas otrās dalīšanas. Sanāca, ka pēc Gdaņskas atdalīšanās no Polijas 1793. gadā Kurzemes Liepāja kļuva par vienīgo Polijas-Lietuvas kopvalsts ostu. Interesants paradokss ir tas, ka, kamēr etniskās poļu zemes (Pomerānija, Lielpolija, Mazpolija) jau bija okupējuši iebrucēji, Kurzeme gandrīz nepārtraukti bija Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā.
Kaut kādā ziņā likumsakarīgi, ka Polijā neatceras Antona Voitkeviča (Antoni Woytkiewicz) darbības, kurš 1794. gada 25. jūnijā okupēja Liepāju. Kurzeme tika atdalīta no Polijas-Lietuvas kopvalsts trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā, kļūstot par Krievijas guberņu ar galvaspilsētu Mītavā (starp citu, Kostjuško nemierniekiem, kuri ieņēma Kuldīgu un Aizputi, neizdevās sagrābt Mītavu). Vēlāk šīs zemes atradās Krievijas sastāvā, bet kopš 1918. gada pieder neatkarīgai Latvijai. Latvijas Poļu savienība sāka darboties šajā teritorijā pēc 1922. gada (man neizdevās atrast pēdas, vai tās biedri pieminēja Kurzemes sacelšanās gadadienu pirms kara, tomēr pašu Kostjuško sacelšanos pie Daugavas atcerējās, par to ir liecības pirmskara Latvijas poļu presē), lai gan ne tik aktīvi kā Latgalē, Rīgā vai Austrumzemgalē. Darbojās arī poļu skolas, un Liepājas pilsētas domes sastāvā bija poļu deputāti.
Mūsdienās poļi reti dodas izpētīt Kurzemi, visbiežāk dod priekšroku Rīgai. Taču Polijā ir daži vēsturnieki, kuri pēta šo tēmu, tostarp prof. Arkadiušs Janickis (Arkadiusz Janicki) no Gdaņskas, grāmatas "Kurlandia w latach 1795-1915. Z dziejów guberni i jej polskiej mniejszości" ("Kurzeme 1795.-1915. gados. No guberņas un tās poļu minoritātes vēstures.") autors. Šobrīd viņš strādā pie publikācijas, kas veltīta Kurzemes sacelšanai. Nesen Janickis publicēja "Wyprawa Michała Kleofasa Ogińskiego do wschodniej Kurlandii i na Dyneburg w 1794 roku" ("Mihala Kleofas Oginska ekspedīcija uz Austrumkurzemi un Daugavpili 1794. gadā").
Un tomēr mani izbrīna, ka Latvijā tik viegli aizmirsa Kurzemes sacelšanos.
Anitai Čerpinskai no Latvijas Nacionālā arhīva (vienīgā iestāde, kas feisbukā atgādināja par sacelšanos) ir uz to atbilde, ko viņa LSM.lv izteica pilnīgi privāti: "Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas gan pētniecībā, gan sabiedrībā populāra ir 20. gadsimta vēsture un arheoloģija. Laiks pa vidu tiek mazāk pētīts un par to mazāk publiski runā, līdz ar to par to valda diezgan novecojuši priekštati, kurus nelielajam pētnieku skaitam, kuri ar to nodarbojas, ir grūti kliedēt. Arī valsts politika finansējuma piešķiršanā zinātnei neveicina šo laiku izpēti."
Profesors Darjušs Navrots no Silēzijas universitātes Katovicē uz šo jautājumu LSM.lv atbild nedaudz savādāk: "Man ir radies iespaids, ka Kurzemes sacelšanās vairāk iederas stāstā par 1794. gada lietuviešu sacelšanos nekā kurzemnieku un latviešu vēsturē, kuri XIX gadsimtā nekopa poļu sacelšanās tradīciju pretošanās Krievijai. Latviešu nacionālā kustība savas identitātes saknes meklēja citur. 2024. gadā sacelšanās gadadiena atkal nav piesaistījusi mediju uzmanību, lai gan Žečpospolitas projekts bija sadraudzība, kuru, saskaroties ar draudiem no Austrumiem, ir vērts atcerēties arī šodien."
Ir vērts atzīmēt, ka Ukrainas kara laikā Tadeušs Kostjuško varētu būt ļoti "noderīgs" vairākām tautām šajā Eiropas daļā. Nav obligāti atsaukties uz XX gadsimta notikumiem, var iedziļināties atmiņā un minēt Antonu Voitkeviču vai Heinrihu Mirbahu (Henryk Mirbach), parādīt senus dokumentus no 1794. gada, kā to feisbukā izdarīja Latvijas Nacionālais arhīvs.
Varbūt mums ir iespēja izdarīt to līdz gada beigām?
Daži fakti par Kurzemes sacelšanos:
* Aptvēra dienvidrietumu hercogistes teritorijas un lielāko Piltenes novada daļu, no Liepājas līdz Ventspilij un austrumos aptuveni līdz Dobeles robežai.
* 25. jūnijā Heinriha Mirbaha karaspēks ieņēma Liepāju. 28. jūnijā Liepājas tirgus laukumā tika nolasīts "Sacelšanās akts", un deklarēts "Kurzemes hercogistes sacelšanās akts", kurā kņazistes muižniecība un buržuāzija kā vienas tautas pilsoņi apliecināja gatavību kopīgi cīnīties par Žečpospolitas brīvību, integritāti un neatkarību. Muižniecībai bija pat pienākums apsolīt zemniekiem (nenoteiktu) brīvību.
* Kurzemes buržuāzija un dzimtcilvēki atbalstīja sacelšanos, bet muižniecība nostājās krievu pusē. Buržuāzija cerēja iegūt visas pilsoniskās tiesības un turēja prātā tirdzniecības priekšrocības ar Polijas-Lietuvas ūniju. Zemnieki ar entuziasmu uzņēma brīvības paziņojumu.
* Princis Pēteris Bīrons atbalstīja krievu karaspēku, nosodot sacelšanos, kas nepasargāja viņu no hercogistes zaudēšanas Žečpospolitas trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā
