“Da.zA-3” (“Homo Natura alteritas”) intelektuālajā meditācijā domātājs un mākslinieks Bernārs Sordē lasīs fragmentus no saviem tekstiem, autoru lasījumā skanēs Liānas Langas dzeja un Ilmāra Latkovska poetēzes. Teksts tiks ietērpts arī video un muzikālās improvizācijās.
Dažas dienas pirms intelektuālās meditācijas Rīgā Bernārs Sordē tikās ar LSM.lv, lai atbildētu uz dažiem vienkāršiem jautājumiem.
Kas ir intelektuālā meditācija? Vai var teikt, ka tas ir dzīvesveids?
Jautājums vietā. Mēs vienmēr runājam par dzīves formu, un patiesībā es izšķiru dzīves veidu no dzīves formas. Dzīves veids būtu veids, kā mēs ikdienā patērējam, lai dzīvotu. Taču dzīves forma šodien būtu, ja jāsauc kāds piemērs, piemēram, pētniecībā iesaistīt kolēģus no citas pasaules malas.
Dzīves forma tādējādi būtu dzīve kopā ar otru, kurš, iespējams, atrodas citā pasaules galā, un tā būtu transnacionāla dzīves forma.
Jautājums tiešām vietā. Man šķiet, ka šodien mēs atrodamies dzīves formā, kas pārsniedz vienas nācijas, vienas valsts robežas. Dzīves forma šodien kļūst aizvien vairāk pasaules vai vismaz Eiropas mēroga dzīves forma. Piemēram, mākslinieki, kurus es pazīstu, visi dzīvo šādā transnacionālā dzīves formā.
Transnacionāla dzīves forma, kas faktiski balstās tajā, ka nenoraida to, ko esam pieraduši saukt par “svešo”, citu, asociējas ar to, ko ir sludinājusi kristietība. Vai jums ir kas komentējams?
Pirmais, kas nāk prātā, ir samariete (Jāņa ev. 4). Sieviete, kura nebija paradusi pasniegt ūdeni kādam svešzemniekam. Kristus vēstījums ir – ja jūs mani mīlat, pametiet visu, it īpaši privātīpašumu, un, man liekas, jā, atbildot uz jautājumu, tā ir kristietība. Tāda kristietība, kur mēs tiekam aicināti vairāk sekot Kristum, nevis baznīcai. Pasaules robežas tiek atvērtas, un patiesībā šo robežu nav – ir tikai manis iepriekš minētā dzīves forma. Te vispār ir ļoti daudz klusuma un vieduma, it īpaši klusuma. Kristus samarietei neuzdeva nevienu jautājumu – iespējams, viņai bija bijuši vairāki vīri. Mēs esam absolūtā transcendencē.
Pat ūdenim nav robežu – tas nebija Samarijas ūdens, šī līdzība nozīmē dzīvā ūdens meklējumus, tāda ūdens meklējumus, kuru dzerot, mēs remdētu slāpes pilnībā. Šie dzīvā ūdens meklējumi ir tas pats, kas dzīves formas meklējumi.
Kāda ir mākslas loma dzīvā ūdens un dzīves formas meklējumos, vai māksla ir jāmeklē, tāpat kā dzīves forma?
Tā dzīve, ko mēs meklējam, tā ir transcendence, mums zināmo formu pārvarēšana, robežu pārvarēšana un plūstamības meklējumi – valstu plūstamības, administrāciju plūstamības meklējumi. Jā, mēs esam mākslinieciskos meklējumos, un runāt par formu var arī matemātiski, taču tas ir kas vairāk nekā matemātika. Tie ir sevis plūstamības meklējumi pasaulē. Atbildot uz jautājumu, vai māksla ir pirmā – nē, māksla ir līdzeklis, lai pie tā nonāktu. Līdzeklis, lai lietas padarītu plūstošākas un elastīgākas. Mēs, manuprāt, virzāmies plūstošākas bezrobežu dzīves virzienā, un tāpēc es rakstu un domāju par transcendenci un konverģenci. Un optimālais variants būtu nonākt pie dzīves formas, kas nodrošina mieru.
Tas nozīmē – māksla var palīdzēt tāpēc, ka atstāj brīvo telpu, tāpēc, ka ir plūstoša, nevis vienos vārtos interpretējama? Un otrs – kā ir ar mākslas veidu nošķīrumiem? Mēs redzam, ka šie nošķīrumi, piemēram, performancēs plūst kopā.
Māksla ir kā priekšvēstnesis, kristietība ir universāla, katrā ziņā, tai vajadzētu būt universālai. Mums vajadzētu būt spējīgiem panākt šo universālismu ar mākslas palīdzību. Te ir ļoti daudz darāmā. Piemēram, universālismu varētu sasniegt ar atšķirību mazināšanu jeb konverģenci starp Rietumu un afrikāņu mākslu.
Es uzskatu, ka šodien mēs pārāk koncentrējamies uz tādiem jēdzieniem kā valsts, vara, administrācija.
Bet vajadzētu nonākt pie universālas mākslas un arī pie universālas reliģijas. Man ir sāpīgi redzēt, ka pret valstīm mēdz attiekties atšķirīgi, un es tāpēc runāju par reliģisku transcendenci, kas aptvertu visu pasauli, un tā arī būtu šī konverģence.
Kāpēc Latvija? Vai ir kaut kas tāds, kāpēc ir svarīgi tieši šeit rīkot intelektuālo meditāciju?
Latvijai ir meditācijai piemērots izmērs.
Latvijai nav pretenzijas uz varu, Latvija ir saglabājusi savu pieticību un atrodas sevis meklējumos.
Tas man liek novērot, varētu teikt, teoloģisku un politisku attīstību. Latvijā varētu būt iespēja domāt pa īstam. Tad, kad Romano Prodi bija Eiropas Komisijas prezidents, es viņam teicu, ka Latvija ir jāņem kā transformācijas piemērs. Pateicoties mūsu sarunai, es teiktu vēl vairāk – ka Latvija būtu šīs plūstamības piemērs jeb Latvija varētu piešķirt šo plūstamību, to, kas nav tādām valstīm kā Vācija un citām. Tas nav viegli, bet viennozīmīgi kaut kas šeit ir iespējams. Tas ir arī tas, ko mēs jūtam un piedzīvojam līdz ar intelektuālajām “Da.zA” meditācijām. Latvija varētu būt Samarija.
Ja mēs mēģinātu darīt to, ko mēs protam, un darītu to maksimāli labi un nestādot finanšu sistēmu pirmajā vietā, vai tas būtu pirmais solis, lai meklētu dzīves formu?
Es baidos, ka jums ir taisnība. Vajadzētu tikt vaļā no naudas. Un tas nav īpaši grūti – mana paaudze ir piedzīvojusi ļoti daudz naudas maiņas inflācijas vai pārejas uz eiro dēļ un tā tālāk. Pārejas tehnika mums ir zināma. Bet vajadzētu pāriet uz nulles naudu. Tas ir tas, ko mēs aizstāvam, lai varētu atrast lietu īsto vērtību. Tā mēs arī atradīsim citu dzīves formu.
Jābūt drosmei, lai varētu atzīt, ka nauda neko neatrisina. Ir jāprot piešķirt lietām to īstā vērtība.
Ar naudu savu vērtību nav iespējams atrast, bet, darot lietas, kam ir nozīme, gan. Manuprāt, pie tā var nonākt ar meditāciju. Būtu jāpāriet uz citu, vienlīdzīgāku dimensiju, uz domāšanu plūstošas pasaules dimensijā, kam pamatā būtu solidaritāte un autonomija. Ir jāspēj nodoties šai meditācijai kādā vietā, kas tam ir piemērota un kopā ar savējiem. Šī saruna būtu vēl garāka un turpināma, bet, rezumējot, mans galvenais uzdevums ir – kā no šī slazda tikt ārā? Es domāju, ka mums izdosies.
