Ne tikai Latvijā un Baltijas valstīs, bet stāsts ļoti lielā mērā ir par režīma noziedzīgo dabu kā tādu.
Varētu teikt, ka filma savā ziņā apsteidza laiku, jo tapa brīdī, kad vēl nebija eskalējusies ģeopolitiskā konfrontācija starp Rietumiem un sevi par PSRS mantinieci lepni pasludinājušo Krievijas Federāciju.
Nav pārsteigums, ka filma izraisīja tik sašutuma pilnu attieksmi Kremļa valdošajās aprindās. Jo tā īpaši smagi sit pa galveno vēstures naratīvu, uz kura pamata arī šobrīd Krievijas valdošās aprindas būvē savu stratēģisko komunikāciju gan ar savu tautu, gan arī ārpasauli. Ieroču žvadzināšana un svešu teritoriju sagrābšana mūsdienās tiek vistiešākajā veidā sasaistīta ar Sarkanās Armijas varoņdarbiem Otrā pasaules kara laikā. Abos gadījumos tiek radīts iespaids par naidnieku aplenkto Krieviju, kuras vienīgā izeja ir dot pienācīgu pretsparu agresīvajiem kaimiņiem.
Dokumentālā filma "Padomju stāsts" ("The Soviet Story")
Galvenie "Padomju stāsta" pieturas punkti ir 1932. un 1933.gada mākslīgi izraisītais bads Ukrainā jeb "golodomors", poļu virsnieku noslepkavošana Katiņā 1940.gadā, SS un čekistu sadarbība, masu deportācijas Padomju Savienībā un medicīniskie eksperimenti, kas tika veikti ar gulaga sistēmā ieslodzītajiem. Par to filmā runā unikāli arhīvos iegūti kadri, filmas veidotāju pieaicinātie gan krievu, gan rietumvalstu eksperti un arī padomju represijas pārdzīvojušie.
Filmu veidojusi radošā apvienība "Labvakar", un tās autors un režisors ir Edvīns Šnore, operators - Rihards Vīgants, bet producents - Kristaps Valdnieks. Filmas "Padomju stāsts" veidošanai bijuši nepieciešami divi gadi, bet materiālus tai Šnore vācis veselu desmitgadi, būdams vēl starptautisko attiecību students.
Avots: Latvijas Televīzija
Filmas vēstījums ir ļoti nozīmīgs, jo tas starptautiski skaidro to, kāpēc Baltijas valstis neizjūt nekādas simpātijas pret "atbrīvotājiem", kā sevi dēvēja padomju okupācijas režīms un joprojām dēvē tā mantinieki.
Baltijas valstīs viena okupācija nomainīja otru, un kara beigas bija represiju, sovjetizācijas sākums, ko nekādā veidā nevar uzskatīt par svinamu lietu.
Tikpat nozīmīgs ir vēstījums par padomju un nacistu režīmu radniecību, kā arī skaidri mērķēts atgādinājums par abu režīmu ciešo sadarbību, pat brāļošanos Otrā pasaules kara pirmajā fāzē. Nacistu uzbrukumu PSRS 1941.gadā izraisīja vien abu totalitāro līderu Hitlera un Staļina neremdināmā apetīte un nespēja vienoties par kara laupījumu, nevis kādas būtiskas ideoloģiskas domstarpības.
Var piekrist tiem, kas filmu kritizē par tādu emocionālā kontrasta palielināšanas līdzekļu izmantošanu, par ko mēs šobrīd visai bargi kritizējam Kremļa veidotos propagandas materiālus. Taču tas nemazina filmas nozīmīgumu plašas starptautiskās sabiedrības izglītošanā par ļoti sarežģītajiem, reizē arī nepatīkamajiem vēstures notikumiem.
Mērķi iepazīstināt starptautisko sabiedrību lielā mērā var uzskatīt par sasniegtu. Filma ir izrādīta ne tikai dažādos festivālos un vairāku valstu televīzijas kanālos, īpašos tematiskajos pasākumos, bet tā ir arī pieejama interneta digitālajās platformās. Un skatītāju skaits nav mazs, tas sniedzas vairākos simtos tūkstošu.
Darbs pie mūsu sarežģītās vēstures starptautiskas skaidrošanas ir jāturpina arī nākotnē.
Viena no nepieciešamībām, tālāk attīstot "Padomju stāsta" tematiku, ir mūsu reģionam tik specifiskās situācijas skaidrošana Otrā pasaules kara laikā – abu totalitāro okupācijas režīmu, gan padomju, gan nacistu, gandrīz identiskā politika Baltijas valstīs.
Filmu iespējams noskatīties šeit:
