Holokausts Latvijas ebreju kopienu tikpat kā iznīcināja.
Brīvvalsts pēdējos gados Latvijā bija teju 100 000 ebreju – 5% valsts iedzīvotāju. Holokaustā tika nogalināti gandrīz 70 000 – deviņas desmitdaļas no tiem, kas šeit mita, karam sākoties.
Daļai bija izdevies aizbēgt uz PSRS. Daudz ebreju dzīvoja ne tikai Rīgā, bet arī viņu vēsturiskajos novados – Latgalē un Kurzemē. No Latgales 28 000 ebreju nogalināja 20 000, no Kurzemes 7 500 – gandrīz 6 000. Mazpilsētās, kur ebreju bija daži simti vai desmiti, tos noslaktēja jau okupācijas pirmajās nedēļās, 1941. gada vasarā. Viena šāda pilsēta bija Talsu apriņķa Valdemārpils. 1941. gada jūlijā tur dzīvoja 150 ebreju, bet augustā – vairs neviens.
Agrāk mazo pilsētiņu pusceļā starp Talsiem un Roju dēvēja par Sasmaku. Esošo nosaukumu tā ieguva 1926. gadā – par godu jaunlatvietim Krišjānim Valdemāram. Jaunībā viņš tur dzīvoja un piestrādāja par privātskolotāju. Krāja naudu studijām Pēterpilī. Valdemāra skolnieki lielākoties bija ebreju bērni. Loģiski, jo tolaik, 19. gadsimta vidū, Sasmakā vairāk kā 80% iedzīvotāju bija ebreji, latviešu – desmitreiz mazāk. Pēc 1. pasaules kara lomas bija mainījušās – ebreju īpatsvars saruka līdz 15%, tomēr arī tad visi dzīvoja saticīgi. Līdz pat 1941. gadam vienīgajā pamatskolā ebreju bērni ar latviešiem mācījās kopā. Atsevišķā klasītē apguva vien Mozus ticības mācību.
Pirmie antisemītisma vēji Valdemārpilī iepūta 30. gadu vidū.
Ulmaņa režīma kadru tīrīšanā (ar ironisku saukli “tautas vienotības stiprināšanai”) pēkšņi vairs neatradās darbs ebreju ārstiem. Izdevums "Talsu novads" nekautrīgi rezumēja, ka ebreji “sāk pārvērsties par izmirstošu tautu”. Ķēķa antisemītismu un pukstēšanu par “žīdu pasaules sazvērestību” kurināja arī ekonomiskā krīze. Saimnieciski allaž manīgākie ebreji tajā cieta mazāk nekā latvieši, kuru galvenais rūpals savukārt bija ne tik ienesīgā lauksaimniecība.
Ebreji lielākoties bija tirgotāji un amatnieki – tāpēc, ka sensenos laikos viņiem bija aizliegts strādāt lauku darbus. Vēl brīvvalsts pēdējos gados, kaut minoritāte iedzīvotāju sastāvā, ebreji dominēja Valdemārpils tautsaimniecībā. Viņiem piederēja lielākā daļa tirgotavu: vienīgais drogu un velosipēdu veikals, četri no sešiem gaļas skārņiem, vienīgā stiklinieku un visas četras skārdnieku darbnīcas. Arī vienīgā publiskā pirts bija ebreju, un ūdensvads toreiz bija tikai vienā pilsētas mājā.
Likumsakarīgas bija padomju okupantu laupīšanas 1940. gadā – ebreji tajās cieta vairāk, jo viņiem bija vairāk, ko atņemt.
No visiem nacionalizētajiem pilsētas namiem vairāk nekā puse bija ebreju. Tas arī apgāž mītu par ebrejiem kā komunistu līdzskrējējiem – Valdemārpilī komunisti viņiem neatnesa neko labu. Par aktīviem kolaborantiem te varēja uzskatīt vien piecus ebreju komjauniešus, turklāt komjauniešu šūniņas vadītājs bija latvietis – skolotājs J. Zālītis.
Un tad nāca Hitlera okupācija. Jau kara pirmajās dienās, 1941. gada jūnijā, komunistu pilsētas valde aizbēga, un uz īsu brīdi iestājās varas vakuums.
To izmantoja grupiņa vietējo bijušo aizsargu. Viņi ieņēma galvenās pilsētas pārvaldes ēkas un uzņēmumus un nodibināja tā saukto apsardzību – pašpasludinātu policejisku pašaizsardzības vienību. Par tās komandieri kļuva izbijis aizsargs J. Zikmanis. Bez tiesas nošāva vairākus komunistus un komjauniešus. Kara likumu patvaļa bija sākusies. Sadarbībā ar pašaizsargiem jūnija beigās izveidojās arī jauna pagaidu valde, par pilsētas vecāko iecēla agrāko Ulmaņlaiku valdes locekli R. Bērziņu. Virs valdes ēkas, kas atradās blakus tirgus laukumam, uzvilka sarkanbaltsarkano karogu un pasludināja atjaunotu Valdemārpils neatkarību.
Prieki nebija ilgi. Jau pēc nedēļas ieradās vācu armijas komandantūra un karogus lika nolaist. Armijas štābu ierīkoja pamatskolas ēkā. Skolu likvidēja. Kā vēlāk izrādījās, 23 ebreju bērniem iepriekšējais mācību gads bija pēdējais viņu dzīvē. Uz karstām pēdām tika izdota komandantūras pirmā pavēle: visiem ebrejiem jānēsā dzeltenas uzšuves; aizliegts strādāt praktiski visos amatos; jāslēdz veikali, un preces tajos drīkst izsniegt tikai pašiem ebrejiem; un vispār – aizliegti jebkādi kontakti ar kristiešiem.
Ko vietējie kristieši? Protestēja? Nebūt ne. Bērziņa valde sastādīja ebreju sarakstu, no tiem nošķīra 56 darbspējīgos un pavēlēja viņiem ierasties valdes ēkā. No turienes Zikmaņa pašaizsargi visus pārveda uz pilsētas vecākā biedra (arī latvieša) E. Grausa šķūni, un tad tālāk – uz kūdras purvu aiz pilsētas. Spaidu darbos. Jaunākā no šiem “darbspējīgajiem” bija vienpadsmitgadīgā Hena Verbelova.
Pēc nedēļas vācu komandantūra pameta Valdemārpili un savu pavēļu tālāko izpildi uzticēja tai pašai latviešu varai – valdei un pašaizsargiem. Tāds bija vāciešu plāns – savus pirmos, visnetīrākos, darbus iegrūst rokās vietējiem. Reiha slepenā instrukcijā bija teikts:
“Nelikt nekādus šķēršļus pretkomunistu un pretžīdu pašattīrīšanās vēlmēm jauniekarotajās zemēs. Gluži pretēji, tās jāpastiprina, neatstājot nekādas liecības un nedodot iespēju vēlāk atsaukties uz jebkādām pavēlēm vai politiskiem solījumiem.”
Presē rībēja masīva propoganda pret “žīdiem-komunistiem”. Nu tie bija sinonīmi. Ienaidnieks bija novērsis okupētās tautas naidu no sevis, sarīdot pret citu – iekšēju – ienaidnieku.
Plāns strādāja kā eļļots. Jau pēc dažām dienām, jūlija vidū, nāca jauns rīkojums, šoreiz – no augstāk stāvošā Talsu apriņķa valdes: "Par žīdu mantas reģistrāciju". Parakstījis apriņķa priekšnieks V. Kārkliņš un sekretārs E. Puriņš. Faktiski tas nozīmēja mantas konfiskāciju, katrs drīkstēja paturēt vien pašu nepieciešamāko divu nedēļu iztikai. Procedūra identiska tai, kādu vēl nupat bija piekopuši komunisti – mājās ierodas komisija, noliek visus kaktā un mantu aizved. Arī pamatojums mats matā kā iepriekšējiem okupantiem: “Tiek izņemti luksus priekšmeti un manta, kas viscauri iegūta negodīgas tirdzniecības un krāpšanas ceļā”.
Lieki teikt, ka visi šie konfiscētāji arī bija vietējie. Algas viņiem maksāja no ebrejiem atņemtās naudas. Salaupīto mantu noliktavu ierīkoja... sinagogā.
Vēl pēc trim dienām – jauns apriņķa rīkojums. Par ebreju koncentrāciju vienuviet zem apsardzes. Pilsētā bija palikuši ap 70 darba nespējīgo ebreju – vecīši, bērni un slimnieki. Visus sadzina divās, pašiem ebrejiem piederošās mājās Cunces ielas sākumā un vēl dažās apkārtējās. Tieši pretī pilsētas valdei! Un vien dažas mājas tālāk no agrākās Valdemāra dzīvesvietas! Mūsdienās iela pārdēvēta Valdemāra vārdā... Ebrejus apsargāja vietējie pašaizsargi. 25. jūlija vakarā ieradās papildspēki – Talsu pašaizsargi, tos komandēja pulkvežleitnants A. Vēveris. Visi pulcējās viesnīcā "Rīga", kas atradās Lielajā ielā. Pamatīgi dzēra.
“Komandas dzīves smērviela bija alkohols. Tas tika lietots pirms nogalināšanām, to laikā un pēc tam.”
Tā latviešu iznīcinātāju komandas apraksta vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Antisemītisms pat neesot bijis viņu galvenais motīvs. Pamatā – alkatība, jo šāds darbs bija labi apmaksāts. Arī pārprasts patriotisms. Visbeidzot – homofīlija. Slimīga “veču lietu” pielūgsme, kamdēļ par bendēm pieteicās daudz agrāko karavīru, sportistu un korporeļu: “Viņus apreibināja varas apziņa pār dzīvību un nāvi.”
Ap pusnakti dzert beidza, visus ebreju nespējniekus salādēja kravas mašīnās un aizveda uz ārpilsētas ceļmalas pļavu Kaltenes virzienā. Tur visus nošāva un apraka.
Tuvējās mājās šāvienus, kliedzienus un bērnu raudas dzirdējuši līdz sešiem rītā.
Pilsētas vecākais Bērziņš, sirdsapziņas mocīts, atkāpās. Tas pierāda, ka līdzdarbošanās masu slaktiņos nebija spiesta lieta. Taču slaktiņu tas neapturēja. Bērziņa vietā stājās vietnieks Grauss un piebeidza iesākto – 7. augustā spaidu darbu purva malā pašaizsargi nogalināja arī atlikušos 56 ebrejus. Četru gadsimtu Valdemārpils ebreju vēsture bija izdzēsta divās naktīs. Desmit dienas vēlāk saulainā augusta novakarē pašaizsargi sarīkoja koncertu – par godu komunistu padzīšanai no Valdemārpils.
Kaut ebreji bija zem zemes, izrēķināšanās ar viņiem nebeidzās. Vēl bija palikusi viņu manta. Jau konfiskācijas dokumentos vēsturnieki saskata piesavināšanās pazīmes, jo uzrādīta bija vien desmitās daļas ebreju mantība. Trīs dienas pēc pirmā slaktiņa trūcīgās pilsētas valde ievērojami pacēla sev algas. Rudenī izmaksāja nepieredzēti lielus sociālos pabalstus. Un vēl maksāja algas desmitiem mantu šķirotāju, kas sinagogā rosījās vairākus mēnešus. Mantas ūtrupēs izpārdeva par grašiem.
Ne viens vien latviešu bērns toruden uz skolu varēja doties mētelī, ko iepriekš valkājis kāds nogalināts klasesbiedrs.
Arī bēdīgi slavenajai V. Arāja komandai Rīgas štābā bija ebreju mantu noliktava savai lietošanai.
Valdemārpils ebreju iznīcināšanas stāstā nepavīd neviens vācu okupanta vārds, tikai vietējie. Savējie.
Pilsētas, arī apriņķa valde un pašaizsargi – tās bija pašu brīvprātīgi izveidotas struktūras. Nav šaubu, ka ebreju slaktēšanā viņi pildīja no augšas nākušas okupantu pavēles. Taču amati, kuros šīs pavēles bija jāpilda, bija brīvprātīgi, no tiem drīkstēja arī atteikties. Arī iznīcinātāji, mantu konfiscētāji un šķirotāji – tie visi bija labprātīgi, algoti darbi. Vai mazā Valdemārpils bija kāds šaušalīgs izņēmums uz Latvijas zemes? Taču nē. Izņēmums bija tie daži simti Latvijas iedzīvotāju, kas ebrejus glāba. Izglābto skaits – tikpat pieticīgs, ap četriem simtiem.
Salīdzinoši nesen abās ebreju slaktiņu vietās uzstādītas piemiņas zīmes. Taču viņu piemiņa vēsturē ir tikpat aizaugusi kā uzstādītās akmens plāksnes. Valdemārpils interneta lapā holokausts pieminēts viena teikuma otrajā palīgteikumā. "Vikipēdijas" un Talsu tūrisma lapā – nemaz, toties gari aprakstīti viduslaiki. Pie apskates vietām – šinšilu fermas, zāļu tējas un pirtsslotas, lielogu dzērvenes un "Velna laiva", bet šo akmeņu nav. Ir arī sadaļa "Piemiņas vietas". Tur – Piektais gads un padomju deportācijas, Valdemārs un Tautas fronte, ir pat Bēthovena drauga Amendes kapavieta, bet gandrīz 150 nobendētu ebreju kapu nav! Tas ir pats baisākais – abās šais vietās ebreji, kā toreiz tika aprakti, tā arī palikuši. Sazīmēt šīs kapavietas vairs nevar. Nāk prātā nacisma pētnieku aprakstītā diagnoze – kolektīvā amnēzija.
K. Valdemārs reiz avīzē "Baltijas Vēstnesis" publicēja rakstu "Kāds vārds par žīdiem Baltijā".
Viņš nosodīja cariskās Krievijas antisemītismu, mudināja latviešus mācīties no ebrejiem turības vairošanu, kopā cīnīties par mazo tautu tiesībām un neļaut sevi sanaidot, jo tad zaudēs abas tautas.
Pravietiski. Zvērīgā naidā ebreji zaudēja dzīvības, latvieši – atmiņu.
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada decembrim.
