Es filmu „Ausma” skatījos galīgi nepareizi, jo labu laiku meklēju PR materiālos minēto stāstu par pionieri mazo Jančuku, kurš nodod savu tēvu, un paralēles ar Pavļiku Morozovu (par kuru arī es esmu dzirdējusi tikai pa ausu galam, bet jaunāki cilvēki, visticamāk, nav dzirdējuši vispār).
Pagāja kāds laiks, līdz es pakļāvos filmas vizuālajam un skaņas blīvumam, filmas absurdumam un filmas šausmām. Tallinas festivāla žūrija savā pamatojumā raksta: „Voiceham Staronam izdevies caur savas kinokameras objektīva aci fiksēt padomju īstenības neprāta uzskatāmu attēlu, kas pārklāj nesen okupētās Latvijas zemnieku sadzīvi. Neprātīgā pasaule, kuru radījusi filmas režisore Laila Pakalniņa, pateicoties melnbaltajam Voiceha Staronas kameras attēlam, parādās mūsu acu priekšā izvirtusi skaista”.
Gari kadri ar kombainiem, kuļmašīnām, traktoriem, zirgiem, vistām, dīvainiem cilvēkiem, ratiem, kannām un pannām… Skaņu celiņš ar aprautiem teikumiem, Vestarda Šimkus speciāli filmai rakstītu mūziku un atmosfēras trokšņiem, vistām, suņiem, bērnu raudām (skaņu režisors Anrijs Krenbergs). Tas visa rada gluži fiziski smakojošu sajūtu, kas ievelk savā absurdajā rāvā un liek sajust netīrības, kandžas un dubļu smaku. Un tad vēl Viļa Daudziņa (Jančuka tēva lomā) netīrā seja - kādā kadrā tik līdzīga Uldim Pūcītim „Purva bridējā”. Ārpus šiem kadriem – gan nekādas līdzības.
Filma nav pasaka par mazo Jančuku, kurš nodod savu tēvu padomju varai. Filma ir par masu psihozi, kura neticamā kārtā iespējama visdažādākajos laikos un nācijās.
Kādreiz kāds pacēla karogu un nobļāvās, ka tagad mēs celsim gaišo nākotni kolhozos, un visi aizskrēja līdzi. Kādreiz kāds pacēla roku Hitlera sveicienam un visi aizsoļoja līdzi tīrīt rasi. Kā tas varēja notikt? Un kā var notikt tas, ka šodien sociālajos tīklos kāds iebliež provokatīvu saukli, un pūlis pavelkas līdzi? Kā tas var notikt?!
Filma ir par domāšanu. Un domāšanas trūkumu.
Lailas Pakalniņas uzmanību kādreiz studiju gados piesaistīja kāds scenārijs, kurš bija domāts Sergejam Eizenšteinam, bet viņš to nenofilmēja. Tad Laila nolēma, ka krieviem pašiem jāfilmē filmas par sevi, mums - par sevi. Un pēc daudziem gadiem tapa filma „Ausma” (Latvijas, Polijas, Igaunijas kopražojums, pasaules pirmizrādi filma piedzīvoja Tallinas kinofetsivālā).
Režisore aicina no filmas nebaidīties. Kristīne Matīsa raksta, ka „”Ausma” ir pēdējos gadu desmitos jaudīgākais darbs Latvijas kino ainavā, taču to skatīties nav komfortabli”.
Es tikai subjektīvi varu piebilst, ka filma rada atsvešinātības sajūtu un pašaizsardzības nolūkos gribas domāt, kas tas jau nenotiek ar tevi, bet ar tiem citiem, tur tālajos, briesmīgajos padomju gados. Un tad tu aiz matiem sevi atvelc atpakaļ un atgādini, ka filma ir arī par tevi. Ja vien tu nedomā. Filma ir par domāšanu. Filma ir absurda šausmu filmas par domāšanas trūkumu.
