Te pirmkārt vērts konstatēt, ka minēto deklarāciju ASV pārstāvis izplatīja vien nedēļu pēc tam, kad PSRS karaspēks iebruka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Valsts sekretāra v.i. rakstīja:
"Šo pēdējo pāris dienu laikā notikuši viltīgi procesi, kuru rezultātā trīs mazu Baltijas valstu -- Igaunijas, Latvijas un Lietuvas -- politisko neatkarību un teritoriālo integritāti tīšuprāt iznīcināja viens no minēto valstu spēcīgākajiem kaimiņiem, un šie procesi ātri tuvojas beigām. Kopš tās dienas, kad šo republiku tautas ieguva neatkarīgu un demokrātisku pārvaldes formu, Amerikas Savienoto Valstu tauta to apsveicamo pašvaldības progresu ir novērojusi ar dziļu un simpātisku interesi. Šīs valdības politika ir vispārzināma. Amerikas Savienoto Valstu tauta iebilst pret plēsīgām aktivitātēm neatkarīgi no tā, vai to pamatā ir spēka izmantošana vai spēka draudēšana. Tāpat ASV tauta iebilst pret jebkāda veida vienas valsts, lai arī cik tā spēcīga nebūtu, iejaukšanās citas, lai arī cik vājas, valsts iekšējās lietās. Šie principi veido pamatus attiecībām, kādas pastāv starp 21 Jaunās pasaules suverēnām republikām. Amerikas Savienotās Valstis turpinās atbalstīt šos principus, jo Amerikas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka gadījumā, ja šo būtisko principu doktrīna nepārvalda attiecības starp valstīm, tad prāta, tieslietu un likuma pārvalde - citiem vārdiem sakot, modernās civilizācijas pamatlieta -- nevar tikt saglabāta."
Būtu grūti pārvērtēt šī dokumenta nozīmīgumu. Pirmkārt, Amerika neatzīšanas politikā nebija viena, vairums Rietumu valstu vai nu neatzina okupāciju vispār, vai arī to atzina tikai de facto līmenī -- kopumā vairāk nekā 50 valstis. Otrkārt, lēmums ļāva Baltijas valstu pārstāvjiem ārzemēs visu laiku līdz pat neatkarības atjaunošanai saglabāt diplomātisko klātbūtni, ja arī ne pilnīgi oficiāli atzītu. Okupācijas laikā Latvijas pirmais vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs bija Jūlijs Feldmanis (1949.-1953.g.), vēl pirms viņa Alfrēds Bīlmanis palīdzēja nodrošināt minētās Samnera Velsa deklarācijas izstrādāšanu, nodrošināja līdzekļu piešķiršanu Latvijas pārstāvniecību uzturēšanai brīvajā pasaulē, saglabāja neskartu Latvijas valsts kapitālu ASV centrālajā bankā un guva atļauju izmantot procentus no minētā depozīta, un novērsa gandrīz visu Latvijas kuģu, kas okupācijas brīdī atradās rietumu puslodē, atdošanu PSRS.
Pēc J. Feldmaņa Latvijas vēstnieks ASV bija Arnolds Spekke (1963.-1970.g.). Viņam sekoja Anatols Dinbergs, kurš amatā bija no 1970. gada līdz pat 1992. gada septembrim, kad viņa vietā stājās tagadējais Saeimas deputāts Ojārs Kalniņš. A. Dinbergs amatā bija tik ilgi, ka viņš pat kļuva par ASV rezidējošo vēstnieku kopas vecāko.
Visus garos okupācijas gadus katru gadu ASV Kongress apstiprināja tā dēvēto "Sagūstīto valstu rezolūciju," atgādinot, ka ASV okupāciju neatzīst un aicinot to likvidēt. Lielu darbu šajā ziņā veica trimdas latviešu organizācijas - Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība u.c.
Kādu laiku arī es strādāju Amerikas Latviešu apvienībā - ALĀ - un pavadīju daudz laika Kongresā, zvanot kongresmeņu un senatoru asistentiem, lai atgādinātu, ka rezolūcija kārtējo reizi tiek gatavota, un lūdzot attiecīgo kongresmeni vai senatoru pievienot savu vārdu rezolūcijas sponsoru sarakstam. Katru gadu sponsoru bija gana daudz.
1975. gadā, kad tā dēvētajā Helsinku konferencē Eiropas Drošības un sadarbības konference (mūsdienās - organizācija) apstiprināja deklarāciju, kurā citu jautājumu starpā bija minēts princips par robežu negrozāmību Eiropā, PSRS ātri vien apgalvoja, ka tas leģitimēja Baltijas valstu okupāciju, bet ASV Kongress nekavējoties apstiprināja rezolūciju, lai pateiktu, ka EDSK deklarācija nekādā veidā neietekmē neatzīšanas politiku.
Galvenais iemesls, kāpēc Samnera Velsa deklarācija bija svarīga, bija cits, proti -- Baltijas valstu diplomātiskā klātbūtne Rietumos par spīti PSRS okupācijai brīdī, kad tuvojās minēto valstu neatkarības atgūšana, ļāva saprast kontinuitātes principu. Nevis 1991. gadā izveidojās trīs jaunas valstis, kā tas bija laikā pēc 1. pasaules kara, bet savu neatkarību atjaunoja trīs kādreiz neatkarīgas valstis, kurām neatkarība vardarbīgi tika atņemta. Tas ļāva atjaunot visas tās tiesības, kādas Baltijas valstīm bija pirms okupācijas sākuma, it īpaši domājot par minētajiem naudas līdzekļiem Amerikas centrālajā bankā. Tieši šis kontinuitātes jēdziens ļāva šos līdzekļus saglabāt Baltijas valstu rokās. Vēl vairāk, bija un ir skaidrs, ka Baltijas valstis netika iznīcinātas, tās vienkārši tika iesaldētas līdz brīdim, kad tās varēja atjaunot pilntiesīgu neatkarību un suverenitāti savā teritorijā.
Šodien Valsts prezidenta mājaslapā minēts, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis Velsa deklarācijas 75. gadadienā ir rakstījis ASV Valsts prezidentam Barakam Obamam, lai pateiktos viņam par Baltijas valstu neatzīšanas politiku: "Latviešu tauta vienmēr atcerēsies, kā ASV saglabāja ticību tai grūtos un nedrošos laikos, un šīs atmiņas sekmē savstarpējās draudzības stiprināšanu."
Šīs pateicības kontekstā Rīgas pilsēta pirms pāris gadiem nosauca ielu, kurā atrodas salīdzinoši jaunā ASV vēstniecība, Samnera Velsa vārdā. Viņš ir pelnījis šo godu. Plašākā nozīmē zinu, ka Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku ar antiamerikāniskiem uzskatiem. Katrā gadījumā amerikāņu avantūras Afganistānā, Irākā un citur nav bijušas viennozīmīgi vērtējamas. Cilvēki spļaudās arī par amerikāņu kultūras it kā invāziju mūsu valstī.
Taču šodien pielieksim visi galvu pateicībā par to, ko pirms 75 gadiem izdarīja ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs un kam nākamajos 50 gados pievienojās vēl daudzas citas pasaules valstis. Bez tā visa mūsu neatkarības atgūšana būtu bijusi krietni vien sarežģītāka.
