Pirmkārt, par paša temata izvēli – sabiedrības informēšanu un situācijas analīzi par Baltkrievijas pierobežā notiekošo. Tas ir nebijis gadījums Latvijas vēsturē, kad daļā Latvijas teritorijas – pierobežas novados ar Baltkrieviju – vienlaikus ir izsludinātas divas ārkārtējās situācijas. Situācija ir ārkārtēja arī tādēļ, ka Eiropas Savienībā un Latvijā ir izaugušas vairākas paaudzes, kuras nav piedzīvojušas kara šausmas, bet šobrīd notiekošais uz robežas tiek raksturots kā hibrīdkarš. No vienas puses, šie notikumi būtiski ietekmē Latvijas, Polijas, Eiropas Savienības un Ukrainas drošību, no otras – šeit ir runa par visu situācijā iesaistīto cilvēku dzīvībām un cilvēku bailēm un satraukumu. Latvijas Radio dienaskārtībā šie notikumi ir bijuši tikpat nozīmīgi kā Covid-19 pandēmija.
Otrkārt, par informācijas avotiem. Žurnālisti ir trenēti nepaļauties tikai uz vienas puses pausto. Publiskajā telpā ir bijis plaši pieejams oficiālo amatpersonu sacītais, un tas arī plaši atspoguļots – gan Polijas, gan Latvijas, gan Eiropas Savienības, gan Baltkrievijas, gan Krievijas un citu valstu amatpersonu paustais. Reizēm tie nonāk pretrunā viens ar otru. Tāpēc ir svarīgi būt notikuma vietā, pārliecināties par amatpersonu pausto un vērsties pie citiem avotiem. Tikpat svarīgi ir redzēt notiekošo uz vietas un runāt ar cilvēkiem, kuri dzīvo šo notikumu epicentrā. Tie ir gan sabiedrības pārstāvji, gan nevalstiskās organizācijas, kam ir viedoklis vai iesaiste konkrētā notikumā.
Treškārt, par jautājumu izvēlēm. Žurnālisti meklē atbildes uz jautājumiem, uz kuriem vēl nav atbildēts. Ja skaidri ir pausti oficiāli valstu viedokļi, tad bieži vien ir nepieciešami papildinājumi. Reizēm, lai to noskaidrotu, amatpersonas tiek ēterā iztaujātas asāk. Tas viss žurnālistikā ir atļauts un vajadzīgs. Bet, ja vismazāk ir atbildēti jautājumi par reālajiem cilvēku likteņiem, piemēram, kas noticis ar savainoto poļu robežsargu, kā jūtas migranti, kā tieši viņi nokļuvuši Baltkrievijā, tad ir saprotami, ka žurnālisti centīsies piekļūt maksimāli tuvu epicentram un rast atbildes arī uz tiem.
Mēs neesam naivi un mēs saprotam, ka cilvēki, kurus Baltkrievijas puse izmanto krīzes radīšanā, ir nonākuši šajā situācijā, paļaujoties uz kādiem nepamatotiem solījumiem. Vienlaikus mēs nevaram izlikties neredzam, ka par kara lodēm šobrīd tiek izmantoti un uz Eiropas Savienības robežas ir iesprostoti dzīvi cilvēki. Žurnālistiem ir pamats meklēt atbildes uz jautājumiem: vai tas tiešām ir humānākais risinājums – ļaut šiem cilvēkiem tur nosalt? Vai cerēt, ka Lukašenko par viņiem pienācīgi parūpēsies?
Ceturtkārt, par interpretāciju un analīzes aspektu. Likumsakarību meklēšana un notikumu skaidrošana nav tikai ekskluzīva politiķu un amatpersonu publiskās komunikācijas sastāvdaļa. Arī šeit ir svarīga viedokļu daudzveidība, tāpēc savos raidījumos par šo tēmu Latvijas Radio ir iekļāvis daudzus un dažādus analītiķus, kuru ikdiena ir saistīta ar ģeopolitisko jautājumu pētīšanu un skaidrošanu domnīcu vai pat zinātniskā līmenī.
Šī skaidrojošā raksta sakarā Latvijas Radio padziļināti izvērtēja savu saturu no 29. oktobra līdz 29. novembrim un secināja, ka visos četros aspektos tas ir bijis objektīvs un sabalansēts, dodot iespējas izteikties visām iesaistītajām pusēm – Latvijas, Lietuvas, Polijas amatpersonām. Iekļauti arī pretējās puses viedokļi – Baltkrievijas un Krievijas nostāja migrantu krīzes jautājumos. Plaši pārstāvēts arī Eiropas Savienības, NATO, ANO Bēgļu aģentūras viedoklis un vērtējums par notiekošo. Uzklausīti sabiedrības pārstāvji Polijā un Latvijā, kā arī ārpolitikas eksperti un analītiķi.
Tomēr nebūt neuzskatām, ka esam visu darījuši perfekti un šī temata atspoguļošanā nebūtu iespējami uzlabojumi. Visvairāk mums ir pietrūkušas reportāžas no notikuma vietas. Tam ir arī savi objektīvi iemesli, piemēram, Polijas varasiestāžu lēmumi attiecībā pret žurnālistu piekļuvi robežai, tomēr avotu daudzveidība būtu bijusi vēl lielāka, ja ilgāku laiku un ar plašākiem žurnālistu resursiem mēs būtu strādājuši maksimāli tuvu notikumu epicentram.
Ievērojot to, ka tradicionālo un jo īpaši sabiedrisko mediju darba kritizēšana un noliegšana arī ir viena no hibrīdkara iezīmēm, ceram, ka sabiedrībā arvien vairāk būs saturīgu diskusiju par mediju radītā satura kvalitāti. Tāpat ceram, ka Latvijas sabiedrība kopumā un katrs no mums atsevišķi kļūsim zinošāki, spējīgi izvērtēt dažādu saturu un, pamatojoties uz to, izdarīt atbildīgas izvēles gan katrs savā labā, gan Latvijas valstij kopumā.
Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele
Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenais redaktors Kārlis Dagilis
Latvijas Radio 1 programmu direktore Inese Matjušonoka
Latvijas Radio 1 galvenā redaktore Agita Bērziņa
Latvijas Radio 4 programmu direktore, galvenā redaktora p.i. Ilona Madesova
