Okupācija visaktīvāk norit Lietuvas pierobežā. Sevišķi okupēti piekrastes posmi no Liepājas uz dienvidiem. Tas izpaužas tieši tā, ka milzīgu daļu īpašumu Nidā un Papē ir nopirkuši braļukas. Un gan jau tas tā turpināsies, jo pie katras otrās mājas ir uzraksts “For sale” (pārdod). Kā uzzinājām no kāda Papes iedzīvotāja un Pasaules dabas fonda pārstāvja, diemžēl milzīga ekonomiska pienesuma no šiem ļaudīm neesot, jo viņi labprātāk brauc iepirkties uz Palangu Lietuvā. Avotu vārdā nesaukšu, taču to ir visai vienkārši uzzināt, panirstot pa "Mana jūra" mājaslapu un paskatoties, kas tad tur ir nācis un nāks runāt.
Kad paši devāmies pārgājienā gar jūru no Nidas līdz Papei, ilgi nebija jāgaida, kad klāt bija žogi ar uzrakstiem “Privātīpašums” lietuviešu valodā. Arī par to, ka šie ļaudis iepērkas Lietuvā, ātri vien pārliecinājāmies – pludmalē atdusējās tieši lietuviešu alus skārdenes, nevis latviešu atpūtnieku iecienītais “Cēsinieks”. Tāpat pie problēmām tiek minēts kaut kas, ko varētu raksturot ar atslēgvārdiem “puslegālie lietuviešu viesu nami”, bet konkrētāk neizteikšos, jo tad mani Lato Lapsa iesūdzēs tiesā.
Beigu beigās mazās Nidiņas un Papītes pašvaldības īsti nezina, ko darīt, jo nekāda būtiska nauda viņu makos nenonāk, bet ceļi ir jāuztur kaut vai redeles stāvoklī un kādreiz jānopļauj. Laiku pa laikam izskanējusi doma ieviesta maksu par iebraukšanu tur. Tiesa – kurš tādā gadījumā tur vispār brauks, ja jau tagad, teiksim, nokļūšana šajās vietā ar sabiedrisko transportu ir grūtāka nekā logaritmēšana cilvēkam, kurš nekad nav gājis skolā.
It kā šausmas, šausmas, kādas šausmas – latvieši izpārdod savu zemīti un drīz Kurzemes dienvidos aizliegs svinēt Jāņus un skatīties Latvijas prezidenta kandidātu debates (cerams, ka vismaz apskaust igauņus gan būs ļauts). Bet tajā pašā laikā latvieši jau neko baigi nav darījuši, lai tā nenotiktu. Ar vārdu “latvieši” es, pirmkārt, domāju pati sevi. Nu, es, piemēram, nevienu īpašumu Nidā neesmu nopirkusi, bet tā vietā izvēlējusies kaut kādu mazliet vieglāku dzīvi. Gan jau lielākā daļa lasītāju tāpat.
Tagad vispār esmu nolēmusi saiet pilnīgā Ziedonī. Tātad – daudz staigāt apkārt tāpat, kā to savulaik darīja Imants Ziedonis. Un, ja divu dienu laikā “Mana jūra” gājienā esmu atklājusi Kurzemes lietuviešu sāpi, tad – kas būs tālāk, ja grasos iet vēl mēnesi? Gaidu vismaz vikingu atgriešanos.
*Bloga autore Elīna Kolāte ir projekta "Mana jūra" dalībniece.
