Tieši vilciens Bavārijas Dienvidos netālu no Vircburgas bija vieta, kur pirmdienas, 18.jūlija, vakarā ar nazi un cirvi cilvēkiem uzbruka septiņpadsmitgadīgs afgāņu vai pakistāņu izcelsmes patvēruma meklētājs, piecus no tiem smagi ievainojot. Viņš esot «Islāma valsts kareivis» un veicis «svēto operāciju», lai atriebtos Rietumiem par nodarījumiem musulmaņu zemēm. Tā pats uzbrucējs apgalvojis neilgi pirms uzbrukuma uzņemtajā un internetā publicētajā video.
Reakcijas uz šo uzbrukumu Vācijā ir bijušas emocionālas, tomēr visai pragmatiskas. Daži to tulkoja kā zīmi, ka noticis tas, no kā drošības dienesti baidījušies jau mēnešiem ilgi. Proti, terorisma vilnis no Francijas un Beļģijas pārsviedies arī uz Vāciju.
Amatpersonu vēstījumos gan dominēja vēsa prāta slēdzieni. Jā, ir pamats uztraukumam. Jā, jāstiprina drošība. Tomēr histēriska rīcība būtu bezjēdzīga. Pirmkārt, precīzi jānoskaidro visi apstākļi. Otrkārt, jāņem vērā: lai kā mēs censtos novērst riskus, visiem centieniem ir iespēju robežas.
Ir pagājušas tikai dažas dienas, un asiņainais uzbrukums Vircburgā jau teju nozudis no Vācijas avīžu virsrakstiem.
Tas, ar ko nodarbojas mediji un amatpersonas, ir dažādu definīciju meklējumi.
Kurā kategorijā lai mēs Vircburgu ievietojam? Kas īsti ir terorisms? Kā lai pareizi sauc cilvēku, kurš, kliedzot «Dievs ir visuvarens!», metas virsū vilciena pasažieriem? Varbūt vienkārši «uzbrucējs»? Vai metafora «vientuļais vilks», attiecināta uz šādu vienatnē darbojošos noziedznieku, neskan pārlieku pozitīvi? Un kur vispār ir robeža starp psihisku slimību un reliģisku fanātismu? Varbūt musulmaņu un «Islāma valsts» pieminēšana sakarā ar šādiem noziegumiem tikai lej ūdeni uz teroristisko organizāciju dzirnavām.
«Vircburga ir tāds pats simbols kā Ķelne,» tādu virsrakstu savam komentāram kādā laikrakstā licis kāds žurnālists. Tas likšot mainīt skatu uz bēgļiem Vācijā un neuzticība kā inde iesūcoties sabiedrībā.
Interneta tīklos to tiešām var manīt. Naidīgu, pret bēgļiem vērstu komentāru lavīna tur veļas jau vairākas dienas. Sociālajos tīklos notiekošo kā noskaņojuma mērītāju mēdz izmantot arī žurnālisti, ziņojot, ka cilvēki ir «satriekti», «šokēti» vai «nobijušies».
Savukārt ārpus sociālajiem tīkliem nav nemaz tik viegli atrast ļaudis, kuri par Vircburgas uzbrukumu būtu dzirdējuši vairāk nekā tikai virsrakstu līmenī. «Vai tad tas uzbrukums nebija Francijā, Nicā?» kāds pat neizpratnē atjautā.
Protams, ir cilvēki, kuriem jau kopš terora aktiem Parīzē esot tik ļoti bail, ka apņēmušies vairs kāju nespert pār Francijas vai Beļģijas robežu. Vircburga esot vēl viens piliens jau tā pilnajā baiļu kausā. Tomēr šie vairāk ir izņēmuma gadījumi.
Tik daudz ziņu par uzbrucējiem, ievainotajiem, nogalinātajiem pēdējās nedēļās ir pārpludinājušas publisko telpu, ka pamats uztraukumam ir par ko citu: tās sāk paslīdēt garām nepamanītas. Un tas nebūt nav tikai karstuma vai atvaļinājuma laika dēļ.
Šausmas, kas notiek kaut kur tālu prom, emocionāli ietekmē mazāk nekā briesmīgi notikumi tepat tuvumā. Parasti šo psiholoģisko fenomenu mēdz saistīt ar, piemēram, terora aktiem Tuvajos Austrumos. Tie eiropiešus uztrauc mazāk nekā terora akts Francijā, pat ja upuru skaits ir mazāks. No valstu un kontinentu robežām šis fenomens ir paplašinājies tālāk – līdz pat pilsētām un ciemiem. Iedzīvotājus Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalstī Vircburgas uzbrukums neskar tik personīgi, jo tas taču ir tur, tālu prom, Bavārijā. Un Minhenē pagaidām nav pamata baidīties, jo «tas nenotika pie mums», bet gan Vircburgā.
Patīkami vēsais vilciens ar kondicionēto gaisu ir brīnišķīga uzbrukuma vieta jebkuram teroristam. Nav daudz valstu Rietumeiropā, kur pieeja metro un dzelzceļa stacijām būtu tik brīva kā Vācijā. Tā saucamo ieejas turniketu nav itin nekur. Jebkurā, reģionālajā vai starppilsētu vilcienā, arī visos metro, jebkurš var brīvi iekāpt pat bez biļetes, nemaz nerunājot par drošības pārbaudēm.
Vācijas dzelzceļa operators «Deutsche Bahn» paziņojis, ka stiprināšot drošību vilcienos, norīkojot vairāk kārtības sargu. Taču uzņēmuma pārstāvis arī aicinājis nelolot ilūzijas. Pie tik milzīgas satiksmes, ar 40 000 reisu un 7 miljoniem pasažieru dienā kopumā visā Vācijā, izslēgt visus riskus ir neiespējami.
Ar tiem būs jāsadzīvo arī turpmāk. Vai arī – jāaizmirst, ka tādi pastāv, jo ar nemitīgu apdraudējuma sajūtu dzīvot ir pārlieku mokoši.
