Vainags sākotnēji bija līgavas galvas rota, ko pārmantoja no paaudzes paaudzē, arī aizdeva pie vīra izdodamajām ciema kaimiņienēm. Vēlāk vainags kļuva par goda tērpa daļu - arī mūsu senču meitenes nevarēja nociesties šo skaistumu tikai skapī vien turēt. Un arī tagad vainags ir katras meitenes un sievietes mīļākā tautastērpa daļa, un daudzas mēģina atlikt to dienu, kad "pieklātos sākt nēsāt aubi". Iespējams, kādā no nākamo sezonu raidījumiem mēs iedziļināsimies freidiski seksuālajā vainaga rakstu nozīmē un mēģināsim saprast, kā vainags turējās galvā Rūjienas brūtei no Broces zīmējuma, bet ne šoreiz. Visam nepietiek laika 26 minūtēs, tāpat daudz safilmēto gigabaitu tā arī paliks LTV arhīvā nākamajām paaudzēm, raidījumā neiemontēti.
Raidījuma veidošanas gaitā esam apjautuši, cik tomēr maz Latvijā ir labu meistaru. Internetā atrodami forumi, kuros meitenes dalās zināšanās par vainagu darināšanu, bet grāmatās praktiskā informācija ir diezgan skopa.
Tāpēc jo svarīgāk bija aizbraukt pie meistares, kura savas zināšanas nodod tālāk - ne tikai savai meitai, bet arī citām māceklēm. Raidījumā mūsu ceļš ved uz Alūksni pie Māras Krieviņas, kuras darinātos vainagus valkā visā Latvijā. Pati Māra sāka ar Vidzemes, pēc tam Latgales vainagiem, vēlāk pieķērās arī Kurzemes cietajiem vainagiem. Lai gan inženieres izglītība ļāva viegli saprast, kā tos darināt, viltīgo kurzemnieču domāšana tā arī vidzemniecei Mārai līdz galam nav skaidra.
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā ir kāda telpa, kur vidusskolnieces brīvajā laikā sapulcējas un tapina savus tērpus nākamajiem Dziesmu svētkiem - rokas zib, šujot zīlītes vainagiem, top krekli, brunči un jostas. Skolotāja Antra Strazda devītajiem mājturībā palīdz saprast tautastērpu, dodot uzmērīt dažādu novadu tērpus un taisot “selfijus”. Šajā skolā, šķiet, vienmēr ir bijis kāds, kas tautastērpā atnāk uz žetonvakaru vai izlaidumu. Varbūt 2018. gada klase savā kopfotogrāfijā būs tautastērpos?
Bet ufffff, kādu nosodījumu pār galvu var saņemt tad, ja vainags uzlikts "nepareizi". Nedod Die's, mati nav kārtīgi pieglausti un bizē sapīti, vainags nobīdījies uz pieres vai uzlikts uz pakauša.
Sašutuma vilnis par “neķemmētiem matiem” gāzās komentāros par Agneses foto ar Brigitas Strodas darināto kroni raidījuma reklāmas materiālos. Tāpēc visupirms gribu parādīt šīs 16. gadsimta jaunavas attēlu, bez komentāriem.
Otrkārt, gribu ieskicēt Irmas Kalniņas stāstu. Kā Latvijas vēstnieka ASV Ojāra Kalniņa kundze viņa bija uz Baltā nama Lieldienu pasākumu aizgājusi Nīcas tautastērpā, uzlikusi vainagu uz pakauša. Uz pleciem, slēpjoties no pavasara vēsuma, bija uzmesta žakete. Kāds fotogrāfs šo mirkli bija noķēris, un bilde publicēta latviešu laikrakstā.
Etiķetes speciāliste saņēma stingrus aizrādījumus, ka tā taču nedrīkst. Kauns.
Taču Irmas stāsts ir lielāks par šo pārpratumu. Savulaik deviņdesmitajos gados viņa līdzi vīram uz pieņemšanu pie Hilarijas un Bila Klintoniem Baltajā namā devās Nīcas tautastērpā. Vēsturisko mirkli glabā ne tikai fotogrāfija, bet arī Hilarijas atmiņas - pirms trim gadiem vizītē Rīgā toreizējā ASV valsts sekretāre, satiekot Irmu, atcerējās - jā, jūs bijāt tautastērpā. Jo Irma starp dāmām 800 dolāru vērtās vakarkleitās bija vienīgā tautastērpā.
Bet, treškārt, gribu iepazīstināt ar mākslinieci Brigitu Strodu, Austrālijas latvieti, kura darina kroņus. Runājot par tautastērpa definīcijām, Brigita ir viena no stingrākajām raidījuma dalībniecēm un saka, ka tautastērps ir miris, apstājies 20. gadsimta sākumā, un savu Austrālijā darināto Alsungas tērpu ij nedomā vilkt Jāņos - tas pārāk grezns, lai pa zāli vārtītos.
“Jāņos mēs svinam dzīvi,” saka Brigita, rādot savu Līgo nakts lina apģērbu, kuru “nedrīkst saukt par tautastērpu”. Tāpat kā viņas radītos vainagus un kroņus.
Kopš 14 gadu vecuma Brigitas sapnis bija Lejaskurzemes līgavas kronis, tas sarežģītais metāla vainags, kuru daudzi nemaz neiedomājas kā piederīgu pie latviešu tautastērpa. 30 gadus vēlāk Brigita uztaisīja savu versiju par šo skaisto kroni un kopš tā brīža radījusi desmitiem citu versiju. Tagad viņas darinātās galvas rotas pasūta 21. gadsimta līgavas.
Raidījumā nebūs tikai meiteņu lietas - arī vīriem būs ko pabrīnīties par krāšņajām zīļu jostām, kuras, pēc Māras teiktā, savulaik “pieradinātas pie tautastērpa”. Te ir viela pārdomām par šīs, bagātajiem zemgaliešiem un vidzemniekiem kādreiz pieejamās tautastērpa detaļas pārmantojamību - nešaubos, ka šodien ar tādām labprāt rotātos sievas, tik jāizdomā, kā pārmodelēt jostu.
