Arī daudzveidībai ir savas ēnas puses (gadsimta sākums)
Lasītājiem tiek piedāvāti jauni, latviešu grāmatniecībā līdz tam nebijuši izdevumu veidi (kopoti raksti, almanahi, enciklopēdijas), daži apgādi pat mēģina specializēties atsevišķās grāmatniecības jomās (Jānis Ozols Cēsīs izdod pārsvarā daiļliteratūru, bet Kārlis Jēkabs Zihmanis galvenokārt mācību izdevumus).
No relatīvi šaurām aprindām adresēta sociālās komunikācijas līdzekļa grāmatas un arī periodiskie izdevumi kļūst par ietekmīgu masu lasītāju auditorijas veidotāju. Tomēr nav jāaizmirst, ka apgādu darbību un lasāmvielas pieejamību gan grāmatu tirdzniecībā, gan bibliotēkās iespaido arī cariskās Krievijas cenzūra, kas, īpaši kopš rusifikācijas pastiprināšanās 80. gadu beigās, arvien intensīvāk vēršas pret oficiālajai ideoloģijai nevēlamu tekstu publicēšanu. Savukārt
lasīšanas paradumus Latgalē ietekmē aizliegums iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem teju 40 gadu garumā (1865–1904).
Šajā periodā latviešu laikrakstos ir ne mazums rakstu par grāmatu lasīšanas lietderīgumu un tās veicināšanu, kā arī vērtējumu tā saucamajai sēnalu (lubu) literatūrai. Daļa autoru šādus izdevumus uztver kā neizbēgamu grāmatu repertuāra daļu, cita – ne tikai meklē vaininiekus šo grāmatu izplatīšanā, bet arī ceļus, kā iespaidot lasāmvielas izvēli. Tā žurnālists Kārlis Graudiņš, izvērtējot citu tautu pieredzi sēnalu literatūras apkarošanā, secina, ka “nezāles izdeldēt nevar, tikai var tās daudz maz apspiest.” Vēl kāds cits autors norāda uz tālaika preses zināmu divkosību, jo nereti “avīzes priekšpusē ievietots raksts, kurā sēnalu literatūra top uz beidzamo nosodīta. Bet apgriežot medaļai - avīzei otru pusi, mums vispirms krīt acīs sludinājums par kaut kādu jauniznākušu jauku romānu, ar piezīmi: dabūjams visās grāmatu tirgotavās . . .”
1886. gadā izveidotais Rīgas Latviešu biedrības (RLB) apgāds - Derīgu grāmatu nodaļa, kuras līdzstrādnieku kodolu veido tautskolotāji, par sava darba prioritāti izvirza derīgu zināšanu izplatīšanu ar grāmatu starpniecību un lubu literatūras apkarošanu. 19. un 20. gadsimta mijā Derīgu grāmatu nodaļa ir kļuvusi par lielāko latviešu grāmatu apgādu, kas, sākot ar 1892. gadu savus izdevumus izplata ar abonementa sistēmas palīdzību. Tā ir novatoriska latviešu grāmatniecībai un veicina saturiski daudzveidīgas lasāmvielas pieejamību, bet neatrisina aizvien pieaugošo dilemmu, kā apmierināt dažādu lasītāju grupu atšķirīgās intereses.
Atsevišķi abonenti apgāda izdotās Šekspīra lugas dēvē par “tīriem niekiem” un viens no tiem “Antonija un Kleopatras” vietā lūdz nosūtīt ko noderīgāku, piemēram, grāmatu par zīdaiņu kopšanu.
RLB apgāda “Jaunības rakstu virkne” kļūst par paraugu, kā ar sērijas palīdzību uzturēt noturīgu jauno lasītāju interesi par grāmatām, ko drīz pēc tam pārņem vēlāk pazīstamais jaunatnes lasāmvielas izdevējs Andrejs Jesens.
Rainis, kas detalizēti atreferē diskusiju par grāmatu izplatīšanu RLB Zinību komisijas Vasaras sapulcē 1903. gadā, atzīst, ka brīvbibliotēku darbību būtiski kavē ļoti ierobežotais cenzūras atļauto izdevumu skaits. Tādēļ, viņaprāt, nav jāliek “lielas cerības uz brīvbibliotēkām kā uz tautas apgaismošanas līdzekli”, bet jāatbalsta maksas bibliotēkas, kurās “tautai būs pieejamas visas grāmatas un tautai uz tām ir tāda pat tiesība, pēc tām tāda pat vajadzība, kā inteliģencei.”
Līdzīgi kā līdz šim, arī 20. gadsimta sākumā, jo īpaši lauku sētās, cieņā ir kalendāri un, kaut arī to piedāvājums ir plašs (laikā no 1906. līdz 1919. gadam ik gadu iznāk vidēji ap 90 dažādu nosaukumu kalendāru), pārsvarā tie ir mazvērtīgi. Pēc Kārļa Skalbes ieskata, “gudrais kalendārnieks zin, cik vajadzīgs mūsu godīgam tēvadēlam, lai tas noreibtu priekš visa gada un pamostos tikai ap Ziemassvētkiem, kad atkal iznākuši jauni kalendāri”. Tomēr, viņaprāt, “mums ir sava inteliģenta lasītāju publika, kura pāraugusi masas kūtrību un vienaldzību un nevar iztikt bez mākslas “kā bez saules”.”
Pārskatot gadsimta sākumā iznākušo latviešu literāro mēnešrakstu likteņus, realitātei vairāk atbilstošs šķiet kritiķa Artura Bērziņa secinājums: “Mūsu lasītāju publika vēl nav tik tālu pieauguse, ka viņai prasība pēc sava žurnāla būtu jau iekšēja vajadzība.” Neskatoties uz šīm un vēl citām pretrunām un grūtībām, latviešu grāmatniecība 20. gadsimta sākumā sasniedz attīstītai nācijai atbilstošu attīstības līmeni.
Jaunas iespējas, tās pašas problēmas
Neatkarīgas valsts radītie priekšnoteikumi un gandrīz neierobežotās iespējas, īpaši parlamentārās republikas periodā, rada vērā ņemamu grāmatu ražas kvantitatīvu pieaugumu. Gan 20., gan arī 30. gados izdoto grāmatu skaita ziņā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju Latvija dažbrīd ir 2. vietā Eiropā aiz Dānijas. Tomēr dzejnieks Edvarts Virza 20. gadu nogalē uzskata, ka “nekas nav nepareizāks, kā mērot kādas tautas civilizācijas stāvokli ar iznākušo grāmatu skaitu. Viņu pat nevar mērot ar izlasīto grāmatu daudzumu.” Un nebūt vienīgi par paradoksu nav uzlūkojams vēl kāds Virzas atzinums: “Bieži vien kāda grāmata iziet tūkstošos eksemplāros, tikai pēdas, kuras viņa atstāj aiz sevis, ir ļoti niecīgas. Tas ir tāpēc, ka lasītāji ir, bet viņi nemāk lasīt.”
Pēdējos gadu desmitos ir visai regulāri rakstīts par mūsu grāmatniecības panākumiem 20.-30. gados. Vairāk gan izceļot produktīvākos apgādus (a/s “Valters un Rapa”, Anša Gulbja un Jāņa Rozes apgādi), kā arī izdevniecības, kas devušas Latvijas grāmatu kultūrai starpkaru periodā jaunu elpu (Helmāra Rudzīša “Grāmatu draugs” ar grāmatām par 1 latu) vai augsta līmeņa mākslinieciskās apdares kvalitāti (Miķeļa Goppera “Zelta ābele” 30. gadu 2. pusē). Krietni retāk ir pieminēti tālaika grāmatu repertuāra publiskie izvērtējumi un diskusijas par lasīšanu grāmatnieku profesionālajā vidē un sabiedrības ieinteresētajā daļā.
Arī 20.-30. gados neapsīkst domu apmaiņa par oriģinālliteratūras un tulkojumu samēru grāmatu tirgū, par to, vai un kā mazināt triviālās literatūras iespaidu.
1926. gadā izveidotā Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas komisija, acīmredzot, neuzrāda pietiekami pamanāmus darba rezultātus, tādēļ gadu vēlāk, uzrunājot pirmā latviešu grāmatnieku kongresa dalībniekus, literatūrkritiķis Līgotņu Jēkabs pauž viedokli par vardarbību heroizējošas literatūras ierobežošanas nepieciešamību: “Ikviena labas grāmatas un tautas veselīgu tikumu drauga atklātam vārdam atklāti un skaļi jānosoda šī tautas garīgā slepkavošana un jāsper soļi, lai šo mušmiru literatūru nepārdod laikrakstu kioskos un grāmatu veikalos, lai neļauj to arī sludināt presē..”
Līgotņa sacītais atrod dzirdīgas ausis, un kongress atbalsta priekšlikumu izveidot komisiju šādas literatūras apkarošanai. Drīz pēc tam komisija Līgotņu Jēkaba vadībā ķeras pie grāmatu tirgū pieejamo grāmatu izvērtēšanas. Publiskajā telpā gan izskan arī citi, atšķirīgi viedokļi. Tā publicists Juris Nikolajs Vidiņš ir pārliecināts, ka “sēnalu literatūra ir masu literatūra, tā ir pilnīgi pieskaņota tautas vairuma prasībām un vajadzībām”. Tādēļ tās tiesisku apkarošanu Vidiņš atzīst par bezperspektīvu un rosina atbalstīt vērtīgo grāmatu tapšanu, piemēram, “palīdzot apdāvinātiem rakstniekiem, sūtot viņus uz ārzemēm paplašināt savu garīgo horizontu.”
Pēc daudziem gadiem iznākušajās atmiņu grāmatās rakstnieki Jezups Laganovskis un Dagnija Zigmonte apraksta savu pusaudža vecuma lasīšanas pieredzi un abi divi nenoliedz lubu literatūras pastāvēšanas tiesības. Pēc Laganovska domām, “kaut ko var iegūt no vissliktākās grāmatas”, bet Zigmonte uzskata, ka “laikmets jāņem visā tā sarežģītībā, jāizjūt tā smarža, un tas patiešām ne vienmēr dvašo pēc rozēm.”
20. gados nevar sūkstīties par dzejas publikāciju trūkumu: blakus regulāri dienas presē publicētiem tekstiem no valstiskuma pasludināšanas līdz 1927. gadam ir iznākušas tuvu 300 dažādas dzejas grāmatas. Tomēr dzejniece Elīna Zālīte, redzot neizpārdoto dzejas grāmatu uzkrājumus veikalos, pauž viedokli, ka latviešu lirika pārdzīvo krīzi, un piedāvā savus risinājumus tās pārvarēšanai. Cita starpā,
aicinot autorus vairāk pievērst uzmanību izteiksmes skaidrībai un mazāk uzsvērt savu ego.
Savukārt Andrejs Upīts apgalvo, ka “dzejas plūdi, kas gāžas pār latviešu lasītāja galvu, ir tas īstais iemesls, kāpēc viņš no tiem vairās jau pa gabalu”. Viņaprāt, nav vietā jautāt, kādēļ dzeju nelasa, bet - kādēļ tā būtu jālasa. Pēc Upīša ieskata, “tauta, kāda viņa arī kuro reizi bijusi, allaž zina, ko viņa lasa un kādēļ viņa lasa.” Iespējams, E. Zālītei ir izdevies atrast īsto pieeju lasītāju dvēselēm, jo viņas dzejas krājums “Sila ziedi”, kurš pēc pirmpublikācijas 1931. gadā līdz 1940. gadam tiek iespiests atkārtoti vēl četrreiz, sasniedz šim periodam rekordlielu kopējo tirāžu 10 tūkstoši eksemplāru.
Jau iepriekšminētajā grāmatnieku kongresā literatūrkritiķis Rūdolfs Egle atgādina par lasītāju lomu grāmatas līdzradīšanā, bet izdevējs Jānis Rapa kā atdarināšanas cienīgus paraugus izceļ Skandināvijas valstīs 20. gados organizētās grāmatu nedēļas. Visas Latvijas mērogā tādas arī tiek sarīkotas vairākkārt (1929., 1931. un 1935. gadā). Galvenokārt ar pazīstamu personību priekšlasījumiem, grāmatu izstādēm un tirdziņiem sabiedrības uzmanība tiek pievērsta latviešu autoru sacerējumiem un grāmatniecībai vispār, kā arī tiek popularizēta lasīšana. Un grāmatu nedēļas arī ir viens no faktoriem, kas ļauj teikt, ka 30. gadu beigās grāmatas ir kļuvušas par Latvijas sabiedrības ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
Grāmata kā ideoloģiskās cīņas un garīgās pretestības instruments
Savu īpašo vietu latviešu sabiedrības dzīvē grāmatas saglabā arī 20. gadsimta otrajā pusē. Gan ievērojami atšķirīgāk kā iepriekšējos gadu desmitos. Okupācijas apstākļos grāmata kļūst par ideoloģiskās cīņas ieroci un, kas ir ne mazāk svarīgi, arī garīgās pretestības instrumentu. Cita loma grāmatai un lasīšanai ir arī latviešu trimdinieku dzīvē, bet par to nedaudz vēlāk.
Otrā pasaules kara laikā padomju un nacistu režīmiem nevēlamie iespieddarbi tiek izņemti no grāmatu tirdzniecības vietām un publiskajām bibliotēkām; to vairākums tiek utilizēts, iznīcināts, bet zināms eksemplāru skaits glabāts speciālos fondos lielākajās zinātniskajās bibliotēkās. Par padomju okupācijas varas īstenotā kultūras genocīda vērienu pēckara gados liecina saraksts, ko ļoti niecīgā eksemplāru skaitā 1951. gadā publicē tā sastādītāja - padomju cenzūras institūcija Galvenā literatūras pārvalde.
Turpmāk cenzūras sarakstos iekļautais personīgajās bibliotēkās bieži vien tiek noglabāts aiz ideoloģiski nekaitīgiem izdevumiem.
Par okupācijas režīmam nevēlamu tekstu lasīšanu, glabāšanu un izplatīšanu cilvēki tiek tiesāti un represēti ne tikai Staļina valdīšanas laikā (t.s. “franču grupa” 50. gadu sākumā), bet arī 60.-80. gados - pazīstamākais piemērs ir brīvības cīnītāja Gunāra Astras vairākkārtējā tiesāšana.
Cenzūrai izslēdzot no aprites daudzu talantīgu dažādu paaudžu autoru tekstus, tiek būtiski deformēts nacionālās rakstniecības un zinātnes attīstības process. Veidojas situācija, kad sabiedrības vairākumam trūkst citas lasāmvielas alternatīvas un režīmam lojālo vai pat tā nomenklatūrai piederošo autoru (Vilis Lācis, Arvīds Grigulis) teksti tiek izdoti masu tirāžās. Saprotams, ka šādā bezkonkurences situācijā tādam autoram, kā V. Lācim nav grūti kļūt “par vienu no visvairāk lasītajiem sava laika rakstniekiem”, kā vēl nesen izdotā grāmatā no jauna atkārto viņa cienītājs Zigmunds Skujiņš.
Kā jau totalitārā sabiedrībā, arī Padomju Latvijā, ārpus tās latviski izdotās grāmatas ar retiem izņēmumiem tiek noklusētas, ir pieejamas tikai “izredzētajiem” un arī tad galvenokārt ideoloģiskās cīņas nolūkos. Piemēram, A. Upītim, lai sacerētu paskvilu “Bezsaules noriets: latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijai” (1967).
60.-80. gados vairs netiek voluntāri uzspiesta padomju varasvīru (Ļeņina, Staļina) Rakstu obligāta pasūtināšana, tomēr šodien vidējai paaudzei piederošie spēs atsaukt atmiņā skolas gadus ar prasību studēt tekstus, kuru autorība tika piedēvēta Komunistiskās partijas tālaika vadonim Leonīdam Brežņevam.
To, ka padomju ideologiem nav vienalga, ko lasa masu bibliotēku apmeklētājs, raksturo kāda sabiedriskā konsultanta vērojumi Rīgas 10. bibliotēkā: “Skaitļi liecina, ka sabiedriski politisko zināšanu papildināšanā viskūtrākās ir mājsaimnieces. Daudzas pusmūža gados un pat jaunas sievietes galvenokārt lasa tikai aizrobežu daiļliteratūru un žurnālus.. Ne viens vien jaunietis gadā izlasījis tikai dažu padomju autoru daiļdarbus.”
Kaut cik regulāru lasītāju interešu izpēti, vismaz 40.-50. gados, pilnībā aizstāj t.s. literatūras propaganda. Izmantojot socioloģijas metodes, 70. -80. gados top vairāki bibliotēku lasītāju interešu pētījumi. Tomēr, paturot prātā iepriekšminētos apstākļus, diez vai varam uzskatīt, ka tolaik ir iespējams iegūt pilnvērtīgu priekšstatu, kādi teksti / izdevumi ir sabiedrības rīcībā un kādi tiek lasīti. Tikai šķietami vieglāk ir aprakstīt jau mūžībā aizgājušu kultūras darbinieku un zinātnieku (Raiņa, Brigaderes, Paula Stradiņa u.c.) personīgās bibliotēkas, jo arī šādos gadījumos neiztiek bez totalitārās varas diktētiem noklusējumiem.
Padomju laikā lasītāju popularitāti iegūst vairākas grāmatu sērijas (“Apvārsnis”, “Ievērojamu cilvēku dzīve” un vairākas citas) un dzejas izdevumi sasniedz līdz tam nepieredzēti lielas tirāžas (atsevišķiem autoriem - Imantam Ziedonim, Ojāram Vācietim un Ārijai Elksnei - grāmatas tiek iespiestas pat 33 tūkstošos eksemplāru). Neskatoties uz to, daudzas pieprasītas grāmatas tolaik kļūst par deficītu.
Vēl padomju ēras norieta fāzē ir spēkā līdzšinējās nostādnes pret t.s. populāro kultūru. Tā "Latvijas padomju enciklopēdijā" 1987. gadā var lasīt, ka “triviālā māksla – buržuāziskās “masu kultūras” parādība, kas adresēta mazkulturālam, mietpilsoniskam patērētājam ar mazattīstītu gaumi”, Tomēr, neskatoties uz to, arī valsts apgādi peļņas nolūkos 70.-80. gados publicē populārās literatūras klasikas tekstu atkārtotus iespiedumus (Dafnijas di Morjē “Rebeka”, 1973, un Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, 1987) un pat jaunus tulkojumus (Johanness Mario Zimmels “Cilvēks nav vientuļa sala”, 1981). Lasītāji tiek aicināti izteikt viedokli par valsts apgādu perspektīvajiem plāniem un 80. gadu oficiāli atvēlētās iedrīkstēšanās, perestroikas gaisotnē izskan arī kritiski vērtējumi, taču jau pavisam drīz pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas zūd ne tikai līdzšinējie cenzūras žņaugi, bet ievērojami mainās izdevējdarbības prioritātes.
Kā nezaudēt lasītprieku svešumā
Latviešu grāmatu izdošana un lasīšana dažādās pasaules valstīs, kur latvieši atrod mītnes vietu pēc Otrā pasaules kara, kļūst par būtisku nacionālās identitātes stiprināšanas elementu daudzu gadu garumā. Šāda lasīšanas funkcija ir bijusi svarīga latviešiem, atrodoties ārpus dzimtenes, protams, arī citos laikos. Taču tieši 40.-80. gados trimdā tiek uzturēta grāmatniecība, kura nav margināla iepretim Latvijā notiekošajam, bet ierobežotā apjomā mēģina turpināt valstiskuma laikā aizsāktās grāmatniecības tradīcijas.
Vairākkārt trimdas presē uzplaiksnī ierosinājumi, kā ieinteresēt trimdinieku jauno paaudzi par lasāmvielu latviešu valodā. Mudinot atbalstīt viņa aizsākto grāmatiņu virkni par latviešu karavīriem, M. Goppers cer, ka tās kļūs par “pretlīdzekli kovboju un gangsteru literatūras un filmu indei, magazīnu un „komiku” salkanībām u.c. brīvās pasaules masas cilvēka ikdienas “patēriņa priekšmetiem”.” Turpretim literatūrkritiķis Vitauts Kalve aicina nevērtēt komiksus vienīgi kā amerikāņu masu literatūras produktu. Viņš atgādina, ka bērniem domātas attēlu virknes ar tekstiem jau 20. gados Latvijā ir publicējis žurnāls “Cīrulītis”, un ierosina pārvērst attēlu virknēs Pumpura “Lāčplēsi”, Brigaderes “Sprīdīti” un vēl citus literārus darbus.
Nepārvērtējama nozīme trimdas jaunās paaudzes lasītprieka veicināšanā ir gan žurnālam “Mazputniņš” (sāk iznākt Kalamazū 1959. gadā un tiek izdots Kanādā līdz pat 1994. gadam), gan Baibas Vītoliņas apgādam “Atvase” (Stokholmā), kas citstarp 1972. gadā piedāvā tēlvijas formātā Aleksandra Grīna romāna “Zemes atjaunotāji” 1. daļu.
50. un 60. gados atsevišķi apgādi publicē vērienīgus kultūrvēsturiskus izdevumus, piemēram, apgāds "Daugava" Latvijas vēsturei veltītu monogrāfiju virkni un K. Skalbes rakstus, bet apgāds "Imanta" - “Latviešu tautas dziesmas” 12 sējumos. Daļai no šiem izdevumiem tiek praktizēta iepriekšparakstīšanās, un to iznākšana liecina, ka ir nostabilizējusies trimdinieku pirktspēja, tomēr ar izdevējdarbību saistītu cilvēku vērojumi liek bažīties par trimdas grāmatniecības nākotni.
Literatūrkritiķis Jānis Andrups rosina jaunatnes organizācijām pievērsties latviešu grāmatu publiskai iztirzāšanai: “Būtu jauki, ja jaunatnes kongresos blakus skaistuma karalieņu vēlēšanām vēlētu arī latviešu grāmatu karaļus un karalienes – tos, kas visvairāk izlasījuši latviešu grāmatas.” Savukārt trimdas grāmatu ražas apskatu veidotājs Leons Rumaks, analizējot datus aptaujai par situāciju trimdas grāmatniecībā, gan secina, ka “jaunatne latviešu grāmatas pērk ļoti reti, pie tam lielāko tiesu dāvanām, nevis lasīšanai”, tomēr atgādina “ka arī brīvajā Latvijā ne visi jaunieši lasīja grāmatas, kaut gan tur varēja atrast visu interesēm atbilstošas”.
Par to, ka trimdas lasītāju ievērojamas daļas literārā gaume ir samērā konservatīva, ir pārliecināts H. Rudzītis, kas vēstulē Anšlavam Eglītim sūkstās, ka “latviešu lasītāji ēd tikai „reālu barību”. Viss, kur kaut kāda modernisma piegarša, vairumam nav sagremojams”. Tādēļ, kā jau ne reizi vien latviešu literatūras vēsturē, jauno autoru radošie meklējumi ir biežāk sastopami literāro žurnālu (galvenokārt “Jaunā Gaita”, iznāk kopš 1955. gada) lappusēs.
Rietumu valstīs dzīvojošie krietni agrāk kā latvieši dzimtenē izjūt, kā tehnoloģiju attīstība un citi faktori iespaido mītņu zemju grāmatu repertuāru un grāmatu lasīšanas prestižu vispār. Filozofs Pauls Jurevičs, kurš jau 20. gados ir izteicis bažas par laika kavēklim domātās beletristikas pārsvaru un zinātnisku grāmatu lasītāju niecīgo skaitu, 60. gados ir spiests konstatēt, ka kritiķu uzticamība, nosakot grāmatu vērtību, ir gājusi mazumā. Savukārt dzejniece Veronika Strēlerte, kas par grāmatu sīvākiem konkurentiem dēvē laikrakstus un nedēļas žurnālus, uzskata, ka “grāmatu lasīšanas prieks pārdzīvos tomēr arī televīzijas laikmetu.” Cik veiksmīgi nākotnē ir izdevies ielūkoties dzejniecei un cik precīzi, gadu vēlāk, 1962. gadā Gūtenberga galaktikas nākotni ir prognozējis poligrāfiskās grāmatas gala piesaucējs, kanādiešu mediju teorētiķis Herberts Māršals Makluens, katrs var spriest pats.
Mēs savukārt 20. gadsimta nogalē bijām liecinieki būtiskām pārmaiņām Latvijas grāmatu apgādu darbā, kā arī lasīšanas paradumu jomā. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir kļuvuši iespējami ideoloģiski neietekmēti pētījumi par grāmatniecības attīstību Latvijā aizvadītajā gadsimtā. Plašāk nekā līdz šim ir pētīta populārās literatūras lasīšanas pieredze un analizēti atsevišķi 20. gadsimta kultūras personību personīgie grāmatu krājumi. Tomēr avotos balstītas, analītiskas Latvijas 20. gadsimta grāmatniecības un arī lasīšanas vēstures uzrakstīšana vēl ir pētnieku nākotnes uzdevums.
Plašāks teksts rodams lasīt interneta žurnālā "Punctum".
