Vispirms par lasītājiem, bibliotēkām un valodām tajā laikā
Reformācijas gadsimta lasītāji ir daudzvalodīgi cilvēki ar plašu interešu loku, ieinteresēti baznīcas atjaunotnē, ceļotāji - izglītības ieguvē un darba gaitās, to vidū arī Eiropas valdnieki un, jā, arī Rīgas rātskungi un Kurzemes hercogi, luterāņi, kalvinisti, jezuīti, izglītības reformu atbalstītāji, tipogrāfiju un pilsētu bibliotēku veidotāji.
Arī pati reformācija izaug no lasīšanas pieredzes – Mārtiņa Lutera "Pāvila vēstules romiešiem" no Bībeles Jaunās Derības - interpretācija liek pamatu vēlākajai protestantu doktrīnai, arī Lutera paša idejas izplatās ar lasāmvielas starpniecību, piemēram, viņa darbs "Vāczemes kristīgajiem dižcilšiem" nāk klajā 4000 eksemplāros, ir izpārdots pāris dienās un divu gadu laikā piedzīvo 13 atkārtotus izdevumus.
Līdzīgi arī Rīgā reformāciju ievada diskusija un tai sekojošs "Kistrinieša Andreasa Knopkena" Bībeles Jaunās Derības "Vēstules romiešiem skaidrojums" jeb 24 tēzes. Tas ievirza Livonijas garīgo dzīvi protestantisma gultnē un īsā laikā pieredz četrus izdevumus.
Reformācijas laikā gan liela daļa Eiropas iedzīvotāju joprojām neprot lasīt, tamdēļ baznīcas jaunumi tiek vēstīti arī mutiski – ar sprediķošanas, priekšā lasīšanas un arī dziedāšanas starpniecību.
Reformācijas gadsimts ir baznīcu un klosteru grautiņu laiks un grāmatu dedzināšanas laiks, arī senākā grāmata latviešu valodā – protestantu dievkalpojuma kārtības izklāsts iet bojā katoļu sakurta ugunskura liesmās Lībekā. Lai grāmatas pasargātu, Mārtiņš Luters pilsētu rātskungus aicina uz pilsētu bibliotēku veidošanu. Vācu zinātnieks Klauss Garbers trāpīgi raksta: kā kuģi vētrās patveras ostās, tā izdzīvojušās grāmatas lielākoties šādā vai tādā veidā paglābās bibliotēkās un vēlāk kļuva pieejams plašākai publikai.
Aptuveni vienlaikus ar Magdeburgu, Hamburgu, Augsburgu, Nirnbergu arī Rīgā pirmās publiskās bibliotēkas sākotne saistāma ar 16. gadsimta pirmo pusi, par to saglabājies dokuments vēsta: „1524. gadā ap gavēņa vidu es, Nikolajs Ramme, saņēmu tālāk minētās Pelēkā klostera grāmatas, ko man nodeva godājamais, gudrais un apdomīgais [Rīgas] birģermeistars Pāvils Dreilings, lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam”. No piecām līdz mūsdienām saglabājušās četras grāmatas. Tās šodien veido Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājuma sākumu. Ar gadsimta vidu bibliotēkas krājumi pamazām papildinās, pateicoties Rīgas pilsoņu dāvinājumiem.
Viena no, iespējams, plašākajām reformācijas gadsimta mājas bibliotēkām pieder vācu diplomātam un dzejniekam, mūža otrajā pusē rīdziniekam Danielam Hermanim (ap 1543–1601). Hermanis, bijušais Vīnes ķeizariskā galma sekretārs, tad Dancigas pilsētas sekretārs un pastāvīgais sūtnis Polijas karaļa galmā, 1582. gada 1. martā, īsi pirms Polijas karaļa Sefana Batorija vizītes, ierodas Rīgā un mīlestības dēļ paliek pilsētā uz pastāvīgu dzīvi. Grāmatas Rīgas Pilsētas bibliotēkā nonākušas jau pēc Hermaņa nāves, šobrīd apzinātas 32, dažas ir pirktas, citas saņemtas kā dāvinājumi, vairākās ir vērtīgi laikabiedru ieraksti.
Mazliet par grāmatām un tehniku 16. gadsimtā.
Šajā laikā Eiropa pieredz īstu tipogrāfiju bumu un tipogrāfija tiek atvērta arī Rīgā. Līdztekus drukātajām grāmatām lasītāju vidū turpina cirkulēt manuskripti un lasītājs tiek iesaistīts lappušu numerācijā un tekstu lielo sākumburtu iekrāsošanā. Atkarībā no lietošanas veida grāmatām ir dažādi izmēri, piemēram, t.s. galda grāmatas jeb itāļu libro di banco ir izmērā lielas, domātas pastāvīgai lietošanai universitātēs un mājās uz galda. Mazāka izmēra ir grāmatas pārnēsāšanai somā, tās lieto ceļojoši priesteri, svētceļnieki, tirgotāji. Vēl mazākas - tā saucamās rokas grāmatiņas jeb libretto da mano - galvenokārt klasiķu darbi un humānistu literatūra pārnēsāšanai kabatā. 1588. gadā itālis Romelli (1531-1600) izgudro lasīšanas ratu. Tas dod iespēju ērti izvietot vairākas vienlaikus izmantojamas grāmatas, tās neaizšķirot.
Renesanses izglītotā cilvēka sacerējumi nereti ir īsti erudīcijas paraugdemonstrējumi ar citātiem, atsaucēm un lasītā interpretācijām. Franču filozofam un esejistam Mišelam de Monteņam (1533–1592) darbistabā, jādomā, lasīšanas rata vēl nebija. Viņš svarīgākos citātus rakstīja uz savas istabas sienām. Lasīšanas rats būtu noderējis arī rīdziniekam Bazīlijam Plīnijam (ap 1540–1605), dzejniekam un ārstam, kas jaunībā studiju laikā sacer apjomīgu slavas dziesmu latīņu valodā savai dzimtajai pilsētai Rīgai – kārtības, taisnīguma un miera ostai.
Poēma pārbagāta ar atsaucēm uz grieķu un romiešu mitoloģiju un literatūru, uz Bībeli, tā atspoguļo Plīnija teicamās zināšanas par pilsētas fortifikāciju un renesanses vēsturnieku tekstiem, tā sākas, kā tolaik pienākas, ar uzrunu Rīgai un atsauci uz klasisko kultūru, šai gadījumā Vergīliju. Ieskatam pats sākums LeonaBrieža teicamā atdzejojumā:
Kam gan es parādā esmu vislabākās šīs zemes balvas,
Dzimtene mana, jel teic? Protams, vienīgi Tev! (..)
Arī ja Vergilijs ņemtos paust slavu Tev divrindēs savās,
Mute aiz izbrīna tam paspruktu vaļā tūlīt.
Grauzdams bez mitas sev nagus un jaukdams matus uz galvas,
Vainotu talantu viņš, tālab, ka izzudis tas..
Ko lasa un raksta sievietes šajā laikā?
Jo augstāks sociālais slānis, jo sieviete mēdz būt izglītotāka. Kā izpētījusi Vija Stikāne, Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera sieva Mēklenburgas Anna (1533–1602) raksta vēstules un kārto saimnieciskus darījumus, Livonijas vasaļa fon Ungerna atraitne Gudila sarakstās ar Prūsijas hercoga sievu Doroteju. Gudila sarakstē lieto viduslejas vācu, nevis latīņu valodu, kas starp citu Livonijas pilsētās saukta par sieviešu valodu, jo biežāk lietota ikdienā. Pēc vīra nāves Gudila kārto dēla izglītības gaitas. Vēl pārsteidzošāks piemērs, iespējams, unikāls Baltijas kontekstā, ir sievietes iesaistīšanās sava vīra literārā mantojuma saglabāšanā.
Rīdziniece Urzula Krēgere (Kröger, arī Krüger), jau iepriekš minētā humānista Daniela Hermaņa sieva, tā pati, kuras dēļ Hermanis paliek uz dzīvi Rīgā, pēc vīra nāves pabeidz kārtot viņa manuskriptus un publicē tos Rīgā trīs sējumos, turklāt – katram sējumam Urzula sacer īpašu ievadu. Starp citu, pats Daniels Hermanis jaunībā kādā dzejolī tika raksturojis divdesmit vienu sieviešu tipu, tikai vienu no tiem – izglītoto sievieti – raksturojot pozitīvi. Viņas attīstītā prāta sarunas valdzinās visas Tavas maņas, raksta Hermanis. Viņam acīmredzot ir laimējies Rīgā Urzulas Krēgeres personā tādu atrast.
Visbeidzot – kā ar latviešu grāmatu lasītāju un latviešu lasītāju?
Domājams, iespieddarbu latviešu valodā līdz reformācijai nav bijis. Varbūt kādas lūgšanas un dziesmas ir cirkulējušas rokrakstos. Grāmatu sākotni latviešu valodā netieši stimulē Mārtiņš Luters, aicinot sludināt dievlūdzēju ikdienas saziņas valodā. 16. gadsimta pirmajā pusē Rīgā tas tiek attiecināts arī uz pilsētas nevāciešiem jeb ne–vācu valodas lietotājiem latviešiem. Dievvārdu sludināšana nosaka nepieciešamību pēc latviskiem tekstiem. Senākās saglabājušās grāmatas latviešu valodā ir publicētas 16. gadsimta beigās. Tomēr to titullapas un ievads ir vācu valodā, tātad lasītājs būs bijis vācietis - mācītājs, draudzes priekšnieks, laukos muižkungs vai saimes pārraugs, kuram būtu jārīko priekšā lasīšana un kopīga dziedāšana tiem, kas uz baznīcu netiek, piemēram, kādas latviešu grāmatas sākumā vāciski ir rakstīts: „..vor das gemeine Haußgesinde vnd Pawren gelesen und erklehrt werden“ [visas saimei un zemniekiem priekšā lasāms un izskaidrojams]. Kaut arī zemes kungi nosaka, ka vācu un nevācu bērniem ir jāapmeklē skola, konkrētu panākumu latviešu vidū tam nav.
Bet 16. gadsimta otrajā pusē visa mūsdienu Latvijas teritorija nonāk Polijas Lietuvas lielvalsts sastāvā un uz Baltiju atceļo jezuīti. Jezuīti rūpējas par katolisku lasāmvielu latviski. 1585. gadā nāk klajā grāmatiņa latviešu valodā, kas jautājumu un atbilžu formā izskaidro kristīgās ticības būtību – katoļu katehisms.
Tā vedina domāt par latviešu lasītāju – arī titullapa ir latviski, turklāt grāmatai ir liels, pat neparasti liels metiens – 1002 eksemplāri, treškārt, tās virsrakstā norādīts adresāts: ..priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem. Baznīcas vēsturnieks Staņislavs Kučinskis pat nešaubās, ka grāmata sasniedza latviešus, tomēr citi pētnieki savos spriedumos ir atturīgāki.
Nenoliedzot, ka jezuītu sagatavotās grāmatas varēja nonākt arī pie latviešiem, acīmredzot par kuplāku latviešu lasītāju skaitu runāt vēl pāragri.
Ar pirmajiem reliģiska satura izdevumiem latviešu valodā grāmata latviešu apziņā nostiprinās kā baznīcai un rituālam piederīga lieta. Šāds priekšstats daļā latviešu saglabājas vēl līdz pat 18. gadsimta beigām. Savukārt latviešu teksti vācu mācītāju vidū nereti cirkulē tikai un vienīgi kā rituālam nepieciešams rīks, – ne vairāk. Svarīgu nozīmi iegūst tradīcija un pieradums gadu desmitu un pat gadsimtu gaitā. Labi zināmo daudz vieglāk atkārtot, kaut ko jaunu mācīties ir grūti. Tā pirmās latviešu grāmatas, kā rāda dokumenti, vācu mācītāji vēlas lietot vēl turpmākos simt gadus arī tad, ja grāmatu tirgos sen jau ir nopērkami modernāki un valodas ziņā nesalīdzināmi labāki izdevumi un latviešu dziesmu grāmatas ar jaunām, ritmiskām un labskanīgām baroka meistaru dziesmām.
