Attīstības modelis, kas izvēlas starptautisku, nevis vietēju investoru piesaisti, darbojas, izspēlējot teritorijas kultūras „trumpjus”. Šis modelis piedāvā no dzimtenes atrautajiem bosiem un ekspertiem pietiekami pievilcīgu un no ierastā ne pārāk atšķirīgu dzīves telpu un dzīves veidu, lai ienācējģimenes nejustos ar visām saknēm izrautas no ierastās vides. Šim mērķim tiek piedāvāti pakalpojumi, kas ļauj atnācējiem saglabāt savas kultūras paražas. Pilnīgi dabiski pašnorobežojusies bosu un ekspertu kopiena palīdz uzņēmumiem iekarot jaunus tirgus un progresēt globalizācijā, „iemāca” vietējiem tērēt citādi un vairāk, kā arī liek uzņemošajai teritorijai piedāvāt dažādus sociālus pakalpojumus – skolas, mājokļus, ārstniecības iestādes, izklaides vietas, svētnīcas, kā arī piedāvāt konsulārus un pat to ietvaru pārsniedzošus pakalpojumus. Vietējā kultūra tiek pilnībā transformēta. Ja valsts attīstības spirāli uzskata par augšupejošu vai vismaz turību nesošu, akla atdarināšana tiek uzskatīta par progresu, ar degsmi kopējot un pārņemot „līdervalstīs” radītās hipertrofijas.
Vietējās kultūras pielāgošana dara iespējamu un iet roku rokā ar kolonizāciju; „vietējiem” tā ir iespēja izsisties starptautiski.
Vietējā kultūra tiek pietiekami hibridizēta, lai to varētu uzskatīt par nozīmīgu eksporta preci un iekļaut ārējās tirdzniecības bilancē. Tā tiek pielāgota eksporta tirgu gaumei un piedalās starptautisku firmu sponsorētā nacionālā prestiža celšanā. Kultūra līdz ar visu citu kļūst par attīstības līdzekli, ko līdzīgi fabrikai vajadzēs delokalizēt, ja vien to prasīs daudzsološāki tirgi. Kultūras globalizēšana tiks uzskatīta par „veiksmes stāstu”, taču kultūras radīšanas un iedvesmas avoti būs izsīkuši. Būtībā valsts, tāpat kā uzņēmums, viena pati vairs nespēj uzturēt savā kultūrā sakņojošos pētniecību un attīstību. Kā valstis, tā uzņēmumi ir spiesti atteikties no nacionālā un izšķīst globalizējoties, visbiežāk iekļaujoties spēcīgos starptautiskos tīklos. Tā mirst kultūras. Tās tiek aprītas kā fagocitozē, jo nav izprasta kultūras „šūnu” nozīmība sabiedrības sociālā ķermeņa dzīvotspējā; ka tās var būt atšķirīgas un brīvas, lai saglabātu ķermeņa spēju pretoties, nevis tikai sašust par netaisnībām...
Kad attīstības spirāle ved lejup, nabadzībā, visticamāk, ir par vēlu izlikties saprotam un sludināt, ka attīstība nav iespējama bez kultūras.
Tad jābaidās no tā, ka no kūpošām gruvešu kaudzēm tiks izceltas tradīcijas, kas vairs nav vajadzīgas pat vietējā tirgū un tādēļ bez milzu investīcijām globālā mērogā būs grūti ekspluatējamas. Šīs tradīcijas pieder arheoloģijai un masu tūrismam. Tās pavada lejup krītošu attīstības spirāli un iet kopā ar nabadzību, proti, ar tiem cilvēkiem, kuri vēl nesen bija pietuvināti turības spirālei, bet šodien jau izstumti. Aizvien vairāk šo cilvēku pieņems darbu tūrismā – rentablā masu tūrismā. Zinātnieki kļūs par taksometru šoferiem vai ielu pārdevējiem, drosmi zaudējuši un atbaidīti, redzot, kādai apstrādei viņi tiks pakļauti, lai iekļautos globalizācijā. Par parastu parādību kļūst cilvēku pašizstumtība no sabiedrības, lai izbēgtu no nevienlīdzībā balstītas izaugsmes, konkurētspējas un produktivitātes prasībām.
Bet kultūra izzūd, jo nabadzības spirālē tā netiek atjaunināta. Tā aizvien vairāk kļūst pieejama tikai bagātajiem, kas izsprukuši no nabadzības spirāles.
Viņi veido valdošo eliti un apgalvo, ka ir spējīgi turēties pretim pagrimumam. Tieši viņi stāv Sistēmas sardzē un uztur Finanšu interesi. Viņuprāt, kultūra var pretendēt uz iedvesmas un motivācijas avotu tikai tad, ja to var izteikt naudā un pārdot visā pasaulē.
Finanšu grandi patiešām tic šai kultūrai. Viņi kļūst par Mākslas pārdevējiem, dēvējot sevi par mecenātiem, sponsoriem, taču neko nedāvinot tāpat vien. Viņu pulkā nāk Kultūras „industriālisti”, kas gūst labu peļņu no dezindustrializētajām teritorijām, liekot tām pārvērst pamestās ražotnes par kultūras, patērēšanas un izklaides centriem. Taču rezultāti nav pietiekami attīstībai un neļauj izrauties no lejupejošas attīstības spirāles, jo nav pietiekami skaidri apzināts, ka kultūras makro-industrializācija grauj radošo potenciālu mikro līmenī. Un tas, savukārt, ir nepieciešams, lai izveidotu pilsoņu Kopienu (Cité), nevis vienu no daudzajām noplicinošai un totalitārai globalizācijai veltītām „nometnēm” (camp).
Globalizēta kultūra neatjauno Sabiedrību, tā vēl vairāk to grauj. Tā palīdz izzust Valstīm, zemēm un visam, kas ir patiesi politisks, atšķirīgs no Finansēm.
Galu galā tā noved arī pašas Finanses līdz izsīkumam, jo tām vairs nepietiek līdzekļu „aprūpēt” visu pasauli. Arī pasaulei vairs nav „spēka”, jo tās materiālie un vitālie resursi izsīkst. Finansializētā, finanšu operācijās pārvērstā kultūra vairs nespēj rast saikni ar dabu. Tai vairs nav nekā kopīga ar teritoriju, arī cilvēki par teritoriju vairs neliekas ne zinis. Teritorijas ieņem neitrālu nostāju lēmumos, ko pieņem Finanses, tādējādi liekot cilvēkam kļūt par mobilu, elastīgu vergu, kas lemts mūžīgai pārceļošanai un aklimatizācijai. Paradoksāli, ka vienlaikus cilvēka etniskums un kultūra tiek iluzori sargāta no migrācijām un kosmopolītisma, jo tas, lūk, var neatbilst Finanšu interesēm. Taču šī ir tikai šķietama pretruna Finanšu loģikā, kas tiecas iedzīvoties no nevienlīdzības.
Finanšu operācijās pārvērstā Kultūra ir kļuvusi par krāšņāko liekulības masku – gluži kā karnevālā, ļaujot aizmirsties no postošās globalizācijas, ko veido Dzīvība bez cilvēka un cilvēks – bez Dzīvības.
Ir skaidrs, ka vientuļi jūtas tie, kas izrāda pretestību un savā mākslā uzdrošinās neatlaidīgi atmaskot Finanšu tieši vai netieši radītos cunami, katastrofas, slaktiņus, iznīcināšanas, urbanizācijas, mežu izciršanas – nolūkā iekasēt kārtējo renti un uzkrāt bagātības. Šie cilvēki ir pasaules sirdsapziņa un izsaka to, ko nekādā ziņā nedrīkst aizlaist postā. Atšķirīga kultūra ir kļuvusi par antropoloģisku retumu. Standardizācija ir tik liela, ka individuācija kļūst praktiski neiespējama. Cilvēki vairs nepiedalās vēlēšanās, jo domā, ka viss jau izlemts iepriekš un nesaskata atšķirību partiju programmās un kandidātos.
Kultūra ir standardizēta, un cilvēki ir pakļauti globalizācijas apstrādei; izpildīgums un paklausība tiek īpaši vērtēti.
Kultūra-patērēšana-finanses tiešām attiecas uz valdošajām aprindām un oligarhiem, kas pārvalda visas pasaules bagātības. Tie, kuri izrāda pretestību, saprot, lai atgūtu kultūru, tā ir jānošķir no pārdodama patēriņa priekšmeta. Šis apgalvojums savā ziņā nozīmē aicinājumu izvēlēties citu attīstības modeli; prasīt jaunu sekularizāciju – tikai šoreiz nevis atdalot Baznīcu no Valsts, bet gan dodot brīvību kultūrai, lai tā varētu izdomāt Valsti no jauna. Jaunais laicīgums ir demokrātiskas piedalīšanās pontenciāls, lai radītu pilsoņu Kopienu. Tas vairs neatbilst politiskiem „standartiem”, kas iesloga pagātnē un konservatīvismā. Visnotaļ respektējot pagātni, jaunais laicīgums ļauj ikvienam un visiem kopā radīt nākotni. Utopija nav a priori zemē metama, tā ir izmantojama, lai izrautos no īstermiņa domāšanas važām. Ar to ir jāsāk, lai nojauktu barjeras, kas visbiežāk ir ideoloģiskas dabas, bet kļuvušas par menedžeriskām, tās veido uzspiestu attīstības modeli. Kultūra atbrīvo no Sistēmas – sociālistiskas vai kapitālistiskas – radītajiem spaidiem. Kultūrai rūp kopādzīvošana, Kopienas veidošana, neatkarīgi no jelkādas sistēmas.Būdama neatkarīga, kultūra tiecas izskaust nevienlīdzību, lai darītu vieglāku kopādzīvošanu un ļautu izpausties ikvienam.
Kultūra savā būtībā nav ne hierarhiska, ne buržuāziska, nedz arī aristokrātiska; to jāsargā no visām sistēmām ar pietiekamu pretestības garu.
Kultūras imunitāte nav „iedzimta”; to rada un stimulē izcīnītā domas un vārda brīvība, kas nekad nav pilnīga un galīga. Rezultātā rodas tāda kopienas dzīves forma (forme-de-vie), kas spēj pasargāt no globalizācijas triecieniem. Šī dzīves forma nosaka un aizsargā vietējās aktivitātes, garantējot ikvienam pētnieka un amata meistara vietu, kas nozīmē, iespēju noteikt Kopienas attīstības gaitu. Nav runa par protekcionismu vai konservatīvismu; gluži pretēji – par Sabiedrību kā pastāvīgu pētniecības un attīstības centru, kas spēj domāt tālāk par šodienu. Sabiedrībai jābūt ilgtspējīgai. Tā kļūst ilgtspējīga, ja tās kultūra ir atvērta pārmaiņām, savstarpēji bagātinošai ietekmei pretstatā kolonizācijai. Tas ir pūļu vērts, jo palīdz atbrīvoties no globalizācijas verdzības un iegūt nepieciešamo suverenitāti.
Tā mēs nonākam pie pavisam citas attīstības loģikas, absolūti atšķirīgas no tās, kas lika nepārtraukti atteikties no iegūtās suverenitātes, lai tikai varētu piedalīties globalizācijā un Finanšu impērijas izaugsmē. Jauno attīstību veido kultūras suverenitāšu (jaun)radīšana, kas tiecas pēc dažādības, respektē to un rada dzīves formas. Šī attīstība neliek standardizēt preces un tirgus, lai varētu eksistēt un izdzīvot. Preces lietošanas vērtība ir svarīgāka par maiņas vērtību, bet vēl svarīgāka ir simboliskā, vienojošā vērtība, ko piešķir Kopiena.
Tiesības uz dažādību rada attīstību; tās liek atkāpties vienveidībai un ļauj cilvēkam saskatīt demokrātijā jēgu un Kopējo Labumu.
Kopējais Labums vairs netiek saprasts kā patērēšanas standardizācija, lai visi visur pirktu vienu un to pašu un lielā daudzumā. Kopējo Labumu rada kultūra, kas pati ir pasaules vai nacionāla mēroga Kopējais Labums. Tas Labums, kuru UNESCO tiecas, sekmīgi vai ne pārāk sekmīgi, veicināt. Kopējais Labums – pasaules vai nacionālā mērogā – nonāk cilvēku uzmanības centrā, jo nav pieņemama sabiedriskā labuma piesavināšanās, sagrābšana, lai radītu nevienlīdzībā balstītu attīstību, kas ved uz akulturāciju un kultūras iznīcību. Gandrīz visā pasaulē attīstās pretruna starp diviem attīstības veidiem – to, kas respektē kultūras dažādību un to, kas to ignorē. Tas nonāk tik tālu, ka bailes zaudēt savas bagātības spēj izraisīt attīstītu valstu sadalīšanos un Savienību izjukšanu. Tiek uzslietas kultūras barjeras, kas sarežģī situāciju un traucē brīvi elpot. Tādas barjeras nebūtu saceltas, ja būtu izvēlēta Kultūras un Kopējā Labuma pasaule, kas veicinātu nevienlīdzības mazinošu un dažādībā balstītu attīstību. Radošo cilvēku kultūras solidaritāte ļaus rast līdzsvaru starp globālo un nacionālo. Mēs visi galu galā esam pētnieki un sava amata meistari.
Mums kultūras solidaritāte ir jāpasludina par ikdienas praksi otrpus visaptverošai finansializācijai, no kuras gūst peļņu zināšanu ekonomika un pat kultūras ekonomika.
Pēc finansiālas loģikas zināšanās un kultūrā mēs nedrīkstam tiekties nekādā gadījumā.
Radošo cilvēku dzīves forma un viņu radītā Sabiedrība ir skaidrs pretmets naudkārei, esmes finansializācijai, kas pazudina radošu garu Kopējam Labumam. Gluži dabiski Eiropai šeit būtu jākļūst par prototipu jeb izmēģinājuma modeli, jo tik ļoti ir izdaudzināta Eiropas kultūras daudzveidība. Eiropai ir izvēle – vai nu kļūt par „sakausējumu” (melting pot) kā Amerikas Savienotās Valstis, vai arī „Solidāru Valstu Apvienību” – ņemot vērā izmaiņas pasaules kontekstā, kur priekšplānā izvirzās plurālistiska emancipācija, nevis imperiālistiska dominēšana.
Eiropai jārosina radīšanai draudzīgu dzīves formu meklējumi, jāsekmē dinamiska, nevis muzejiska antropoloģija.
Tai jāsakopo visi spēki un iespējas, neaizstājot tos ar globalizētiem surogātiem. Un tāpēc tai jāķeras pie savu bagātību apzināšanas un jārīkojas uzmanīgi, lai akli neizsviestu tās pāragrai komercializācijai.
Kultūra ir pārāk vērtīgs resurss, lai tā kalpotu industriāli dehumanizētai un finanšu operāciju cauraustai Sabiedrībai. Tā jākopj un par to jārūpējas ikviena indivīda līmenī, jo ikviens no mums ir unikāls un atšķirīgs. Tāpēc kultūra liek atteikties no Sistēmas. Kultūru Eiropa, kas spēj piedāvāt daudzveidīgu attīstību, ir laboratorija pasaulei. Tā nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt savu daudzveidību, tā jādod pasaules daudzveidībai, lai rastu iespējami labāko Eiropas un pasaules attīstību. Pateicoties savai daudzveidībai, kultūra palīdz saprast pasauli visā tās kopumā.
Eiropa ir Universitāte pasaulei. Tādējādi Eiropa ir ne tik vien noderīga, bet arī vajadzīga pasaulei.
Savā attīstībā Eiropai jāatbild pasaulei ar gudrību, zināšanām un prasmēm, nevis ar tirgu, zemju un iedzīvotāju kolonizāciju. Tās rīcībā ir pietiekami daudz miera atjaunošanas līdzekļu, lai novērstu vēlmi karot. Mācoties no savas un citu vēstures, Eiropas kultūra var būt vienīgi mieru mīloša un nevardarbīga, kā sacītu Gandijs; vēl tikai tai jāiemācās tikt galā ar savu apspiesto tieksmi atjaunot vecās impērijas... Eiropas Kultūra ir kļuvusi bagāta, Eiropai mainoties; tā kalpo par katalizatoru Eiropas attīstībai – attīstībai, kas tiecas novērst nevienlīdzību. Cienot visas to veidojošās sastāvdaļas, Eiropas Kultūra var kalpot par paraugu pasaulei.
No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece
