Pārdošanai vairs nav nepieciešama ražošana. Globalizācija patērētājiem piedāvā aizvien plašāku jaunu preču un pakalpojumu klāstu. Veiksme pieder tiem, kas gluži kā „dārgumu meklētāji" dodas ceļojumos, uzpērkot mantas, pārdodot tās tālāk un mainot cilvēku iepirkšanās paradumus. Viņi ir drīzāk ielu tirgotāji nevis spekulanti. Patērēt vairs nenozīmē uzturēt strādniekus, bet gan starpniekus, kuru pienākumos ietilpst atklāt un izmantot inovācijas; inovācijas, kas nav un nevar būt nekas vairāk kā tikai neliela atkāpe no normas. Strādnieki var izrādīties par traucēkli patērētāju vēlmei dzīvot jaunā pasaulē. Strādniekus vaino stratēģiskās kļūdās, nespējot paredzēt to, ka jebkuru preci vieglāk atrast ārzemēs, nekā saražot uz vietas.
Ir grūti iedomāties cilvēkus atbalstām uzņēmumus, kurus viņi neuzskata par saviem. Tajos atrodami vien pārkvalificēti kādreizējie bezdarbnieki.
Tiem pārmet nespēju iet līdzi laikam, izprast gaumes evolūciju un kur nu vēl priekšnoteikumus globāli konkurētspējīgas produkcijas ražošanai. Galu galā Sabiedrība atbalsta vien pakalpojumu jomas starpniekus, kuri brīvas tirdzniecības apstākļos prot kārtot darījumus. Šie starptautiskās tirdzniecības un ar to saistīto tiesību, finanšu un loģistikas speciālisti pārstāv neiedomājami plašu kvalifikācijas spektru – sākot no autodidaktiem un beidzot ar Šanhajas reitinga augšgala mācību iestāžu absolventiem. Viņiem ir visas iespējas kļūt par uzņēmējiem-avantūristiem, ko nevarētu teikt, ja viņi būtu izvēlējušies kļūt par parastiem strādniekiem. Šie starpnieki ir vietējās produkcijas „izmaksu likvidatori" (cost killers), kas darbojas uzņēmumu-iepirkuma centrāļu interesēs, uzturot nežēlīgu konkurenci starp importēto un vietējo produkciju. Viņi kalpo par iedvesmas avotu tiem valdošo aprindu pārstāvjiem, kas atbalsta starptautisko tirdzniecību un nodarbojas ar valsts produktivitātes un konkurētspējas uzlabošanu (bezcerīgā) konkurencē ar zemo izmaksu valstīm. „Izmaksu likvidatori" ir svarīgs elektorāts valdošo aprindu pārstāvjiem, kas liedz valstīm būt aktīvām globalizācijā, pakļaujot tās Finanšu un ar tām saistīto spekulāciju atkarībai. Jāteic, ka šie „likvidatori", kas iznīcina aktivitātes dabas resursu ieguves un pārstrādes rūpniecībā, kā arī pakalpojumu jomā, ir ķīlnieki savā nodarbē, lai varētu atmaksāt studiju parādus un citus aizņēmumus, kas nodrošina profesijai atbilstošu dzīves standartu.
Valdošās aprindas ilgu laiku loloja cerības, ka par menedžeriem godātie elki radīs ekonomiskas aktivitātes un darbavietas tirgū, kas izveidots atbilstoši viņu vēlmēm; bet jākonstatē, ka menedžeri vairs nav valstspiederīgi, viņi ir globāli.
Nacionālā ekonomika ir tik vien kā ražošana, kas spējusi „izrauties" no globalizācijas. Tā pārsvarā pārtiek no globalizācijas piedāvājuma, un vietējās produkcijas ir tieši tik daudz, lai izvairītos no pārāk lielas nelīdzsvarotības ārējās tirdzniecības bilancē. Nacionālā ekonomika ir globalizētās Sistēmas vergs, tās vērtība Sistēmas plaša profila uzpircēju acīs atkarīga no (potenciālā) ieguldījuma globālajā izaugsmē neatkarīgi no uzpircēju saiknes ar multinacionālu kompāniju tīklu. Pārnacionāla globālā ekonomika pieņem autoritārus lēmumus attiecībā uz nacionālajām ekonomikām. Tā sasaista vietējos pircējus, palīdzot nodrošināt katras valsts monetārās, budžeta un sociālas politikas atbilstību globālās ekonomikas prasībām.
Valstu dezindustrializācija paver straujas reālu vai virtuālu Finanšu attīstības iespējas, kā liecina Apvienotās Karalistes piemērs. Globālā ekonomika veido sev kalpojošu Finanšu impēriju. Ekonomika zaudē jelkādu patstāvību, tā pakļaujas Finansēm, kuru ziņā ir izdomāt dažādus, augsta riska kredītiem (subprime) līdzīgus, patēriņa atbalsta mehānismus. Kā pircēji mēs sadarbojamies ar Finanšu impēriju, palīdzot tai valdīt pār ekonomiku, un neiebilstam pat tad, ja mūs – esošos vai potenciālos akcionārus – aizstāj privāto investīciju fondi, kas ir vēl ietekmīgāki par valstu ieguldījumu fondiem. Ko lai saka par mūsu patriotismu? Skaidrs, ka pilnīgi noteikti tas vairs nav valstisks. Tas nav arī pasaules mēroga, jo, pirmkārt, tāda jēdziena nav, otrkārt un galvenokārt, tāpēc, ka liberālisms uztur uzņēmējdarbības un jaunu teritoriju apgūšanas garu, mežonīgo Rietumu iekarošanu aizstājot ar mežonīgu pasaules iekarošanu, nebaidoties sagraut veco pasauli. Globālā ekonomika un Finanses ir barbariskas savā būtībā. Tās nemaz nevar būt citādas, skatoties uz globalizācijā izskoloto un globalizācijai savervēto menedžeru profilu. Impērija nevilcināsies pamest valstis lielceļa malā un apiet tās, sadarbojoties bankām un iepirkumu centrālēm, izliekoties it kā nekas nebūtu noticis. Apstulbušajām valstīm nevajadzētu būt tik pārsteigtām par banku parādiem, kas ir nesalīdzināmi lielāki, nekā pašu valstu parādi.
Bankām tika dota brīvība, lai impērija varētu izplesties un dominēt, un valstīm jāsaprot, ka ir par vēlu iejaukties – tām atlicis vien ieteikt bankām izstrādāt (labas) uzvedības kodeksus, lai regulētu attiecības ar uzpircējiem, pasaules mēroga avantūristiem. Skaidrības labad jāteic, ka valstu spēkos vairs nav risināt šo problēmu – to radījusi impērija, apejot valstis un pārņemot varu pār ekonomiku.
To arī nevarēs atrisināt vienas dienas laikā, kaut vai lūkojoties uz tādu līgumu un organizāciju izveides vēsturi kā Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, Pasaules tirdzniecības organizācija, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, Starptautiskā Darba organizācija, Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Vēl jo vairāk, šķiet, ka problēmas nerisināšana atbilst globalizācijas garam – vadīt un virzīt valstu attīstības spirāli turības vai nabadzības virzienā vispārējā solidaritātes trūkuma gaisotnē. Impērijai un impērijas ekonomikai vajadzīgas aizvien sarežģītākas matemātiskas formulas – ne tik daudz, lai spētu paredzēt impērijas un tās ekonomikas darbību mikrosekundēs, bet gan, lai censtos atšifrēt nepārtraukto krīžu cēloņus. Taču matemātikas formulas atbildi nesniegs, lai kā arī pūlētos ekonomikas eksperti. Viņiem mēdz pārmest nespēju saprast, ka tieši haoss, pat vairāk nekā spekulācijas, sagādā labvēlīgu augsni impērijas attīstībai. Impērija līdzinās milzīgai valsts un privāto pasūtījumu loterijai, ko nosaka apjomīga nejaušību un neparedzētu apstākļa kombinācija. Mēs visi esam kļuvuši par šīs loterijas rīkotājiem, jo neesam spējuši būt autonomi savā izvēlē, esam atdevuši impērijai arī tās varas funkcijas, ko mums vajadzēja saglabāt. Mūsu vadošie politiķi cenšas tikt galā ar valsts parādu, lai nezaudētu uzticību. Viņi maina izdevumu prioritātes, taču tas viss izskatās pēc Potjomkina sādžas efekta, lai ļaudis nesaprastu, ka politiķu patiesībā vairs nav. Nav lielas starpības, vai viņi ir spiesti īstenot labēju, t. i., piedāvājuma vai kreisu, t. i., pieprasījuma keinsismu – ir jau palikusi vairs tikai patērēšana bez ražošanas vai arī kustamā un nekustamā īpašuma īre. Cilvēki ātri pierod iztikt bez valsts un rūpēties par sevi paši.
Impērijas un impērijas ekonomikas tirgus plešas plašumā. Mācību iestādēs ekonomiku arvien biežāk aizstāj visaptverošas menedžmenta mācību programmas. Atšķirībā no strādnieku emancipācijas 19. un 20. gadsimtā, ko raksturo zināšanu ieguve tehnikas vai zinātnes jomā, šodien, valdot patēriņam, zināšanas, kam nav tieša pielietojuma, lai nodrošinātu pakļāvību Finansēm, ir jāaizmirst. Tādējādi ir grūti izveidot Sabiedrību, un impērija ar savu menedžmentu jūtas pasargāta no tās. Cilvēki ir pieķērušies impērijai – viņi ir liberāli un apolitiski, iemācīti tikt galā ar neparedzēto, lai arī bez drošības garantijām, toties brīvi stāties pretim haosam un haosa krīzēm. Mainās cilvēku uzvedība – viņi izturas tā, it kā valstis būtu atstājušas impēriju un turētos nostatus. Runājot par Eiropu, cilvēki nepauž skaidru atbalstu tās veidošanai. Viņi nav pārliecināti par Eiropu – iespējams, tā varētu izrādīties noderīga valstu stiprināšanā, bet tikpat labi varētu arī tās sagraut. Ir grūti izšķirties – vai veidot vēl federatīvāku Eiropu, tādējādi vairojot tās pakļautību impērijai, vai ļaut tai izšķīst dažādās pundurvalstīs, kam nebūtu citas izvēles, kā būt paklausīgām un pakļautām. Haosa ekonomikas menedžments neliek izšķirties par labu vienam vai otram risinājumam – tas pielāgojas situācijai, lai impērija būtu vienīgā noteicēja un īstā labuma guvēja. Tādējādi haosa ekonomika ļauj Finanšu impērijai valdīt pār pasauli, kamēr nav notikusi katastrofa vai drīzāk – vairākas pēc kārtas. Patiesībā, haosa pirmssākumos, ekonomika labprāt spēlējās ar valstu līdzatkarību, radot spriedzi starp valstīm-izejvielu piegādātājām un tām, kas patērē vai pārstrādā izdejvielas, tādējādi radot tehnoloģiskus, ģeostratēģiskus riskus un pat humānas katastrofas kā Fukušimā. Šoka vilnis var likt domino kauliņiem krist, valstīm bezspēcībā noraugoties.
Ekonomikas haoss var pārvērsties vispārējā sociālā haosā, radot draudus Sistēmai un, tātad, Finanšu impērijai, līdz kamēr tā sabruks.
Šis process ir ilgstošs un saskatāms tikai ilgākā laika perspektīvā, jo menedžerismam bieži vien izdodas noklusēt notikumus un to savstarpējo saikni. Menedžerisma un ekonomikas vadīts, šis process turpinās haosa īstenotajā dzīvības iznīcināšanā. Izraisot rezonansi, tas var nonākt pie Iļjas Prigožina minētās bifurkācijas, jauna ceļa izvēles, citas patiesības, citas ekonomikas rašanās. Ir skaidrs, kāpēc līdzšinējā pasaule ir trausla, viegli ievainojama un sprādzienbīstama – tās pamatu neveido pētnieki un sava amata meistari, kas ražo un rada. Ir notikusi atteikšanās no neatkarības, autonomijas, izvēloties visu pēc kataloga, atdarināšanas vai afērisma vadībā, līdz vairs nav iespējams izrauties no Finanšu spīlēm.
Jaunās pasaules spēks slēpjas nepakļāvībā sistēmiskiem risinājumiem. Tā savā būtībā ir antisistēmiska; cilvēks vairs nav skrūvīte dažādos plānos un shēmās, nedz arī viegli ievainojams Finanšu pašnodarbinātais; viņš ir autonoms, savas dzīves saimnieks. Solidāri ar citiem viņš rūpējas par pasaules ilgtspēju un nenodarbojas ar spekulēšanu. Haosa ekonomiku aizstāj ekonomika, kas izpaužas kā kopīga pasaulē dzīvojošo tautu saimniekošana, balstoties Kopējā Labuma principā. To sauksim par pasaules Kopējā Labuma ekonomiku, kas nostājas pret apokalipsi. Tā neaprobežojas ar prognozēm Sistēmas ietvaros, bet izvirza hipotēzes, kas atver acis un iezīmē nākotni, lai cilvēki apvienotos, iesaistītos un sniegtu katrs savu ieguldījumu. Šī ekonomika neapdraud demokrātiju, tā veicina tās tālāku attīstību. Tā ir solidāra ekonomika, kas tiecas mazināt riskus, kas apdraud cilvēkus un planētu, un ir tālejošāka par alterglobālistu, zaļo vai pacifistu kustībām, kas ne vienmēr uzdrīkstējušās runāt par haosa globalizāciju. Solidārā ekonomikā ir jāatsakās no standarta risinājumiem, pat ja tos iesaka Nobela prēmijas laureāti.
Šīs ekonomikas pētnieki nav ortodoksāli un pilnībā velta sevi vitālās enerģijas pētīšanai, nebaidoties, ka dažādu „konfesiju" pārstāvji, kam jāaizstāv sava „baznīca" un „draudze", pasludinās viņus par ķeceriem.
Solidāra ekonomika ir bifurkācijas rezultāts un liek izvēlēties citu ceļu. Pasaule vairs nepieder Finansēm, bet gan cilvēkam, kam rūp pēctecība, kurš apzinās sevī kā labo, tā ļauno un nolemj vairs nesadarboties ar Sistēmu un nepiedalīties apokalipsē.
Pāreja no tirgus uz solidāras dzīves laikmetu ļauj Eiropai atdzimt. Atstājot pagātnē pasaules industriālās paverdzināšanas ēru, Eiropa iegūst īpašu starojumu. Jaunā Apgaismība neizpaužas tikai apsūdzībā par brīvības atņemšanu un ļaunprātīgu privilēģiju izmantošanu; tā nosoda jebkuru bijušu, esošu un potenciālu apdraudējumu planētas Dzīvībai, solidaritātei un pasaules Kopējam Labumam. Eiropa līdz ar to atgūst sākotnējās kompetences – veltīt visus spēkus zināšanu enciklopēdijas veidošanai, bez kuras nevar radīt pietiekami dziļu, cilvēka vērtību vairojošu un nefinansializētu dzīves formu; kompetences, kas ļauj iepazīt un novērtēt Dzīves krāšņumu. Pētniekiem un sava amata meistariem Dzīves ekonomika nozīmē Mieru. Tā ir saskanīga ar visu politisko, reliģisko un laicīgo, jo mērķis visiem ir viens – atbrīvoties no finansēm cilvēcīguma vārdā. Dzīves ekonomika sāk ar Universitātes saliedēšanu, lai apvienotu mācību un pētniecības darbu, kas bija fragmentēts un saskaldīts disciplīnās.
No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece
