Sistēma ir sarāvusi saites starp cilvēku un dabu, vienlaikus globalizējot un reģionalizējot. Globalizācija notiek, pateicoties metropolēs balstītām tīklveida aktivitātēm, kas veicina autonomu metropoļu attīstību. Reģionalizācija, savukārt, izmanto reģiona vēsturi un tradīcijas, kas teritorijai un tās iedzīvotājiem piešķir vienreizīgumu. Globalizācija tiecas piesavināties un izmantot reģionu vienreizīgumu, bet reģionalizācijas mērķis ir saglabāt aktivitāšu kopas jeb rajonus (clusters), kas nodrošinājuši reģiona attīstību, kopīgiem spēkiem organizējot resursu, tai skaitā, darbaspēka, izmantošanu un meklējot noietu precēm ar reģiona firmas zīmi. Saspīlējums ir jūtams, jo globalizācija nenovēršami izraisīs nepārtrauktu rajonu restrukturizāciju, lai saglabātos tikai tās aktivitātes, kas nodrošina pieklājīgu eksporta apjomu un var kandidēt uz globalizāciju.
Laika gaitā izdzīvos tikai tie rajoni, kas būs kļuvuši par jaunajiem tīklu līderiem, un no tā brīža reģionalizācija ies roku rokā ar globalizāciju.
Tad aktivitātēm vairs tiešām nebūs piesaistes teritorijai; uzņēmuma galveno biroju varēs pārcelt uz aizvien attālākiem noieta tirgu centriem. Kaut arī reģionalizācija vēl joprojām tiks atbalstīta, slēpjoties aiz nepieciešamības saglabāt sociālo saliedētību, patiesībā notiks pāreja no reģionālā uz globālo. Tā dēvētās reģionālās politikas tiek izstrādātas cerībā uz strauju aktivitāšu atdzimšanu, lai tūdaļ pat varētu eksportēt, pirms tam neatjaunojot aktivitāšu kopas. Jāteic, ka šādi iecerēta attīstība liks vilties vēl vairāk nekā globalizācijas tīklu nodrošinātā. Reģionālās politikas kalpos vien par atbalstu globalizācijas tīkliem, lai kāpinātu ārvalstu investoru interesi. Tās ļaus samierināt reģionālo un globālo tieši uz specifiskas reģionālas attīstības rēķina, kuru turklāt kļūst aizvien grūtāk panākt, jo jākoncentrējas taču uz globālu konkurētspējas priekšrocību attīstīšanu. Reģionālās politikas netiks pārtrauktas; tām vienkārši būs jāpieskaņojas globālām un potenciāli globālām aktivitātēm. Būtībā starptautiskie investori nevēlas būt vienīgie darba devēji reģionā un vēlas parādīt savu šķietami menedžerisko pārākumu. Reģionālās politikas pakļaujas viņu konkurētspējas produktivitātes prasībām, un tas reģionam ir zināms jau no paša sākuma. Reģioni nodarbosies galvenokārt ar mūžam delokalizēties gatavo investoru noturēšanu, cenšoties viņiem visādi izpatikt. Reģionālās politikas ieņem zināmu vietu globālo firmu decentralizācijas politikā, un tās nedrīkst būt par šķērsli firmas lēmumiem par uzņēmumu izvietošanu. Šīs politikas kalpo firmu īstenotajai starptautiskai darba dalīšanai, remdē savu globalizēšanās kāri un efektivitātes nolūkos sparīgi piedalās atšķirību un nevienlīdzības veicināšanā, kas nozīmē, – grauj solidaritāti starp teritorijām.
Reģionālajām politikām jānodrošina globālo firmu konkurētspēja un produktivitāte, nepieciešamības gadījumā tiešas vai netiešas subsīdijas, kas tieši proporcionālas slogam, ko gatavi uzņemties vietējie reģiona uzņēmumi un iedzīvotāji.
Reģionālās politikas vērš plašumā globalizāciju, kas ir tikai loģiski, no globalizācijas skatu punkta... Tās vairo cilvēku vienaldzību pret teritoriju, cilvēka un dabas atsvešināšanos, nespējot veidot savā dzīvesvietā sakņotu attīstību, nepakļaujoties tīklveida Sistēmai un tās firmām; cilvēkam paliek vien bezspēcības sajūta. Cilvēks nevēlas veidot pilsoņu Kopienu, bet gan pārceļas uz nometnēm, nesaskatot vairs nekādu labumu ne politikā, ne sabiedrībā; viņš pārliecinās, ka visi lēmumi ir Finanšu diktēti un pieņemti ārpusē.
Par Krīzes cēloņiem cilvēks uzskatīs reģionu vai teritoriju nevienlīdzīgās iespējas gūt maksimālu atdevi no piekāpšanās tīklveida Sistēmas firmām.
Reģionu atpalicības mazināšanas jeb kohēzijas fondu līdzekļu pieaugums veicinājis lielāku patērēšanas apetīti, diemžēl nenodrošinot pietiekamu reģionālo attīstību un nepalīdzot izvairīties no dzīvošanas pāri saviem līdzekļiem nekustamā īpašuma spekulācijas burbulī. Firmu un noieta tirgu globalizācija spējusi hipertrofēt jebkuru ego. Sekas ir pienākums īstenot taupības politiku, lai neliktu investoriem vilties, garantētu viņiem peļņu, saglabājot reģionu atpalicību, uz kā rēķina firmas var būt konkurētspējīgas un produktīvas. Ņemot vērā augošo bezdarbu, reģionālajām politikām vajadzēs nodrošināt atbalstu grūtībās nonākušo uzņēmumu pārņēmējiem, kamēr – vispārējas nomāktības vai depresijas gaisotnē – neizdosies pievilināt vērā ņemamus globālus „spēlētājus". Skanēs solidaritātes aicinājums reģiona ietvaros, lai vairotu savas salīdzinošās priekšrocības, kas nozīmē atsacīšanos no solidaritātes ar citiem reģioniem. Tiks atvieglota spekulatīvu investīciju fondu darbība, bez jebkādas garantijas par nākotni. Reģionālās politikas būs veicinājušas šāda veida finansēšanu un tās izplatību uz Finansēm kopumā. Reģionālā kohēzija kļūs par peļņas avotu Finansēm un vairos valsts un privāto parādu. Finanses būs sagrāvušas solidaritāti starp reģioniem, lai piekļūtu pēc iespējas lielākas kohēzijas naudas apsaimniekošanai. Tādējādi izrādīsies, ka reģionālās politikas nav vis saliedētības, bet gan sāncensības politikas, kas, kultivējot asimetriju, saasina nesolidārumu, spējot izraisīt pat valstu šķelšanos.
Daži eksperti Eiropā jau pauduši bažas par Eiropas sadalīšanos reģionos, kur vairs nebūtu dalībvalstu, tautu vienotības, un pieaugtu noslēgšanās sevī un savā identitātē.
Taču turpinātu darboties starpreģionu koordinācijas instances, lai mazinātu solidaritātes trūkuma izraisītos konfliktus, vienlaikus nespējot piedāvāt nekādus reālus risinājumus, kas novērstu Eiropas sabrukumu, ko izraisījušas globālās firmas, padarot reģionus par sāncenšiem šo firmu konkurētspējas nodrošināšanā un optimizācijā. Vai tieši globālās firmas nav īstie reģionu un teritoriju īpašnieki ar visām salīdzinošajām priekšrocībām, ko šie reģioni un teritorijas sniedz? Jautājums ir aktuāls, ņemot vērā, piemēram, Transparency International 2012. gada ziņojumā sacīto, kas „ļauj uzskatīt multinacionālās kompānijas par melnajām kastēm [..] kas iespaido cilvēku dzīvi visā pasaulē. Pārāk bieži cilvēki izjūt tikai nelielu labumu no šīm globālajām ekonomiskajām aktivitātēm, taču šo lielo grupas uzņēmumu neētiskās uzvedības sekas gan [..] Būtu laiks tām [..] publicēt vairāk informācijas par to, kā tiek apakarota korupcija, kā arī izskaidrot savus organizācijas principus un finanšu plūsmas starp valstīm, kur tās darbojas [..] No 105 ziņojumā apskatītajiem grupu uzņēmumiem, 78 nepublicē pilnu filiāļu sarakstu [..] Bankas klāj visbiezākais noslēpumu plīvurs [..]". Reģioniem un teritorijām, kas atrodas globālo firmu valdījumā, tādējādi tiek nolaupīti iztikas līdzekļi, nedodot nekādu ietekmi firmu globālajā stratēģijā. Reģioni un teritorijas – pret savu gribu – nonākuši tumšā solidaritātes trūkuma zonā. Vēl vairāk, tie pakļauti nepārtrauktam stresam, meklējot inovācijas, kas ļautu pārvarēt tīrās produktivitātes trūkumu, t. i., tādas produktivitātes, kas nav uzlabota ar lielāka vai mazāka mēroga delokalizāciju palīdzību zemo algu valstīs. Šāda reģionālo politiku radītā atmosfēra nebūt neuzlabo iedzīvotāju noskaņojumu, drīzāk laupa jelkādu motivāciju. Atmosfēru vēl vairāk saindē algu iesaldēšana vai samazināšana. Varbūt būtu bijis labāk – ar pētnieka un amata meistara pieeju – izprast un radīt inovācijām labvēlīgus apstākļus?
Lai būtu kā būdams, starptautiskās biznesa grupas ir distancējušās no teritorijām.
Tās darbojas ar savu iepirkuma centrāļu starpniecību, kas darbojas līdzīgi kā hipermārkets, veic pasūtījumus, ņemot vērā tikai un vienīgi skaitļus un iepriekš izvirzītus mērķus. Reģionālās politikas kalpo par finansiālu atspēriena dēli projektiem, ko pēc īstenošanas vietējā mērogā varētu piedāvāt globālo uzņēmumu iepirkumu centrālēm. Taču konkurenti nesnauž, un nebūt nav garantijas, ka līgums par šādu projektu netiks lauzts jebkurā brīdī. Uzņēmumu ražošanas un inovāciju struktūrvienības ir elastīgas. Tām jābūt spējīgām pēc vajadzības piesaistīt un atlaist darbiniekus; darba tirgus ir atbilstoši liberalizēts. Personāls ir pilnīgi nesolidārs, bez arodbiedrībām. Teritoriju nesolidaritātei jābūt totālai. Precīzi šāds ir Finanšu tīkotais modelis, kas ļauj atbrīvoties no jelkādas atbildības par cilvēkiem un teritorijām un vienlaikus izmantot viņus kā garantu.
Var saprast likteņa varā pamesto cilvēku izmisumu, necerot neko vairs sagaidīt ne no reģionālās, ne no jebkuras citas politikas, jo tās kļuvušas pilnīgi nespējīgas. Tieši šis ir brīdis, kad indivīdam, paļaujoties tikai uz savām zināšanām un prasmēm, jākļūst par pētnieku un sava amata meistaru, autonomu un solidāru ar pārējiem. Ir jāatbrīvojas no Sistēmas un Finanšu birokrātiskā jūga, kas padara no Sistēmas un Finanšu žēlastības atkarīgos bezdarbniekus par sociāli pieņemamu fenomenu. Šī Sistēma nav nedz kapitālistiska, nedz sociālistiska: tā ir kapitālsociālistisks hibrīds, kapitālisma un sociālisma trūkumu sakausējums un kulminācija. Tas kļūst neizturami. Pieaug spriedze starp finansializētajiem un sociāli neapmierinātajiem; taču pēdējie – lai saglabātu darbu – teic, ka jāsaprot Finanses un jāpalīdz tām atbrīvoties no sociālā sloga. Tāpēc šī spriedze nav pārāk liels drauds Sistēmai... Reģionālajām politikām būtu jāatbrīvo indivīds un jāsniedz iespēja attīstīt savus talantus, nododot tos konkrēto teritoriju rīcībā; indivīds tādējādi atgūtu sadarbošanās instinktu, kas, cienot sava amata meistarus un pētniekus, bija agrāko aktivitāšu rajonu pamatā. Daži no šiem rajoniem vēl eksistē un var kalpot par piemēru: tie koncentrējas uz amatniecību, piemēram, podniecību, vai arī tehnoloģisko attīstību, piemēram, optisko briļļu ražošanu. Arī citās jomās var izveidot līdzīgas aktivitāšu kopas, bet, svarīgākais, lai tās ar laiku aptvertu vairākas disciplīnas, tādējādi nodrošinot visu, kas nepieciešams teritorijai, lai tā saglabātu un pilveidotu talantus un attīstītos demokrātiskā Sabiedrībā-pilsoņu Kopienā. Tas nozīmē radīt solidaritāti – pretēji pilnīgam nesolidārumam teritorijas ietvaros, pretēji pakāpeniskam solidaritātes sabrukumam starp dažādām teritorijām. Reģionālās attīstības politikas ir „cilvēka – dabas būtnes" politikas, kas virzītas uz pilsonisku attieksmi pret Kopējo Labumu reģiona un pasaules mērogā un stāv pāri Finanšu loģikai. Tiek atzīta cilvēku tiekšanās pēc kaut kā labāka, kļūstot par universālām tiesībām un pienākumiem.
Solidaritāte ir nevienlīdzības novēršana; tā koriģē atšķirības izpratnē par demokrātiju un tās sastāvdaļu līdzsvaru, kas līdz šim bija ļāvušas sludināt demokrātiju savās mājās, vienlaikus ekspluatējot citus cilvēkus un teritorijas.
Reģionālās attīstības politikas nu vairs nekalpo Finansēm un viņu īstenotajai hierarhiskajai kolonizācijai. Eiropa var kļūt par celmlauzi šajā jomā, jo paplašinoties, tā iekļāvusi kā viena, tā daudzreģionu valstis, un visām tām jānodrošina vienlīdzīgas tiesības uz attīstību; attīstību, kas nav dažādu ātrumu jeb atšķirīga kā individuālā, tā kolektīvā un pilsoniskā plāksnē. Eiropa var ļaut dominēt kopienas, valsts un reģionālajām institūcijām, bet ar nosacījumu – tās nedrīkst kalpot par saikni un atbalsta punktu globālo firmu iepirkuma centrālēm, tādējādi apdraudot teritoriju pastāvēšanas izredzes. Eiropai ar pamatlikumu jāgarantē patiesa teritoriju autonomija un vienlīdzība, pilnvērtīga demokrātija ikvienā teritorijā, individuāli attīstības modeļi. Eiropas daudzveidībai, kas veido tās bagātību, jākalpo dzīves formai, ekonomikai, kuras centrā ir dzīve. Eiropai jāpalīdz dalībvalstīm atbrīvoties no Finanšu atkarības.
Eiropai jāsniedz radošas izpausmes brīvība savām dalībvalstīm pretstatā Finanšu īstenotajai nolietojuma ieprogrammēšanai. Eiropa nozīmē pretoties savai un savu dalībvalstu ekspluatācijai, ko īsteno Finanses. Eiropa tādējādi noraida Finanšu diktētos likumus, lai nebūtu spiesta atsaukties Finanšu prasībām, kas ne vienmēr atbilst cilvēka un teritorijas interesēm. Eiropa vairs nedzīvo pēc Finanšu pulksteņa, bet gan elpo vienā ritmā ar saviem iedzīvotājiem.
Ja Eiropā jāpanāk vienprātība, tad to var panākt tikai paši iedzīvotāji, bez Eiropas vai ārpus Eiropas institūciju starpniecības, jo ir risks, ka tās deformēs konsensu.
Eiropa tad vairs nebūs lobiju Eiropa, bet gan iedzīvotāju Eiropa. Lai būtu demokrātiska, Eiropa aicina cilvēkus piedalīties Kopējā Labuma attīstīšanā, lai cilvēki nekļūtu par savu personīgo interešu lobijiem, kas galu galā grauj Valsti vēl vairāk nekā Finanses, un privatizē visu... Tas, protams, ir vēl neīstenots sapnis; bet lai tas ļauj apzināties, ka šī brīža industriālās ēras globalizētā evolūcija pāraug dzīves totālas finansializācijas ērā, pārvēršot finanšu operācijās itin visu – cilvēkus, teritorijas, institūcijas. Reālās un virtuālās Finanses to īsteno ar savām iepirkuma centrālēm. Hipermārketā-Sabiedrībā mums iznāk patērēt pašiem sevi vai arī tikt izsviestiem mēslainē bez dzīvības pazīmēm. Gluži kā Dirika Butsa (ap 1415–1475) gleznā attēlotā „Pazušanai nolemto krišana" ellē pretēji turpat līdzās redzamajai „Izredzēto Debesbraukšanai"1 .
No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece
1 Dirk Bouts ap 1470. gadu radītās gleznas „Izredzēto Debesbraukšana" un „Pazušanai nolemto krišana" veidoja sānu daļas triptiham par Pastaro tiesu. (tulk. piezīme).
