Vai valstis var izvēlēties savu attīstības ceļu? Atrodoties iedzinēja lomā, tās cenšas panākt tālāk tikušās, attīstītākās valstis, „eksportējot” konkurētspējīgu atalgojumu, ja vien to rīcībā nav izejvielu resursu, kas paver manevra iespējas.
Cilvēki ziedojas, lai piedāvātu savu valsti investoriem un iegūtu tiesības piedalīties investoru organizētajā vairāksolīšanā.
Viņi ir spiesti ne tik vien apmierināt investoru prasības, bet arī piedāvāt arvien jaunus uzlabojumus. Cilvēkiem ir liegta pašnoteikšanās – ir jāspēj pielāgoties mazāk attīstītu valstu lētajam piedāvājumam, lai ražotnes varētu turpināt darboties Finanšu un finanšu tirgu interesēs. Ja cilvēkiem ir jāpiekrīt nodokļu atvieglojumiem tādām aktivitātēm kā kuģu frakts un attiecīgi – lielākiem nodokļiem citās jomās, viņi ir spiesti atteikties no domas par Sabiedrību. Turklāt, cilvēki ir spiesti dzīvot bez likuma varas, vidē, kur valda izņēmumi, kontrabanda, krāpšanās, mafija, jo pietiekami spēcīgu un efektīvu valsts pārvaldi nevar atļauties. Būtu vienkāršoti klasificēt valstis pēc likuma varas „reitinga”, neņemot vērā iepriekšminēto. Cilvēki ir spiesti dzīvot vai izdzīvot, apmierinot uzspiestās prasības. Pret savu gribu viņi tiek ierauti un deformēti augšupvedošā vai lejupslīdošā globalizācijas spirālē. Cilvēki uz savas ādas izjūt ekonomisko situāciju pasaulē un, protams, krīzi. Nav veicies tiem, kas pieraduši dzīvot bez likuma varas, kur spekulantiem ir brīvas rokas izdomāt aizvien jaunus veidus, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas vai izveidot nodokļu „paradīzi”. Investori - spekulanti spēj viegli sevis paverdzinātos pamest likteņa varā, lemjot nabadzībai. Augšup vedoša spirāle, kas solīja turību, var itin ātri pārvērsties par lejupslīdi nabadzībā. Daudz ir atkarīgs no ārējās ekonomiskās situācijas, kā arī no parādiem, kas rodas, iedzīvotājiem uzņemoties investoru - spekulantu piesaistes slogu. Tieši viņi – investori - spekulanti nosaka cilvēku dzīvi. Cilvēki ir apspiesti un nospiesti ar kredītiem; un, lai arī kādas būtu bijušas viņu personīgās investīcijas savā izglītībā un kultūrā, viņi spēs atrast darbu tikai uz laiku vai ar „elastīgiem” nosacījumiem, vai kļūs par bezdarbniekiem, nonākot izstumtībā, ja vien neizlems emigrēt.
Tad cilvēki sapratīs, ka tieši uz viņu – cilvēku – rēķina iespējama brīva preču, pakalpojumu un tātad Finanšu kustība; un cilvēku kustība ir tikai neliels „aksesuārs”.
Tā noder, mētājot ražotnes šurpu turpu; mainot vietas un ainavas visbiežāk pret pašu pārceļotāju gribu. Ir skaidrs, no cilvēkiem tiek prasītas maksimālas pūles, lai viņi varētu tikt augšup pa attīstības spirāli un kļūt bagāti, nevis grimt nabadzībā. Dalība izaugsmē tādējādi ir atkarīga no cilvēku pašu spējas dzīvot pieticīgāk un no investoru pievilināšanas - savaldzināšanas nosacījumiem. Cilvēki ir spiesti atteikties no panāktā (acquis) sociālajā jomā, no vēlmes veidot Sabiedrību; un viss ir jāsāk no nulles.
Izaugsme nenodrošina to, ka tiks panāktas attīstītākās valstis un izlīdzinātas atšķirības, jo investīciju konteksts ir stipri mainījies. Izaugsme tikai pamatīgi izmaina dzīvesveidu un veicina spēju pielāgoties. Nevis cilvēki, bet gan investori ir galvenie ieguvēji no izaugsmes. Izaugsmei jābalsta globalizācija, to sludina G8 un G20. Izaugsme nenes labumu pasaulei; to vada un virza Starptautiskais Valūtas fonds, kas vairākkārt stiprināts, lai spētu saglabāt Sistēmu. Izaugsme nekādi nemazina riskus, kam pakļauti cilvēki. Izaugsmes līkne var atkārtoti slīdēt lejup kā tad, kad bija jāveic strukturālas reformas un pielāgojumi, attīstības spirālei uzņemot lejupejošu virzienu.
No valstīm un iedzīvotājiem tiek prasīta pārmērīga elastība, spēja pielāgoties vienalga kam, lai vien kā valsts, tā arī cilvēki atbilstu starptautisko institūciju un Finanšu prasībām.
Iespējams, izaugsme piedzīvos kritumus, ko vairs nebūs iespējams kompensēt. Izaugsme pat var izrādīties neiespējama, valstīm kļūstot atturīgām pret investoru „vervēšanu”. Tās, iespējams, izvēlēsies noslēgties sevī, lai attīstītu iekšējo tirgu, pat ja cena par to būtu lēnāka vai negatīva izaugsme. Izaugsme nebūt nav garantēta, tā ir lemta īslaicīgumam un cikliskumam. Šeit rodas jautājums par Sistēmas dzīvotspēju un ilgtspēju perspektīvā; cilvēki ir satraukti par savu nākotni. Valstīs, kur saglabājusies reliģijas ietekme, izplatās reliģiskas ideoloģijas, bieži vien pat sektantiskas. Tās veicina norobežošanos no sabiedrības un ar labdarību mēģina kompensēt taupības laikā likvidētos sociālos pakalpojumus.
Ne izaugsmei, ne taupībai, kam vajadzēja likt cilvēkiem iet kopsolī kā Sistēmas zaldātiem, nav iekšējā lādiņa, kas stimulētu Sabiedrības veidošanos; labākajā gadījumā, tās veicinājušas labdarību.
Arvien biežāk skan saucieni pēc kārtības, kas var kļūt par cēloni policejiski - militārai varai. Tas nomierinoši iedarbojas uz investoriem un daļēji arī uz tautu, taču nekādi nerada cilvēkiem lielākas iespējas patstāvīgi izvēlēties savu attīstību un nemaina ne nieka nedz taupībā, nedz izaugsmē. Šeit nav runa par atsevišķiem gadījumiem, šīs problēmas ir globālas. Ir velti gaidīt, ka radīsies politiķi, kas spēj pasargāt cilvēkus no starptautiskās konjunktūras riskiem. Cilvēki ir pilnībā atkarīgi no Finanšu gribas, kas gluži kā impērija valda pār pasauli.
Ikvienai pasaules daļai iedalīta sava „loma” globālajā „spēlē”, nosakot, cik tā drīkst uzkrāt un cik – tērēt. Attieksme pret visiem nav vienāda – liela nozīme ir tam, vai konkrētā valsts ir svarīgs (izejvielu) piegādes avots un vēl lielāka tam – cik daudz tur var pārdot. Kā var valstis atbrīvoties no nolemtības un nespējas ietekmēt savu likteni? Ir iespēja izvēlēties pavisam citu pieeju attīstībai: padarīt valsti autonomu un spējīgu pretoties Finanšu globalizācijai. Šādas attīstības centrā ir teritorija; Finanšu vērtējums par to, kas ir moderns un atbilst t.s. konkurētspējas normām, nav vajadzīgs. Mācoties no citiem, atvērta pasaulei, katra valsts pati izvēlas attīstības ceļu – pēc savas pārliecības, autonomu, nevis diktētu. Saskarsmē ar citām zemēm mūsu kultūra bagātinās, un mēs saņemam atbildes uz jautājumiem, kas rodas dažādās pasaules malās, bet bieži izrādās vieni un tie paši un visiem kopīgi. Valstij ar šādu pieeju attīstībai nav vajadzīgas barbariskas kolonizācijas, lai varētu pastāvēt. Tā izvirza priekšplānā pašattīstību, lai saglabātu vienotību un neatkarību, un nešķiež spēkus ārpasaules „iekarošanā”.
Turklāt, tā saprot, ka par saliedētību jārūpējas nepārtraukti un tāpēc nepieciešama „izaugsme, kas izskauž nevienlīdzību” („croissance dés-inégalitaire”).
Asimetrijas samazināšanai starp rietumiem un austrumiem (atbilstoši vācu pamatlikumam un samierināšanās garam) ir liela loma Vācijas izaugsmē; tai vairākos aspektos raksturīgs keinsisms. Protams, atšķirības starp austrumiem un rietumiem ne tuvu nav izlīdzinātas, taču šis piemērs uzskatāmi parāda, ka globalizācija nedrīkst būt šķērslis valsts potenciāla attīstīšanai. Tāpat būtu jārīkojas visas Eiropas mērogā. Nevienlīdzību mazinoša izaugsme nozīmētu jaunu pieeju attīstībai: vispirms domāt par vietējo potenciālu un tikai pēc tam – par globalizāciju; mazpamazām „apvienot” dalībvalstis, saglabājot atšķirības dzīvesveidā, bet nodrošinot vienlīdz pieklājīgus dzīves apstākļus visiem. Ar vienotu valūtu vien nepietiek: ir jānovērš strukturālie trūkumi, kas rada nevienlīdzību starp dalībvalstīm.
Vājākajām dalībvalstīm jāpalīdz šos trūkumus novērst, pirms tās ir pievienojušās vienotās valūtas zonai, jo saskarsmē ar spēcīgākām dalībvalstīm vājākās automātiski kļūst vēl vājākas.
Vācijas apvienošana prasīja milzīgas investīcijas; ir labi redzams, kādas solidāras pūles būtu jāvelta Eiropas mērogā, lai nodrošinātu nevienlīdzību mazinošu izaugsmi. Lai šīs pūles atmaksātos un tās uzņemtos visi, svarīgi, lai atmosfēra vairs nebūtu augstprātīga, attīstītākām valstīm skatoties uz pārējām no augšas; bet gan vērsta uz „nevienlīdzību veicinošo hipertrofiju novēršanu” („dés-hypertrophie inégalitaire”). Tas nozīmē, ka pārmērība jāaizstāj ar mēra izjūtu, jo pārmērība ir radījusi parādus, kultūras degradāciju, nacionālās identitātes zudumu; menedžerisku identitātes deformāciju, lai cilvēki tikai patērētu un neuzdotu jautājumus; dezindustrializāciju un apkalpojošā sektora attīstību, kas atbilst investoru izvēlētajai globalizācijai. Lai labotu Eiropas strukturālās nevienlīdzības, kas kalpo tikai Finansēm, nevis cilvēkiem, Eiropai jāspēj radīt nevienlīdzību mazinošu izaugsmi. Šķiet, Eiropa to spēja, kamēr nebija pilnībā atdevusies finanšu globalizācijai.
Šodien Eiropa cieš sakāvi inovācijās, jo izsmēlusi sevi, cenšoties piedāvāt konkurētspējīgus risinājumus globālajiem tirgiem.
Globālie tirgi, savukārt, kolonizē un dominē pār Eiropas tirgu, kurš tādējādi drīzumā tiks marginalizēts. Bet Eiropa ir akla un mēģina veikt jaunus izrāvienus, piemēram, vides jomā – cerot pierādīt, ka rūpējas par planētu un sugām. Taču acīmredzama ir Eiropas nespēja nosargāt Sabiedrību, eko-Sabiedrību, ko tā tiecas izveidot. Kā Eiropa var pretendēt uz piemēru pasaulei? Eiropa ir zaudējusi spēju izveidot pilsoņu Kopienu (Cité) un piedāvāt attiecīgus inovatīvus risinājumus. Vadība Eiropā izpaužas tikai un vienīgi kā aicinājums imitēt, izmantot jau kur citur patentētus risinājumus, attiecīgi samierinoties ar mazāku peļņu.
Eiropai ir jāpaceļas pāri ikdienišķajam, ko tā reiz spēja, un jāpiedāvā pasaulei „Sabiedrības prototips”, ko attīstīt tālāk.
Pilsoņu Kopiena nav nedz hipermārkets, nedz arī „nometne cilvēku pievēršanai patēriņam” („camp de conditionnement”), kas vairo Finanšu totalitārismu.
Tā ir „demokrātiskas Radīšanas” Kopiena, proti, talantu un to izpausmju vairošana. Radīšana ir decentralizēta un sakņojas konkrētajā teritorijā, lai veicinātu horizontālu sadarbību un izvairītos no svešu risinājumu „pārstādīšanas”, pārlikšanas citā vietā bez lielām izmaiņām. Radīšana nav tas pats, kas inovācija. Tā tiecas pēc oriģinālā, unikālā, atver pasaulei un iemanto citu pasaulē mītošo radītāju cieņu. Radīšana veicina apmaiņu ar patiesām vērtībām, kas nav ne finanšu, ne tirgus, bet gan kultūras un civilizācijas vērtības. Gluži dabiski izzūd vēlme skatīties uz pārējiem no augšas. Tā vietā nāk pētniekam un sava amata meistaram raksturīgā vienkāršība; tā ir vajadzīga patiesai solidaritātei, jo nav saprotams, vai līdzšinējā solidaritāte bijusi patiesa, vai aprēķina. Īsta solidaritāte rada priekšnoteikumu mieram – solidārai un cieņpilnai kopā dzīvošanai, - kas ir nepieciešams, lai patiešām varētu apvienot Eiropu. Iekšējs miers un solidāra, cieņpilna attieksme pret ārpasauli ir divas nedalāmas lietas, lai nodrošinātu „nevienlīdzību mazinošu izaugsmi”.
Brīva pārvietošanās nav domāta primāri precēm, pakalpojumiem un Finansēm. Tā ir domāta cilvēkiem, ideju apmaiņai un brīvībai netraucēti palikt pie saviem uzskatiem; zināšanu un prasmju apmaiņai.
Tā ir dzīva enciklopēdija, kurā varam ieraudzīt kopsakarības pasaules mērogā, to, kas pasaulē īstenībā notiek. Kosmopolītisms nebūtu noraidāms, ja vien tas nav koloniāls vai imperiāls. Viesmīlība kļūst par galveno vērtību, kas ļauj plaukt arī citām vērtībām. Viesmīlīgam cilvēkam agri vai vēlu atbildēs ar to pašu. Viesmīlība neveido sistēmu, tā ir cilvēcīga; tā ir „vienlīdzīgas attīstības” gars un dvēsele, kas palīdz novērst ne vienu vien trūkumu, nabadzību un katastrofas. Atbildīga, nevienlīdzību mazinoša attīstība ir pilnīgs pretmets nevienlīdzībā balstītai, bezatbildību raisošai attīstībai. Tā ir sadursme starp divām pasaulēm: pacifismu un militāru spēku. Pasaule piedzīvo apokalipsi jeb atklāsmi – resursi izsīkst, jo ražojam, pārvadājam un izplatām vairāk, nekā nepieciešams;
tāpat arī administrācijas – valstiskās un nevalstiskās, nacionālās, starpvalstu, pārnacionālās – ir pārāk lielas.
Finanses ir vainojamas, taču vaļā jātiek no ellišķīgās sistēmas, kas baro Finanses! Alternatīva ir – demontēt visus federālismus, kas tiecas pēc varas un apspiež, liekot cilvēkiem emigrēt, - un tā vietā atjaunot līdzvērtīgu, horizontālu sadarbību, kas ļauj izveidot pilsoņu Kopienu, nevis uzbūvēt kārtējo Bābeli. Aicinu mūs visus darīt to iespējamu!
No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece.
