Viņa dzīvo klusuma pasaulē. Lasa no lūpām. Tas ir nemitīgs krēslas dvēseles stāvoklis, no kura glābj dzeja. Klusums - kā slogs, no kura gribas atbrīvoties, - tā domāju es, pirms satieku Rūtu.
Viņa ir izvēlējusies kafejnīcu, tuvu savai darba vietai. Te ir pirmspusdienas miers, viegla trauku šķindoņa, dažas balsis, kafijas automāts. Te mēs mēģināsim iegūt telpu, pirms to piepildīs murdoņa. Rūta man saka tieši un skaidri: „Tā domāt, ka dzīvoju klusuma pasaulē, ir ļoti nepareizi. Ja dzirdamā pasaule cilvēkiem parasti ir lielais aplis, tad mana pasaule ir mans mazais. Jums ir jūsu simt procenti skaņas, man ir manējie.”
''Troksni rada berze starp iekšējo un ārējo pasauli, kaut kāda nesakritība, nesaskaņa. Ja ir klusums, tad viss darbojas bez berzes un viss notiek plūstoši.''
„Man ikdienā pietrūkst klusuma,” Rūta saka, ''un mēs tik ļoti maz domājam par troksni, kā tas piesārņo pasauli, gluži kā izplūdes gāzes. No visām skaņām mani visvairāk tracina sieviešu augstpapēžu kurpju klaboņa pa kabineta grīdu, kad tik ļoti svarīgi ir koncentrēties darbam.”
Pēdējās vienmēr cilvēku pamet zemās frekvences skaņas – rūkoņas, traktori, zāles pļāvēji, mūzikā – basi. Zemās, vibrējošās skaņas, tās, kuras iet cauri mūriem, saka Rūta, tās cilvēku pamet pēdējās.
„Klusums ir atrašanās īstajā laikā un īstajā vietā,” saka dzejniece Rūta Mežavilka.
Un klusums ir arī viņas dzejā viens no iecienītākajiem tēliem. Tas ir miers, harmonija, pretstats jezgai, bezjēdzīgai skaļai rosībai Tas ir šeit un tagad stāvoklis, kurā ir sajūta, ka viss ir pareizi un viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.
''Es teiktu tā, ka katrs cilvēks dzīvē meklē šo stāvokli, kurā lietas notiek pareizi, kurā viņš jūtas harmoniski. Stāvokli, kas vienkārši izriet no dzīves kā tādas; man ir dzīves pieredze, ka tāda lieta eksistē, ka tā darbojas,'' secina Rūta Mežavilka.
