Viņa vienmēr palātā ienāca klusējot. Nesveicinoties. It kā nošķirot sevi no apkārtējiem, kā demonstrējot, ka te neiederas un ir ieradusies tikai tā, garām ejot. Viņas baiļpilnās pelēkās acis kontrastēja ar spilgto, krāsaino lakatu, kas vienmēr dīvainos mezglos vijās ap skūto galvu. Tas tik kliedzoši izcēlās uz vispārējā slimnīcas fona, ka neviļus turēja gūstā skatienus, piespiežot vērot nēsātāju.
Viņa allaž izvēlējās gultu un vienmēr tajā iegāzās ar troksni. Aizvēra acis, saplūda ar telpu un gaidīja kārtējo ķīmijas devu.
Kā visas mēs, šeit palātā esošās... Ja pārējās savstarpēji mēdza papļāpāt, tad Viņa nē. Nekad. Pat ar māsiņu, kas ievietoja katetru vēnā, nesarunājās, tikai ar gurdenu kustību pastiepa roku.
Vienīgā reize, kad dzirdēju Viņas balsi, bija, kad Viņas draugs bija atnācis pretī agrāk par norunāto laiku. Piemiegusi acis, šņācot kā kaķe, tā to raidīja prom. Viņš negāja. Klusēdams tupēja līdzās gultai, kā glāstot burzīdams lakata stūri un gaidīja, kad pēdējā ķīmijas lāse iesūksies meitenes vēnā.
Tas bija pirms pieciem gadiem.
Šorīt ejot uz darbu, kā allaž iegriezos Vecrīgas kafejnīcā pēc savas dienišķās kafijas devas. Kamēr to gatavoja, vēros miegainajā vecpilsētas ieliņā, kur jautri čalodams klīda tūristu bariņš un drudžaini prātuļoju par vēl nepadarītajiem darbiem. Pēkšņi ielas trokšņus pāršķēla skaļi, lipīgi smiekli. Pārāk skaļi un pārāk lipīgi. Un tad parādījās lakats.
Tas pats košais, raibais lakats, kas reiz žilbināja acis drūmajā ķīmijterapijas procedūru palātā. Šoreiz tas cieši žņaudza somiņas rokturus, līksmi plīvodams vējā.
"Dod pieci" akcija
Laikā no 15. līdz 21.decembrim jau trešo gadu norisināsies Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības akcija „Dod pieci”. Šogad akcijā vāks ziedojumus onkoloģijas pacientu psiholoģiski sociālajai rehabilitācijai. Vairāk te.
Pārējie stāsti:
