Latvijas aizsardzības un ārlietu ministru padomnieks drošības jautājumos un bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Kažociņš nesen publicēja, iespējams, vislabāko un reālistisko analīzi par iespējamiem draudiem Latvijai no Krievijas, un kā ar tiem tikt galā. Raksts "Vai Latvija būs Putina nākamais upuris 2015.gadā?" lasāms "Latvijas ārpolitikas un drošības politikas" 2015.gada gadagrāmatā.
Ar eseju ir vērts iepazīties detalizēti, taču manu uzmanību saistīja tieši šī rindkopa:
...iespējamie zaudējumi, ko Krievijai radīs militārā avantūra Baltijas valstīs, ir jāpalielina tik tālu, lai šāda avantūra kļūst politiski un militāri nepievilcīga.
Tas nozīmē, ka zema līmeņa pašaizsardzībai ir jāspēj radīt būtiskus zaudējumus agresoram un jānovērš ātra un nesāpīga okupācija. Protams, ka Latvijas Nacionālie bruņotie spēki vieni paši nespēj aizsargāt visu valsts teritoriju pret reģionālo superlielvalsti. Tomēr atbilstoša doktrīna un nelielu vienību gudra izmantošana asimetriskā veidā būtiski var palielināt zaudējumus un iegūt laiku, lai ierastos sabiedroto papildspēki.
Tiktāl labi, taču faktiski tā ir tikai spēku sagrupēšana (asimetriskā veidā), gaidot, kamēr no Norvēģijas un Vācijas ierodas spēcīgākas NATO vienības. Neatkarīgi no tā, vai tās ieradīsies vai ne, Latvijas armijas nelielu vienību neliela izmantošana nav pietiekama; pretestībai iebrukumam un okupācijai galu galā ir jāaptver visi iedzīvotāji.
Taču pilsoniskās pretošanās kustības vienmēr ir lāsts valdībām un ģenerāļiem, kuri baidās no revolūcijas pēc tam, kad karš būs uzvarēts. Protams, ka man nav zināmi Latvijas slepenie aizsardzības plāni un iespējams, ka slepeni pastāv "plāns B", kas paredz apbruņot un apmācīt civiliedzīvotājus partizānu karam, lai gan es to tomēr apšaubu.
Tomēr tieši tas būtu jādara. Un Latvijā tam ir precedenti.
1905.gada revolūcija "Krievijas Baltijas provincēs" bija vissvarīgākais notikums mūsdienu Latvijas vēsturē, pirmā (un, iespējams, vienīgā) reize, kad latvieši apvienojās, lai kā vienota nācija stātos pretī Krievijas imperiālismam ar ieroču spēku.
Laukos mežabrāļi veica uzbrukumus Krievijas militārajām vienībām, savukārt pilsētās kaujinieki cīnījās pret Krievijas karavīriem, kolaborantiem un policistiem. Divu gadu periodā, kas beidzās 1906.gada 30.janvārī, Rīgas municipālā policija bruņotos uzbrukumos zaudēja 110 cilvēkus (vairākumā gadījumā tika paņemti viņu ieroči) - vairāk nekā ceturtdaļu visu policijas spēku.
Kā jau bija paredzams, Krievijas varas iestādes šādus uzbrukumus nosodīja kā "terorismu". No šīs pieredzes radās Latvijas anarhistu kustība, kas kļuva par galveno elementu pretestībā Krievijas valsts terorismam Baltijā līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914.gadā.
Ideja par mežabrāļiem, kas īsteno pretošanos no meža, palika dzīva; ikreiz, kad Latvijas Republikā notika iebrukums, partizānu grupas, kurās bija daudz civiliedzīvotāju, ar ieročiem cīnījās pret okupāciju (visvaronīgāk no 1944. līdz 1958.gadam), lai padarītu šo iebrukumu "nepievilcīgu gan politiski, gan militāri".
Protams, civilā militārā pretošanās bez palīdzības nespēj uzvarēt karus. Tas vienmēr ir tikai jebkuras cīņas arjergards, nevis avangards, kā uzskatīja Če Gevara. Taču ārvalstu okupācijas armijai Latvijā ir viena raksturīga problēma - tai ir jāieņem teritorija.
"Blusas kara" būtība ir tāda, ka partizāns upurē teritoriju, lai iegūtu laiku, un izmanto laiku, lai vairotu gribu - tautas gribu pretoties, un palielinātu iespējas atrast politisku un/vai militāru risinājumu. Kamēr vien turpinās bruņota pretošanās, tai ir šī priekšrocība.
Īru republikāņu armija (ĪRA) 1984.gadā pēc tam, kad tā Braitonā bija veikusi atentāta mēģinājumu pret Mārgaretu Tečeri, brīdināja: "Šodien mums neveicās, bet atcerieties - mums veiksme ir nepieciešama tikai vienu reizi. Jums veiksme ir nepieciešama vienmēr. Dodiet Īrijai mieru un kara vairs nebūs."
Toreizējais ĪRA līderis Mārtins Makginess tagad ir Ziemeļīrijas premjerministra vietnieks; ne vairs "terorists".
Un tiem, kuri varētu iebilst, ka es aizstāvu "terorismu": brīdi padomājiet par šo - demokrātiskām valstīm Īrijai, Izraēlai, Dienvidāfrikai un ASV (un es nosaucu tikai dažas) visām par savu pastāvēšanu zināmā mērā ir jāpateicas tam, ka civiliedzīvotāji pret okupējošo koloniālo varu plaši īstenoja politisko vardarbību (tāda tā bija no likuma viedokļa).
Tātad, lai arī kā netiktu kritizēta ideja par bruņoto pretošanos, neviens nevar teikt, ka tā nedod rezultātus.
Pašreizējā kara Ukrainā un aizvien skaļākas Krievijas impērisko ambīciju attiecībā uz Baltijas valstīm atdzimšanas kontekstā Latvijas vēsturiskā pretošanās pieredze sniedz noderīgas mācību stundas ikvienam pietiekami progresīvi domājošajam, lai iztiktu bez tabloīdu nostājas attiecībā uz pilsonisko pretošanos un pieņemtu praktiskos pasākumus, kas ir nepieciešami, lai sagatavots sliktākajam scenārijam ar importēto Krievijas hibrīdkaru, iebrukumu vai okupāciju, pirms šāda vajadzība rodas.
(Filipa Rufa lekcija "Anarhistu pretošanās Krievijas valsts terorismam Baltijā (1905.-1914.gadā) un tās nozīme, vēršoties pret Krievijas impēriskajām ambīcijām šodien" notiks Rīgas Ekonomikas augstskolā ceturtdien, 26.februārī, no pulksten 17.00 līdz 18.30. Lai apmeklētu pasākumu, reģistrējieties ŠEIT.)
Ar raksta oriģinālu varat iepazīties ŠEIT.
