Es pirmo reizi apmeklēju Rīgu kā tūrists pirms 27 gadiem, 1988.gada janvārī. Tolaik Latvija vēl joprojām bija PSRS daļa. Uz Rīgu varēja aizlidot tikai caur Ļeņingradu vai Maskavu, un, lai vispār uz turieni varētu aizbraukt, bija nepieciešama padomju vīza.
Gaidot, kad man piešķirs vīzu, man bija jauka tikšanās pie dzēriena glāzes ar kādu latviešu draugu Londonā, taču saruna pavērsās neparastā virzienā.
Pilnīgi ne no šā, ne no tā viņš pēkšņi teica: "Mēs ar vēl dažiem puišiem domājam sākt jaunu "mežabrāļu" cīņu Latvijā - ko tu domā par šo ideju?"
Es uzreiz sapratu, ka, ja kāds man uzdod šādu jautājumu, tad viņš noteikti strādā Valsts drošības dienestā (VDK). "Es domāju, ka tas šķiet labs veids, kā izdarīt pašnāvību," es teicu un pavērsu sarunu atpakaļ uz ko citu. Mans draugs šo lietu nekad vairs nepieminēja. Drīz pēc tam man tika piešķirta vīza.
Dzimis Anglijā, dēls latviešu imigrantiem, kuri bija atstājuši Latviju 1945.gadā, bēgot no padomju okupācijas, mans draugs bija labi zināms un ļoti aktīvs cilvēks Londonas latviešu kopienā. Mana pirmā saskarsme ar viņu bija, meklējot palīdzību, kad bija nepieciešams pārtulkot materiālu par 1905.gada revolūciju un latviešu anarhismu. Viņš atzina, ka pats ir anarhists. Es zināju, ka viņam ir bakalaura grāds Krievijas un Padomju Savienības pētījumos, kas bija iegūts kādā Anglijas universitātē.
Tas, ko es nezināju - līdz viņš man to pastāstīja daudzus gadus vēlāk -, ka pirms kļūšanas par latviešu nacionālistu viņš bija Lielbritānijas Komunistiskās partijas biedrs.
Viņš ir publiski atzinis, ka pagātnē sadarbojies ar VDK, un es personīgi nevēlu viņam ļaunu. Es pieminu šo gadījumu, tikai lai ilustrētu, cik izplatīta bija VDK klātbūtne latviešu emigrantu vidū.
Un interesanti, ka pat 1988.gadā VDK joprojām manipulēja ar bruņotās pretošanās rēgu Latvijā, lai noskaidrotu, kādi nodomi ir tādiem ārzemju tūristiem kā es.
Latviešu kinorežisors Pēteris Krilovs bija mazs zēns, kad viņa tēvu Osvaldu Bileskalnu VDK 1951.gadā aizturēja un nošāva kā spiegu pēc tam, kad viņu atpakaļ uz Baltiju nosūtīja Lielbritānijas Slepenās izlūkošanas dienests (SIS), lai viņš tur darbotos kopā ar latviešu pretošanos. Dīvaina likteņa pavērsiena dēļ pirmā filma, pie kuras Krilovs strādāja, bija "Kad lietus un vēji sitas logā" 60.gados - mākslas filma, kuras pamatā bija notikumi, kas noveda pie viņa tēva nāves.
Pēc gadiem ilgiem pētījumiem (tostarp VDK pratināšanu arhīvos) Krilovs ir beidzot laidis klajā savu dokumentālo filmu "Uz spēles Latvija".
Tās darbība notiek 1949.gadā, kad dzimis Krilovs. Filmas uzmanības centrā ir pēckara Baltijas pretošanās padomju okupācijai un spēles, kas notika starp VDK un Lielbritānijas, Zviedrijas un Amerikas izlūkdienestiem. Filmā pretstatīts Krilova izpētītais un aina no padomju laiku filmas. Rezultāts ir ne tikai spēcīgs cilvēcisks stāsts, bet svarīgs vēsturisks darbs - pagrieziena punkts Latvijas dokumentālajā kino.
Lai arī jaunatklājums Latvijas auditorijai, Krilova filmai ir daudz jāpateicas celmaužpētījumam, kuru veicis britu autors Toms Bouers - viņa 1989.gada grāmata "The Red Web" (Sarkanais tīkls) bija balstīta viņa Latvijas un Lietuvas apmeklējumos 1988.gada novembrī, kad VDK ļāva viņam tikties ar vēl dzīvajiem SIS un ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) aģentiem, kā arī ar VDK Otrās galvenās (pretizlūkošanas) pārvaldes augsta ranga virsniekiem, kuri ar prieku runāja par senajām operācijam, lai apliecinātu savu jauno atklātuma politiku.
Šajā pašā atklātuma garā es atkal apmeklēju Rīgu 1989.gada jūnijā, lai veiktu savu pētījumu ar tā dēvētās kultūras komitejas atbalstu (Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs bija organizācija, aiz kuras stāvēja VDK).
Es samulsināju uzņemošo pusi, lūdzot interviju ar VDK.
Tikšanās notika bēdīgi slavenajā Stūra mājā (ēkā, kurā tika pratināts Krilova tēvs), un es izjautāju gados jaunu VDK virsnieku par latviešu čekista Jēkaba Petersa dzīvi.
Virsnieks, ar kuru es runāju, gribēja uz mani atstāt iespaidu ar savu gatavību iesaistīties nopietnā diskusijā par VDK vēsturi, gluži kā nesen viņi bija palīdzējuši Boueram. Šis virsnieks runāja atklāti par to, kā VDK rīkojās ar visiem tiem "ārvalstu spiegiem" (kā Krilova tēvu), kurus viņi sagūstīja: "Mēs viņiem izteicām vienu un to pašu piedāvājumu: sadarbojieties ar mums vai arī jūs nošaus."
Kopš 1946.gada sākuma visus ārzemju izlūkdienestu atbalstītos iebrukumus Baltijā izjauca virkne maldinošu operāciju, kuru no Rīgas vadīja VDK ģenerālis Jānis Lukašēvics, taču lielā mērā to izgāšanā var vainot Kimu Filbiju - VDK aģentu SIS, kurš aizbēga uz Maskavu 1963.gadā.
Filbijs apmeklēja Rīgu tikai vienreiz, 1987.gada novembrī (75 gadu vecumā) un kopā ar Lukašēvicu piedalījās Latvijas Televīzijas raidījumā, kurā abi priecīgā noskaņojumā nosodīja latviešu nacionālistu protestus kā SIS un CIP inspirētus. Taču Filbijs noliedza, ka viņam būtu jebkāda saistība ar SIS operācijām Baltijā pēc 1947.gada, ar uzspēlētu kautrību sakot Lukašēvicam, ka viņš nevar uzņemties atbildību par to neveiksmēm.
1945.gada februārī Filbijs tika iecelts par vadītāju SIS nodaļai, kuras atbildība bija darbība pret Padomju Savienību, kas ietvēra arī (pēc Filbija priekšlkuma) visu Lielbritānijas spiegošanu PSRS.
Starp tiem, kuri sadarbojās ar Filbiju, bija Harijs Kars Stokholmā, kurš vadīja visas SIS operācijas Baltijā. 1947.gada janvārī Filbijs tika nosūtīts uz Turciju un viņam oficiāli vairs nebija informācijas par Kara darbību Baltijā. Bet SIS "čomiskajā" pasaulē Filbijam vajadzēja būt daudz iespēju aizpildīt tukšumus savās operacionālajās zināšanās - viss, ko viņš zināja, pa tiešo nonāca VDK.
Pēc Filbija pārbēgšanas uz Maskavu Harijam Karam vairs nebija nekādu šaubu par to, kurš bija atbildīgs par viņa misiju neveiksmēm. Pat augsta ranga VDK virsnieki kā Jurijs Modins un Oļegs Kalugins atzīst, ka Filbijs ir nodevis SIS operācijas Baltijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Turcijā un Albānijā.
Taču Filbija lomas lielums, sabotējot Rietumu izlūkošanas operācijas Baltijā, ir akadēmisks; 1947.gadā VDK viņš faktiski vairs nebija vajadzīgs.
VDK iefiltrēšanās un maldināšanas operācijas, kuru mērķis bija pretpadomju pretošanās Baltijā, bija totālas ikvienā līmenī; ikviens, kuram bija kontakts ar ārzemju izlūkdienestiem vai kurš pieņēma to palīdzību, jau no paša sākuma bija lemts neveiksmei.
Ironiskā kārtā vienīgās Latvijas pretošanās kustības šūniņas, kuras nespēja ietekmēt VDK spēles, bija tās, kuras bija tik izolētas, ka tām nebija pilnīgi nekādu sakaru ar ārzemēm un tām bija pilnībā jābalstās uz savām pūlēm un resursiem. Kaut kur te varētu būt morāle gadījumam, ja latvieši atkal būtu spiesti stāties pretī Krievijas impēriskajām ambīcijām.
