Atskārtu, ka to vispirms var mēģināt izstāstīt caur citiem, un tā arī rīkojos, uzrunājot mūziķi, ārstu, polārpētnieku, dzejnieci, mācītāju. Dzirdēju viņus sakām, ka klusumus ir miers, harmonija, pretstats jezgai, bezjēdzīgai skaļai rosībai, ka klusumā cilvēks pa īstam satiek sevi, vai arī, ka pilnīgs klusums neeksistē un tajā visu laiku kāds ir.
Jebkurā gadījumā vienmēr šajās sarunās nonācām pie atziņas, ka klusums ir ļoti neparasts objekts, ko var pētīt, par ko var domāt un ko var atrast teju jebkurā situācijā un dažādos veidos un atšķirīgā dziļumā.
Tā sarunājoties un domājot par šo tematu, nolēmu palūkoties savos radio ierakstu arhīvos un atrast tos brīžus, kad man ir bijusi iespēja domāt un interesēties par klusumu. Kad situācijas, ko esmu mēģinājusi tvert, ir to raksturojušas, vai meklējot klusumu, tas ir izrādījies pārsteidzoši citādāks.
Atrodu skaņu no mazas, pamestas pilsētas Beļģijā, ko apvij ļoti neparasta aura. Tā ir kā asa sižeta filmai speciāli izveidots kino ciemats – tukši, pamesti, salīdzinoši jauni nami, visi – ar grafiti zīmējumiem, asfaltētas ielas, ietves, laternas un neviena cilvēka. Un klusums, kuru ik pa brīdim pāršķeļ kuģu taures. Tā ir valoda, kādā runā osta, kuras izplešanās dēļ šī vieta pazūd no zemes virsmas.
Un tad pavisam cits ģeogrāfisks punkts – tikpat maza pilsēta Turcijā. Un arī iela, kurā daudzi nami ir tukši un aiznaglotiem logiem. Ne tik jauni kā Beļģijā, senāki, smilšaina mūra, vietām apdrupuši. Un iela, kurā neviena nav vismaz brīdī, kad tajā esmu.
Šeit netraucē osta, šeit traucē tuvu esošā robeža, aiz kuras ir valsts, kurā notiek karš. Un vietējie dodas prom, un arvien vairāk ielas un pilsētu pārņem klusums - tāds, kādu aiz sevis atstāj aizejoši cilvēki.
Abus klusumus mēģināju piefiksēt, tos ierakstot, un tie abi lika ieklausīties. Kas tajos īsti ir? Un man nācās atskārst, ka tie patiesībā stāsta, ka tajos ir milzum daudz kustību, vārdu, norišu, dzīvju, ka tās nav vienkārši sastinguša bezvalodu ielas, bet vietas, kas pasaka galveno par punktu, kurā tu esi nonācis gan kā žurnālists, radio reportieris, gan kā cilvēks no cita pasaules gala.
Šādu stāstu meklējumos patiesībā nepieciešams daudz klusuma, iekšējas norimšanas, lai sadzirdētu to, kas notiek otrpus tevis.
Un tad ir reizes, kad klusums ir pavisam tehniska vajadzība, piemēram, kad viesnīcā Stambulā tu mēģini ātri izveidot radio studijas apstākļus, ielasīt un nosūtīt reportāžu. Un brīdī, kad minūtes tiešām steigā pulsē un esi gatava darbam, notiek šis – paverot aizkaru, atskārsti, ka otrpus viesnīcas logam un tavai improvizētajai radio studijai ir mošeja un minarets, un pievakarē tas sauc uz lūgšanu. Tava vajadzība pēc klusuma ir sastapusies ar kāda citu vajadzību pēc tā, un piekāpjas tas, kurš kāda teritorijā ir viesis.
Ar klusumu, jāteic, ir interesanti. Tas mēdz ieilgt vai arī, ļoti meklēts, bieži nedodas rokā.
Bet, lai arī kādos apstākļos un pasaules vietās tas arī pie tevis kā cilvēka un žurnālista uzrastos, tas vienmēr būs gudrs un, pretēji priekšstatam par to, tam vienmēr būs ko teikt.
