Mēs abi bijām aizelsušies, ar adrenalīnu visaugstākajā pakāpē, kā dzīvnieki gatavi lēcienam. Aiz viņa – biezi, ērkšķaini krūmi, aiz manis - džungļu mitekļu ar virvēm un koku gabaliem sastiprinātie plastmasas sāni. Dubļaini, nosmērējušies, mēs pāris reižu skrienot bijām nostiepušies peļķēs. „Atdod man to!” es teicu sev svešā balsī, kas vienlaikus bija lūgums un pavēle. Viņš brīdi vilcinājās, un sekundes simtdaļā man šķita, ka tā tiešām notiks, bet tad kaķa lēcienā metās uz priekšu, un es attapos sāniski ērkšķainajā biezoknī.
Pēdējais kadrs, ko pirms tam biju tvērusi, stāvēdama uz Kalē džungļu „galvenās avēnijas”, bija pie ceļa vidū sakurta liela, plata ugunskura uz plastmasas krēsliem sēdoši afgāņu vīri cepurēs un brūnās segās satinušies. No melnas, čerkstošas skandas pāri nometnes šķībajām un nabadzīgajām būdām dārdēja mūzika – no seniem instrumentiem izzāģēts pops.
Tad manu acu augstumā parādījās roka un stingrā tvērienā atņēma tālruni.
Kad pēc pakaļdzīšanās atgriezos pie ugunskura un dārdošās tumbas, bārdainie afgāņi bija piecēlušies kājās. „Tu mums piedod,” teica visvecākais, rakādamies no nojumes steigšus atnestā somā, „te, džungļos, daudzi ir dzīvnieki un dzīvo pēc dzīvnieku likumiem. Še, ņem,” viņš sniedza elektrozilā paciņā ar uzrakstiem vācu valodā ietītas salvetes, ar ko aptīt nobrāztās rokas. „Apsēdies,” teica cits, vedinādams uz būdas priekšā iznestu saulē izkaltušu, kādreiz sniegbaltu plastmasa krēslu.
„Ir jau labi,” mierināju veco vīru, kura maigums tik negaidīti bija pāršķēlis nepatīkamo un vienlaikus grotesko situāciju.
Vēlāk, joprojām klīstot Kalē džungļos, instinktīvi tvēru pie kabatas, ieraugot kādu, manuprāt, spilgtu kadru, ko iemūžināt ar fotokameru aprīkotajā telefonā, taču tad sapratu, ka vienīgais objektīvs, kas šobrīd spēj tvert brīžus un noglabāt atmiņā, ir manis pašas acis, un tās, paldies Dievam, bija palikušas ērkšķaino krūmu neskartas.
No Kalē aizbraucu jau tumsā, kad darbs bija padarīts. Pēdējās stundās, kad tur biju, kaut kur šajā četru kvadrātkilometru lielajā teritorijā manu telefonu ķidāja jauns afgāņu puisis. Viņš to pārdos un varbūt tiks pāri Lamanšam sapņu zemē Lielbritānijā, vai varbūt arī ne. Es nezinu, vai viņš ir zadzis pirmo reizi mūžā, vai arī vienmēr, būdams vēl dzimtenē, vai iemācījies pa ceļam, vai varbūt šeit, džungļos.
No visa, kas aizgājis, visvairāk man ir žēl viena kadra, kurš, līdzīgi ar afgāņu vecajiem pie platā, horizontālu dūmu vāla apvītā ugunskura izplēnēs nejaušu mirkļu jau tā pilnajā izplatījumā. Tas ir Vahida portrets. Viņu notvēru stāvam garajā džungļu iemītnieku aizbraucēju rindā un gaidām autobusu. Kopā ar sešpadsmit citiem jauniem afgāņiem viņš bija ceļā uz pārvietošanu patversmē citur Francijā. „Mēs vienmēr turamies kopā, vienmēr. Laužam vienu maizi un dalām vienu istabu, džungļos tāpat kā pasaulē, tu nedrīksti būt viens, tad tu esi pazudis, tev atņems visu,” teica Vahids, kurš astoņus ar pusi mēnešus bija nodzīvojis Kalē imigrantu džungļos, faktiski zem klajas debess. „Afganistānā es biju trešā paaudze, kas nemācījās skolā. Nedz mans vecaistēvs, nedz tēvs, nedz es. No mazotnes gāju palīgā tēvam. Viņš bija metinātājs. Kad ievajadzējās, mūs pasauca britu, vācu karavīri, viņi bija mūsu pilsētā. Tagad tur atpakaļ ir talibi. Es gribu palikt Francijā, es gribu iet skolā un izdarīt kaut ko jēdzīgu dzīvē, būt labs cilvēks šai valstij,” tā klāstīja teju trīsdesmit gadus sasniegušais Vahids, klaudzinādams ar dūri pelēkās jakas kreisajā pusē.” Viņš vaļsirdīgi atzinās, ka nav nedz interneta tīmekļos, „feisbukā”, piemēram, jo neprot nedz lasīt, nedz rakstīt.
„Telefons te ir viss,” viņš atzina, un tagad, lasot ērkšķus no pirkstiem, viņa teikto saprotu jau citādāk.
Vahids iekāpa autobusā un aizbrauca kopā ar pārējiem.
Ļoti gribētu, lai viņam šajos krastos izdodas un ceļā gadās īstie cilvēki, īstie skolotāji arī valodās un rakstos, kuri iedod rokās pildspalvu, nevis ieroci, tāpat kā tam ducīgajam puisim Kalē džungļos, kurš aizskrēja nezināmā virzienā pats ar savu cilvēku portretiem rokā. Kalē džungļi ir smagi, un no tiem, kā jau no biezokņa, ar veselu ādu neiznāk neviens, gan tas, kurš dzīvojis ilgi, gan tas, kurš viesojies stundu. Tos drīz nolīdzinās, buldozers nogrūdīs plēves mājas, sastums kaudzē pieticīgo mantību, cilvēkus aizvedīs autobusos, uz citiem centriem, kāds aizbēgs pats, cerībā palikt ar augstiem drāšu žogiem norobežotās ostas, ceļu tuvumā un tikt uz Lielbritāniju. Daudziem tur ir ģimenes, tuvi radi vai otrās, trešās pakāpes brālēni.
No džungļiem citos džungļos? Bet… varbūt arī nē?
Kā es gribētu, lai džungļu vietā mēs visu būtu satikušies mierīgas Kabulas majestātiskajos pilsētas dārzos.
***
Pirmdien, 24. oktobrī, Francijas varas iestādes oficiāli sāka cilvēku pārvietošanu no tā sauktajiem „džungļiem” - migrantu pašu izveidotās nometnes klajā laukā pie Kalē ostas Francijā. Šī ir vieta, kur lielākoties apmetušies afgāņu un afrikāņu iebraucēji cerībā nepamanīti pieķerties kravas automašīnām, kas cauri Lamanšam tunelim dodas uz Lielbritāniju. Nometnē lēš dzīvojam ap 10 000 cilvēku. To nojauks un iemītniekus pārvietos uz centriem citur valstī. Tur sola izskatīt viņu lūgumu pēc patvēruma.
