Vēlā rudenī nokļuvu Ekvadorā kopā ar spāņu filmēšanas grupu. Mēs gatavojām reportāžas par kādu man līdz šim maz zināmu, bet ļoti svarīgu pasauli. Par cilvēkiem, kuri no Kolumbijas bēg uz kaimiņvalsti - uz Ekvadoru - bruņotu konfliktu, nebeidzama narkotiku biznesa dēļ. Satiku Mariju un viņas mammu, kuras kājām bija nākušas simtiem kilometru pa ceļa malu, pāri tiltam, atstājot aiz sevis dzīvi, atmiņas, bērnību, radus, draugus, un Marija - arī visas savas skolas grāmatas, jo somā tām gluži vienkārši neatradās vieta.
Marija pārgāja tiltu - viņai bija desmit gadu - ar skolas somu, kas kā akmens gulēja plecos, jo bija pilna drēbēm un sīklietām. Grāmatām un zīmuļiem te neatradās vieta. Mazās, rozā sandalēs ieautās kājas viņa braši spēra aiz mātes gausajiem, platajiem soļiem. Pie rokas turēties nedrīkstēja, un tas arī nebija iespējams. Mātes pleci un abas rokas jau bija aizņemtas ar saiņiem un groziem. No malas viņa atgādināja zemu apelsīnu koku, kurš apaudzis ar milzu augļiem un gaidīt gaida, kad tos nopurinās nost. Taisni brīnums, cik daudz vietas ir uz viena trausla cilvēka pleciem. Māte gāja šūpodamās, smagi nopūzdamās, neapstādamās, atpakaļ neskatīdamās. Līdz tiltam bija atlicis maz, tā vismaz Marijai likās. Māte bija teikusi, ka to varēs just, ka pēkšņi viss kļūs skaļāks, varēs dzirdēt upi, būs vairāk cilvēku, jo viņas jau nav vienīgās, kuras bēg.
Taču, pirms upe paguva atvērt savu ūdenszāļu nopaijāto muti, Marija dzirdēja ko citu - čerkstošu mūziku no sagrabējušas magnetolas, kas, ar katru soli tuvojoties ceļa līkumam, kļuva arvien skaļāka un skaļāka, aprautas suņu rejas, vistu kladzināšanu, balsis un dobju auto dunoņu. Viņas bija atnākušas. Pie tilta. Māte neapstājās, nenolika saiņus arī brīdī, kad abās ceļa pusēs ziņkārīgi tirgotāji nopētīja abas gājējas. Uz ātru roku sameistarotās lupatu nojumēs apmelnējušās metāla vannās čurkstēja gaļas gabali, kādā krūkā kārdinoši dzidri blāzmoja granadillas sula, kāds cits tirgoja baterijas, mazus saulessargus un citus dzīvei derīgus un nederīgus niekus.
Viņas gāja neapstādamās, arī garām abiem bruņotajiem sargiem, kuri šautenēm plecos abpus ceļam vēroja gājēju un auto plūsmu. Gurdi šņākdamas garām aizšūpojās milzīgas benzīna cisternas, karstajā gaisā uzvēdīdamas neciešami salkanu dvaku. Marija gāja pa maliņu, jūtot kā smagie riteņi ieliec tilta muguru. Cauri augstajām metāla margām viņa redzēja, kā lejā plūst rāma, dzeltenpelēka upe.
Marija uz brīdi apstājās un pagriezās atpakaļ. Aiz muguras tilta galā, tur, kur bija čurkstējusi gaļa, rējuši suņi un pret būdām atspiedušies sargi, lielās trosēs iekārts, vējā smagi šūpojās milzu uzraksts – „Esiet sveicināti Kolumbijā!”.
Marija pagriezās, lai turpinātu ceļu un ieraudzīja māti pēkšņi apstājušos. Viņa skatījās lejup caur tilta margām pelēkajos ūdeņos, lielie saiņi bija nolikti zemē, un Marija ievēroja, ka mātes rokās no smagajām nastām bija iegriezušās sarkanas risas. Viņas abas stāvēja un klusēja. Tilts ieliecās, nopūtās un atliecās. Garām nošūpojās milzu auto, nosīca motocikli, nodunēja soļi - lieli, plati, sīki, steidzīgi. Gājiens bija pusē, un viņas bija pusē. Dienvidu pusē.
Mariju un viņas mammu satiku vēlāk. Viņas bija apmetušās pilsētas ārmalā, mājā ar vienu istabu, ko sadalīja skapis. Abām bija pievienojušies vēl vairāki radinieki. Dienā, kad viesojos viņu pieticīgajā miteklī, Marijas māte cepa plānu olu kulteni par palīdzības naudu, bet Marija sēdēja gultā, kur viņa gan mācījās, gan ēda un rādīja zīmējumu albumu. Tajā bija attēloti vairāki tilti, un vienam galā bija piezīmēts milzu apelsīnu koks - koks, līdzīgs mātei, ar saiņiem abās rokās. Tas bija nostājies šķērsām pāri tiltam, nelaižot tam nevienu pāri. Tikai upe varēja zem tā brīvi plūst un klusēt. Upi Marija bija iekrāsojusi sarkanu, tāpat kā mammu, bet tiltu dzeltenu. Mājās viņai bija tikai divi zīmuļi – dzeltens un sarkans. Sarkanā bija Marijas mīļākā krāsa.
