Taņuška
Kad Kosova vienpusēji pasludināja neatkarību no Serbijas, braucu skatīties, kā top jauna valsts. Galvaspilsētā Prištinā bija iestājies spīvs sals, pie māju stūriem rūca ģeneratori, jo ogļu stacija nespēja saražot elektrību un siltumu. Aizbraucām uz laukiem satikt serbu zemnieku Slavišu Slavkoviču, kuram Kosovas jaunais premjers uzdāvinājis traktoru, tādejādi rādot, ka viņam rūp ne tikai albāņi. Desmit bērnu tēvs Slavišs dzīvoja gleznainā ciematiņā Rabovcē, no kura labi bija redzama Kosovas sniegoto Šarri kalnu virsotne. Un tur es satiku - viņu, Taņušku.
Ir tik auksts, ka pirksti salst arī savīkstīti dūrēs un sabāzti dziļi, dziļi kabatās. Taņuška to visu redz un vēro. Jau no paša rīta viņa visa ir melnā. No galvas līdz kājām. Lakats, jaka, zeķes. Viss. Un tāda pati ir viņas draudzene no kaimiņu mājas. Abas atnākušas sagaidīt viesus, bet kautrīgi stāv malā. Runā Slavišs, saimnieks. Viņi nesen ir zaudējuši dēlu. Blakus durvīm pie mājas ieejas ir puisēna bilde ar melnu lentu, bet Taņuška par to nerunā, vedina iekšā, jāsasildās. Vīri izturīgi stāv pagalmā.
Lielā krāsnī cepas maize un uz galda ritulī siers, tik balts kā sniega plēksnes uz Šarri kalnu cepurēm.
Maize ir mīksta un silta, tāpat kā istaba, kurā paiet Taņuškas dienas gaitas. Mazie puikas dauzās gar aku, gar ciemiņu kājām berzējas suns, nesen stādītas ābeles ar sīkiem stumbriem stingri turas pret ziemas debesīm. Pie vecas bumbieres tukšs putnu būris.
Taņuška nesaprot svešās valodas, bet nolasa no acīm, lauž maizi, lej siltu tēju, rūpējas... To viņa māk, desmit bērnu pasaulē laidusi. Kalnu grēdas, kas ieskauj Taņuškas ciematu, visas kā vienu apvij leģendas – viena ir par milžiem, kas kāvušies princeses dēļ, bet cita par to, ka aizejot līdz akmens grēdai un pieskaroties, var laimīgs tapt uz mūžu mūžiem.
Cik līdz tai grēdai ir tālu, Taņuška īsti nav mērījusi, nav bijis laika, pārāk daudz rūpju un darāmā, bet tā ir tepat, liela un aicinoša.
Tagad, kad vīram jauns traktors, būs vieglāk apart zemi. Pavasaris nekavēsies, tas nāks strauji, vienā rītā būs klāt, lauki būs zaļi un zeme vaļā. Taņuška iešauj pagali krāsnī. Viņa vēl jauna, bet melnā lakata stūri – gari. Domāju, kā viņa vakaros iznāk laukā, kā aiziet uz aku, kā noplūc pirmos ābolus no trauslajiem zariem, kā saliek sienu, sabaro suni, aizver vārtus. Kā viņa dzīvo starp kalniem un dārzu, starp kaimiņsētu un lauku, starp deviņiem delveriem un to vienu – rāmī ar lentu.
Par to laimīgo kalnu Taņuška zina kopš dzimšanas, varbūt mazai vajadzēja iet, varbūt nesagaidīt, kamēr rīti strauji ieplūst vakaros. Bet varbūt labāk ir raudzīties no tāluma un zināt, ka ir tāda vieta, ziemu vai vasaru, rītu vai vakaru, bet ir.
Taņuška izceļ vēl vienu klaipu. Maize ir silta un krāsns ir silta – mūžu mūžos.
