Darba gaitās man vairākkārt ir nācies būt Īrijā, tikties ar cilvēkiem, uzzināt viņu domas un viedokļus par politiku, ekonomiku un ikdienas dzīvi. Te vienmēr sastopu neizsakāmi viesmīlīgu attieksmi. Bet, kā saka paši vietējie, - un par to esmu pārliecinājusies arī pati -, īstā Īrija ir laukos, pie dabas, tāpēc man vienmēr paticis runāt ar zemniekiem. Par Filu es uzzināju no kāda sava īru drauga, kad reiz viņš pastāstīja par savu onkuli, kuram ir 80 gadu, kurš visu mūžu dzīvo viens, dzīvo laukos, kopj savu saimniecību un kura sētā ir sākums vienai no Īrijas garākajām upēm - Šenonas upei. Vairāk nekā 300 kilometru garajā ceļā tā izveido trīs ezerus un galu galā satiekas ar okeānu.
Neviens vairs neatceras īsti kā tas bija, bet Fils nolēma, ka paliks laukos. Viņam bija 12 gadu, kad pirmo reizi pavasarī viņš atdarīja vārtus tēva aitu ganāmpulkam. To rītu viņš atceras joprojām. Bija dzestrs, mazliet sala kājas, lopi drūzmējās un negribēja kustēt, bet Fila sirds sitās kā putns, tiekdamās laukā, tik liels un svarīgs bija šis uzdevums.
No skolas viņš atgriezās skriešus, lai tiktu pie darbiem. Lēja pienu, skaloja krūkas, nesa zāli, braucīja aitu mīkstos sānus, bet vakarā aizmiga, dienas pievarēts un laimīgs.
Tagad Filam ir astoņi gadu desmiti. Visi viņu pazīst, visi viņu godā, skaļi sauc par cienījamo, bet klusībā dēvē - par vientuļnieku.
Mājas viņš tā arī nekad neatstāja, nevienu pašu brīdi. Ik pavasari Fils arvien atver vārtus, nes pienu, skalo krūkas. Dārzā viņam ir tik daudz puķu, kā nevienam apkārtnē. Viņš mēdz tās stādīt, domājot par draugiem un tuviniekiem, kuru mūžs ir bijis īsāks. Fils daudzus ir redzējis aizejam un daudzus arī nākam, īpaši tad, kad viņa vārti ir palikuši vaļā, suņi pusdienas snaudā un glīti sakoptais dārzs ir ievilinājis svešiniekus.
Fils ir priecīgs, viņš aicina tālāk, viņam ir daudz stāstu. Bet ir kas tāds, kas Filu dara īpaši priecīgu un par ko viņš domā sevi mazliet izredzētu esam. Aiz lielā šķūņa, kur stāv bļodas aitu dzirdīšanai, dzirkles dzīvžoga cirpšanai un pītie ābolu grozi, ir neliels zāles laukums, tad tāds kā grāvis, neaparts lauka stūris, un tur, gabalu nostāk, slepus no nezinātāju acīm, starp prāviem oļiem un sarainiem zāles kumšķiem gadu simtiem virszemē nāk upe. Tā te ir bijusi, kopš Fils sevi atceras un kopš jebkad sevi spēja atcerēties viņa tēvs.
Sīka kā mata gals. Tā iznirst no zemes ziemu vai vasaru, miglainos vai skaidros rītos, sarkana samta vai balta lina vakaros. Tā nepārtraukti stīgo uz leju no Fila fermas, tālāk pāri pļavai, blakus ceļam, tad pazūd krūmājā, atkal atrodas otrpus brikšņiem, tā ir neapturama, nepierunājama, dzīvāka par dzīvu. Fils zina, ka vienā brīdī tā satiksies ar okeānu. Tas būs garš un piedzīvojumu pilns ceļš, bet satikšanās būs strauja un nenovēršama, tā būs saplūšana vienā - kā Filam ar viņa laukiem, viņa lopiem, piena kannām un saltajiem rītiem. Kad viņš bija mazs, Fils stundām varēja raudzīties upē, un brīnīties, kā tik sīkai ūdens tērcei var būt tāds spēks. Kā te, viņa fermā, ar mazām bērna kājām tai var pāri tikt vienā lēcienā, bet kā vēlāk, pieņemoties spēkā, tai būs grūti pārirties pat laivā.
Gluži kā bērnībā Filam joprojām patīk aizstaigāt uz upi, apsēsties zālē un domāt. Vai vienmēr visam sākums ir tik trausls un beigas ir tik varenas? Un kādēļ dažbrīd ir tā - pavisam otrādi – kad vislielākie okeāni atgriežas strautos?
