Dzeja un daiļliteratūra, tāpat kā literatūras teorija - var skart arī būtiskus cilvēka eksistences jautājumus. Vācu un angļu romantiķi 18. un 19. gs. savu attieksmi pret augošo kapitālismu, masveida nabadzību, negodīgumu un kara šausmām pauda, simboliski savijot poēzijā cilvēka mūžīgās tieksmes, ilgas un traģēdijas. Krievu un franču inteliģencei literatūra bija kā barometrs sabiedrībā notiekošo procesu „izmērīšanai”. Ja Rietumos proza bieži tika vērtēta augstāk par dzeju, arābu tradīcijā bija otrādi. Tāpēc varbūt Eiropā tik populārie „1001 nakts” motīvi, arābu pasaulē nekad neguva tādu piekrišanu, kā virtuozi dzejas paraugi.
Tieši dzejā sirmā senatnē visspilgtāk izpaudās arābu radošais ģēnijs - vairāk nekā prozā, arhitektūrā vai tēlotājā mākslā. Tā savas meistarības virsotnes sasniedza jau pirms Islāma, vēlāk bagātinoties ar „Korāna” leksiku un pilsētu civilizācijas motīviem. Pie tam, atšķirībā no tautas folkloras senākā, anonīmā slāņa, līdzīgi kā Īslandes skaldu mantojumā, ir zināmi daudzu senarābu dzejnieku vārdi un biogrāfijas.
Izcilākais no dzīvajiem esošajiem mūsdienu arābu dzejniekiem, 1930. gadā Sīrijā dzimušais Adonis (Ali Ahmads Saids Esbers), nesaista modernizāciju un kreativitāti tikai ar jaunākajiem laikiem vai „mūsdienām” (18. – 19. vai 20. un 21. gadsimtu). Arābu sabiedrība visaptverošu modernizāciju (arī literatūrā) piedzīvoja 8., 9., 10., 11. gadsimtos, kad Eiropā valdīja vistumšākie viduslaiki. Līdz ar arābu dekadenci sākas renesanses aizmetņi Eiropā, bet 19. un 20. gadsimta literatūras atjaunotāji (Al Barūdī[1], Šavkī [2]) kultūras renesansi (Al-Nahda) –balstīja nevis uz simbolisma, paradoksu, ironijas un uzdrīkstēšanās piesātināto arābu senlaiku poēzijas pārtūkušā pavediena turpināšanu, bet gan Rietumu paraugu kopēšanu, uzskatot tos par „modernisma” inkarnāciju.[3] Līdzīgu kļūdu kā pagātnē, tā šobrīd pieļauj Eiropas nācijas, kas, aizmirstot radoši izmantot savu kultūras mantojumu - padevīgi noliec galvas finansiāli apzeltītu globālā fetiša etalonu priekšā.
Pasaule ir pieredzējusi vairākus kultūras uzplaukumus, tikai to hronoloģiskās robežas dažādos reģionos vienmēr bijušas atšķirīgas. Tieši tāpēc mēs, piemēram, varam salīdzināt Abū Nuvās (756-814) ar Šarlu Bodlēru (1821-1867), tāpat kā Abū Tammāmu (788-845) ar Stefanu Malarmē (1842-1848) vai sufiju mistiķus ar Arturu Rembo (1854- 1891).
Pārdzīvojot arābu pasaules patreizējo postīšanu, līdz ar sektantisma un fanātisma izdīgšanu Rietumu militārās invāzijas un politiski-reliģisko grupējumu sagrautajās valstīs, atsevišķi mūsdienu arābu analītiķi, kā Džamals Sanads S. Al-Suvaidi, salīdzina situāciju Tuvajos Austrumos ar 15. gadsimtu Eiropā.[4] Paradoksāla šķiet sakritība, ka pēc Islāma kalendāra patreiz rit 1437. hidžras gads...[5] Arī Daeš „kalifāts” garīgi vairāk atgādina Eiropas viduslaiku sholasticisma un 16. gadsimta „raganu medību” turpinājumu. Un, tomēr tas ir mūsdienīgs, katrā ziņā - pilnīgi atbilstošs globalizētā kapitālisma vajadzībām. Kā trāpīgi uzsver Džamals Sanads Al-Suvaidi - „džihādistiem”, neraugoties uz uzspēlēto konservatīvismu, nekad nav bijušas nekādas problēmas sadarboties ar kapitālistu „investoriem”[6], „abpusēji izdevīgu darījumu” vārdā. 8.-13. gs. arābu civilizācijas uzplaukuma laika garīgā atmosfēra Daeš valsts veidotājiem ir svešāka, nekā komunikācijas tehnoloģiju pārņemtā mūsdienu pasaules pilsoņa mentalitāte.
Jā, mūsdienās ļaudis ir apgādāti ar tehnoloģijām. Tikai tehnoloģijas nenozīmē progresu. Adonis uzskata, ka poēzijai tās nenozīmē neko.[7] Kultūra viņaprāt nav saprotama tikai mehāniskos vai tehniskos parametros, tāpat kā tā nav mērāma kvantitātē. Tehnoloģijām apkāries mūsdienu radījums nebūt nav „vairāk attīstīts”, kā arābu beduīns vai Eiropas zemnieks, kurš dzīvoja saiknē ar dabu, dzīvniekiem un kokiem.[8] Poēzija nav moderna vai novecojusi saistībā ar „tehnoloģiju attīstību.” Arābu jaunieši, kas, pateicoties tehnoloģijām, nespēj ne mirkli atrauties no interneta vietnēm, kļūstot vieglāk manipulējami. Tāpat kā daudzi Rietumu vienaudži, tie nelasa neko, kas liktu dziļāk domāt. Viņi ir pieraduši pie gataviem stereotipiem. Ja manipulētāji ir tumsonības izplatītāji, ar tehnoloģiju palīdzību tā izplatās daudz ātrāk, nekā nododot vēstījumu „no mutes mutē”. Rietumos dzimušais kapitālisms ir uzvarējis arī arābu pasaulē, tas ir atsvešinājis cilvēkus, lai saliedētu tos nelietībai. „Tumšie viduslaiki” arī nebija tehnoloģiju pretstats: militārās tehnoloģijas attīstījās pietiekoši strauji. Mūsdienu varas sagrābēji visur pasaulē apvieno muļķību ar iespējām, iespējas ar kontroli – un kontroli ar „lielākām iespējām” dažiem. Kāpēc gan pasaulē, kur tiek privatizēts viss, kāds nevarētu iedomāties privatizēt arī reliģiju? Piemēram, Islāmu, uzdodoties par vienīgajiem patiesajiem reliģijas interpretiem, sava veida starpniekiem starp Dievu un cilvēku? Islāms šādu starpniecību vispār neparedz, bet var jau līdzināties spāņu inkvizīcijai vai protestantu „raganu medniekiem”. Islāms tādā gadījumā vispār nav Islāms, vienalga kā reliģijas privatizētāji sevi dēvētu: par salafistiem, suroristiem vai „Musulmaņu brāļiem.” Privātīpašums, protams, ir domāts dažiem - pārējie var būt tikai vergi un kalpi, spridzinātāji-pašnāvnieki vai lielgabalu gaļa frontē. Skaistais, daudznozīmīgais, asprātīgais, uzreiz netveramais, nesakampjamais šādiem „līderiem” nav vajadzīgs. Pietiek ar pragmatisku mazumiņu, kā jau visur ... ar valūtas pārskaitījumiem, ieročiem un narkotikām.
Adonisa vizīte Abū Dabī 2015. gada 17. decembrī līdzinājās saietam pēc Atlantīdas bojāejas, kur dažiem okeāna dzelmē nogrimušā kontineta iedzīvotājiem liktenis lēmis satikties vēlreiz, atgriešoties sen aizmirstās sajūtās un asociācijās. Pasākums notika klasiskās un tradicionālās mūzikas festivāla ietvaros, kur līdztekus slavenā lautas spēles lielmeistara – Nasera Šammas (no Irākas) priekšnesumam - bija paredzēti arī Adonisa dzejas lasījumi. Nasers Šamma, slavenās Bagdādes Mūzikas akadēmijas absolvents, pieder pie tās arābu inteliģences daļas, kas kaut kā izdzīvojusi Tuvo Austrumu militārajās un sociāli-ekonomiskajās katastrofās, sīksti turpina iesākto kultūras darbu. Katrai katastrofai ir arī savi ārējie cēloņi, kas līdzīgi domino efektam ierauj iedzīvotājus bezjēdzības atvarā. Daudzus tad vairs nesaista kādreiz pastāvējušās morāles normas. Ļaudis iet savas gaitas tālāk ar naidu sirdī, gatavi atriebties kaut vai par Rietumu invāziju Irākā 2003-jā vai Lībijā 2011. gadā. Šie notikumi arābu sabiedrībā ne bez pamata tiek salīdzināti ar 13. gadsimtā piedzīvoto mongoļu iebrukumu. Lībija, Sīrija ... katrs nākošais posta vilnis summējas lielā cunami, katra vētra - lielā taifūnā, katrs no pudeles izlaists džins – lielā Frankenšteinā, kurš gatavs nogalināt savu radītāju. Nasers Šamma un Adonis iet tālāk mīlestības, izpratnes un vieduma ceļu.
Abū Dabī autoritātes viņiem devušas iespēju uzstāties Emirātu pils lielajā auitorijā, kas speciāli veidota kā klasiskās, tā modernās mūzikas koncertu, lielu uzvedumu un prezentāciju vajadzībām. Neticami, bet 1100 vietu lielā zāle ir pilna! Arābu pasaulē dzejnieks vēl kaut ko nozīmē... Rietumos kādreiz tik aktuālie „literārie vakari”, „dzejas dienas” utt. ir tikai aizgājuša, miruša laikmeta ēnas. Šādus pasākumus cilvēki apmeklē maz, bieži nespējot pat sagaidīt beigas. Laiks, kad Eiropā dzejnieks iemiesoja sabiedrības sirdsapziņu, ir beidzies. Arābiem daudz kas ir sagruvis, sīriešiem – pat veselas pilsētas ar dzimtajām mājām. Bet dzeja tos uzrunā vēl arvien, tā simblizē kādu sevišķu vēstījumu, ko nevar nodot nekā savādāk.
„Tā, ka es zinu kā tu, tuksnesi, nolīsti līdzīgi lietum
kā tu izplēties
tā, ka es zinu izmisuma atstātās pēdas
tā, ka es zinu kā mēs mīlam, kad mēs nemīlam vairs”[9]
Šīs Adonisa rindas tapušas galējas bezcerības apstākļos. Un vienlaikus vēstījums ir līdzīgs sufiju mācībai, par mīlestības meklēšanu un atrašanu Radītājā kā avotā, negaidot to no apkārtējās vides.
Nekad agrāk literatūzinātnieku organizētās konferencēs arābu zemēs un Francijā (kur ilgus gadus dzīvo sīriešu dzejnieks), man nebija laimējies satikt šo leģendāro personību. Uz pasākumu ierados kopā ar draugu – ebreju izcelsmes Sīrijas pilsoni, arhitektu Nāderu Džeblavī, kurš - tāpat kā Adonis - bija un ir Sīrijas patriots, sevišķi šobrīd, kad šī skaistā zeme kļuvusi par nedzīstošo Vidusjūras brūci. Nesanāk jau apmeklēt daudzos pasākumus, kas ik pa brīdim notiek kādā no arābu pasaules metropolēm. Bet Adonis ir jāredz, par to ar Nāderu vienojāmies jau sen. Ejam tūlīt lielajam klasiķim klāt un sākam sarunu. Izrādās, abi ir seni paziņas – tāpēc atkalredzēšanās vēl emocionālāka, nepiespiestāka un atklātāka. Smiekli, sitieni saujās un humors dzirkstī kā pavarda uguns. Līdz pasākuma svinīgajai atklāšanai vēl ir daudz laika, un mūsu bariņam piepulcējas daži sīriešu kultūras reprezentanti no pagājušajiem „miera laikiem”: kāds pavecāks, japāņu literatūras speciālists, dzejnieki, zinātnieki un mūziķi. Arābu, sevišķi sīriešu vidē, privātā sarunā aci pret aci - tradicionāli nav pieņemts runāt sliktu, gausties, sūdzēties un noskumt. Daudz laika paiet uzrunās, labas veselības, laimes, veiksmes un citos novēlējumos. Komunkācija ir ārēji vienkārša, nepiespiesta, familiāra: no sirds uz sirdi. Lai kādas šausmas būtu pārdzīvotas, runājot par pagātni, parasti cenšas atcerēties ko labu vai jautru. Visi sīrieši jau kaut kā ir saistīti: kā viena liela ģimene ... Arhitekts Nāders, piemēram, Adonisam kādreiz cēlis dzīvojamo māju. Kaut kur kopā ir braukts, sēdēts kafejnīcās, piedzīvots kāds vienreizējs izklaides mirklis. Sarunas burbuļo kā strautiņš. „Nedod arābam ēst, bet ļauj viņam runāt...” „Nav taisnība!” „Nedod tam neko, ļauj tikai dzejot!” „Nu, vecīt, tā mēs tālu netiksim, jāuzēd jau arī ir?”
Beidzot ķeramies pie nopietnās sadaļas, es iegūstu no Adonisa viņa slaveno apcerējumu par arābu poēzijas problēmām. Interesentiem izdodas tikt pie vēl nekur nepublicētām autora dzejām. Tās tiks lasītas arī no skatuves. Viss būs, viss notiks, sākam!
Adonis (pa kreisi) un Dr. Nāders Džeblavī. Kaspara Kļaviņa foto.
Adonis sāk savu uzstāšanos. Dzejās viņš salīdzina Sīriju ar sievietes ķermeni, ar brūci, ar ievainojumam pieejamo. Vismaz tā šķiet. Nekas netiek pateikts tieši. Dzejnieks mēdz runāt paradoksos un pretstatos, ņemot vērā, ka mūsu hologrāfiskā eksistence mūžības priekšā ir visu pretstatu izlīdzinājums.
„Viņš sapņo ar ķermeni, ko tas raksta
bet vārdi ir sapņi un rakstība –sieviete kāda
bojā kas gāja: Vai mīla ir mīla?
Viņš vairāk neredz – man liekas - nu tiešām viņš redz.”[1]
Adonis kā dzejnieka pseidonīms ietver sevī kanāniešu, senēģiptiešu, ebreju, hetu, etrusku un citu seno tautu arhetipus. Sengrieķu mitoloģijā šis Afrodītes un Persefones mīlētais jauneklis simbolizē skaistuma un kaisles dievību. Protams, vēl pirms tam Adonisu pielūdz feniķieši, iespējams pat seno šumeru veģetācijas dievība Dumuzi (Tammuz) ir vēlākā Adonisa ekvivalents. Viss turpat senajā Sīrijā kadreiz bijis . . . Senajiem sīriešiem tas bija miršanas un atdzimšanas dievs. No ugarītiem un akādiešiem nākušais Adonisa apzīmējums ebrejiem tulkojas kā „Kungs” [Dievu, tas Kungs] - (Adonai-daudzskaitļa forma no Adon), arābiem šī termina sākotnējā nozīme saistīta ar paklausību un pavēlēšanu. Arābu zelta laika literatūrā neiztrūkst Tammuz (Adonisa) motīvs, bet Džons Miltons (1608 – 1674) savā „Zaudētajā Paradīzē” min Sīriju kontekstā ar Adonisu.[2] Protams, var minēt Šekspīra lugu, Ticiāna gleznu un citas Adonisa liecības literatūrā un mākslā. Dzejnieka pseidonīms apvieno visu Tuvo Austrumu kultūras ar Eiropas antīko, renesanses un romantisma tradīciju.
Tā nav sagadīšanās. Reti kad pseidonīms tik precīzi izsaka cilvēka būtību, pasaules uzskatu un vērtību orientāciju, kā Adonisa gadījumā. Dzejnieks arī arābu senās civilizācijas radošumu uztver kā piemēru tam, ka neviena kultūra neeksistē izolācijā, tā visu laiku ņem un dod, saksarsmē ar citām.[3] Vai vispārcilvēciski orientētai personai var piemist patriotisms? Jā, var! Tikai tas ir kultūridentitātes, nevis nacionālisma vai ksenofobijas jautājums. Vidusjūra un Sīrija ir izcilā arābu dzejnieka identiāte. Bet, ne jau koloniālistu mākslīgi novilktās arābu valstu robežas to veido. Arī vēsturiski Sīrija ir Lielā Sīrija, savienojot daudzas tautas, reliģijas un kultūras. Adonisu ir apsūdzējuši un nolādējuši visu veidu ekstrēmisti, fanātiķi, galējie nacionālisti. Viņam nav piedota draudzīgu sakaru uzturēšana ar Izraēlas intelektuāļiem[4], un vienlaikus viņš ir nosodījis Izraēlas agresiju. Adonis Austrumos ir tapis nolādēts kā „neticīgais” un Rietumos kā „anti-amerikānisks”. Viņš ir klejojis kā Ahasvērs un ilgojies pēc savas dzimtenes kā Odisejs.
Adonis kā kultūras cilvēks vienmēr kopis garīgo saikni ar ar antīko Grieķiju un Romu. Viņš pilnībā iztulkojis arābu valodā romiešu dzejnieka Ovīdija „Metamorfozas.” Kutūra, racionālism, prāts, apgaismība, zinātne... Šie termini kādreiz arābu pasaulē bija svēti. Prāts un racionālisms pat tika pārspīlēti. Arābu pasaule kādreiz atradās uz ateisma sliekšņa. Abasīdu (sevišķi kalifa Al Mamūna (813 – 833)) laikā - kalifāta intelektuālo atmosfēru papildus ietekmēja mutazilītu teoloģijas skola, kas absolūti balstījās uz saprātu un racionālu domāšanu. Šīs skolas ietekmē kalifātā tika atbalstīta pat ideja, ka „Korāns” ir vienkārši cilvēka veikts sacerējums, nevis teksts, ko Pravietis Muhameds saņēmis no Dieva. Interesanti, ka izteikti racionāli noskaņotais kalifs Al Mamūns ieviesa kaut ko līdzīgu „domu kontroles policijai”, lai pasargātu savu sengrieķu filozofijas inspirēto pasaules uzskatu no radikāli reliģiski noskaņotiem iezīvotājiem un teologiem, atšķirībā no vēlākās Eiropas inkvizīcijas, kas - pilnīgi pretēji – kontrolēja domātājus, lai tie darbotos vienīgi saskaņā ar baznīcas un reliģijas noteiktajiem priekšrakstiem.
Pārspīlēts laicīgums, primitīvs racionālisms un karojošs ateisms ir tikpat bīstami kā reliģisks fanātisms. Abas galējības liecina par identitātes krīzi un harmonijas trūkumu sabiedrības transformācijā. Adonis šos galējību ceļus neiet. Viņš nenoliedz ne prāta, ne mistikas pieredzi. Irānā 1936. gadā vesternizācijas nolūkos tika aizliegta hidžāba un hadora valkāšana - bija jāģērbjas tikai rietumnieciski! Turcijā sabiedrības laicīgums aizgāja pat tik tālu, ka 1940. gadā aizliedza arābu valodā rakstošā persiešu mistiķa Mansūra al Hallādža (Abū al-Mughīth Husayn Mansūr al-Hallāj) (~ 858 – 922) personībai veltītu lugu. Nekāda reliģiska tematika un nekādi Islāma motīvi te arī skolās tolaik netika atļauti.[5] Viss jau reiz ir bijis, viss pāriet savā pretstatā. Nākošais posms ar jauna racionālisma un laicīguma kulmināciju jau tuvojas . . . Šībrīža reliģiskais fanātisms Tuvajos Austrumos bruģē tam ceļu. Par ķecerību tiesātais Hallādž ir viens no iemīļotākajiem Adonia pagātnes dzejniekiem un domātājiem, viņš savulaik pētījis lielā mistiķa personību, iespējams ietekmējies no viņa atziņām . . . Galu galā intelekts un gars, matērija un apziņa ir vienots vesels. Arābu literārā valoda cieši saistīta ar „Korānu”, bet Islāmā nav pretrunas starp reliģiju un zinātni, poēziju un prozu. Islāms ir spirituāls un racionāls reizē. Pretrunas ir starp cilvēkiem, ja tie izvēlas konforntāciju. Dievs ir nepretrunīgs.
Dzejniekam svēta ir arābu valoda, bet viņš sevi neidentificē kā „arābu” Līdzīgi Gētem, Tolstojam, Baironam – viņa tautība ir cilvēce. Kā arābi, tā eiropieši ir antīkās Grieķijas un savu reģionālo kultūru sintēzes produkts. Visi nākam no sava pagānisma, klasicisma, judeo – kristietības (kuras tiešs turpinājums ir Islāms). Lai valdītu, nepieciešama sašķeltība. Vardarbīgie, neharmoniskie spēj sašķelties pat paši savā psihē. Var sašķelt ģimenes, dzimtas. Ja labi šķeļ, var sašķelt arī vienas valsts iedzīvotājus, atrodot etniskus, reliģiskus un kādus tik vēl ne ... „argumentus”. Mēs taču esam visu iepriekšējo seno civilizāciju apzināti vai neapzināti turpinātāji, ko apvieno Vidusjūra, Atlantijas okeāns, Ziemeļjūra, Baltijas jūra, Daugava, Dņepra, Melnā jūra, Volga, Kaspijas jūra, zīda ceļš, dzintara ceļš... Adonisa poēmās virknējas feniķieši, ēģiptieši, sengrieķi, romieši, ebreji, libāņi... [6]
Adonis pazīstams kā arābu valodas modernizētājs, vārdu un izteiksmes meistars. Viņam patīk spēlēties ar valodu. Pirmā arābu valodas standarta izstrādāšana (orientējoties uz „Korānu”) tika realizēta jau 8. gadsimtā, iekļaujot tādas disciplīnas kā fonoloģiju, morfoloģiju, sintaksi un leksikoloģiju.[7] Tika radīta arābu valodas gramatika, kas jau ilgāk nekā 1500 gadus kalpo kā mācību līdzeklis arābu valodas studijās. Salīdzinoši Vācijā, piemēram, tikai Mārtiņa Lutera Bībeles tulkojums 16. gadsimtā lika pamatus vienotai vācu valodas versijai. Toties vācu valodas pētniecība ir nemitīgi pilnveidojusies, apzinot un analizējot daudzos dialektus un tajos sacerētos literatūras pieminekļus, ko nevar teikt par arābu jauno laiku zinātni. Šis salīdzinājums labi izgaismo līdzīgu fenomenu atšķirīgo hronoloģiju. Pretēji filozofijai, kuras valoda ir universāla, poēzija, neskatoties uz vispārcilvēcisko vēstījumu, ir cieši saistīta ar nacionālo un lokālo kolorītu. Tās skaistumu un simbolisko vēstījumu bieži var uztvert tikai „savējie”. To labi saprata arī arābu autori, un necentās rakstīt tulkošanai. Vēl vairāk, bieži vien literāri teksti arābu valodā šķiet speciāli sacerēti, lai tos nebūtu iespējams tulkot – kā intīmu, saviem tuviniekiem un draugiem veltītu vēstījumu. Senajiem dzejniekiem bija pilnīgi vienalga, ko par tiem domās vēlāko laiku literatūrzinātnieki. Šobrīd savas tradīcijas pārzināšana ļautu atjaunot virtuozu izteiksmes spēju, nepiekāpjoties masu informācijas līdzekļu diktētajam, primitīvajam komunikācijas stilam. Daudzi termini, kas no Rietumiem 19. un 20. gs. tika eksportēti kā „moderni”, arābiem savā mūsdienīgajā nozīmē pastāvēja daudz agrāk. Kā kultūra (thaqafa), tā civilizācija un (hadara) jau sen tika lietoti šo jēdzienu modernā izpratnē. Tikai Eiropas un Tuvo Austrumu sabiedrību modernizācija ir notikusi atšķirīgos laikaposmos. Arābi ātrāk sāka, eiropieši vēlāk pārņēma stafeti. Tieši tādēļ ārkārtīgi daudzi termini ir arābu izcelsmes, bez kuriem Eiropas (un Rietumu) civilizācija būtu neiedomājam. (kaut vai: cipars, ģitāra, alkohols, almanahs, admirālis, algebra, cukurs, čeks, azarts utt.). Daudzās nozarēs arābi ir bijuši eiropiešu skolotāji (ieskaitot astronomiju, medicīnu un agrikultūru). No otras puses, apzīmējumi, kas arābu sabiedrībā nebija guvuši ekvivalentus ilgā konservatīvisma un izolētības dēļ –vēlāk sevi pieteica kā jauni aizguvumi valodā, domāšanā un mentalitātē.[8] Piemēram: demokrātija (dīmuqrāțiyya), parlaments (barlamān), diktatūra (diktātūrī), televīzija (tilfizion), kino (sinamā), telefons (tilifon) u.c Un vai vispār arābu kultūru var atdalīt no Eiropas? Tāpat kā ebreju, grieķu un romiešu mantojums – visas šīs kultūras ir tikai dažādi vienas kopīgas civilizācijas avoti, kas, laikam ritot, nepareizas vērtību orientācijas dēļ, nonākusi strupceļā.
Ko mūsdienu globalizētā kultūras sabrukuma lakmetā iesākt ar arābu dzeju, literatūru, filozofiju? Šis jautājums Adonisu vienmēr ir nodarbinājis visvairāk. Senāk arābiski rakstošie domātāji necentās mācīties citas valodas. Domātājam nebija vienlaikus jābūt tulkam. Izcilais Aristoteļa komentētājs Ibn Rušds (1126 – 1198) (Eiropā pazīstams kā Averoess) patiesībā nebija mācījies grieķu valodu. Viņš savas zināšanas ieguva lasot tulkojumus, no kuriem daudzi nemaz nebija tulkoti tieši no grieķu valodas oriģināliem.[9] Arābu valoda viņam bija sava laika izcilākā kultūras valoda, ar kuru pietika, lai gūtu piekļuvi visām attiecīgā laikmeta zināšanām. Pie tam, katrs šīs valodas zinātājs tika akceptēts un viņa darbs atbalstīts, ja izdevās iegūt autoritātes – sevišķi valdnieka atbalstu. Vēlāk situācija radikāli mainījās: intelektuālā diskusija turpinājās spāņu, franču, krievu, vācu, angļu, u.c. globāli dominējošās valodās. Ilgais pārrāvums literatūras, filozofijas un sabiedriskās diskusijas jomās jaunajos laikos, rada arābu valodā runājošajiem vislielākās grūtības, izraisot vai nu pārspīlētu lielummāniju, vai mazvērtības kompleksus. Un tas viss kopumā – radikalizāciju līdz ar marģinālu attieksmi pret vidi un līdzcilvēkiem. Mūsdienu vidējās un augstākās mācību iestādes lielākotiesu ir „naudas mašīnas”, kuru vienīgais mērķis - studiju maksas ieplūdums īpašnieka vajadzībām. Jauniešu garīgās vajadzības, neatrodot emocionāli daudzšķautnainu piepildījumu, meklē citus izpausmes veidus, pilnībā nokļūstot reklāmu un socialo tīklu pasaulē. Islāma privatizētāji izmanto šo situāciju, ievilinot skolniekus un studentus sava kairinoši iesaiņotā varmācības kulta lamatās.
Adonisa dzejas lasījumu un Nasera Šammas mūzikas ansambļa tandēms patiešām ir izcils notikums, kas simbolizē arābu kultūras identiātes zelta fondu: dzejas izpildījumu un lautas mūziku. Lauta (arābiski al-ʿūd) ir ģitāras priekštece, kas pirms mūsu ēras radīta Ziemeļsīrijā un Mezopotāmijā (tag. Irākā), turpat, no kurienes nāk abi pasākuma reprezentanti. Pateicoties arābiem, tā viduslaikos cauri Spānijai un Sicīlijai iekaroja visu Eiropas telpu. Spānijā šī „mauru ģitāra” („la guitarra morisca”) pat kļuva par neatņemamu sastāvdaļu Svētajai Marijai veltītu kompozīciju izpildījumā.[10] Franči lautu dēvēja par „saracēņu ģitāru” („la guitare sarazine”). Ar to var spēlēt cēlas, svinīgiem pasākumiem un augsti stāvošām personām domātas tēmas - tikpat labi, kā temperamentīgas, ironiskas vai skumjas tautas melodijas. Ir senas liecības par lautas izmantošanu Ziemeļeiropas zemnieku svētkos.
Uz skatuves kaut kas notiek. Adonisam pabeidzot kārtējo lasījuma ciklu, Nasers Šamma ar savu ansambli papildina emocionālo fonu, spēlējot senu sīriešu tautasdziesmu. Mans draugs Nāders ceļas kājās un sit plaukstas. Daži ceļas līdzi. „Tā ir viena skaista, veca dziema par to, kā meitai jāatstāj dzimtais ciems, izejot pie vīra. Dziesma saucas: „Man brālīši tāl’ aizveda...” izsaucas Nāders, aizkustināts līdz asarām.
Adonis lasa dzejas Nasera Šammas ansambļa pavadījumā. Kaspara Kļaviņa foto.
Daļa ebreju, kopš senseniem laikiem dzīvodami zemēs, kur vēlāk tika izveidotas Sīrijas un Libānas valstis, definēja sevi kā „sīriešus” vai „libāņus”, un, būdami mobilizēti - cīnījās pret Izraēlas armiju. Arī Nāders, tikai ne ieročiem rokās, bet kā militārais inženieris. Daudzi Sīrijas ebreji ar laiku formāli pārgājuši Kristietībā vai Islāmā, tikai bagātākie – nē! Tie paturējuši Judaismu. Nāders pieder šiem identiātes sargiem. Lepns par savu ģimeni . . . Diemžēl pēc nesenās katastrofas viņš ir zaudējis ne tikai mājas un augļu dārzus, bet arī senlietas un vecus manuskriptus, kas būtu varējuši izgaismot daudzas ebreju-arābu kopīgās civilizācijas lappuses. Tagad Emirātos Nāders projektē villas un hoteļus, veido parkus, būvē mājas un ceļus Afganistānā, Kenijā, Etiopijā. Pie viņa nāk ciemos sīrieši. „Kaut kā jāpalīdz, cik nu rocība atļauj – mēs visi sīrieši, kā nekā savējie!” Nāders cēlies no senas kabalistu dzimtas. Kabala vieno ebrejus, arābus un kristiešus. Tā radusies sirmā senatnē ebreju mistikas ietvaros, bet attīstījusies, arī pateicoties vēlākajiem arābu un eiropiešu[1] garīgajiem meklējumiem. „Kabbalah” nozīmē senatnes mācību recepciju, ko ebreju domātāji no jauna atklāja 11.-13. gs., kad augstu attīstību visā Tuvo Austrumu un Vidusjūras reģionā bija sasniegusi Islāma mistika – sufisms, kura reprezentanti, izmantojot visdažādāko metodoloģiju (diētu, dzīvesveidu, deju, poēziju un runas simbolismu), aicināja meklēt personīgu, garīgu vienību ar Dievu. Tieši sufiji viduslaikos kļuva par ebreju kabalistu garīgajiem skolotājiem un ceļa rādītājiem.[2] Pat izcilais zinātnieks Mozes Maimonīds (Mūsā ibn Maymūn) (1138-1204) bijis sufisma iedvesmots.
Adonisa dzejas ir kabalas un sufiju mācības esence, apvienojot šībrīža un mūžības dimensijas:
„Ārsti, zāļziņi, magi, burvji
nezināmā tulki
es piedalos jūsu slepenās lietās
es kļūstu par strausu = es noriju ogles, kas kvēl
un slepkavības bluķus es sasmalcinu
Es esmu iesaistīts jūsu slepenās lietās = kā liecība sava stāvokļa neatpazītiem veidiem
es elsoju līdzīgi kādam, kas cenšas izceļojot sev mājvietu gūt
Es izbārstīts – izkliedēts – izpausmes manas klīst apkārt un nepieder man vairs
Bet būtības manas ir mazākas tapušas tagad – man pastāvēt vietas tajās vairs nav”[3]
Arī bēgļu gaitas, izceļošana, migrācija, pazemīga robežas šķērsošana vai agresīva iefiltrēšanās ir alķīmija. Kā slepeno eksperimentu mēģenē mēs iepazīstam savas līdz tam nezināmās īpašības: negaidītu mīlestības atvērtību, asasīniem līdzīgu naidu un pašiznīcināšanās spēju, nebijušu uzņēmību vai neiepazītu vājumu. Cilvēks, kas nicina naudu sāk nodarboties ar tirdzniecību, pacifists piesakās algotņu karaspēkā, kautrīgais iesaistās prostitūcijā, bet domātājs samierinās ar viesnīcas apkopēja pienākumiem. Kapitālisma globālo ekspropriāciju svaidītās cilvēku masas ir gatavas uz visu. Ja tās nevieno liela, cēla, vieda ideja, tad ikvienu var iesaistīt it visur. Ceļš pie Dieva, Radītāja, pie Mūžīgās Visuma Idejas ir kā varavīksnes tilts: pilns krāsām, niansēm, noslēpumiem, bet garīguma durvju atslēga ir mīlestība. Tā domā kā sufiji, tā kabalisti.
Adonis, komunicējot ar kolēģiem, runā pieklusinātā, maigā balsī. Viņš ir pats laipnības, omulības un harmoniskas samierināšanās iemiesojums, ko, šķiet, nekādi likteņa satricinājumi nespētu novirzīt no kādreiz mazā lauku ciematiņā uzsāktā dzīves ceļa. Lasot dzejas, viss mainās. Nelielā auguma sirmais vīrs ar savu absolūti pārvaldīto balss tembru, nosvērtajām, drosmīgajām kustībām un tiešumu spēj valdīt pār auditorijas sirdīm un prātiem. Studiju gadus daļēji pavadījis Damaskā, Adonis iespējams kaut ko mācījies no hakavati uzstāšanās prasmes. Senās teiksmas, pasakas, varoņeposus un „Korāna” motīvus līdz pat šimbrīdim atsevišķās arābu kafejnīcās mēdza apmeklētājiem lasīt priekšā un stāstīt sevišķs teicējs: Al-hakawati. Damaska vienmēr bijusi slavena ar saviem kafejnīcu stāstniekiem. Nesteidzīgi pīpējot ūdenspīpes un dzerot tēju, visu paaudžu ļaudis varēja baudīt šādu viena cilvēka teātri, klausoties par Antaras varoņdarbiem, Leilas un Madžnūna traģisko mīlestību vai sentēvu cīņām ar krustnešu iebrucējiem. Kaut uz mirkli iedomāsimies kā hakavati gaisā paslējis spieķi izdara ar to zobenam līdzīgas kustības, un stāsta par arābu karavadoņiem, kas ievilinājuši krustnešus dziļāk tuksnesī, pēkšņi tos aplenc un uzvar, neskatoties uz pārspēku un spožajām bruņām. Folklora šeit ir dzīva, tā nav ievietota „dziesmu skapjos” un izvilkta dienasgaismā tikai valstiski svarīgos pasākumos.
Damaskas pēdējais izcilais hakavati – Rašīds Hallaks (Abū Šādī). 2014. gads.
Laikam ritot hakavati tradīcija ceļoja no Damaskas un Beirutas uz Kairu, Dubaiju, Abū dabī un Šārdžu. Persijas līča krastos pirms naftas ieguves un lielpilsētu izveides, teikas un pasakas stāstīja ap ugunskuriem sasēduši pērļu zvejnieki, ēdot dateles un piedzerot arābu kafiju. Faktiski šī stāstījuma metode ir „dzeja prozā”, kas kādreiz tik ļoti nodarbināja Adonisa prātu. Pēc Sīrijas atstāšanas, 1956. gadā nonākot Beirutā, viņš bija piedalījies arābu modernās dzejas popularzējošā žurnāla „Majallat Shi‘r” līdzveidošanā. Adonis šajā laikā analizēja prozas poēmu sākotni arābu literatūrā, smeļoties ierosmi franču simbolismā, krievu formālismā un anglo-amerikāņu imažistu - T. S. Eliota un Ezras Paunda darbos. Žurnālam „Shi‘r” netrūka ienaidnieki, un Adonis atkal nonāca kritikas krustugunīs. Censdamies pierādīt arābu prozas poēmu oriģinalitāti - kā ilgu dzejas eksperimentu rezultātu, viņš tika apsūdzēts Rietumu klišeju ievazāšanā arābu dzejā.[1] Kritiķi nesaprata Adonisa ideju par arābu senākās literatūras motīvu izmantošanas iespējām mūsdienās, to, ka kultūrai nepieciešama nemitīga renesanse, lai tā nesastingtu un nenomirtu. Atšķirībā no mūsdienām, 1960-ie gadi arābu pasaulē, tāpat kā citur pasaulē – bija piesātinātu intelektuālu diskusiju laiks. Teorētiskajai diskusijai beidzoties, Adonis to turpina dzejā, uzrunājot lasītāju un klausītāju caur poēzijas prizmu. Viņa metode ir nepārspīlēts, bet spriedzes pilns dramatisms, ko raksturo pauzes, atkāpes un retoriski, neatbildami jautājumi mūžībai. Līdzīgi kā kādreiz karos izpostītajai, intelektuāli spēcīgajai, bet politiski un ekonomiski atpalikušajai Vācijai 17. un 18. gadsimtā, arī arābu pasaulei 20. un 21. gs. - dzeja, literatūra un valoda ir ne tikai mākslas, bet arī politiskas un sociālas nostājas paudēja. Adonis ir izvēlējies valodas reformēšanas misiju, un, iespējams, tā ir grūtākā no visām, tāpēc, ka arābu pasaulē tieši valoda (no musulmaņu viedokļa „svētā „Korāna” valoda”) – ir visu pārējo civilizācijas procesu katalizators. Viņa dzeja ir alegoriju un metaforu sintēze, tā nav banāls, lētas publicistikas stilā veikts acumirkļa vēstures norišu aktualizējums. Savus sabiedriskos uzskatus Adonis ir formulējis teorētiskajos apcerējumos, piemēram, slavenajā darbā „Ievads arābu poēzijā.”[2] Tur viņš - līdzīgi kā savulaik Karls Gustavs Johmanis (Carl Gustav Jochmann) (1789-1830) - saista valodas un lieratūras problemātiku ar sabiedrības modernizācijas jautājumu kopumā. Tikai, atšķirībā no Rīgā praktizējošā advokāta K. G. Johmaņa, kurš vācu valodas poētisko izpausmes veidu skaidroja ar vāciešu nespēju iekļauties „politiski un sociāli attīstīto nāciju”: angļu un franču terminloģijas diskursā, Adonis modernizāciju saprot ar savas kultūras atjaunotni vispārcilvēciska vēstījuma pieteikšanai. Daudzas norises Rietumos ir bijušas daudz obskurantākas, nekā Tuvo Austrumu dekadence, tāpat kā arābu pasaulē senatnē eksistējošais modernisms un racionālisms, viņaprāt mūsdienās būtu aktuālāks, nekā verdziska Rietumu paraugu kopēšana vai tumsonīgs reliģisks fanātisms. Atcerēsimies, ka jebkuras reliģijas garīgo vēstījumu kropļojošais fundamentālisms nebūt nav konservatīvs. Tieši otrādi, tā ir cita, kaut arī bīstama un bezjēdzīga modernisma forma. Patiesībā reliģisks fundamentālisms ir globalizācijs produkts, tāpat kā tas tiek izplatīts ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Arī tumsonība, tāpat kā apgaismība var būt moderna.
Adonisa veltījums Kasparam Kļaviņam, dāvinot grāmatu „Ievads arābu poēzijā”
Patiesībā stāsti par arābu un Tuvo Austrumu sociāli-politisko vai ekonomisko „atpalicību” mūsdienu kontekstā ir pasakas un meli. Eiropas koloniālisma laikmets deva arābiem izcilu iespēju iepazīties ar mežonīgā kapitālisma pamatprincipiem. Savukārt, pēc Otrā pasaules kara neatkarību ieguvušās arābu valstis izvēlējās sekulāru, sociālistisku un multikulturālu perspektīvu, risinot visus aktuālos pamatjautājumus, kam bija jānodrošina ilgtspējīga attīstība: sociālas reformas, analfabētisma likvidāciju, bezmaksas izglītību, bezmaksas medicīnisko palīdzību[1], tik ārkārtīgi nepieciešamo dzimstības samazināšanas stratēģiju utt. Līdz ar vēstures rata pagriezšanu atpakaļ, politisko džihādistu un pasaules ekonomisko ģeopolitiķu sadarbības rezultātā, bojā gāja arī 1950-60-os, 70-os un 80-os gados dzimusī oriģinālā arābu literatūra, kino, mūzikas dzīve, kultūras centri un intelektuāļu pulcēšanās vietas Ēģiptē, Irākā, Alžīrijā, Libānā un Sīrijā. Tieši pēdējā laikā līdz nepazīšanai tika mainīts arī sieviešu ģērbšanās[2] un izturēšanās veids, ieviešot dažādus reliģisko ekstrēmistu stereotipus. Būtībā tas sakrita ar stila zudumu un „masu kultūras” industrijas uzvaru Rietumos, kur manipulētās jaunatnes loma bija tikpat bēdīgi slavena, kā „arābu pavasaros”.[3]
Adonis kā literāts ir politiski sasprigto 1950-o un sociālisma ideju piesātinato1960-o gadu auglis. Attiecīgie gadi bija pēdējās, visaptverošās intelektuālas diskusijas laikmets pasaulē. 1950-jos gados Adonis tika apcietināts par dalību Sīrijas Sociāli Nacionālajā partijā, kas sapņoja par laicīgas, visu reģionā dzīvojošo tautu un reliģiju apvienojošas Lielās Sīrijas atjaunošanu, lai pretotots Rietumu kolonizācijas mēģinājumiem. Rezultātā sekoja emigrācija un ilggadējs naids pret Sīrijas pastāvošo valdību. „Arābu pavasarus” viņš sākotnēji apsveica ar gavilēm, ticēdams pozitīvām pārmaiņām. Kuram gan nenākas kļūdīties ... To tagad ļoti labi zina daudzo 20. un 21. gs. pseidorevolūciju apmuļķotie eiropieši, kas, savulaik neizprotot šo notikumu ekonomiskās aizkulises, ļāvās pārmaiņu kārdinājumam, rezultātā atdodot pasaules naudasmaisiem savas, jau tā nelielās, tiesības (atcerēsimies kaut vai Dienvidslāvijas konfliktu). Šobrīd Adonisa sirds asiņo, par to nav šaubu. Un viņš turpina izteikties ... dzejā ... Jā, tieši dzejā, jo dzeja arābu tradīcijā uzrunā visus, visur un visos jautājumos. Arī terorisma, reliģiska sektantisma un politiskā Islāma (islāmisma) teorētiskie pamatlicēji ir bijuši dzejnieki, piemēram, ēģiptietis Saīds Kutbs (Sayyid Qutb) (1906-1966)[4], grāmatu krājējs – bukinists, kurš savulaki apžilbināja draugus ar savu sūri grūti sarūpēto bibliotēku. Sen, sen: 1933. gadā tapa viņa traktāts „Mūsdienu paaudzes dzejnieka uzdevumi dzīvē un poēzijā” („Mahammat al-Sha'ir fi'l-Hayah wa Shi'r al-Jil al-Hadir”), kur viņš aizstāvēja dzejas garīgos iedvesmas avotus... Kutba interese ceļoja no romantiska „faraonisma” un „orientālisma” līdz arābismam un beidzot, ar lielu novēlošanos nonāca līdz Islāma analīzei. Diemžēl, palikdams vietuļnieks un mizantrops personīgajā dzīvē, viņš nebija spējīgs radīt tolerantu vispārcilvēcisku vēstījumu arī saviem laikabiedriem. 1940-to gadu vidū Kutbs vēl bija epizodiskām draudzības saitēm saistīts ar nākošo Nobela prēmijas laureātu– izcilo ēģiptiešu rakstnieku Nagibu Mahfuzu (Naguib Mahfouz) (1911-2006), pazīstamu kā eksistenciālisma motīvu ieviesēju arābu literatūrā, kura darbos emocionāli smeldzīgi veikta cilvēka dvēseles dzīļu analīze. Abus rakstniekus savulaik vienoja kopīga cīņa pret sociālo netaisnīgumu, tiem simpatizēja sociālisma un demokrātijas ideāli. Vēlāk, līdz ar Saīda Kutba piesliešanos radikālajiem islāmistiem, viņu ceļi šķīrās. Visa Kutba darbība kopš iesaistīšanās „Musulmaņu brāļos” 1950-to gadu sākumā ir veicinājusi tikai vardarbības, terorisma un aprobežota fanātisma kultu, kas pakāpeniski izplatījies Tuvajos Austrumos. Saīds Kutbs centās izstrādāt personīgu Islāma versiju, bez nepieciešamām zināšanām spriedelējot par jebkuriem sabiedrības jautājumiem. Viņaprāt neviena cilvēku pašu izveidota sabiedrības pārvalde neskaitās leģitīma, tāpēc visas esošās jāsagrauj, jo „valstis drīkstot veidot tikai Dievs”. Absurdi atdalot radību (cilvēkus) no Radītāja (Dieva), S. Kutbs galu galā nonāca neatrisināmās pretrunās, rodot izeju atziņā, ka „perfektās sabiedrības” radītājiem jābūt sevišķi izredzētiem cilvēkiem: „patiesā Islāma zinātājiem”. Tādi viņam šķita ar radikālismu un terorismu apsēstie „Musulmaņu brāļi”. Džins no pudeles bija izlaists, Hasana al-Bannas (Sheikh Hassan Ahmed Abdel Rahman Muhammed al-Banna) (1906 – 1949) izveidotie un Saīda Kutba teorētiski apbruņotie „Musulmaņu brāļi” visdažādāko teroristu grupējumu paveidos sāka cīņu par varu Ēģiptē, Libānā, Tunisā, Irākā, Sīrijā... Adonisa uzstāšanās notiek saspringtā laikmetā, kas neapšaubāmi palielina viņa teiktā dramatismu.
Sīrija turpina dzīvot savu dzīvi - Adonis savējo. Viņš ir mācījies, cerējis, cīnījies, cietis un izceļojis. Adonis ir bijis arī dumpinieks, iespējams utopists, bet nekad tumsonīga fundamentālisma un vardarbības atbalstītājs. Atstājot dzimteni, viņš darbojas Libānā, Francijā, pasaulē . . .
Par Adonisu, līdzīgi kā par Sergeju Eizenšteinu, var sacīt, ka viņa dzīve paiet „konfliktā”. Būdams neatkarīgs savos uzskatos, viņš, pat neapzināti, vienmēr nostājas ceļā kaut kam attiecīgajā brīdī pieņemtajam, kādam stereotipam un iesīkstējušam priekšstatam. Pats dzimis nevis sunnītu, bet alavītu ģimenē, viņš ir Sīrijā valodošā alavītu grupējuma pretinieks. Būdams Sīrijas valdības un prezidenta Asada pretinieks, viņš vienlaikus ir viskonsekventākais reliģiska fanātisma un fundamentālisma pretinieks, nostājoties pret visiem nemierniekiem no politiskā Islāma nometnes. Būdams Sīrijas patriots, viņš ir toleranti domājošo Izraēlas intelektuāļu draugs. Būdams arābu kultūras aizstāvis, viņš ir nesaudzīgs Rietumu kultūras marģinalizācijas noliedzējs. Cienīdams „Korānu” un Islāmu, viņš ne mazāk ciena citas reliģijas un tradīcijas. Nācis no arābu pasaules, viņš ir arī viens no vadošiem Eiropas un pasaules intelektuāļiem, kam tādas, vai citas konjunktūras rezultātā - nekad nav novēlēta Nobela prēmija.
Kaut kas Adonisā ir no noslēpumainības apvīto Sīrijas un Libānas druzu spirituālā mantojuma, kuri uzskatīja, ka dvēseles nekad nemirst un nedzimst no jauna, tās nemitīgi tiek radītas un reinkarnētas, izejot savu garīgās attīrīšanās ceļu.[5] Viņa dzejiskajai izteiksmei tuvie sufiji, savukārt uzsvēra Dievišķā principa mūžīgo aktivitāti, visu pasauli saredzot kā bojā ejošu un piedzimstošu ik mirkli.[6] Šīs idejas ļoti tieši drāmas „Jāzeps un viņa brāļi” (1919) izskaņā savulaik izteicis Rainis:
„Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi-
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Tie spožā saules zemē mani nesīs,
Es iešu jaunā cīņā cīnīties;
Es savu spozmi – vienošu ar sauli,
Es nākšu saskaņā ar visumu,
Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,
Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru,
Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,
Starp taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt.”[7]
Arābu, persiešu, Vidusāzijas un Indijas spiritualitātē, tāpat kā Eiropas reliģiskajā mistikā, Islāma tradīcijā (sufismā), ebreju kabalā un kristiešu askētismā - spirituālā pieredze nozīmē apgaismību, ilumināciju, saikni ar lielo gaimas avotu. Šķietami esošais var būt tikai ilūzija un līdzība, arī neesošais ir maldi, līdz brīdim, kad to piepilda Dieva Gaisma. Viena no skaitākajām „Korāna” sūrām (24-ā) veltīta Dieva Gaismas slavinājumam. Indoeiropiešu valodās Dievs („Zeus, Dies”) saistās ar dienu. „Dievs” in „Dienis”, kura priekšā atkāpjas nakts,[8] kas bez viņa ir akla un melna. Eiropas literatūrā tuva Austrumu ezotērikai ir Raiņa (1865 – 1929) saules un gaismas pielūgsme, kas jūtama kā viņa dzejā („Ave sol!”), tā dramaturģijā. Drāmā „Uguns un nakts” ļaunumu simbolizējošais Melnais Bruņinieks vienkārši ir „akls” („aklais, melnais”), tāpat kā sociālā simbolisma piesātinātā krājuma „Gals un sākums” nobeigumā izskan cerība par „nakts” atkāpšanos. Dieva simbols bieži ir saule, arī Eiropā tik pazīstamajos saulgriežu svētkos.
Adonis vēršas pie Radītāja caur visām tradīcijām, kultūrām un reliģijām, līdzīgi kā krievu senlaiku ceļotājs Afanasijs Ņikitins, kurš 15. gadsimtā - cauri Kaukāzam, Persijai un arābu zemēm, nonācis Indijā, savās ilgās pēc dvēseles miera lūdz Dievu, apvienojot kristiešu un musulmaņu formulas.
Cik ilgi vēl patreizējā veidolā pastāvēs cilvēce un zemeslode? Adonisa izmisums izskan kā nelaimju pārbaudītā „Bībeles” Ijāba = „Korāna” Aijūba - sauciens:
„Akmeņi ir ziedi, mākoņi tauriņi
un starpā - ķermenis kā dzirksts, ar kuru lasīt nakti
Nāve nav ķermeņa gals
Nāve ir bez-ķermeņa vientulība
Bet
saule, O saule, ko gan tu gribi no manis?”[32]
________________________________
[1] Maḥmūd Sāmī al-Bārūdī (1839–1904).
[2] Aḥmad Shawqī (1868-1932).
[3] Adonis. An Introduction to Arab Poetics. London, 2003 – 79. lpp.
[4] Al-Suwaidi Jamal Sanad. The Mirage. Abu Dhabi, 2015, 22. lpp.
[5] Skaitot no gada, kad Pravietis pārcēlās no Mekas uz Medinu.
[6] Al-Suwaidi Jamal Sanad. The Mirage. Abu Dhabi, 2015, 160. lpp.
[7] Adonis. An Introduction to Arab Poetics. London, 2003. – 94. lpp.
[8] Turpat, 96. lpp.
[9] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība nav pagaidām publicējusi).
[10] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība nav pagaidām publicējusi).
[11] John Milton, "Paradise Lost", Book I.
[12] Adonis. An Introduction to Arab Poetics. London, 2003. – 89. lpp.
[13]Adonisa sacerējumi tulkoti arī ebreju valodā.
[14]Schimmel, A. Mystical Dimensions of Islam. Chapel Hill, NC: University of North Carolina Press, 1975. – 75. lpp.
[15]Adonis. Selected Poems. Translated from the Arabic by Khaled Mattawa. New Haven & London: Yale University Press, 2010. – 211. lpp.
[16]Farghaly, A. The Arabic Language, Arabic Linguistics and Arabic Computational Linguistics // Arabic Computational Linguistics / Copyright c 2010, CSLI Publications. – 45. lpp.
[17] Abed, Shukri B. Arabic Language and Culture Amid the Demands of Globalization. Abu Dhabi: The Emirates Centerfor Strategic Studies and Research, 2007. – 22. lpp.
[18] Turpat, 16. lpp.
[19] Gómez Muntané, M. La música medieval en España. Kassel: Edition Reichenberger, 2001. – 207.lpp.
[20] Līdzās Tuvo Austrumu astronomijai un medicīnai, arī kabala bija neatņemama agro jauno laiku zinātnes sastāvdaļa visur Eiropā, tai skaitā Skandināvijā, Hanzas pilsētās un Krievzemē.
[21]Block, T. The Question of Sufi Influence on the Early Kabbalah // Sophia: The Journal of Traditional Studies, Oakton, VA, Winter, 2007-2007. u. c.
[22] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība nav pagaidām publicējusi).
[23] Haidar, O. The Prose Poemand the Journal Shi’r. Reading: Ithaca Press, 2008 – 19. lpp.
[24] Pirmoreiz publicēts 1991. gadā.
[25] Atcerēsimies kaut vai pozitīvo sociālistiskās Alžīrijas piemēru.
[26] Tāpat kā Eiropas u.c. tautu, arī arābu ģērbšanās veids vēsturiski vienmēr ir mainījies. Te nav kaut kāds mūžīgs, vienmēr eksistējis kanons. Galvas aizsegšana arābu sievietēm sākotnēji bija Bizantijas kristiešu un Persijas zoroastriešu apģērba ietekmes rezultāts. Skat. Stillman, Y. K. Arab dress: from the dawn of Islam to modern times. Leiden; Boston; Köln: Brill, 2000.
[27] Piemēram, 60. gadu studentu nemieros Rietumeiropā.
[28] Saistībā ar apsūdzību valsts apvērsuma gatavošanā 1966. gadā pēc Ēģiptes valdības lēmuma Saīds Kutbs tika sodīts ar nāvi. Jau agrāk viņš tika arestēts sakarā ar atentāta gatavošanu pret Ēģiptes prezidentu.
[29] Khuri, F. I. Imams and Emirs. State, Religion and Sects in Islam. London: Saqi Books, 2006 131. lpp.
[30] Rainis. Jāzeps un viņa brāļi: nobeigums.
[31] Galzigna, L. Natura della realtà, realtà della natura // Luce e colori /Ebook:
http://www.psychiatryonline.it/sites/default/files/LAUROGALZIGNA1.pdf
[32] Kaspara Kļaviņa atdzejojums no publiski prezentēta, vispārpieejama un izplatīšanai atļauta oriģināla (neviena izdevniecība nav pagaidām publicējusi).
