Paliksim pie tā, ka jēdziens “izcils” neizslēdz to, ka gads būs arī sarežģīts. Tālāk dažas prognozes un piezīmes par to, kam, manuprāt, būs vērts pievērst uzmanību.
Neatkārtošos, pārstāstot medijos jau minētās ārpolitiskās tēmas. Par Ziemeļkoreju vien piebildīšu, ka diemžēl – lai gan runa ir par reģionu, kā saka, otrā pasaules malā – tur notiekošais mūs tiešām skar. Nezinu, vai pamanījāt, bet nu jau aizvadītā gada rudenī Rietumeiropā bija tracis par radioaktīvo rutēniju-106, kas it kā noplūdis kaut kur Urālos un “atceļojis” līdz Eiropai.
Ja amerikāņi un ziemeļkorejieši sāks karot, nav jāpierāda, ka no sabumbotās Ziemeļkorejas ne tas vien gaisā pacelsies... Līdz ar to, lai cik banāli tas skan, jācer, ka militāra konflikta tur nebūs.
Divas tēmas Eiropā, par kurām runāts mazāk, bet kas mūs Latvijā skar.
Var būt dažāda attieksme pret Polijas pašreizējo valdību. Tomēr skaidrs ir tas, ka šogad ir jāpanāk kaut cik konstruktīvas attiecības starp Varšavu un “veco Eiropu” (t.sk. Briseles struktūrām). Domstarpības Eiropā ir bijušas un būs, tomēr Polijas gadījumā tās ir sasniegušas līmeni, kas nav vairs pikta bubināšana vai smīkņāšana. Tā, kādas šobrīd ir attiecības ar Varšavu un arī Budapeštu, bezgalīgi turpināties nevar.
Mums te ir pilnīgi pragmatiskas intereses. Pavasarī Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis sāks apspriest ES budžetu nākamajam plānošanas periodam – 2020.-2027.gads –, un tā tik vēl trūka pilnai laimei, lai šo tāpat sarežģīto procesu ietekmētu Rietumeiropas un Centrāleiropas konflikti.
Visbeidzot, lai cik jocīgi tas skan, svarīgas būs arī vēlēšanas pēc dažiem mēnešiem Itālijā. Itālijas ziņā ir to imigrantu plūsmu kontrolēšana, kas virzās caur Lībiju. Pēdējā laikā itāļiem ir diezgan labi panākumi, jo viņi spēj kaut ko sarunāt ar, teiksim tā, ietekmīgiem ļaudīm Vidusjūras otrā krastā, bet, ja nākamā valdība Itālijā būs švaka, mēs dabūsim atkal pamatīgu imigrācijas krīzi. Ar visu no tā izrietošo, nav grūti iedomāties.
Un nu par Latvijas lietām.
Ne man jums jāstāsta, ka gaidāmās Saeimas vēlēšanas nozīmē tukšas muldēšanas un savstarpēju apvainojumu uzplūdus. Ne jau pirmo reizi, gan pārcietīsim. Tas, kas varētu būt kaut kas jauns, ir lielāka ūdens duļķošana – to skaitā ar dārgās kaimiņvalsts aktīvu līdzdalību – sociālajos tīklos. Visādas “sensācijas”, “atmaskojumi” utt. Ko darīt? Risinājums – veltīt dažas minūtes, lai papētītu acīs iekritušās vēsts autoru profilus.
Ja ir sajūta, ka kaut kas nav riktīgi, ka nav reāls cilvēks, attiecīgi skeptiski arī izturamies pret šādu informāciju. Citiem vārdiem sakot, domāju, ka šogad mums nāksies lietot bloķēšanas funkciju sociālajos tīklos īpaši bieži. Vai vismaz, dieva dēļ, šādu aizdomīgo avotu klāstīto nevajadzētu tālāk izplatīt.
Es pieņemu kritiku, ka t.s. tradicionālo mediju saturs nereti ir vienveidīgs un attiecīgi garlaicīgs. Es neesmu tik stūrgalvīgs, lai nesaprastu, ka sociālie tīkli ir ieņēmuši noteiktu vietu informatīvajā telpā. Es tikai gribu atgādināt, ka sociālajos medijos krāšņi iepakotus melus un blēņas nesodīti var saražot krietni vairāk nekā visi Latvijas žurnālisti kopīgiem spēkiem. Cilvēks var neiet pie ārsta, kurš, pēc viņa domām, ir paviršs vai ņem kukuļus. Bet tādēļ jau nav jāuztic sava veselība šarlatāniem.
Vēl divas piezīmes par gaidāmajām vēlēšanām.
Pirmā. Pašā politiskajā vidē droši vien lielais jautājums ir, vai dažādās grupas, kas sevi sauc par labēji centriskām, spēs vienoties par kopīgu startu. Pieļauju, ka spēs. Tomēr tas nerisina problēmu, ar ko tām nāksies saskarties. Pieņemsim, ka jums negaršo vai ir vienkārši apnikuši kādi pārtikas produkti. Teiksim, desa. Un tad jums ceļ priekšā salātus, kuros, protams, ir dažādi citi, arī garšīgi, produkti, bet ir arī desa.
Var, protams, mēģināt desu ķeksēt ārā un rasolu ēst. Bet būs arī cilvēki, kuri negribēs ar to noņemties, kuri vienkārši lūkosies pēc cita ēdiena. Attiecīgi politiskajiem kulināriem būs jāpapūlas pārliecināt, ka pēc nonākšanas rasolā desa ir mainījusi ne tikai garšu, bet arī nav vairs neveselīga. Grūti spriest, vai tas izdosies.
Otrā. Mēs bieži dzirdēsim aicinājumus neļauties tukšu, populistisku solījumu vilinājumam. Principā doma pareiza, tomēr ir būtiska nianse. Ja runa ir par apgalvojumiem, ka var ātri atrisināt demogrāfijas vai ekonomikas strukturālas problēmas, tad, jā, tas ir populisms. Savukārt mēģināt piekārt populisma birku tēzei, ka ietekmes tirgotājiem un shēmotājiem ir jāsēž cietumā, ka ir nepieciešama asāka valsts rīcība – tas, manuprāt, ir nekorekti. Ir uzmanīgi jāskatās, vai par populismu nemēģina iztēlot to, kas ir kādam pie varas esošajam neērts.
Protams, lielāko kritizētāju gadījumā pamatots vienmēr ir jautājums, kā viņi paši rīkotos, nonākot pie varas, un vai viņi solīto spētu izpildīt. Tomēr, atkārtoju, nedrīkst noniecināt cilvēku vēlmi, lai sistēma ir taisnīgāka. Ja mēs visgudri pavīpsnājam un sakām, ka ir “jārēķinās ar realitāti”, tad ir skaidrs, ka šis “realitātes”, ar kuru “jārēķinās”, lasi, jāsamierinās, jēdziens kļūst tik plaši staipāms, ka slikti paliek.
Skaidrs, ka šogad tiks intensīvi cilāta t.s. čekas maisu tēma. Man ir divas tēzes.
Pirmā. Sakrita, ka šonedēļ, kad gatavoju šīs piezīmes, internetā – tātad ikvienam pieejams – parādījās VDK izpētes komisijas rakstu jaunākais, ceturtais, sējums. Apmēram tūkstoš lappušu biezs. Skaidrs, ka to lasīt cauri ir laiks retajam. Attiecīgi – mans aicinājums kolēģiem medijos ir mazāk atspoguļot, piedodiet par izteicienu, cepšanos par “maisiem”, bet sēdēt, lasīt šo un līdzīgos “ķieģeļus” un akadēmisko tekstu “pārtulkot” sabiedrībai saprotamā formā.
Otrā. Negrasos par zemu novērtēt sarūgtinājumu, ko var izraisīt ziņas, ka tas vai cits sabiedrībā cienīts personāžs savulaik ir sadarbojies ar “čeku”. Nu, slikti. Bet – mums ir izauguši jauni izcili zinātnieki, dzejnieki un mūziķi, attiecīgi nav arī tā, ka trieciens inteliģences gados vecākās daļas reputācijai nozīmēs, ka esam palikuši bez inteliģences. Mums ir un būs, ar ko lepoties. Mums ir un būs cilvēki, kuru viedokļos ieklausāmies. Dzīve, par laimi, nestāv uz vietas.
Būs cilvēki, kuri teiks – pārāk daudz uzmanības šādām lietām, galvenais, lai būtu veselība un normāls darbs. Es piekrītu. Tomēr taisnība arī tā, ka veselību un sekmes darbā ietekmē tas, kas mums, kā saka, notiek galvā. Līdz ar to novēlējums “neuzvilkties”, nebojāt sev nervus, bet vienlaicīgi arī neignorēt mums apkārt notiekošo; mierīgi analizēt to, manuprāt, ir vietā.
