Par pirmo.
Manuprāt, vispirms jānošķir t.s. seperātisma projekti Eiropā un ārpus Eiropas. Piemēram, ja lasām, ka Nigērijā pēc gandrīz pusgadsimtu ilga klusuma aktivizējušies neatkarīgas Biafras valsts idejas piekritēji [1], tad domāju, ka tāpēc, atvainojos par cinismu, neviens Briselē vai Berlīnē naktsmieru nezaudē. Cita lieta – Eiropa. Un Katalonija ir Eiropā.
Domāju, ka Eiropas elites noraidošās attieksmes pret Katalonijas kā valsts ideju pamatā ir divi apsvērumi.
No Katalonijas neatkarības piekritēju viedokļa droši vien visaizvainojošākais ir ļoti piezemēts, varētu pat teikt, prasts - neviens negrib papildu problēmas. Mums, ziniet, ir "Brexit", Kremlis, terorisms, simts gadu vajag vēl kādas galvassāpes, pat ja tās ir salīdzinoši vieglākas.
Otrs apsvērums, manuprāt, ir saistīts ar Eiropas elišu vēsturisko traumu, kas izpaužas aizdomās, ka robežu pārskatīšana neizbēgami saistās ar tāda vai cita līmeņa vardarbību, bruņotiem konfliktiem utt. Es šeit neapgalvoju, ka šāda cēloņsakarība pastāv – es tikai pieņemu, ka Rietumeiropas politiskajām elitēm Dienvidslāvijas sadalīšanās, jaunu valstu izveidošanās un tam sekojošā asinsizliešana ir likusies tik biedējoša – “kā kaut kas tāds var notikt tepat Eiropā!” - ka šīs elites joprojām, arī šodien rokām un kājām atgaiņājas no pat vismazākās iespējas, ka kādas jaunas valsts izveidošanas process varētu nenotikt ar abpusējiem smaidiem un rokas spiedieniem. Un, ja kaut kas nenotiek ar smaidiem un rokas spiedieniem, tad problēmas - elites ieskatā - ir garantētas. Un uz desmitgadēm – skat. situāciju Kipras salā starp t.s. Ziemeļkipras valsti, ko kā valsti gan atzīst tikai Turcija, un Kipras valsti. Būs jau gandrīz 40 gadi pagājuši, asinsizliešanas vairs nav, bet konflikts joprojām nav atrisināts. Atkal – mums kaut ko līdzīgu vajag? Nevajag.
Vēlreiz – es nesaku, ka šāda domu gaita ir pamatota;
es tikai norādu, ka mūsdienu Rietumeiropas elites maksimāli cenšas izvairīties no sarežģītām situācijām un problēmām.
Kā to vērtēt, tas jau ir cits jautājums.
Otrā tēma – etnisku grupu tiesības uz politisko pašnoteikšanos.
Te, šķiet, atkal noderīgi būtu sākt nevis ar to, ko es personīgi par šo tēmu domāju, bet mēģināt konstruēt Rietumu domāšanas veidu. Un, manuprāt, šis domāšanas veids saka: jaunu valstu izveide ir pieļaujama tad, ja a) iesaistītās puses nu nekādi nespēj sadzīvot, burtiskā nozīmē galina viena otru nost, b) ja jaunā valsts veidojas tādā, atvainojiet, purvā, ka neviens tā īsti pretī nerunā. Tūlīt minēšu piemērus, bet pirms tam – ja kāda no šiem diviem nosacījumiem nav, pēc Rietumu izpratnes par lietu kārtību, etniskajai grupai, kas vēlas savu valstiskumu, ir jāsēžas pie sarunu galda un jārunā par lielāku autonomiju. Bet ne par neatkarīgu valsti.
Piemēri šiem diviem nosacījumiem. Piemērs pirmajam nosacījumam – pasaulē jaunākā valsts, Dienvidsudāna [2]. Ja ziemeļos dominējošie arābi musulmaņi nebūtu reāli gadiem ilgi karojuši ar dienvidos dominējošiem melnādainajiem kristiešiem un animistiem, domāju, ka Sudānas faktiska sadalīšanās netiktu akceptēta. Būtu aicinājumi veikt pilnvaru, resursu pārdali, autonomiju – bet vienas valsts ietvaros. Savukārt, ja Rietumu masu mediju patērētājs, atvainojos par cinismu, ierauga, ka domstarpības ir reāla savstarpēja slaktēšana, tad beigu beigās ir - “nu, ja jūs tiešām tik ļoti nevarat sadzīvot, lai būtu jauna valsts”.
Piemērs otrajam nosacījumam saistās ar relatīvi netālo Somalilandu, kas faktiski ir neatkarīga valsts, turklāt ar zināmu diplomātisko attiecību aizmetņiem [4], lai gan formāli ir viena valsts, Somālija. Man atkal jābūt ciniskam. Lai gan Somalilandas vēsturiskais konteksts patiešām ir atšķirīgs no Somālijas citu daļu konteksta, man liekas, ka tāda Somalilanda netiktu pieciesta un pat klusi atzīta, ja Somālijā nebūtu tāds haoss, ka a) tur īsti nav kam pīkstēt par dārgā Somalindas reģiona atdalīšanos, b) ja vispār grūti runāt par pilnvērtīgu valsti, no kuras kāds atdalās, kaut kā dīvaini būtu bļaut par atdalīšanos ... no nekā.
Savukārt, ja potenciālais iebildējs pret jaunas valsts izveidi ir kaut cik vērā ņemams, separātistu projekti tiek uztverti īgni un noraidīti. Klasisks piemērs – kurdi.
Visi priekšnosacījumi ir, bet iebilst nevis, piedodiet, kādi džentlmeņi Mogadišu, kuri vispār neko ārpus valdības kvartāla nekontrolē, bet iebilst Turcija, Irāna utt. Cits līmenis.
Tāpat, ja separātisti un viņu oponenti attiecības skaidro puslīdz bez vardarbīgām metodēm – kā Katalonijā – Rietumi izdara savdabīgu loģisku vingrinājumu: ja jau nešauj, tātad gan jau spēs sarunāt kompromisu.
Man liekas, ka šīs savdabīgās loģikas pamatā ir pašu Eiropas valstu vēsture, lai gan to, protams, neviens neatzīs. Proti, kaut kur kolektīvās atmiņas neskaidrajos slāņos ir tas nenoliedzamais, ka pašas Eiropas valstis veidojušās gadsimtu gaitā - neteiksim, ka ar baltiem cimdiem. Bet, redzat, tas bija sen, tajos nepareizajos laikos, kad ļaudis viegli ķērās pie ieročiem. Mūsdienās tā neklājas darīt, fui. Neklājas jau arī, bet rezultātā ir tāda diezgan perversa situācija, kad intuitīvā līmenī eiropieši atceras, ka uz paplātes valstiskums pienests netiek, tas ir jāizcīna, savukārt apziņas līmenī tiek apgalvots, ka - vai nu uz paplātes un baltiem cimdiem, vai nekā.
Citiem vārdiem sakot, no katalāņu separātistiem tiek paģērēts, lai viņi savu mērķi sasniedz tā, ka Madridei un pārējai Eiropas elitei galva nesāp, lai gan klusībā visi saprot, ka tik gludi šādas lietas nekad nenotiek.
Galu galā šī noklusētā pretruna Eiropai var slikti beigties, un te pat nav runas par Kataloniju vai nāciju pašnoteikšanās tiesībām. Tātad, no vienas puses, ir uzstājīga vēlme izvairīties no konfliktiem. Vēlme izriet no kontinenta vētrainās pagātnes, un to var saprast.
Bet problēma ir tā, ka tie, kuri no konfliktiem nevairās – vienalga, Putins, Tramps, Erdogans vēl kāds –, zina, ka Eiropa viņus respektē, ka Eiropa nervozē tieši tāpēc, ka viņi ir gatavi konfliktam, bet Eiropa nav.
Veidojas asimetrija, kurā Eiropa faktiski provocē spēka demonstrēšanu pret sevi.
Lai šāda situācija beigtos, Eiropas valstu elitēm ir jāpieņem, ka, jā, ir tādi jautājumi – to skaitā nāciju pašnoteikšanās – kas a priori nav atrisināmi, iesaistītajām pusēm draudzīgi saskandinot glāzes, ka ir tādi jautājumi, kuru atrisinājums kādu no pusēm nepārprotami neapmierinās.
1. The Economist, 2017.gada 28.oktobris, 36.lpp. Arī https://lv.wikipedia.org/wiki/Biafra
