Pagājušajā mēnesī par to izteicās Drošības policijas vadītājs, šomēnes Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors.
Pagaidām mēs varam tikai minēt, vai tā būs, tomēr nevar noliegt, ka kaut kas līdzīgs ir novērots, piemēram, Krievijas apgalvojumos par Ukrainu, turklāt ne tikai n-to reizi piesaucot atsevišķu ukraiņu grupu sadarbību ar nacistiem, bet arī apšaubot ukraiņu valodas, kultūras patstāvīgumu un vērtību.
Vienlaicīgi problēma, manuprāt, ir tā, ka nācijas nereti savu vēsturi un kultūru iespiež definīcijās “visiem zināms, ka...”, apraksta pagātni, ja tā var izteikties, plakani. Un nav ērtāka mērķa par to, kas pasludināts par neapstrīdamu.
No šī viedokļa jautājums ir, vai mēs Latvijā esam tik pieaugusi nācija, lai nelēktu no biksēm, ja kāds norāda uz epizodēm, niansēm, kas tā īsti neietilpst mūsu priekšstatos par kādu vēsturisku notikumu vai personību?
Minēšu dažus piemērus, turklāt svarīgi uzsvērt, ka tie saistīti ar Latvijas zinātnieku publikācijām, kas nu nekādi nav uzskatāmas par hibrīdkara elementu.
Mani neuztrauc tas, ka mūsu “latviskuma etalons” Rūdolfs Blaumanis ar mammu runājis vāciski un arī spalvu iemēģinājis vācu valodā [1]. Tas nemazina Blaumaņa vietu. Toties dod papildu stimulu saprast vācbaltiešu vietu Latvijas vēsturē un kultūrā, kas neaprobežojas, atvainojiet, ar nodrāztajiem “700 verdzības gadiem”.
Tāpat man neliekas nekas “kompromitējošs” faktā, ka Jānis Kuga vispirms aktīvi piedalījās valsts pasludināšanas ceremonijas dekorēšanā 18.novembrī un nepilnu pusgadu vēlāk palīdzēja dekorēt 1.maija svinības lielinieku Rīgā. Jāpiezīmē, ka 1.maija svētku, tā teikt, mākslinieku kolēģijā bija arī Vilhelms Purvītis, Ģederts Eliass; Romāns Suta strādāja pie 15 metru augsta objekta “Darba simbols” toreizējā Komunāru laukumā utt. [2]
Pirmkārt, nedomāju, ka mēs šodien varam adekvāti novērtēt, cik lieli juku laiki tie bija, otrkārt, Latvijas kultūras cilvēku simpātijas vai koķetēšana ar kreisajām politiskajām idejām starpkaru periodā tieši ir izpētes vērts temats. Varbūt rezultātā normālu vietu mūsu literatūras vēsturē ieņemtu par “sarkanajiem” nosauktie un attiecīgi mēslainē izmestie Sudrabkalns, Laicens, Kurcijs u.c.
Un, ziniet, mani nekaitina mūsdienu igauņu zinātnieka pieņēmums, ka Raiņa saknes meklējamas Miķeļa Sepes-Pliekšānu dzimtā, kas savukārt esot saistīta ar Latvijā 15.gadsimtā nometinātajiem somugriem, votiem [3]. Vai ka mūsu “latviskuma citadeles” - Vecpiebalgas - ļaužu senčos netrūkst turp no Igaunijas pārcelto igauņu [4]. Tas tikai liecina, cik bagātīga ir augsne, kurā mēs augam.
Man arī nerīvē kanti tas, ka mūsu slavenā “Nevis slinkojot un pūstot...” patiesībā ir Jura Alunāna pārlikums no čeha Františeka Ladislava Čelakovska dzejoļa [5].
Labi vien ir, ka mums bija 19.gadsimta nogalē ļaudis, kuri interesējās par citu tautu kultūru un ierakstīja mūs Eiropas garīgo strāvojumu kontekstā.
Varbūt kāds saviebsies, uzzinot, ka audumi sarkanā krāsā Latvijas zemnieku vidē vispār parādījās tikai 19.gadsimtā, līdz ar to daudzinātie Nīcas sarkanie brunči patiesībā nav nekas varen sens [6], kā, iespējams, kādam labpatīk domāt. Manuprāt, tas ir vēl viens atgādinājums, ka latviešu paražas nav bijušas kaut kas sastindzis un tādēļ garlaicīgs.
Kas notiek, ja mēs vēsturi, kultūru apgūstam un lietojam, spītīgi turoties pie vienreiz pieņemtā, un punkts?
Varu minēt piemēru no “čivļu” un “čangaļu” savstarpējām “laipnībām” brīvvalsts divdesmito gadu presē. Visnotaļ cienījamais Trasuns 1925.gadā pauda, ka “baltieši” grib Latgalei uzspiest “sovu egoismu, rubļa morali, rupeibu un gora tukšumu”, savukārt pretējā puse nepalika parādā un apgalvoja, ka dažādu tautu sajaukšanās Latgalē esot novedusi pie negatīvām “bioloģiskām sekām”, kas esot savukārt redzamas kaut faktā, ka rekrūšu vidējais augums Latgalē ir 168,8 cm, kamēr pārējā Latvijā – 170,9 cm... [7]. Mēs, protams, šodien varam pasmieties par šo marasmu, tomēr tikpat labi var teikt, ka šie stereotipi saindēja attiecības.
Un vai provinciāli mazvērtības kompleksi nenoveda pie tā, ka, piemēram, 1937.gadā no Latvijas tika izsūtīts lībiešu fokloras pētnieks Oskars Loritss, jo laikam taču kādam bija bažas, ka, Loritsa “sakūdīti”, lībieši jutīsies tuvāki igauņiem?
Nobriedušas tautas nebaidās interesēties, pieminēt, novērtēt arī to, kas it kā “neierakstās” šīs tautas priekšstatos par sevi.
Minēšu kādu varbūt negaidītu piemēru. Nav noslēpums, ka savulaik spāņu karaļvalsts attiecības ar šajā zemē mītošajiem Mozus ticīgajiem nebija tās labākās. Tomēr neesmu dzirdējis, ka mūsdienu Spānijā kāds šausminātos par to, ka pirmais lielinkvizitors Spānijā, Tommazo de Torkvemada, bija 15.gadsimtā dzīvojošs kristietībā pārgājis ebrejs, vai ka ebreju izcelsme bija tādiem spāņu un katoļu kultūrai svarīgiem personāžiem kā Huans de Valdess un svētā Aviļas Terēze 16.gadsimtā.
Tātad jautājums ir par to, vai mūsu patriotisms ir sabozies un aizdomīgs, vai arī dzīvespriecīgi atvērts. Patriotisms var būt arī zinātkārs, nevis provinciāls.
_______
1. Benedikts Kalnačs, Rolfs Fīlmanis. Rūdolfs Blaumanis nacionālās literatūras un modernitātes kontekstā 19. un 20.gadsimta mijā. “Letonica”, Nr. 34. (2016).
2. Jānis Šiliņš. Māksla kara laikā. Civilizāciju karš: I Pasaules karš ideoloģijās, mākslā un atmiņās. Zinātne, 2015.
3. Hanness Korjuss. Ludzas igauņi. LA Izdevniecība, 2017.
4. Turpat.
5. Pāvels Štolls. Latviešu kultūra un brāļu draudze. Mansards, 2016.
6. Ieva Pīgozne. Sarkans, dzeltens, brūns: par krāsu vizuālajām un mītiskajām robežām latviešu folklorā un senajā apģērbā. “Letonica”, Nr. 24. (2012.).
7. Vladislavs Malahovskis. Diskursīvais nošķīrums “latgalieši - baltieši “ nacionālkonservatīvajā latviešu presē (1920.-1934.). “Vēsture: avoti un cilvēki”. Daugavpils Universitāte, 2017.
